Lasīšanas ilgums: < 1 minūte
Ukrainas Radas deputātam
Refatam Čubarovam
Dārgais draugs Refat,
Mēs ar Tevi iepazināmies pirms 33 gadiem Rīgā, kad veidojās Latvijas Tautas fronte un notika Dziedošā revolūcija. Tu biji kopā ar mums cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tu strādāji Rīgā tāpēc, ka pēc Staļina deportācijām Krimas tatāriem bija liegts atgriezties senču dzimtenē. Mēs priecājāmies, kad Ukraina atjaunoja savu neatkarību un Tu ar savu ģimeni beidzot varēji doties uz Krimu.
Man bija prieks un lepnums Tevi, Ukrainas Radas deputātu satikt Kijevā 2003.gadā. Toreiz mēs abi runājām par Ukrainas nākotni un grūtībām, kas būs vēl jāpārvar, bet mēs ticējām, ka tas izdosies.
Mūsu nākamā tikšanās bija televīzijas ekrānā, kad Medžlisa priekšsēdētājs Refats Čubarovs aicināja tatāru tautu boikotēt 16.februāra referendumu un lūdza Krimā ievest ANO miera uzturēšanas spēkus. Bija noticis visļaunākais – 2014.gada 28.februārī Kremļa sūtītie “zaļie cilvēciņi” bija ieņēmuši valdības ēkas un lidostas visā Krimas teritorijā. Putins ar dažiem uzlabojumiem bija izmantojis to pašu shēmu, ko Staļins pielietoja 1940.gadā okupējot Baltijas valstis: armija, valdības maiņa, vēlēšanas/referendums, lūgums uzņemt Padomju Savienība/Krievijas Federācijā.
Refat, es zinu, ka ukraiņu tauta nekad nesamierināsies ar Krimas aneksiju. Ar to nekad nesamierināsies Krimas tatāri, kas viena gadsimta laikā ir divreiz padzīti no savas senču dzimtenes. Jūs neesiet vieni, jo šo Krievijas agresijas aktu un rupjo starptautisko tiesību pārkāpumu nosoda Eiropas Savienības dalībvalstis, ASV, Kanāda un citas pasaules valstis, kas prasa Ukrainas teritoriālās vienotības atjaunošanu. Kamēr tas nav noticis, tikmēr Kremlim jārēķinās, ka ieviestās sankcijas turpināsies.
Lai Tev dod spēku un cerību Baltijas valstu liktenis. Mēs atguvām savu neatkarību pēc ilgiem nebrīves gadiem. Es cieši ticu, ka arī tatāru tauta reiz atgriezīsies brīvā Krimā.
Ar cieņu un draudzību,
Sandra Kalniete