Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

Sandras Kalnietes runa konferencē, kas veltīta Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 20. gadadienai.

2011.gada 18.oktobris, Eiropas Parlamentā.

Baltijas valstu atkal apvienošanās ar Eiropu – kā tas viss notika

Baltijas valstu neatkarības atgūšanas 20.gadadiena ir daļa no lielo ģeopolitisko pārmaiņu procesa, kura divdesmitgadi Eiropa atzīmē kopš 2009.gada rudens. Svinības simboliski sākās, pieminot Berlīnes mūra nojaukšanu un beigsies, atceroties PSRS sabrukumu 2011.gada decembrī. Mani pārsteidz un sarūgtina, cik maz tiek pieminēts Baltijas valstu un tautu ieguldījums Dzelzs priekškara sagraušanā. Tāpēc es nolēmu šodien atcerēties, kā tas notika. Šīs izvēles dēļ man neatliks laika runāt par grandiozo reformu procesu Baltijas valstīs, kas bija jāīsteno, lai mēs varētu pilnībā atgriezties Eiropā un pievienoties ES un NATO. Šo procesu es lieliski pārzinu, jo kā  vēstniece to esmu skaidrojusi un kā ārlietu ministre noslēgusi Latvijas pievienošanās sarunas ES.

Vairums eiropiešu šodien ir aizmirsuši, , ka pēc Solidaritātes sagrāves Polijā, 1988.gada vasarā brīvības cīņas ar jaunu spēku atsākās tieši padomju okupētajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tieši Baltijas valstīs izveidojās simtiem tūkstošu lielas nacionālās atbrīvošanās kustības Latvijas tautas fronte, Lietuvas “Sajudis” un Igaunijas “Rahvarinne”.

Politiskais fons, uz kura no 1988.gada līdz 1991.gada augustam, norisinājās Baltijas tautu likteņdrāma, bija īpaši sarežģīts un dinamisks. 1988.gadā Rietumu vadītāji jau bija pieņēmuši Gorbačovu, kā vienīgo garantu reformām PSRS un atbruņošanās dialogam. Savukārt Gorbačovam bija vajadzīga Rietumu ekonomiskā palīdzība, lai apturētu ekonomisko katastrofu PSRS un tas viņu atturēja no asas reakcijas, kad 1989.gadā vasarā sakustējās Austrumeiropa un novembrī sākas Vācijas apvienošanās process.  Nacionālās atbrīvošanās kustību panākumi Baltijas valstīs izvirzīja ģenerālsekretāram skaudru izvēli: saglabāt PSRS vienotību vai ļaut iet Austrumeiropai. Viņš ļāva iet Austrumeiropai un tas ir pirmais lielais Baltijas tautas kustību ieguldījums Eiropas pārmaiņās.

Atskatoties 20 gadus senos notikumos, vēlos uzsvērt, ka Baltijas valstis neatkarību atguva tāpēc, ka tāda biju mūsu tautu griba. Aktīvā trīs tautu līdzdalība politiskajos procesos atstāja vislielāko iespaidu uz Rietumu sabiedrisko domu un radīja simpātijas, kuras nevarēja ignorēt Rietumvalstu politiķi un valdības. Ja tas būtu bijis tikai politiķu ziņā, tad tie vislabprātāk Baltijas valstis būtu atstājuši PSRS varā, kamēr netiek atrisināti atbruņošanās un Vācijas apvienošanas jautājumi.

Izšķiroša nozīme cīņā par neatkarības atjaunošanu bija trīs tautas kustību spējai sadarboties. Sadarbības pamatā bija kopīgi mērķi un kopīga ideoloģija, stratēģija un taktika. Mēs stingri aizstāvējām nevardarbīgās pretošanās ceļu un miermīlīgu līdzekļu izmantošanu. Baltijas revolūcija ir iegājusi pasaules vēsturē kā dziesmotā revolūcija. Visi vardarbības upuri bija neatkarības cīnītāji. Mūžīga piemiņa un slava viņiem!

Baltijas panākumu pamatā bija rūpīgi izstrādāta stratēģija un operatīvi, radoši taktiskie risinājumi. Mūsu stratēģiskais mērķis bija atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Kā mēs to izdarījām?

1. Radījām organizācijas ar skaidru un operatīvi iedarbināmu struktūru, kas ļāva dažu stundu laikā mobilizēt biedrus un atbalstītājus rīcībai.

2. Sapratām, cik svarīgi ir mūsu augstākā mērķa vārda nepieļaut tautas kustības šķelšanos. Tas prasīja toleranci un atvērtību, saskaņojot dažādo grupu un apakšorganizāciju viedokļus un rīcību.

3. Regulāri noturējām trīs tautas kustību vadības konsultācijas par stratēģijas un taktikas jautājumiem. Tajās pieņēmām lēmumus par politiskajām prasībām un kopīgām pretošanās akcijām.

4. Par iedarbīgāko cīņas instrumentu mēs uzskatījām plašas masu akcijas, kas piesaistīja Maskavas un Rietumvalstu uzmanību. Tās kā parakstu vākšana, milzīgas tautas sapulces un demonstrācijas, nacionālā karoga un himnas masveidīga lietošana, masveidīga ziedu nolikšana, režīma upuru piemiņas pasākumi utt., kurās piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku. Pazīstamākā no šīm akcijām ir Baltijas ceļš  – 600 km gara cilvēku ķēde cauri trim Baltijas valstīm.

