Lasīšanas ilgums: 11 minūtes

Anita Pirktiņa, 2012.gada septembris. Intervija ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti.

Sandra Kalniete strādā Eiropas Parlamenta divās komitejās – Iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejā un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā.

Kā jūs raksturotu pašreizējo Latvijas lauku vidi – gan biznesa veidošanai, gan dzīvošanai? Cik lielā mērā cilvēki laukos atkarīgi no lauksaimniecības?

Domāju, šodien cilvēks laukos nav atkarīgs tikai no lauksaimniecības, jo tāda augsti ražīga lauksaimniecība, kāda ir Eiropā, spēj dot darbu tikai nedaudziem cilvēkiem. Turpretī lauku dzīvesveids ir ļoti svarīga lieta. Iedomājieties, ja Eiropas lauku attīstība tagad pilnībā aizietu pa intensīvās lauksaimnieciskās ražošanas  ceļu, lauku apvidos būtu lielas teritorijas, kurās plestos sējumi vien. Cilvēki tur gandrīz nedzīvotu. Francijā to esmu redzējusi savām acīm, jo Francija ir gājusi šo intensīvās attīstības ceļu vismaz līdz pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidum. Līdz sabiedrība sāka celt trauksmi, jo lauki palika neapdzīvoti. Tad atkal sāka domāt par tādu apstākļu radīšanu, kas ļautu cilvēkiem atgriezties laukos un tur palikt uz dzīvošanu. Pirmām kārtām jādomā par nodarbinātības dažādošanu, lai cilvēkiem būtu iespēja pieņemamā attālumā no mājām atrast sev darbu, un atbilstošas infrastruktūras – ar normāliem piebraucamiem ceļiem, skolām, bērnudārziem, sadzīves pakalpojumiem un kultūras vidi – radīšanu.

Latvija modernajā lauksaimniecībā ielēca tikai pēc neatkarības atjaunošanas, turklāt diezgan strauji, kamēr Eiropā šis process bija risinājies vismaz 30 gadu. Un, protams, šī pāreja no padomju lauksaimniecības uz pilnīgi citu neiztika bez zināma rūgtuma un pārdzīvojumiem. Taču bez emocionālās puses vienmēr ir arī pragmatiskā – kā tad reāli risināt šo lauku apdzīvotības jautājumu? Es neesmu ekonomikas  eksperte, bet gan profesionāla diplomāte, tāpēc nevaru piedāvāt konkrētu ekonomiski pamatotus ieteikumus šajā ziņā. Māku risināt sarunas, izveidot labu lobija kampaņu, ja skaidri redzu manai darbībai izvirzītus mērķus gan no valdības, gan vēlētāju puses. Arī savam vēlētajam darbam Eiropas Parlamentā (EP) vairāk pieeju kā diplomāte, jo faktiski mans pienākums tāpat ir risināt starptautiskas sarunas par konkrētiem jautājumiem, kas būtībā skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju.

Tātad svarīgi saprast, kā turpmākajos 5-7 gados tiks izmantots tas miljards eiro, kas domāts lauku attīstībai?

Tieši tā. Piemēram, Agrārās ekonomikas institūta un citi ekonomikas eksperti uzskata, ka palielinoties lauksaimnieciskās ražošanas efektivitātei, tā varēs nodrošināt darbu aptuveni 40 tūsktošiem cilvēku. Pašlaik lauksamniecība ir nodarbināti apruveni 80 tūsktošiUn tas nozīmē, ka tiem otriem 40 tūkstošiem ir jārada darbavietas citās nozarēs Ja lauku attīstības programmām septiņos gados pieejamo Eiropas fondu miljardu eiro izdalām ar minēto cilvēku skaitu, iegūstam 25 tūkstošus eiro uz vienu dabavietu, kurus varam veltīt šo cilvēku nodarbinātības dažādošanai. Un tā ir nopietna izvēle. Jautājums – vai sabiedrība ir gatava to pieņemt? Tai skaitā – ražojošie lauksaimnieki, jo lauku attīstība šobrīd  nozīmē arī saimniecību modernizāciju un daudzas citas programmas. Savukārt struktūrfondi vairāk būtu jāpiesaista  reģionālās attīstības izlīdzināšanai. Mūsu valdības savā deklarācijā to parasti apņemas darīt, bet nevienai līdz šim nav izdevies to izpildīt.

