Lasīšanas ilgums: 5 minūtes
19.februāra rīts pēc referenduma, kurā vairāk nekā puse no Latvijas balstiesīgajiem iedzīvotājiem ir pateikuši Nē! krievu valodai, kā otrai valsts valodai. Peldbaseina ģērbtuvē dzirdu sarunu: «plavaju po etoi, nu, kak tam, celiņu», tā saka kāda latviete. Viņai joprojām šķiet dabīgi lauzīties krieviski, lai nodrošinātu savai sarunu biedrenei krievietei komfortu. Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas būtu normāli, ja lomas būtu mainītas un varētu dzirdēt frāzi: «peldu pa to, nu, kā viņu sauc – dorožku». Taču tas nav noticis.
Šī nenozīmīgā epizode, kā dziļš simbols atklāj to, cik dzīva kā latviešos, tā krievos vēl joprojām ir pēckoloniālā mentalitāte. Latvieši vēl arvien nav atbrīvojušies no Padomijas uzspiestā uzvedības modeļa, no pārprastas pieklājības un nevajadzīga iztapīguma, bet varbūt tas ir pašaizsardzības nolūkā – tūlīt piemēroties sarunu partnerim. Acīmredzot, zempaziņas līmenī liela daļa latviešu joprojām pieņem, ka krievu valoda ir vairākuma valoda un latviešu valoda ir kaut kas personīgs un ģimenē lietojams. Diemžēl, šāds nacionālās pašapziņas trūkums ir vērojams arī citās jomās.
Savukārt, krievu pēckoloniālās mentalitātes izpausmes ir apzināta vai neapzināta cīņa par sava kādreiz dominējošā stāvokļa atgūšanu. Tās parādās kā nepamatotas prasības pēc pilsonības nulles varianta, plašākas izglītības krievu valodā un īpaša statusa krievu valodai. Tā kā tas nav iespējams nevienā nacionālā valstī, arī ne pašā Krievijā, tad daudzi krievi un krieviski runājošie jūtas aizvainoti. Līdzīgi jutās un izturējās angļi un franči pēc kolonialās impērijas sabrukuma. Viņi bija aizvainoti, jo uzskatīja, ka tika nesuši gaismu un attīstību okupētajām «mežoņu» tautām, bet tās, «nepateicīgās», bija viņus padzinušas. Šādas domāšanas diskurss, gan krietni maskēts, vēl arvien ir sastopams gan Lielbritānijas un Francijas medijos, gan vēstures un politikas apcerējumos. Piecos gados, ko strādāju Francijā, es pārliecinājos, cik sarežģīts un ilgs ir koloniālisma traumu pārvarēšanas process. 2002.gadā, harki – tie alžīrieši, kas karoja Francijas pusē un 1962.gadā atstāja Alžīriju – vēl arvien nebija pieņemti franču sabiedrībā. Tāpat tur sveši jutās arī kādreizējo Alžīrijas franču pēcteči.
Personīgās drāmas un aizvainojuma akmens azotē, ko daudzi Latvijā dzīvojošie krievi nu jau vairāk nekā 20 gadu nēsā azotē, nav nekas unikāls. Tā ir daļa no ilgstoša un sarežģīta procesa, ko es sauktu par katra personīgajām un lielākās krievu kopienas daļas atvadām no impēriskās domāšanas. Par šiem sarūgtinājumiem atbildība nav jāuzņemas ne Latvijas valstij, ne latviešiem. Tā ir jāuzņemas Padomju impērijai, kas 1940.gadā okupēja Latviju, deportēja uz Sibīriju desmitiem tūkstošus visu tautību Latvijas iedzīvotāju un ieveda šeit simtiem tūkstošu pārtautotu padomju cilvēku. Jā, bet nu jau 20 gadus Padomju Savienības vairs nav, un ar šo faktu mums visiem savā apziņā un zemapziņā ir jātiek galā. Kam ar bezgalīgu atvieglojumu, kam ar – nožēlu un aizvainojumu.
Ņemot vērā rūgto pieredzi, man nepamatoti šķiet pirmsreferenduma diskusijās izskanējušie latviešu politologu un žurnālistu pašpārmetumi un pārmetumi latviešiem par viņu neprasmi uzturēt dialogu ar krievu kopienu, par Saskaņas centra neņemšanu valdībā, par latviešu politiķu «neiešanu» pie krievu vēlētāja utt. Šie pašpārmetumi arī ir pēckoloniālās domāšanas atbalsis, jo tie nebalstās reālās situācijas novērtējumā. Brīnos, ka par dialogu runā kā par kaut ko abstraktu. Izklausās skaisti, taču dialogs vienmēr ir ļoti konkrēts. Tas dod rezultātus tikai tad, ja abas puses to patiesi vēlas un sagaida no dialoga lietas, kuras ir iespējams sasniegt.
Pilsonība un valoda ir jautājumi, kas ir ir mūsu valsts būtība. Mums jāpalīdz to saprast krievu tautības līdzpilsoņiem, un kā pierādīja referendums, tālāki kompromisi par šiem jautājumiem nav un nebūs iespējami. Un te mēs nonākam pie svarīgākā mūsu valsts pilsoņu un iedzīvotāju abu lielo grupu nesaprašanās jautājuma. Mēs, latvieši, esam atjaunojuši 1918.gada Latviju, un citādi nebija iespējams. Savukārt lielākā daļa krievu uzskata, ka 1991.gadā ir radusies «jauna» valsts, un visi cilvēki, kas tās teritorijā atradās šīs «jaunās» valsts rašanās brīdi, ir pilntiesīgi tās pilsoņi ar visām no tā izrietošajām sekām. Jo ātrāk mūsu citu tautību līdzpilsoņi un iedzīvotāji sapratīs, ka tie nav latvieši, bet gan vēsture, kas viņus nostādījusi sūras izvēles priekša, jo ātrāk viņi spēs tikt galā ar savām pēckoloniālajām izjūtām.
