Lasīšanas ilgums: 3 minūtes

Rīgā, 2020. gada 15. februārī

Mīļie sibīrieši!

Šogad 4.maijā mēs svinēsim 30.gadus kopš atjaunota Latvijas valsts.  Mūsu valsts pirmais posms, ko pārtrauca PSRS aneksija, ilga 22 gadus, un pārciestais okupācijas pusgadsimts bija padzēsis mūsu tautas atmiņā visas grūtības, kas bija arī toreiz, un šie 22 gadi tautas atmiņā ir palikuši kā laimīgais laiks. Un tā tam bija jābūt, jo kā gan citādi mēs būtu izturējuši šo asiņaino un ciešanu pilno pusgadsimtu un pēc tam  spējuši atgūt savu Latviju.

Šogad maijā paiet 75 gadi kopš otrā pasaules kara beigām Rietumeiropā. Septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Molotova-Rībentropa pakta un tā slepeno protokolu sekām Eiropā. Tā bija Lietuvas un Latvijas deputātu iniciatīva, un es esmu laimīga, ka arī man bija iespēja dot savu ieguldījumu šī dokumenta izstrādē. Lai gan Eiropas Parlaments kopš 2004.gada ir pieņēmis vairākus dokumentus, kuros norādīts uz PSRS atbildību par Otrā pasaules kara izraisīšanu, tomēr tieši šī pēdējā rezolūcija ir satracinājusi Putinu un prezidents to ir plaši un vairākkārt komentējis publiski, nosodot Eiropas Parlamentu un nekaunīgi apvainojot Poliju kara izraisīšanā un antisemītismā. Arī Krievijas medijos plosās rezolūcijas nosodījuma vētra, kurā bliezienus saņem arī Baltijas valstis.

Kāpēc tieši tagad Putins kļuvis par vēsturnieku? Tāpēc, ka Krievija gatavojas vērienīgi svinēt uzvaru karā, atstumjot otrajā plānā sabiedroto ieguldījumu karā un piesavinoties tās laurus un sevi pasniedzot, kā vienīgo dižo uzvarētāju. Šo dižumu PSRS līgums ar nacistisko Vāciju aptraipa, jo faktiski padara Staļinu par Hitlera sabiedroto, bet Padomju Savienību – līdzatbildīgu par kara izraisīšanu. Abu totalitāro režīmu līgums atbrīvoja rokas Hitleram uzbrukt Polijai un iekarot Rietumeiropu, kamēr Lielbritānija 22 mēnešus vienatnē cīnījās ar agresoru. Tikmēr saskaņā ar līgumu, Staļins pievāca Baltijas valstis, Besarābiju un gabalu Polijas teritorijas. Šie fakti Putinam nav pieņemami, jo tie ir apkaunojoši un apēno lielo uzvaru. Taču šoreiz  prezidenta vēstures redakciju Eiropa noraida un pat Krievijā akadēmiķi un vēstures entuziasti to atmasko.

Otrs liels jautājums, kura apspriešanu Eiropas Parlamentā Baltijas valstis vēlas panākt, ir manipulācijas ar Krievijas pilsonības likumu, to dāsni dalot vai uzspiežot okupēto teritoriju iedzīvotājiem Moldovā, Gruzijā un Ukrainā. Pirms dažiem mēnešiem plaši izvērstās kampaņas rezultātā Donbasā ir izveidots vairāku simtu tūkstošu liels Krievijas pilsoņu kopums. Arī anektētās Krimas iedzīvotājiem tiek izvirzīta prasība atteikties no Ukrainas pilsonības par labu Krievijas pilsonībai. Tas atbilst Putina mērķim izveidot globālu krievu pasauli. Bīstamība ir apstāklī, ka kādā brīdī Putins pilsoņu kārti var sadomāt izmantot kā agresijas ieganstu – sak, maniem pilsoņiem dara pāri un mans pienākums ir viņus aizstāvēt. Šis paņēmiens ir pazīstams vēsturē un to vairākkārt ir izmantojušas citas lielvalstis vai impērijas.