Kāpēc?

Ne aiz ļauna prāta, bet tāpēc, ka tajā brīdī, kad sākas naudas dalīšana, lēmums tiek pieņemts, nevis izejot no lielākās nepieciešamības vai tālredzības, bet pēc konkrētā brīža politiskās ietekmes. Tā tas diemžēl ir visā pasaulē, un tieši tāpēc ne vienmēr tiek pieņemti tie pareizākie lēmumi.

Kā lauku apdzīvotību spēs regulēt tā saucamais mobilitātes pabalsts?

Patiesībā nesaprotu, kā diskusijas par šo pabalstu varēja aiziet tik šķībi, kā ir aizgājušas. Piedāvājums jau netika izteikts ar mērķi “iztukšot laukus”, bet gan lai palīdzētu ilgstošajiem bezdarbniekiem atrast daru tepat Latvijā un palīdzēt tiem nokļūt līdz darbavietai. Tas tomēr ir labāk, nekā ļaut lielai daļai cilvēku turpināt doties darba meklējumos uz ārzemēm. Šīs diskusijas kārtējo reizi pierādījušas, ka Latvijā daudzi jautājumi tiek uztverti pārāk emocionāli, nemaz nedomājot pragmatiski.

Statistika liecina, ka lauksaimniecībā strādājošo skaits samazinās, kas, ņemot vērā moderno tehnoloģiju iespējas, ir loģiski, un tā notiek visur pasaulē, taču vienlaikus skaidri redzams, ka mūsu lauksaimniecības attīstības potenciāls nebūt nav izsmelts…

Potenciāls mums tiešām ir, un tas ir nenoliedzami. Pat ar vismazākajiem ES tiešmaksājumiem Latvija ir panākusi, ka lauksaimniecība ir nopietna eksporta nozare. Piemēram, graudu eksporta ziņā stabili esam pirmajā pieciniekā Eiropas Savienībā. Tas ir milzīgs sasniegums. Tāpat mums ir potenciāls piensaimniecībā un citur. Taču joprojām neesam pietuvinājušies tam apstrādājamās zemes daudzumam, kāds bija padomju pēdējos gados. Lai to sasniegtu, pašreizējās produktīvi izmantojamās zemes platības būtu jāpalielina vismaz pusotru reizi.

Hektāru skaits būtu viena lieta. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma kā vienu no galvenajiem izvirzījusi uzdevumu saprast, kur īsti slēpjas mūsu lauksaimnieciskās ražošanas neefektivitātes iemesli, jo no pārējās Eiropas atpaliekam ne tikai izmaksu ziņā uz saražoto vienību, bet joprojām iegūstam salīdzinoši mazas ražas. Kur, jūsuprāt, būtu meklējami šīs neefektivitātes iemesli?

Zemkopības ministrijas sagatavotā statistika tiešām apliecina šo pārsteidzošo faktu – gan par lielajām izmaksām uz saražoto vienību, gan par mazajām ražām. Un saprast iemeslus nav viegli, jo investīcijas lauksaimniecībā ir diezgan lielas. Un tas vedina uz nepatīkamiem minējumiem – piemēram, vai mūsu zemnieki sniedz visas ziņas un uzrāda visus savus ieņēmumus un vai arī pārējie sniegtie dati ir līdz galam korekti. Patieso datu slēpšana mūs jau ir savulaik iegāzusi – arī stājoties ES, mūsu statistika izskatījās visai apšaubāma. Bēdīgi slaveno tiešmaksājumu formula jau visām jaunajām dalībvalstīm bija vienāda, tikai skaitļi, kas šajā formulā bija jāievieto, bija stipri atšķirīgi…