Un izvēle ir starp dzīvi, kas tiek aizvadīta ar aizvainojumu par nepiepildāmām ilūzijām, izvēloties justies kā svešiniekam valstī, kur liktens ir atvedis, un starp apzinātu un mērķtiecīgu darbu ar sevi, lai pieņemtu Latviju tādu, kāda tā ir dibināta 1918.gadā – nacionāla valsts, kas garantē latviešu tautai, valodai un kultūrai pastāvēšanu cauri gadsimtiem un nodrošina kultūras tiesības valsts teritorijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem.
Šī izvēle tomēr ļoti atšķiras no tās bezizvēles situācijas, kāda Latvijas pilsoņi tika nostādīti 1940.gadā. PSRS vienkārši piesavinājās mūsu valsti, atņēma iedzīvotājiem Latvijas pilsonību, pakļāva tos totalitāram, asiņainam režīmam un vēl piedevām uzspieda mums nepieņemamu ideoloģiju un masīvu rusifikāciju. Latvija turpretī padomju pārtautošanas politikas rezultātā šurp atvestajiem cilvēkiem piedāvā iespēju kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tas ir IZLĪGUMS, kuram nav daudz līdzīgu precedentu pasaulē. Pretī mēs sagaidām lojalitāti Latvijas, nevis kādai citai valstij, mēs prasām zināt un izprast Latvijas sarežģīto vēsturi un lietot latviešu valodu.
Aizvainojums integrācijas procesā ir slikts padomdevējs. Es aicinātu tos krievu līdzpilsoņus, kuri jūtas aizskarti kopumā vai konkrēti par kādu skarbāku vārdu, kas dzirdēts no kāda sarūgtināta latvieša mutes, to uztvert bezpersoniskāk. Tā nav valdības politika un tas nav latviešu vairākuma viedoklis. Es mācījos otrajā klasē, kad mani par to, ka nemācēju atbildēt krieviski, pirmo rezi nosauca par fašisti. Ne šī sieviete, ne arī citi, kas tā mēdza apsaukāties, tomēr mani nepārliecināja, ka es esmu fašiste. Es zināju, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā.
Viss tas prasa ne tikai skaistus vārdus, bet arī stratēģisku plānošanu, atbilstošu budžetu un patiesu politisko uzmanību. Es uzskatu, ka prioritāri ir radīt plašākas iespējas mazākumtautību bērniem iet latviešu bērnudārzos un skolās. Prioritāte ir konkurētspējīgi sabiedriskie mediji un kultūra, tās pieejamība Latvijas vistālākajos nostūros. Prioritāte ir Latgales attīstība un latgaliskās identitātes stiprināšana.
Taču ir lietas, ko mēs varam darīt tūlīt un kas nemaksā daudz naudas. Mums pēc iespējas ātrāk ir jāmaina Pilsonības likums, piešķirot automātiski pilsonību visiem bērniem, kas piedzimst Latvijas valstī. Mums ir jāatzīst Pareizticīgo Ziemassvētki par svinamu dienu, kurā var nestrādāt. Tas nav politisks jautājums, bet gan cieņa pret kristīgām vērtībām. Mums ir plašāk jāparāda, cik veiksmīgi mazākumtautību cilvēkiem veidojas profesionālā izaugsme valsts dienestā un politikā. Mums ir jāatrod pareizais līdzsvars starp iejūtību pret citu tautību cilvēkiem un principialitāti valstiskuma, pilsoniskās izglītības un valodas jautājumos.
Atšķirībā no Alžīrijas, kur Francija uzspieda franču valodu, Krievijai pēc valsts neatkarības atjaunošanas krievu valodu mums neizdevās uzspiest par otro valsts valodu. Neizdevās tāpēc, ka mēs stingri aizstāvējām 1918.gada Latvijas pēctecības principu. Arī šis fakts ir jāpieņem.
Arī apgalvojumi par mazākumtautību diskrimināciju, kas regulāri izskan krieviski rakstošajos un raidošajos medijos ir pēckoloniālo kompleksu atbalss. Mums ir likums par naturalizāciju, izvētīts un krustušķērsu izpētīts starptautiskās institūcijās un atzīts par labu. Mums ir nacionālās kultūrautonomijas likums, valsts finansētas izglītības iespējas vairākās minoritāšu valodās, krievu valodā iznāk desmitiem laikrakstu un žurnāli un šo sarakstu varētu vēl un vēl turpināt.
Vissarežģītākais ir jautājums par politisko varu. Valodas referenduma rezultāti parāda diezgan tiešu korelāciju starp pilsētu un novadu etnisko sastāvu un balsojuma izvēli. Šī korelācija ļoti līdzīga ir arī Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Cilvēki balso pēc etniskā principa, nevis par politisko programmu. Mēs visi saprotam, cik slimīgi šāds etniskais dalījums ietekmē Latvijas politikas kvalitāti un apzināmies, ka tas ir jāmaina. Taču vieglāk pateikt nekā izdarīt. Vismaz Vienotībai ir jābūt atvērtai un proaktīvi jāiesaista dažādu tautību biedri.