VIENOTĪBA pārliecinoši uzvarēja arī 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās un es pašlaik esmu EP lielākās frakcijas – Eiropas Tautas partijas grupas – vadītāja vietniece ar atbildību par mūsu grupas Austrumu kaimiņpolitiku, ES paplašināšnas jautājumiem un Eiropas vērtībām. Es darbojos Latvijai Ārlietu un Lauksaimniecības komitejās.

Vasarā mūsu partija pārliecinoši uzvarēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā un mēs sākām veidot apvienību VIENOTĪBA, kura 2011. gadā pārtapa partijā, kuras Domes pirmā priekšsēdētāja es biju no 2010. līidz 2014. gadam.

Mani ievēlēja Latvijas Republikas Saeimā.

Darbojos Romano Prodi vadītajā Eiropas Komisijā lauksaimniecības un lauku attīstības jomā.

Partijas Jaunais laiks vadītājs Einars Repše mani uzaicināja par bezpartejisku ārlietu ministri viņa veidotajā valdībā.

UNESCO pilnvarotā vēstniece

Zināšanas ārpolitikā esmu papildinājusi Līdsas universitātē un Ženēvas Starptautisko attiecību institūtā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas es sāku darbu jaunveidojamajā Ārlietu ministrijā. Iesākumā es biju Protokola vadītāja, tad ārlietu ministra vietniece.

Ievērojamākā no tām bija Baltijas ceļš, kura tapa sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas tautas kustībām. Šī vērienīgā akcija, kad 600 kilometru garumā no Igaunijas robežas cauri Latvijai līdz Lietuvas robežai cilvēki sadevās rokās, piesaistīja pasaules politiķu un plašsaziņas līdzekļu uzmanību neatrisinātajam Baltijas valstu jautājumam.

Pildot man uzticētos LTF Domes atbildīgās sekretāres un vēlāk Valdes priešsēdētāja vietnieces pienākumus, es aktīvi piedalījos frontes stratēģijas un taktikas izstrādē. Es koordinēju LTF rajona nodaļu darbu politikas īstenošanā. Ietekmīgs mūsu cīņas līdzeklis bija lielas masu manifestācijas, kuru organizēšanu es vadīju.

No 1960. līdz 1971.gadam mācījos skolā. 1975.gadā iestājos Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, kuru beidzu 1981.gadā.

Man bija četri gadi un seši mēneši, kad pēc Staļina nāves manai ģimenei beidzot atļāva atgriezties Latvijā.

Manus vecākus Ligitu un Aivaru Kalniešus, tāpat kā tūkstošiem citu nevainīgu Latvijas cilvēku, turp izsūtīja padomju okupācijas vara. Dažādās aptaujās par dzimšanas vietu mēdzu uzrādīt Latviju, jo tur arī būtu dzimusi, ja mani vecāki netiktu izsūtīti uz Sibīriju.

1989.gadā iznāca manis rakstītais pētījums „Latvju tekstilmāksla”. Vēlākajos gados pievērsos sabiedriski politiskām tēmām, publicējoties Latvijā un ārzemēs. Mana grāmata „Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza” (2000) , kurā apkopotas atmiņas par Latvijas Tautas frontes laiku. Sibīrijas atmiņu stāstījums „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir ieguvis plašu starptautisku atzinību. Grāmata jau ir tulkota piecpadsmit valodās un citas vēl sekos.

Man ir bijis tas gods 1995. gadā kļūt par Trīs Zvaigžņu ordeņa komandieri, 2001. gadā par Francijas Goda leģiona komandieri un 2020. gadā Ukrainā tika piešķirts Kņazienes Olgas I šķiras ordenis.

Īpašu uzmanību veltu Latvijas un Austrumeiropas sarežģītās vēstures skaidrošanai, lai padziļinātu eiropiešu izpratni par komunistiskā režīma noziedzīgo būtību. Esmu Francijas Roberta Šūmaņa fonda valdes locekle, Kokneses fonda valde locekle, kā arī partijas VIENOTĪBA valdes locekle.

Es pilnībā pārvaldu angļu, franču un krievu valodas. Mani vaļasprieks ir lasīšana, rokdarbi, šūšana. Patīk fiziskas nodarbes – peldēšana, ātrsoļošana, braukšana ar velosipēdu.