Joprojām esam ļoti sadrumstaloti, mums ir niecīgs vidējais slānis jeb vidusšķira, kas patiesībā ir jebkuras valsts un sabiedrības pamats un nodrošina arī valsts pārticību. Taču šī vidusslāņa veidošanās pie mums notiek ļoti lēni. Daudzus atpakaļ atsvieda nesenā ekonomiskā krīze. Taču domāju, ka tiem, kas jau tagad spēruši soli virzienā uz vidusslāni, ļoti liels atspaids būs tiešmaksājumi, kuriem nākotnē jābūt lielākiem.

Tomēr, ko var reāli darīt tagad un tūlīt, lai cilvēki nepamestu laukus? Daži teic – laukos jāielaiž ārvalstnieku investīcijas…

Nedomāju, ka ārvalstnieku investīcijas glābs mūsu laukus. Tas ir daudz sarežģītāks sociālpsiholoģisks jautājums. Šobrīd var dzirdēt krasi pretējus viedokļus. Vieni idealizē pirmos ulmaņlaikus, sakot, ka tad gan piena upes tecējušas, otri teic, ka šodien cilvēki laukos dzīvo daudz labāk. Un faktiski tie lauksaimnieki, kas pēc neatkarības atgūšanas sākuši saimniekot no nulles un šodien ir izveidojuši veiksmīgas ražojošas saimniecības, nebūt to nav sasnieguši, pateicoties Eiropas maksājumiem. Pamatā bijusi uzņēmība un neatlaidīgs, mērķtiecīgs darbs. Ja palūkojas viņu bilancē, var redzēt, ka šie maksājumi veido diezgan nenozīmīgu daļu. Vairāk savu darbību uz tiešmaksājumiem grib balstīt tie, kas vēlas ātru biznesu. Taču lauksaimniecība nekad nebūs joma, kur gūt ātrus panākumus. Tā vienmēr prasīs vairāku gadu ieguldījumu, līdz būs jūtama atdeve. Turklāt lauksaimniecība vairāk kā jebkura cita nozare ir atkarīga no daudziem un dažādiem faktoriem, kurus pats lauksaimnieks ietekmēt nevar.

Jau teicu, ka neesmu  lauku ekonomiskās attīstības eksperte. Bet Valda Dombrovska valdība strādā pie Nacionālās attīstības plāna, kurā nozimīga prioritāte ir  lauku teritoriju un dabas resursu izmantošana, lai radītu līdzvērtīgākas darba iespējas un dzīves apstākļus visā Latvijā. Gribu uzsvērt, ka pašreizējo valdību uzskatu par stabilu un tā nostrādās līdz nākamajām vēlēšanām. Līdz ar to šī būs viena no retajām valdībām, kurai izdosies ne tikai saplānot, bet arī savus plānus sākt īstenot. Tas ir ļoti būtiski. Un to, ka reģioniem nepieciešama īpaša uzmanība un atbalsts, šodien apzinās visos līmeņos.

Esat bijusi saimniecībās, kur saimnieko jaunie zemnieki – potenciālie konkursa Senču aicinājums dalībnieki. Kāda, jūsuprāt, ir viņu galvenā motivācija saimniekot Latvijā?

