Lasīšanas ilgums: 13 minūtes

Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija ļoti saviļņojoša. Kā plenārsēžu zālē, tā ārā pie Augstākās Padomes ēkas valdīja pilnīga eiforija. Prieka pārpilnībā likās, ka līdz ar mums priecājas visa pasaule un jau rīt mūsu draugi Eiropā un ASV teiks Maskavai – mēs gribam izlabot to nodevību, kuru pieļāvām Jaltā, un jums vairs nav nekādu tiesību Latviju paturēt padomju gūstā.

Drīz mēs, tāpat kā lietuvieši un igauņi, varējām pārliecināties, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās realpolitik, kuru neviens nevēlējās mainīt un apdraudēt gadu gadiem piekoptās attiecības ar atomlielvalsti PSRS periodā, kad tās ārpolitikā un iekšpolitikā Mihails Gorbačovs bija iezīmējis cerīgas pārmaiņas. Šīs pārmaiņas Rietumiem pavēra iespēju uzlabot drošības situāciju pasaulē, kā arī mīkstināt režīmu Austrumeiropā un pašā Padomijā. Tāpēc Baltijas valstu jautājuma risināšana sniedzās tālu aiz Latvijas robežām, Eiropas valstu un ASV galvaspilsētu politiskajos un diplomātiskajos gaiteņos, kur notiekošajam bija tieša vai pastarpināta ietekme uz Latvijas situāciju. Toreiz mēs nezinājām, bet tagad ir zināms, cik ļoti tur runātais vai lemtais ir ietekmējis mūsu valsts un tautas likteni.

Lielākā daļa mūsu Rietumu draugu ar bažām skatījās uz sarežģījumiem, kas Baltijas valstu nepacietības dēļ radās attiecībās ar PSRS. Klausoties rietumnieku draudzīgajos brīdinājumos, aizrādījumos un vēlējumos nesteigties, mūsu aizdomas par déjà vu tikai pastiprinājās. Baidījāmies, ka baltieši kārtējo reizi kļūs par sīknaudu lielvalstu interešu spēlē. Labi, ka šīs spēles patieso mērogu daudzi no mums tolaik neapzinājās un tas netraucēja mums ar pārliecību un entuziasmu cīnīties par Latvijas vietu pasaulē. Mēs zinājām, ka taisnība ir mūsu pusē un tā uzvarēs.

Lasot Buša, Beikera, Tečeres, Miterāna un citu politiķu memuārus, jābrīnās, cik ļoti notikumu straujā attīstība pēc Gorbačova nākšanas pie varas bija viņus pārsteigusi nesagatavotus. Protams, kamēr nebija skaidrības, kādu taktiku izvēlēties dialogā ar Gorbačovu par Austrumeiropu, tikmēr Baltijas politika, neskatoties uz tur notiekošo revolūciju, vairumā valstu nesniedzās tālāk par gadu desmitiem atkārtotajiem paziņojumiem par inkorporācijas neatzīšanu. Mārgareta Tečere gan apgalvo: visi bijuši vienisprātis, ka “jautājums bija nevis “vai”, bet “kad” Baltijas valstis varētu kļūt brīvas”. Savukārt 1989. gada novembrī, tiekoties ar Bušu savā rezidencē, Tečere jau bija nolēmusi neturpināt Baltijas jautājuma cilāšanu, lai neapdraudētu Gorbačova lielākos mērķus. Tomēr 1990. gada vasarā, kad Lietuvas, Igaunijas un Latvijas parlamenti bija pieņēmuši lēmumus par savu valstu neatkarības atjaunošanu, rietumvalstis bija spiestas sākt nopietni domāt, ko darīt ar Baltijas jautājumu.

Tāpēc pēc 4. maija mūsu politiķu un diplomātu uzdevums bija veikli un neatlaidīgi izmantot ikvienu iespēju, lai iespiestos starptautiskajā telpā. Mēs nedrīkstējām pieļaut, ka kārtējo reizi Baltijas jautājumu atstumj otrajā plānā. Sistemātiski klauvēt pie aizvērtajām durvīm psiholoģiski bija ļoti grūti, jo atkal un atkal bija jātiek galā ar vilšanos, jāsaņemas un jāsāk jauns diplomātisks gājiens, ticot, ka šoreiz izdosies kādu nieku pavirzīties tuvāk mērķim. Bez lielajām, nopietnajām lietām bija jāiemācās lasīt arī protokolārās vēstis. Piemēram, viena no spilgtākajām norādēm, kāda ir apmeklējamās valsts attieksme pret Baltijas jautājumu, bija Ārlietu ministriju un citu valsts iestāžu ieejas durvis. Ja ārlietu ministru vai delegāciju sagaidīja un pavadīja pa parādes durvīm, tad varēja secināt, ka esam pavirzījušies tuvāk de facto atzīšanai. Ja atkal bija jāiet pa dienesta ieeju, tad tur uzskatīja, ka bez Gorbačova atļaujas Latvijas valstiskumu nav vēlams uzsvērt.

