Polija grimst sērās. Eiropas Parlamenta deputāti sēro kopā ar saviem poļu kolēģiem par traģēdiju, kas piemeklējusi mūsu kaimiņus. Pasaules valstu vadītāji un politiķi, ievērojami sabiedriskie darbinieki un vienkārši pilsoņi apliecina savas simpātijas un līdzjūtību poļu tautai. Un kā gan citādi! Tāpēc tik nepiemēroti šodien izskan J.Jurkāna izteikumi par liktens roku, kas piemeklējusi Polijas prezidentu par viņa pārmērīgo «turēšanos pie vēstures». Tādas pamācības un spriedelējumi ne tikai nav piemēroti sēru laikam, bet tie neatbilst patiesībai.
Tieši prezidenta Leha Kačiņska stingrā nostāja vēsturiskā taisnīguma jautājumos, kas vēl līdz nesenam laikam izraisīja it asus Krievijas vadītāju iebildumus, ie kļuvusi par pamatu kvalitatīvām pārmaiņām Polijas – Krievijas attiecībās. Aprīļa sākumā Krievijas televīzijā demonstrēja Vaijdas filmu «Katiņa», kas nebūtu varējis notikt bez saskaņošanas ar premjerministru Putinu. Arī Putina lēmums personīgi piedalīties Katiņas asinspirts 70.gadadienas pasākumos apliecina, ka Krievija sāk pārvērtēt savu attieksmi pret vēsturisko patiesīgumu un ir atdzinusi savu atbildību par Katiņas notikumiem. Ja Polijas prezidents būtu klausījies savu vietējo «jurkānu» padomus prast klusēt un nekaitināt Krieviju ar prasību atzīt atbildību par Staļina režīma pastrādāto 20 000 poļu virsnieku slepkavību, tad iespējams Krievijas vadītājiem tā arī nebūtu nekādas nepieciešamības pārvērtēt savu attieksmi pret Katiņas notikumiem.
Pateicoties prezidenta Kačiņska neatlaidībai Polijas un Krievijas attiecības ir kļuvušas atklātākas un veselīgākas. To apliecina arī Tuska un Putina simboliskā tikšanās Katiņā. Atliek vien cerēt, ka arī Austrumeiropas un Baltijas valstu tautas, kuras ir smagi cietušas no totalitārā komunisma noziegumiem pret cilvēci, reiz piedzīvos laiku, kad Krievijas vadītāji pieņems vēsturi tādu, kāda tā ir. Bez baltiem laukumiem.
2001. gadā nāca klajā mana grāmata 