Sevī mēdzu salīdzināt lauksaimniekus un muzeju darbiniekus. Nekur nemaksā tik maz, cik muzejos strādājošajiem. Arī padomju gados tā bija. Bet cilvēki tur paliek strādāt gadu desmitiem. Acīmredzot ne vienmēr samaksa spēj kompensēt darba vidi, ikdienas saskarsmi ar tiem priekšmetiem un mākslas darbiem, kas pieejami muzejos. Šī saskarsme ir neaizstājama. Domāju, lauksaimniecībā ir diezgan līdzīgi – arī saskarsme ar dabu daudziem ir neaizstājama. Liela daļa to cilvēku, īpaši jauno, ar kuriem lauku saimniecībās esmu kontaktējusies, turpina savu vecāku un vecvecāku iesākto darbu. Nevis uzspiesti, bet tiešām aicinājuma dēļ. Daļa nāk uz laukiem un sāk saimniekot no nulles – arī aicinājuma dēļ. Turklāt viņi ir labi sagatavoti šim darbam, viņiem ir atbilstoša izglītība, bijusi prakse ārzemēs. Dažiem jaunajiem ir tik pārliecinoši biznesa plāni, ka atliek vien nobrīnīties. Taču jauno lauksaimnieku skaits nepalielinās, bet sarūk. Un tā ir globāla problēma. Visā Eiropā pat ģimenes saimniecībās, kur strādājušas vairākas paaudzes, jaunieši vairs nevēlas šo lauksaimniecības biznesu turpināt. Līdz ar to šajā nozarē ir nopietni apdraudēta paaudžu nomaiņa. Tāpēc jaunās Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) normatīvajos aktos piedāvā paredzēt, ka 5% no lauku attīstībai domātajiem līdzekļiem būs jāatvēl speciālām programmām jaunajiem lauksaimniekiem. Līdz nesenajam laikam Latvija uz vispārējā ES fona izskatījās gluži labi – jauno zemnieku bija ap 14-16%. Bet nu arī mēs piedzīvojam strauju kritumu – domāju, esam noslīdējuši līdz kādiem 8%. Un šī tendence turpinās.

Kā šo problēmu risināt?

Ir vairāki veidi un iespējas. Var dot īpašas nodokļu atlaides, var dzēst daļu kredītu. Katrā ziņā mūsu valdībai ir par ko domāt, jo vajadzību tiešām ir ļoti daudz un ne vienmēr viegli izvēlēties prioritātes. Daudzi teic – jaunie cilvēki paši var par sevi parūpēties un izlemt, ko darīt. Jā, var. Bet viņu izvēle diezin vai būs par labu lauksaimniecībai, jo tas ir ļoti smags, laikietilpīgs, konkrētai vietai stipri piesaistīts darbs ar visai nestabiliem ienākumiem. Lai to darītu, jābūt vai nu šim dabiskajam aicinājumam, vai arī kādai citai motivācijai. Arī balvu Senču aicinājums kopā ar Zemnieku saeimu iedibinājām tieši tādēļ, lai cilvēki saņemtu vēl kādu papildu atzinību par to, ko viņi dara. Jo biežāk un vairāk sabiedrība mācētu cilvēkiem pateikt paldies, izturētos saprotošāk un pretimnākošāk pret dažādu nozaru pārstāvjiem un dažādu darbu darītājiem, jo emocionāli labvēlīgākā un progresu veicinošākā vidē mēs dzīvotu un strādātu.

Pilsētā tiešām daudziem šķiet, ka lauksaimnieki par daudz čīkst, prasīdami sev visādus atbalsta maksājumus un citas privilēģijas, jo citi biznesa veidi netiek šādi atbalstīti.