Pētot savus un Ārlietu ministrijas arhīvā glabātos dokumentus, vai ik lapa izraisīja bijību. Arī pašai jau bija piemirsies, cik šis laiks ir bijis bagāts un blīvs. Cik vienreizējs! Kā mūsu diplomāti un politiķi bija izmantojuši katru iespēju un spraugu, kas pavērās Rietumu oficiālajā nostājā – “Baltijas jautājuma risinājums ir Maskavā”. Nav zināms, kurš pirmais lietoja terminu “lienošā atzīšana” (creeping recognition), bet tas ātri ieviesās profesionālajā žurnālistu un politologu žargonā, lai apzīmētu Baltijas valstu diplomātu neatlaidīgos mēģinājumus pakāpeniski paplašināt neatkarības atbalstītāju loku ārvalstīs un stiprināt pārliecību, ka esam ne tikai de iure, bet arī de facto neatkarīgi. Tas pirmo reizi apritē esot parādījies 1990. gada vasarā Vašingtonā, kad ASV prezidents Džordžs Bušs Baltajā namā citu pēc cita pieņēma Baltijas valstu premjerministrus.

Baltijas valstu īstenotā “lienošās atzīšanas politika” ir unikāla pieredze ne tikai mūsu valsts un ārpolitikas vēsturē, bet arī liels ieguldījums starptautisko tiesību un valstu savstarpējo attiecību vēsturē. Tā ir jāpēta un jāapraksta. Varbūt kādreiz šī pieredze būs noderīga kādai citai okupētai valstij kādā citā vēstures pagriezienā un citos apstākļos, kad tās tauta centīsies miermīlīgiem līdzekļiem atgūt sev atņemto brīvību un valsti vai tās daļu.

Lienošās atzīšanas politikai bija vairāki īstenotāji, un tā notika daudzos virzienos. Latvijas valstisko nepārtrauktību iemiesoja Anatola Dinberga vadītais diplomātiskais dienests. Atjaunotās valsts neatkarību pārstāvēja Latvijas Ārlietu ministrija un Augstākā Padome. Sakariem bagāts resurss bija latviešu trimdas organizācijas. Šīs institūcijas, savstarpēji sadarbojoties, īstenoja intensīvu diplomātisku un politisku skaidrošanas darbu ārvalstīs. Tā tika paplašināts Baltijas valstis atbalstošo ārvalstu politiķu un diplomātu loks un gūts praktisks rezultāts – tika atvērti Baltijas valstu informācijas biroji Stokholmā, Kopenhāgenā un Briselē. Savukārt Ārlietu ministrija iemanījās akreditēt Latvijas pilnvarotos lietvežus Lietuvas, Igaunijas un Krievijas Federācijas ārlietu ministrijās. Nozīmīguma ziņā jāizceļ ASV Senāta un Kongresa politiskais atbalsts Baltijas valstu jautājumam un radošie Ziemeļvalstu risinājumi, kas nodrošināja šo valstu pārstāvju klātbūtni Rīgā. Tas bija neaizstājams no Maskavas neatkarīgas informācijas avots gan attiecīgo valstu ārlietu ministrijām, gan ārvalstu žurnālistiem. Mūsdienu acumirklīgās informācijas laikmetā pat grūti iztēloties, cik nozīmīga un ietekmīga bija šāda neatkarīgā informācija Latvijas un Baltijas jautājuma lienošās atzīšanas īstenošanā.