Otrā pasaules kara beigas ir viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Rietumeiropas vēsturē. Pāc šī asiņainā slaktiņa eiropieši teica: „Nekad vairs!” un izveidoja tādas unikālas valstu sadarbības organizācijas kā Eiropas Savienība un NATO, kas izslēdz karu Eiropā. Tāpēc mēs Eiropas Parlamentā gribam svinēt 75 miera gadus un to ritumā sasniegto.

Taču ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu Eiropas pusē patiesībā ir piedzīvoti tikai 25 miera gadi, jo Austrumeiropa un Baltijas valstis atgriezās Eiropā pēc 50 dzelzs priekškara gūsta gadiem. Tikai mēs zinām, cik necilvēcīgi augstu cenu mūsu tautai un pārējām tautām ir bijis jāmaksā par šo uzspiestā komunisma pusgadsimtu. Sāpīgākais, ka vēl 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas šī pusgadsimta smagās ēnas arvien rēgojas un gandē mūsu dzīvi, kā to apliecina čekas maisu saturs.

Tās ir vēstures mācības, kas Latvijas cilvēkiem vienmēr jāatceras, jo mūsu ģeopolitiskais stāvoklis ir tieši tāds pats kā 1940. gadā, un tieši tāpat Latvijai ir gara sauszemes robeža ar agresīvu lielvalsti. Taču Latvija vairs nav viena. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un mūs sargā NATO sabiedroto drošības vairogs. Labi, ka pēcneatkarības paaudzei Latvijas stabilitāte un drošība ir pašsaprotams stāvoklis. Tomēr mēs nekad nedrīkstam zaudēt modrību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai tādi mākslas darbi, kā mākslas filmas „Melānijas hronika”, un „Dvēseļu putenis”, grāmatas – Māras Zālītes „Pieci pirksti” un Noras Ikstenas „Mātes piens”, palīdz jauniešiem ieraudzīt to sāpju, nebrīves un absurda pasauli, kurā mēs nekad vairs nedrīkstam atgriezties. Un mūs patriotiskajai  jaunatnei tas ir dziļi jāapzinās.

Kopš uzrakstīju grāmatu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos,” es bieži sevi pieķeru domās sakām maniem Sibīrijā nobendētajiem vecvecākiem: „ Kaut jūs zinātu – Latvija tagad ir brīva!” Un tad pati sevi norāju: „Viņi taču to zina, jo, lai kur Sibīrijas plašumos būtu izplēnējušas izsūtīto miesas, visu Sibīrijā nobendēto dvēseles ir atgriezušās Latvijā. Jā, karos, Sibīrijā un trimdā mūžībā aizgājušo dvēseles ir atgriezušās pie mums. Tās pulcējas Likteņdārzā un kā gaišs starojums mūs visus – vecus un jaunus, pieaugušos un bērnus – pavada un sargā. Tās sargā mūsu tautu no pārsteidzīgiem lēmumiem un brīdina no lētticības. Lai arī Latvija tagad ir citāda nekā viņu jaunības un bērnības gados, mūsu Tēvzeme ir brīva un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu valsti veidojam. To Latvijas Politiski represēto apvienības biedri vienmēr ir apzinājušies. Arī 31. konferences aicinājums līdzpilsoņiem “Par atbildīgu izvēli!” to apliecina. Lai mums pietiek saprāta un godaprāta labot pieļautās kļūdas un izvairīties no jaunām, liktenīgām kļūdām, kas varētu apdraudēt Latvijas valsts brīvību!

Es jums nesu arī sveicienu no Likteņdārza. Paldies par lielo palīdzību un atbalstu, ko vienmēr no apvienības biedriem dārzs ir saņēmis. Dārzs top un mainās, kļūst arvien skaistāks. 30.aprīlī gatavojamies atklāt piemiņas vietu Latvijas dibinātājiem 1918.gadā un valsts atjaunotājiem 1990.gadā. Gaidīsim jūs šajā svinīgajā pasākumā, tāpat kā gaidām vienmēr, jo Likteņdārzs ir skaists visos gadalaikos un laika apstākļos.

Lai jums katram un katrai laba veselība, dzīves prieks un izturība!