Tas ir informācijas un savstarpējās komunikācijas jautājums. Eiropas Parlamentā Lauksaimniecības komiteja ir ļoti spēcīga, jo tajā darbojas pārliecināti lauksaimniecības draugi. Bet pat ar maniem EP kolēģiem, kas ievēlēti no Latvijas un pārstāv citas jomas, man ir bijušas visai interesantas diskusijas par to, vai lauksaimniecība ir tāda pati ražošanas nozare, kā jebkura cita, vai nav. Vēl pirms kāda laika bija runa, ka Eiropas budžetā lauksaimniecībai paredzētā nauda būtu jāsamazina par 30%. Taču visā Eiropā lauksaimniecībai ir ļoti spēcīgs un vienots lobijs, un politiķi saprata, ka šāds lēmums neies cauri. Līdz ar to pašreizējā lauksaimniecības budžeta projektā ir paredzēts samērā neliels samazinājums. Un tas tika panākts tikai ar vienotu, neatslābstošu spiedienu no sabiedrības puses. Gribu uzsvērt, ka tā lauksaimniecības lobija kampaņa, ko izvērsusi Latvija, ir labākā Eiropas Parlamentā, jo citas valstis uz mūsu fona izskatās neaktīvas. To panācām tāpēc, ka visi strādājām roku rokā un pēc viena scenārija visos līmeņos. Ja tāpat būtu strādāts ar kohēzijas un struktūrfondu jautājumiem, rezultāti būtu bijuši līdzīgi. Citām ministrijām vēl arvien šķiet, ka viss notiek tikai Eiropas Komisijā vai Padomē, bet tā nav. Pēc Lisabonas līguma ratifikācijas ir ievērojami palielinājušās EP  līdzlemšanas tiesības.  Un tikai tad, kad kopā apsēžas visas trīs puses – Padome, Komisija un Parlaments -, tiek pieņemts galīgais lēmums. Agrāk Parlamentam šādas teikšanas nebija, un Padome joprojām Parlamentu nespēj uztvert kā līdzvērtīgu partneri. Piemēram, diskusijā par to, vai Latvijai būtu jāsaglabā tiesības arī 2013. gadā piemaksāt papildu valsts tiešmaksājumus (PVTM) pie ES tiešmaksājumiem, Komisija bija kategoriski pret, bet Parlaments un mūsu lauksaimniecības lobijs ar savu neatlaidībuību tomēr panāca lūzumu šajā lēmumā, un Latvijas zemnieki arī nākamgad saņems PVTM. Savukārt Baltijas prasība izlīdzināt tiešmaksājumus ir kļuvusi par vienu no galvenajiem KLP reformas jautājumiem. Un šobrīd pat var droši teikt, ka ES budžets neizies no Parlamenta bez šā jautājuma atrisināšanas.

Latvija viena pati nespētu par to cīnīties. Kā mums izdodas noturēt šo vienoto fronti ar abām pārējām Baltijas valstīm – Lietuvu un Igauniju?

Lietuva un Igaunija pašas par sevi nav tik aktīvas kā Latvija. Varētu teikt, ka šīs valstis ļaujas mūsu aktivitātēm, pievienojoties tām. Un arī tas ir labi, jo tas dod mums iespēju runāt visas Baltijas vārdā.  Slikti, ka Parlamentā Lauksaimniecības komitejā nav lietuviešu un igauņu pārstāvju, tāpēc mans birojs piedāvā arī šo valstu zemnieku pārstāvjiem noorganizēt gan braucienus uz Briseli un tikšanās EP, gan citus pasākumus. Lielā Baltijas piketa laikā Briselē, kur piedalījās visu trīs Baltijas valstu zemnieki, to priekšā iznāca tikai mūsu premjers Valdis Dombrovskis. Ne Lietuvas prezidente, ne Igaunijas premjers, kuri arī tur bija, to neizdarīja. Es domāju, ka tas ilustrē šo atšķirību. Kad Briselē pirms kāda laika bija žurnālistu tikšanās ar Čološa kungu un kāds no Baltijas žurnālistiem pajautāja par izredzēm šīm valstīm saņemt lielākus tiešmaksājumus, Čološs atteica, ka viņam šī baltiešu čīkstēšana jau esot līdz kaklam...

Bet tas taču ir lieliski! Labāku reakciju nemaz nevar vēlēties! Tātad savu esam panākuši – esam sadzirdēti!

Tomēr bez sapratnes un morālā atbalsta gribētos saņemt arī reālo. Kāds ir patiesais fons, uz kura risinās sarunas par tiešmaksājumu izlīdzināšanu?