Zviedrija bija vienīgā no Ziemeļvalstīm, kas, Otrajam pasaules karam beidzoties, drošības apsvērumu dēļ PSRS spiediena rezultātā bija atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Tā ir sāpīga lappuse mūsu valstu attiecību vēsturē, kuru, Atmodai pieņemoties spēkā, zviedru politiķi un diplomāti mēģināja labot ar savu klātbūtni un niansētu politisko un praktisko atbalstu. Tāpēc pirmais ārvalstu diplomāts, kas sāka strādāt Rīgā, bija Zviedrijas konsuls Larss Fredēns. Viņš savu konsulāro patentu bija saņēmis no PSRS Ārlietu ministrijas, un Rīgā viņam visu laiku bija jāatceras, ka nedrīkst atļauties neko, ko padomju uzraugi varētu kvalificēt kā “rupju iejaukšanos” un kas varētu sabojāt PSRS un Zviedrijas attiecības. Neskatoties uz to, viņš pilnībā baudīja mūsu uzticību, jo mēs atkal un atkal pārliecinājāmies, ka Larss ir īsts Latvijas draugs, kurš gatavs riskēt un kopā ar mums staigāt pa naža asmeni. Drūmajā divvaldības laikā viņa klātbūtne, starptautiskā pieredze, pārdomātie padomi un diskrētā palīdzība bija neatsverams atbalsts, kas mums palīdzēja lēnām aust “lienošās atzīšanas” tīklu. Darba pienākumus pildot, man bija daudz iespēju tikties ar Larsu un viņu iepazīt tuvāk. Es apbrīnoju viņa augsto inteliģenci, apjomīgās zināšanas un izsmalcināto kultūru. Viņš man bija Rietumu skolas diplomāta paraugs, kuram es gribēju līdzināties. Fredēns bija valdzinošs un smalkjūtīgs cilvēks, kura personībā netveramā veidā bija savijušās Rietumu un Austrumu civilizācijas labākās izpausmes. Iedziļināšanās ķīniešu kultūrā un mandarīnu valodas studijas bija iekrāsojušas viņa ziemeļnieciski atturīgo raksturu ar ironiskiem akcentiem, un man bija iespaids, ka viņš bieži mēdz uz sevi un citiem skatīties no malas ar labvēlīgas ironijas piedevu.

Atšķirībā no citu rietumvalstu diplomātiem, kas pēckara periodā ievēroja neatzīšanas politikas uzliktos ierobežojumus un retumis privāti atļāvās ierasties kādā no Baltijas valstīm, zviedru diplomāti mūs apmeklēja regulāri un zināja, cik ļoti Latvija atšķiras no pārējās Padomijas. Kad drīz pēc pārbūves sākuma Gorbačovs atcēla padomju pilsoņiem ierobežojumus braucieniem uz ārzemēm, tas pilnīgi mainīja mierīgā Zviedrijas ģenerālkonsulāta Ļeņingradā ikdienu. To pēkšņi pārplūdināja cilvēki, kas ieradās automašīnās no Tallinas un Rīgas, retāk Viļņas, un diennaktīm nakšņoja tuvējās ielās, gaidot savu kārtu dokumentu iesniegšanai un vīzas saņemšanai.

Šī nenormālā situācija kaut kā bija jārisina, un Zviedrija, izpētot Somijas pieredzi, kas 1971. gadā bija atvērusi konsulāro punktu Tallinā, nolēma tādu atvērt katrā Baltijas republikas galvaspilsētā. Laiki bija mainījušies, un nekādu atļauju Maskavai vairs neprasīja, tikai informēja par šo lēmumu. Lai gan pastāvēja risks, ka Maskavu šāda “uzdrošināšanās” aizkaitinās, taču pārsteidzošā kārtā PSRS Ārlietu ministrija piekrita tūlīt, jo Zviedrijas priekšlikums atbilda jaunajai padomju nostādnei piešķirt savienotajām republikām plašāku autonomiju starptautisko sakaru attīstīšanā. 1989. gada 8. novembrī Zviedrijas ārlietu ministrs Stēns Andersons svinīgi atklāja konsulāro punktu Tallinā. Paralēli zviedri bija sākuši meklēt piemērotas biroja telpas Rīgā, un 22. decembrī ar pilsētas izpildkomiteju tika parakstīta vienošanās par telpu īri Lāčplēša ielā 13. Nu varēja mierīgā garā sākt remontu un sagatavoties apmeklētāju pieņemšanai. Tomēr konsulātu Rīgā nācās atklāt steidzamības režīmā agrāk, nekā bija plānots.

To prasīja straujā politiskās situācijas attīstība Baltijas valstīs. Lietuvas Augstākā Padome 1990. gada 11. martā pieņēma aktu par valsts neatkarības atjaunošanu. 18. martā LTF pārliecinoši uzvarēja Augstākās Padomes vēlēšanu pirmajā kārtā, un varēja paredzēt, ka arī mēs pieņemsim Neatkarības deklarāciju. Marta sākumā Larss Fredēns bija ieradies Rīgā, lai mierīgā garā pāris mēnešu laikā sagatavotu konsulātu darbam. Lāčplēša ielas telpās pilnā sparā jau ritēja remonts, kad no Zviedrijas pienāca rīkojums dažu dienu laikā Rīgas biroju formāli atklāt. Lai cik neizpildāms likās šis uzdevums, Larss saprata, ka to jāpagūst izdarīt, pirms Augstākā Padome ir pieņēmusi Neatkarības deklarāciju. Tāpēc, paslēpjot kaktos krāsu bundžas un nedaudz satīrot remonta gružus, 29. martā ar tieslietu ministres Lailas Freivaldes uzrunu latviešu valodā un improvizētu pieņemšanu neremontētās biroja telpas tika oficiāli atklātas. Taču pagāja vēl divi mēneši, līdz konsulāts bija tādā kārtībā, ka varēja sākt pieņemt apmeklētājus.