5.  Sadalījām PSRS «ietekmes zonās» un tur atbalstījām demokrātisko kustību konsolidāciju. Baltiešu darbības rezultātā 1988.gada beigās un 1989.gada pirmajā pusē sākās aktīva demokrātisko kustību veidošanās pārējā PSRS. Šo ”revolūcijas eksportu” Gorbačovs baltiešiem nav piedevis.

6. 1989.gada maijā LTF, “Sajudis” un “Rahvarinne” Tallinā sasauca Baltijas Asambleju un izveidoja Baltijas padomi. Padome turpmāk ar pasauli runāja vienā balsī.

7. Svarīgi bija vienoti darboties PSRS tautas deputātu kongresā, kur LTF, “Sajudis” un “Rahvarinne” deputāti izveidoja frakciju un 1989.gada decembrī panāca TDK lēmumu, kas pasludināja Ribentropa-Molotova pakta slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš to pieņemšanas brīža. Līdz ar to PSRS zaudēja tiesības uzskatīt Baltijas jautājumu par savu iekšējo lietu.

8. Attīstījām izvērstus kontaktus ar baltiešu trimdas organizācijām pasaulē, kas  īstenoja plašu skaidrošanas un lobija darbu.

9. Rosinājām masveidīgu izstāšanos no kompartijas 1989.gada rudenī un ziemā, tādejādi vājinot padomju varas struktūras Baltijas valstīs. Lietuvas kompartija pirmā pieņēma lēmumu par atdalīšanos no Maskavas.

10. Īstenojām veiksmīgas vēlēšanu kampaņas, iegūstot konstitucionālo vairākumu Augstākās Padomes vēlēšanās. ļāva un atjaunojot de facto neatkarību 990.gada pavasarī.

Kopš 1988. gada vasaras Baltijas jautājums vairs nepazuda no pasaules preses slejām un televīzijas ekrāniem. Tas pakāpeniski iespiedās ērti līdzsvarotajā divu spēka sistēmu pasaulē un Rietumu politiķi vairs nevarēja to ignorēt. Lai arī vairāk nekā piecdesmit valstis nekad nebija atzinušas Baltijas valstu okupāciju de iure, to valdības nesteidzās atzīt mūsu neatkarību de facto. Vien Islandei bija drosme to izdarīt. Pārējās valdības izvēlējās „lienošās atzīšanas” taktiku. Tās mērķis bija gandrīz nemanāmiem soļiem palielināt Baltijas valstu starptautisko klātbūtni, paralēli izdarot spiedienu uz PSRS, līdz tā beidzot uzsāk nopietnas sarunas par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Vēsturi nevar izspēlēt otrreiz, taču var apgalvot, ka „lienošās atzīšanas” process būtu prasījis ilgus gadus, un nav zināms, kādiem «izstāšanās» noteikumiem Baltijas valstis būtu bijušas spiestas piekrist. 1991.gada augusta pučs deva iespēju atrisināt Baltijas jautājumu. Paldies Islandei un Dānijai, kas negaidot PSRS lēmumu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu, sāka starptautiskās atdzīšanas de facto procesu, kam sekoja citas valstis.

Baltijas valstu brīvības cīņa satricināja Padomju Savienību un tās sabrukuma process puča rezultātā strauji paātrinājās. 1991.gada decembrī PSRS beidza pastāvēt.

1989. gadā Baltijas asamblejas laikā, igauņu rakstnieks Mati Hints formulēja Baltijas ceļa ideju: “Baltijas ceļš ir godīgu norunu meklēšanas ceļš starp Austrumiem un Rietumiem, tautu pašnoteikšanās tiesību ceļš. Nostāšanās uz šī ceļa atjaunotu cerības Baltijai un visai Eiropai. Baltijas tautas ir gatavas nostāties uz šī ceļa”.

Viņa pravietiskie vārdi dzīvi atbalsojās mūsos un mēs zinājām, ka vienīgais un īstais Baltijas ceļš ir atgriešanās ceļš Eiropā. Šī atgriešanās bija vajadzīga gan mums, gan Eiropas stabilitātei un nākotnei. Lai nekad vairs Eiropu nesadalītu Dzelzs priekškars un nevajātu bailes no kaimiņiem. Gandrīz piecpadsmit gadus vēlāk, 2004.gada 1.maijā Igaunija, Latvija un Lietuva pilnībā atgriezās Eiropā. Baltijas ceļš mūs bija atvedis atpakaļ mājās, mūsu Eiropā, kur mēs vienmēr esam piederējuši.

Nobeigumā es vēlos vērsties pie saviem EP kolēģiem un visiem klātesošajiem ar priekšlikumu, kādu no EP ēkas Briselē telpām nosaukt Baltijas ceļa vārdā. Tas būtu simbolisks un nozīmīgs žests, kas apliecinātu cieņu tiem tūkstošu tūkstošiem cilvēku, kas 1989.gada 23.augusta vakarā sadevās rokās no Igaunijas robežas cauri Latvijai līdz Lietuvas robežai, lai visai pasaulei apliecinātu, ka mēs prasām atpakaļ savu brīvību. Tas bija skaisti un cēli.