Šobrīd Eiropas Komisija Latvijai piedāvā ap 140 eiro par ha 2020. gadā. Savukārt Parlamenta atbildīgais referents par lauksaimniecības jautājumiem ierosina palielināt tiešmaksājumus Latvijai jau līdz 172 eiro/ha, nosakot pārejas periodu trīs gadus. Protams, mums, valstīm ar viszemākajiem atbalsta maksājumiem, gribētos, lai šāda pārejas perioda vispār nebūtu. Bet tas diezin vai ir reāli. Signāli, kas nākuši no Vācijas, Francijas, Parlamenta priekšsēdētāja Šulca kunga un citiem, liecina, ka varam cerēt arī uz 200 eiro/ha. Visos grozījumos, ko esmu iesniegusi Parlamentam, prasība ir šos izlīdzinātos maksājumus īstenot jau no 2014. gada. Bet nopietnākās cīņas vēl ir priekšā – gan par tiešmaksājumiem, gan par lauku attīstību, gan par lauksaimniecības tirgu. Kopumā šiem KLP  reformas likumdošanas ziņojumiem  EP deputāti ir iesnieguši vairāk nekā septiņus tūkstošus grozījumu! Var tikai iedomāties, cik intensīvas un vētrainas būs sarunas par kompromisa formulējumiem! Kompromisus atrast nebūs viegli. Sarunas sāksies septembrī, un līdz gada beigām tām būtu jābeidzas, jo jau nākamā gada sākumā vairākās valstīs gaidāmas vēlēšanas. Tāpēc galīgās vienošanās tomēr nevar atlikt uz 2013. gada pavasari. Vēl jāpiebilst, ka visi minētie skaitļi var būt spēkā tikai gadījumā, ja kardināli nesamazinās ES budžets. Ir valstu grupa, kas pašreizējo aptuveni viena triljona eiro budžetu prasa samazināt vismaz par 10%. Tas nozīmē, ka šķēres, kas šo budžetu griezīs, neietu vis horizontāli, bet gan grieztu pēc nozīmības. Atliek cerēt, ka spēcīgais lauksaimniecības lobijs tomēr nepieļautu par 10% samazināt tieši lauksaimniecības budžetu. Bet samazinnot visu budžetu, kaut kāds samazinājums būs, un tam līdzi mainīsies arī citi skaitļi. Tomēr šaubos, ka samazinājums būtiski skars Baltijas valstis, jo, manuprāt, ir diezgan grūti pamatot mūsu nenormālo situāciju un to samērot ar ES principiem, ka Baltijas zemnieks, kurš, piemēram, par govi maksā tikpat, cik Francijas zemnieks, atbalsta maksājumu saņem trīsreiz mazāku. Francūži jau ir izrēķinājuši, ka viņiem ar vienreizēju politisku lēmumu ir izdevīgāk Baltijas valstīm piešķirt papildu maksājumu, nekā panākt izlīdzinājumu vienotas sistēmas ietvarā, teiksim, uz Grieķijas maksājumu rēķina. Respektīvi, papildu maksājuma piešķiršana neradīs tik krasu maksājumu līknes svārstību. Un tas varētu būt tā saucamais pēdējās nakts politiskais lēmums.

Ar Francijas gribu vien šādu lēmumu diez vai izdosies īstenot…

Tā arī nebūs. Domāju, par šādu lēmumu būs visas tās valstis, kurām šādā veidā būs iespējams krasi nesamazināt pašreizējos tiešmaksājumu apmērus. Šobrīd izskatās, ka šajā izlīdzinājumu fondā būs jāpiedalās tām valstīm, kuru maksājumi ir virs 100% no ES vidējiem. Eiropā tomēr strādā zināmi principi, kurus politiķu respektē. Piemēram, vēsturiskā taisnīguma princips. Un, runājot par Baltijas valstīm, politiķi saprot, ka mūsu problēmas radās laikā, kad bijām aiz padomju dzelzs priekškara, un situācija, kādā bijām, kad stājāmies ES ir šīs nenormālības sekas. Šā vēsturiskā netaisnīguma dēļ citas ES valstis mūsu priekšā mēdz justies neērti. Otra principiālā vērtība ir solidaritāte. Taču līdzās šīm principiālajām ir arī gluži pragmatiskas vērtības. Viena no tām – godīga konkurence. Un šobrīd visi saprot, ka dažādos ES veidošanās posmos izveidojusies nenormālā, nevienlīdzīgā tiešmaksājumu sistēma ļoti kropļo kopējo ES tirgu, uz kuru visai uzstājīgu spiedienu izdara trešās pasaules valstis – Ķīna, Brazīlija, Indija u. c., kas nāk ar lētu lauksaimniecības produkciju.