Zviedrija bija plānojusi atvērt konsulāro nodaļu arī Viļņā, taču nokavēja to izdarīt pirms 11. marta Neatkarības akta, un Landsberģis, protams, atteicās pieņemt tādu Ļeņingradas ģenerālkonsulāta filiāli. Tas būtu tikpat kā atzīt, ka PSRS vēl arvien ir de facto vara pār Lietuvu. Tāpēc zviedri uzsāka darbu Viļņā tikai pēc 1991. gada augusta puča, kad valstis nodibināja diplomātiskās attiecības otrreiz. Tikmēr Larss “sedza” Viļņu no Rīgas, gada laikā nobraukdams desmitiem tūkstošus kilometru.

Ar vai bez pareizā tiesiskā statusa, Zviedrijas konsulāta darbībai Rīgā bija liela politiska un praktiska nozīme, jo līdz pat 1991. gada  augusta pučam Latvijas valdībai tas deva tiešu kanālu uz Rietumiem, kas bija īpaši svarīgi krīzes situācijās. Savukārt citām rietumvalstīm konsulāts bija gandrīz vai vienīgais operatīvais un uzticamais informācijas avots par Latvijā notiekošo. Gandrīz vai katra oficiāla vai “privāta” delegācija, kas ieradās Latvijā, tā vai citādi atrada veidu, lai satiktos ar Fredēnu. Un, Baltijas jautājumam arvien vairāk iespiežoties starptautiskajā darba kārtībā, attiecīgi palielinājās Larsa darba slodze – atbraucēju kļuva arvien vairāk. Faktiski viņš drīzāk darbojās kā vēstnieks, nevis konsuls, jo viņa darba pienākumi bija vairāk diplomātiski un politiski nekā tehniski. Fredēna regulārie dienesta ziņojumi par politiskās situācijas analīzi Zviedrijas Ārlietu ministrijai ir svarīga mūsu valsts vēstures liecība, kura noteikti ir jāpēta un jāpublicē, tiklīdz būs atslepenoti šī perioda ministrijas arhīvi.

Kad pēc 1991. gada puča Zviedrija atkal nodibināja diplomātiskās attiecības ar Latviju, mēs bijām pārliecināti, ka tas būs Larss Fredēns, kas kļūs par vēstnieku. Nē, Zviedrijas diplomātiskā dienesta iekšējā hierarhija tādas atkāpes nepieļāva, un viņu nozīmēja par pagaidu pilnvaroto lietvedi, kura uzdevums bija vadīt diplomātisko misiju, līdz ieradīsies īstais vēstnieks. Par šo netaisnību es biju tik sašutusi, ka pat rakstīju vēstuli Anatolijam Gorbunovam, lūdzot viņu sazināties ar Zviedrijas Ārlietu ministriju un izskaidrot, cik, mūsuprāt, neaizstājams ir Larss Fredēns. Mēs visi bijām satriekti, jo nespējām iedomāties, ka Larsa vietā varētu būt kāds cits. Kā jau tas mēdz notikt, galvaspilsētās vienmēr zina labāk, ko un kā darīt. Šī “zina labāk” dēļ ministrija neuzklausīja Fredēna ieteikumu Zviedrijai pasteigties un kļūt par pirmo valsti, kas tūlīt pēc Jeļcina atzīst Latvijas neatkarību. Stokholmas gudrie uzskatīja, ka vispirms jāsagaida formālā brīvlaišana no PSRS, un, tikai redzot, kā atzīšanas lavīna dažu dienu laikā veļas pāri Baltijas valstīm, zviedri attapās un paguva sarakstā “piereģistrēties” kā divdesmitie atzinēji/atjaunotāji.

Larsam Fredēnam tas bija īpaši saviļņojošs un pelnīts brīdis, kad viņš, ar zīmīgiem vārdiem “Jūsu Ekselence, šī vēsts nāk krietni par vēlu”, Anatolijam Gorbunovam iesniedza telegrammu no karaļa Kārļa XVI Gustava par Latvijas neatkarības atzīšanu. Man ir īpašs prieks, ka pēc Latvijas valsts apbalvojumu atjaunošanas Larss Fredēns bija viens no pirmajiem, kas saņēma III pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa rakstītās atmiņu grāmatas “Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1989–1990” un “Atgriešanās. Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu atgūtās neatkarības pirmie gadi 1991–1994” ir neaizstājamas dokumentālas liecības par mūsu valsts atjaunotās neatkarības pirmajiem gadiem. Larss bija kopā ar mums tad, kad tas Latvijai bija visvairāk vajadzīgs.

Šodien Dānijas kultūras institūts ir plaši pazīstams iestādījums, kura durvis ir vēruši daudzi Latvijas iedzīvotāji. Tāpēc tā atklāšana 1990. gada vasarā Rīgā šodien liekas tik pašsaprotams un vienkāršs risinājums. Toreiz tas bija tālredzīgs un drosmīgs solis, kas nodrošināja Dānijas klātbūtni Baltijas valstīs. Atšķirībā no Zviedrijas Dānija nekad nebija atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju PSRS un tāpēc nevarēja atvērt konsulāro punktu. Jau no Atmodas sākuma Dānijas sabiedrība cieši sekoja notikumu attīstībai Baltijas valstīs un valdība juta aizvien pieaugošu politisko spiedienu sadarboties un atbalstīt Baltijas valstis. Neskatoties uz sabiedrības simpātijām, 1989. gada sākumā vēl bija pārāk maz skaidrības, kā attīstīsies notikumi Rīgā, Viļņā un Tallinā un kādas būs baltiešu attiecības ar Maskavu. Tāpēc jo augstāk ir vērtējama dāņu uzdrīkstēšanās ieņemt aktīvu pozīciju tad, kad vairums rietumvalstu vēl piekopa “nešūposim Gorbačova laivu” politiku. Notikumiem Baltijas valstīs attīstoties, Dānija iesaistījās arvien aktīvāk un daudzveidīgāk un kļuva par mūsu brīvības centienu prasmīgākajiem un konsekventākajiem aizstāvjiem gan divpusējos kontaktos ar citām rietumvalstīm, gan starptautiskās organizācijās.

Gorbačovs bija paziņojis, ka pārbūve paredz arī lielāku savienoto republiku patstāvību un tiesības veidot tiešus tautas diplomātijas kontaktus. To 1989. gada sākumā prasmīgi izmantoja Dānija, lai bez liekas Maskavas tracināšanas sarīkotu Kopenhāgenā diskusiju par Baltijas valstīm. “Netracināšanas” labad tikšanās rīkotāji bija APN un Politiken, kuru ielūgtie Latvijas dalībnieki bija oficiālās ­nomenklatūras pārstāvji, gan no tās progresīvākā spārna. ­Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers nesa kompartijas krā­sas, Raimonds Pauls bija kultūras ministrs, bet Jānis Peters –

Rakstnieku savienības priekšsēdētājs un arī Latvijas Tautas frontes valdes loceklis. Šī vizīte ir iegājusi vēsturē, jo Politiken galvenais redaktors Herberts Pundiks (Herbert Pundik) un Jānis Peters bija vienisprātis, ka uzsvars uz divpusējiem kultūras sakariem var kļūt par to taku, kas nodrošinātu Dānijas klātbūtni Baltijas valstīs. Drīz pēc šīs sarunas Pundiks piedāvāja ārlietu ministram Ufem Elemanam-Jensenam (Uffe Elemann-Jensen) atvērt Rīgā Dānijas kultūras institūtu. Jā! Jensens tūlīt novērtēja priekšlikuma potenciālu – tā varēja godam apiet neatzīšanas politikas ierobežojumus un radīt platformu, uz kuras būvēt atbalstu Rīgā, Viļņā un Tallinā.

Sarežģītāks bija jautājums par institūta finansējumu, jo ne valdībai, ne Dānijas institūtam budžetā tāda nauda nebija ieplānota. Un te Pundikam atkal bija izšķiroša loma. Politiken galvenais redaktors vērsās pie sabiedrības ar aicinājumu ziedot. Kā viņš pats vēlāk paskaidroja: “Avīzēm ir jāinformē par jaunumiem, tomēr dažreiz ir svarīgi darīt ko vairāk, nekā tikai piegādāt ziņas. Dažreiz avīzēm pašām ir jārada fakti.” Un šo faktu Politiken radīja, savācot 1,8 miljonus dāņu kronu. Latvieši nepalika parādā un pēc Jāņa Petera aicinājuma saziedoja

60 000 rubļu un apsolīja bezmaksas telpas birojam. Un te nu no Rīgas izpildkomitejas atskanēja – Ņet! Tā kā Maskavā labi saprata, ka šāda institūta atvēršana stiprinās neatkarības centienus, tad izpildkomitejas vadība droši vien bija saņēmusi norādījumu telpas nepiešķirt. Atteikuma pamatojums šodien izklausās smieklīgs – neviena oficiāla iestāde telpas neesot pieprasījusi, tāpēc nav kam piešķirt… Taču Peters nebūtu Peters, ja viņš apstātos tādas formalitātes priekšā. Viņš bija saimnieks Rakstnieku savienībā un tur ierādīja institūtam divas istabas. Savukārt Kultūras ministrija no sava budžeta nodrošināja dzīvesvietu institūta direktorei.