Ir arī cits viedoklis – šobrīd pat Eiropas speciālisti Baltijas valstīm iesaka nevis cīnīties par tiešmaksājumu izlīdzināšanu, bet gan par to atcelšanu par labu ilgtspējīgai un inovatīvai lauksaimniecībai.

Jā, šāda versija nav jaunums – par to daudz diskutēts. Un šāda lēmuma īstenošana arī it kā būtu vienkāršāka. Taču ir politiskā realitāte, kurā šādas revolucionāras pārmaiņas nav iespējamas. Tāpēc mums ir  jāspēj veidot reaālistisku politiku. Ja pieņemtu lēmumu atcelt tiešmaksājumus, tas uzliktu ļoti smagu zīmogu lauku ainavai, nodarbinātībai un apdzīvotībai. Runāsim atklāti – intensīvā lauksaimniecība vides prasības bieži vien neievēro. Tādēļ jaunajā KLP reformā ir speciāli paredzēta lauksaimnieciskās ražošanas sasaiste ar vidi saudzējošiem pasākumiem, kuru veikšana ir obligāta, pretējā gadījumā lauksaimnieks riskē tiešmaksājumus nesaņemt. Tas nozīmē, ka nosacījumi tiešmaksājumu saņemšanai vienlaikus pilda arī kontroles funkciju saistībā ar šo zaļo pasākumu veikšanu un ievērošanu. KLP ir daudz kritizēta, taču, manuprāt, tikai pateicoties tai, Eiropā vēl ir lauksaimniecība, jo ekonomiskie ultaliberāļi uzstāj, ka lauksaimniecības produkti jāaudzē un jāražo tikai tur, kur to var izdarīt vislētāk, un pārējās valstīs tie jāieved. Islandes vulkāna izvirdums, kura dēļ Eiropā uz nedēļu tika bloķēta jebkāda veida gaisa satiksme, uzskatāmi pierādīja, cik svarīga ir valstu nodrošinātība pārtikas produktu ziņā…

Kā tad varam šo Eiropas kopējo tirgu aizsargāt? Turklāt trešo valstu produkcija nekādi nepakļaujas ES prasībām un normām – mēs nezinām, nedz kā tā audzēta, nedz kā uzglabāta…

Pagaidām vienīgais aizsargmehānisms ir veterinārsanitārās un citas kvalitātes prasības. Abas EP  komitejas, kurās darbojos, prasa lai ES iemportētā lauksaimniecības produkcija būtu ražota, ievērojot līdzīgus kvalitātes standartus, kādi ir jāievēro ES  ražotājiem.  Pretējā gadījumā atsakāmies ratificēt līgumus, kuros šāda klauzula nav paredzēta. Un šī globālā konkurence liek arī Eiropai kļūt vienotākai savās prasībās

Kā varam aizsargāt mūsu valsts iekšējo tirgu?

Arī pie Latvijā strādā tās pašas kopējās veterinārsanitārās normas un publisko iepirkumu noteikumi. Tomēr es uzskatu, ka ir pamatoti noteikt pārtikas piegādēm skolām, bērnudārziem slimnīcām, citām publiskām iestādēm papildus svaiguma prasības, kuras reāli var izpildīt tikai tuvējie ražotāji. ,Esmu pārliecināta, ka iespējas ir, jo būtībā tas ir mūsu likumdošanas un pašu iestāžu saprātīgas rīcības jautājums. Katrā ziņā, vērojot, kas notiek citās valstīs, esmu saskārusies ne ar vienu vien lietu, kuru citas valstis drīkst darīt, bet mēs nez kāpēc – ne. Un ar katru nākamo ES paplašināšanos var redzēt, ka vecie kluba biedri jaunajiem izvirza aizvien stingrākas prasības.