Politiken kampaņa nebija tikai naudas vāk­šana, tā bija vērienīga sabiedrisko attiecību operācija, kas Dānijas valdībai deva tautas mandātu atbalstīt Baltijas valstis. “Ja sabiedrībā ir tik plašs atbalsts, tad demokrātiskā valstī politiķi to nedrīkst ignorēt.” Un šo mandātu Dānija ar uzviju izmantoja, atbalstot Baltijas valstis daudzos un dažādos diplomātiski un politiski iespējamos veidos. Īpašs nopelns te ir ārlietu ministram Ufem Elemanam-Jensenam, kurš to darīja neatlaidīgi un visos līmeņos.

Institūta direktore Rike Helmsa ieradās Rīgā 1990. gada 1. jūnijā, tobrīd pat nenojaušot, ka viņai tas būs sākums trīspadsmit gadus ilgam darba posmam Latvijā. Viņas dedzīgā un atvērtā personība, lielās darba spējas un prasme aust plašu un ciešu kontaktu tīklu padarīja Riki par vispazīstamāko dānieti ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā, jo viņai atvērās gan iestāžu durvis, gan cilvēku sirdis. Pie mums Rike noteikti bija pazīstamāka un populārāka par Dānijas karalieni, lai cik lèsemajesté (apvainojoši) tas izklausītos. Pateicoties U. Elemana-Jensena izveidotajam Demokrātijas fondam, kura mērķis bija finansēt tautas diplomātiju starp Austrumeiropas valstīm un Dāniju, tūkstošiem cilvēku no Baltijas valstīm guva iespēju mācīties dažādos demokrātijas un valodu kursos, piedalīties festivālos un stažēties Dānijas vietējās pašvaldībās. Sakaru virziens bija divpusējs, jo Rike institūta apmaiņas, kultūras un izglītības pasākumu atbalstīšanā iesaistīja tautas augstskolas, kultūras akadēmijas, dažādas ministrijas un pašvaldības vai visos Dānijas nostūros.

Tāpat kā Zviedrijas konsulātam, arī Kultūras institūtam divvaldības laikā bija jādarbojas daudz plašāk par kultūras un izglītības sakaru veidošanu. Institūts faktiski bija neoficiāla vēstniecība, kas nodrošināja pastāvīgu saikni starp Dānijas valdības institūcijām un dažādām iestādēm ar Latviju. Vai katrai Dānijas delegācijai, kas divvaldības laikā ieradās vizītē Latvijā, Kultūras institūts veidoja piesātinātu darba programmu, sarunājot tikšanās Augstākajā Padomē, valdībā, pārvaldes iestādēs. 1991. gada augusta puča laikā, kad sakaru kanāli no Latvijas uz ārvalstīm bija nobloķēti, Kultūras institūts Rīgā un tā filiāles Viļņā un Tallinā, pateicoties to neatkarīgajai sakaru sistēmai, nodrošināja tiešu informācijas plūsmu Dānijas valdībai un žurnālistiem, kas to savukārt izplatīja tālāk.

Rikei Helmsai un man tas bija liels un ļoti ilgots brīdis, kad 1991. gada 27. augustā Rīgas lidostā sagaidījām īpašās misijas vēstnieku Oto Borhu, kurš bija ieradies oficiāli atjaunot Dānijas diplomātiskās attiecības ar Latviju. Dienu iep­riekš Dānijas karaliene Margrēte II bija pieņēmusi Baltijas valstu ārlietu ministrus Fredensborgas pilī. Kā atceras U. Elemans-Jensens: “Tas bija brīdis, ko es nekad neaizmirsīšu: karaliskā gvarde soļoja parādē pils priekšā, viņu orķestris spēlēja. Kāpņu augšgalā priecīgi rēja karaliskais taksis. Un aiz takša, laimīgi smaidīdama, stāvēja karaliene un apsveica Lenartu Meri, Jāni Jurkānu un Alģirdu Saudargu.” Turpmāk ar starpvalstu politisko un diplomātisko sakaru veidošanu nodarbojās Dānijas vēstniecība, un Kultūras institūts beidzot varēja atgriezties pie sava pamatuzdevuma – kultūras diplomātijas.