Lauksaimniecība turklāt ir ļoti cieši saistīta ar patērētāju, tāpēc viens no svarīgākajiem šo ražošanu veicinošajiem faktoriem ir tieši Latvijā ražotu produktu izvēlēšanās veikalos un citās tirdzniecības vietās. Saprotu, ka ne katrs to var atļauties, jo ne vienmēr vietējie produkti ir tie lētākie, taču iespēju robežās gan katram Latvijas iedzīvotājam būtu jācenšas tā darīt. Tikai tā varam tiešā veidā atbalstīt mūsu lauksaimniekus un pārstrādātājus. Priecē fakts, ka patērētāju attieksme šobrīd tiešām mainās, un to var just. Kādreiz importam deva nepārprotamu priekšroku, bet tagad redzam, ka nereti ievesto preci mēģina tirgot kā vietējo. Un tas nozīmē, ka patērētājs ir mainījies.

Kā ir ar jautājumu par mūsu zemes tirgu?

Tas ir vēl viens tikpat sāpīgs jautājums, turklāt tas nav atrisināms ar likumdošanas normām vien. Patlaban mūsu zemi aktīvi uzpērk ārzemnieki, kuri, saņemot lielākus tiešmaksājumus savā valstī, var atļauties iegādāties mūsu salīdzinoši lēto zemi. Līdzīgas problēmas ir daudzās jaunajās ES dalībvalstīs – piemēram, Rumānijā, Bulgārijā un citur. Kā to varētu ierobežot? Viens dāņu kolēģis teica, ka Latvijas likumdošanā vajadzēja paredzēt normu – zemes pircējam ir gan jādzīvo, gan jāstrādā Latvijā. Un šajā gadījumā daudzi gribētāji atkristu. Bet medaļas otrajā pusē jau vienmēr ir pārdevējs – mūsu pašu zemes īpašnieki. Un, sagaidot lielākus tiešmaksājumus, šobrīd arī notiek ļoti aktīva zemes tirdzniecība, jo skaidrs, ka zemes cenas celsies. Apturēt šo procesu tikai ar likumdošanu nevarēs – tas ir arī attieksmes jautājums.

Mūsu Valsts prezidents Andris Bērziņš nesen brīdināja, ka drīzumā gan Eiropā, gan visā pasaulē viss mainīšoties tik ļoti, ka daudziem jautājumiem, par kuriem šobrīd laužam šķēpus, vispār nebūšot jēgas…

Es nevaru komentēt prezidenta teikto, jo nezinu, ko tieši viņš domājis. Bet viens ir skaidrs – Eiropa ir lielu pārmaiņu priekšā. Domāju, pirmām kārtām mainīsies Eiropas sociālais modelis – tai labklājības zemei, kādu pēc kara Eiropas valstis ir veidojušas, šodien vairs nav nākotnes. Turpmāk būs jāstrādā vairāk, saņemot mazākas sociālās garantijas un citus labumus, kas maksā lielu naudu, bet ir bez ekonomiska seguma. Un uz šīm pārmaiņām Eiropu spiež trešo valstu ekonomikas, kas ļoti pārliecinoši ienāk pasaules tirgos un ar kurām mums nākotnē būs jāspēj konkurēt. Bet Latvija šo pārmaiņu ietekmē būs tikai vinnētāja, jo minēto labklājību vēl neesam piedzīvojuši, tāpēc mums var kļūt tikai labāk. Un Latvijai ir jābūt to zemju grupā, kuras veidos Eiropas valstu spēcīgāko kodolu, jo šobrīd mums tam ir visi priekšnosacījumi…