Zviedrijai bija konsulāts, Dānijai – Kultūras institūts, taču arī pārējās Ziemeļvalstīs – Islandē, Norvēģijā un Somijā – strauji pieauga sabiedrības interese par Baltijas valstīm, paplašinājās kontakti ar iestādēm un iedzīvotājiem, un to valdības meklēja veidu, kā nodrošināt savu klātbūtni Rīgā, Tallinā un Viļņā. Tāpēc Ziemeļvalstu Ministru padome izšķīrās atvērt katrā galvaspilsētā savu informācijas biroju. 1990. gadā rudenī, kad tika izsludināts konkurss uz biroju direktoru vietām, vadīt Rīgas biroju pieteicās norvēģis Rihards Berugs, kurš labi zināja latviešu un krievu valodas. Latviešu valodu viņš pārvaldīja pārsteidzoši labi; atceros, ka pēc mūsu pirmās telefona sarunas brīnījos, kā trimdā augušam latviešu jaunietim izdevies saglabāt tik fonētiski tīru un gramatiski pareizu latviešu valodu. Tikai vēlāk uzzināju, ka Rihards nav latvietis un viņa interesi par latviešu valodu bija rosinājusi nejaušība – saskarsme ar kādu latviešu meiteni, kas vasarā viesojusies kaimiņu mājās. Viņš mūsu valodas lietvārdu deklinācijām, līdzskaņu mijai un darbības vārdu locīšanas džungļiem bija izlauzies cauri tik meistarīgi, ka runāja gandrīz bez kļūdām un ar tikko jaušamu svešu pieskaņu.

Formāli Ziemeļvalstu Ministru padomes informācijas birojs skaitījās atklāts jau 1991. gada februārī, kad Latviju apmeklēja Padomes priekšsēdētājs Tors Pedersens. Atklāšana gan bija visai nosacīta, jo Rīgas domes īpašumu daļas darbinieks ar atslēgām nebija ieradies un biroja telpās delegācija iekšā netika. Šī neizdarība bija tik padomiska, ka es no kauna biju gatava ielīst zemē. Vēl nepatīkamāk bija tādēļ, ka pirms tam Ārlietu ministrijā biju iedrošinājusi Pedersenu nevilcināties ar īres līguma parakstīšanu. Tā nu mēs mīņājāmies pie “padomju brūnajā” krāsotajām durvīm, un Pedersenam nekas cits neatlika kā ar elegantu smaidu piestiprināt biroja plāksni pie aizslēgtajām durvīm un pozēt vēsturiskai fotogrāfijai.

Tā nu iznāca, ka jaunieceltais biroja vadītājs R. Berugs bija pirmais, kas telpas apskatīja un novērtēja. Viņaprāt, tās nebija piemērotas biroja vajadzībām, jo bija tumšas, ar logiem uz pagalma pusi. Laiki bija mainījušies, un R. Berugs Rīgas domē vairs nesadūrās ar Ņet! Pēc pašvaldību vēlēšanām Rīgas domē valdīja Latvijas Tautas fronte, un tur mūsu ārvalstu draugiem vērās visas durvis. No vairākiem priekšlikumiem Rihards izvēlējās pusi stāva Basteja bulvārī, ātri to izremontēja, un vasaras sākumā Ziemeļvalstu informācijas birojs sāka darboties. Šajā ēkā pēc diplomātisko attiecību atjaunošanas ar Latviju savu vēstniecību iekārtoja arī tad jau apvienotā Vācija.

Augusta puča laikā Ziemeļvalstu informācijas birojs pārvērtās par neoficiālu preses centru. Tā kā pučisti bija nobloķējuši Latvijas telefona sakarus ar ārvalstīm, tad biroja teletaips, kurš nezin kāpēc turpināja darboties, kļuva gandrīz vai par vienīgo sakaru kanālu, caur kuru ārvalstu žurnālisti varēja informēt savas redakcijas par Rīgā notiekošo.

Ārpolitika nebija ierasta Ziemeļu Ministru padomes darbības joma, tāpēc Baltijas valstu biroju vadītājiem bija atstātas diezgan brīvas rokas darbības formu un līdzekļu izvēlē. Tāpat kā Dānijas Kultūras institūts, arī informācijas birojs faktiski aizstāja pagaidām neesošās vēstniecības. Biroja komanda nodarbojās ar visdažādākajiem jautājumiem, vai tie būtu saistīti ar sadarbību enerģijas vai policijas jomās vai ar izglītības un kultūras sakaru attīstību. Tikai aizsardzības politika pēc Padomes norādījuma bija atstāta ārpus biroja kompetences. Birojs ātri kļuva populārs un nepieciešams starpnieks, jo interese par Ziemeļvalstīm Latvijā – un otrādi – bija liela. Sadarbības piedāvājumu bija tik daudz, ka, Riharda vārdiem sakot: “Tu ej gulēt trijos un sāc strādāt astoņos. Es ne tikai pārstāvēju Ziemeļvalstu intereses šeit, es tikpat daudz pārstāvēju Latvijas intereses sakaros ar pārējām Ziemeļvalstīm, kas ir pilnīgi dabiski.”

Tomēr, lai cik vērtīga bija konsulāta klātbūtne Rīgā, tas bija un palika daļa no Zviedrijas ģenerālkonsulāta Ļeņingradā un saskaņā ar starptautiskajām konsulāro sakaru normām nekādi nebija uztverams, kā Latvijas de facto neatkarības atzīšana. Tāpat arī Dānijas Kultūras institūtam un Ziemeļu Ministru padomes birojam, pat ja tie pildīja neoficiālas vēstniecības lomu, nebija diplomātiskas pārstāvniecības statusa. Lai kā arī mēs nopūlētos pārliecināt rietumvalstis vismaz akreditēt pilnvaroto lietvedi, tās rūpīgi izvairījās no jebkādu sakaru formalizēšanas, ko Maskava varētu iztulkot kā Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

Par pirmo ārvalstu diplomātu, kurš oficiāli akreditējās Latvijā pēc mūsu valsts okupācijas un aneksijas 1940. gadā, kļuva Lietuvas pilnvarotais lietvedis Alģirds Žvirēns. Viņa stāšanās pie Lietuvas diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja pienākumu pildīšanas notika 1991. gada 15. augustā. Kaut arī par apmaiņu ar pilnvarotajiem lietvežiem ar Lietuvu un Igauniju bijām vienojušies vēl 1990. gada rudenī, kad Viļņā un Tallinā darbu sāka Alberts Sarkanis un Aldis Bērziņš, kaimiņu priekšdarbi pārstāvniecību atvēršanā bija ieilguši. Lietuva vismaz paguva to izdarīt četras dienas pirms puča un trīs nedēļas pirms PSRS Valsts dome atzina Latvijas neatkarību, bet Igaunija savu pirmo diplomātu akreditēja tikai pēc mūsu de facto neatkarības starptautiskās atzīšanas.

Piezīmes un vēres

Teherānas konferencē (28.11.–01.12.1943.) neformāli tikās Rūzvelts un Staļins un vienojās par Baltijas valstu likteni pēc kara. Šo vienošanos apstiprināja Jaltas konferencē 4.–11.02. 1945.

Thatcher. Downing Street. Memoires. Paris: Editions Albin Michel, 1993, p. 667

Bush, B. Scowcroft. A World Transformed. New York: Vintage books, 1998, p .192; K. Spohr Readman. Germany and the Baltic Problem after Cold War: the Development of a New Ostpolitik 1989-2000. London: Routledge, 2005,  p. 11.

 Tā kā Zviedrija bija atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju, tad tai diplomātiskās attiecības būtu bijis jānodibina otrreiz. Tomēr uzmetumā minētais vārds “nodibināšana” ir nosvītrots un dokumenta nosaukums “Vienošanās starp Zviedrijas Karalisti un Igaunijas (Latvijas/Lietuvas) Republiku par diplomātisko attiecību atjaunošanu”.

 Pēc cik ilga laika atslepeno Zviedrijas ĀM arhīvus? Vai divvaldības laika arhīvi jau ir pieejami?

 PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanas, kurās tautas kustību saraksti guva pārliecinošu vairākumu, bija signāls, ko pasaules politiskās varas gaiteņos uztvēra kā nopietnu pārmaiņu vēsti.

 PSRS oficiālā preses aģentūra – Agenstvo pečati i novostej.

Helms. Politisks atbalsts kultūras iepakojumā. Diena, 26.vai 27. 08. 2015.

Latvijas valsts U. Elemanam-Jensenam ir pateikusies, viņu apbavojot ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1995. gada 12. aprīlī.

10 years after. Uffe Ellemann-Jensen. The Danish Cultural Institute – 10 years in the Baltics. 1990–2000. pp.14.

Thor Pedersen, Minister of Nordic Cooperation, Denmark.

Arī Latvijas valdības rīcībā esošie telataipi, to skaitā Ārlietu ministrijā, turpināja darboties.

S. Kalnietes intervija ar bijušo Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītāju Rihardu Berugu

2018. gada 26. februārī, Rīgā. Audio ieraksts.