Lasīšanas ilgums: 5 minūtes

Jānodrošina taisnīgāki ienākumi zemniekiem un stiprākas kooperatīvu pozīcijas
Sandra Kalniete – Latvijas Avīze, 09.09.2010

Pēdējo gadu cenu svārstības pārtikas tirgū un dati par ES lauksaimnieku ienākumu samazināšanos vienlaikus ar pieaugošām pārtikas cenām ir pierādījums – pārtikas apgādes ķēdes nedarbojas, kā pienākas. Kā padarīt godīgāku pārtikas tirdzniecību, kā godīgāk sadalīt ienākumus no tās, lai galvenie pelnītāji nebūtu tikai tirgotāji un pārtikas pārstrādes uzņēmumi? Atbilde – lauksaimniecības pārstrukturēšanās, tostarp aktīvāka ražotāju grupu jeb kooperācijas veidošana. To vēlas panākt arī Eiropas Parlaments, un šim ir jābūt galvenajam punktam Eiropas Komisijas darba kārtībā. Ar mērķi veicināt piena nozares pārstrukturēšanu jau pērn Latvija saņēma 9,3 miljonus latu no Eiropas Savienības Ekonomikas atjaunošanas fonda, kas diemžēl vēl nav likti lietā.Eiropa norūpējusies

Šonedēļ Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju Par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā. Tajā parlaments aicina Eiropas Komisiju nekavējoties risināt problēmu, ko rada netaisnīga peļņas sadale pārtikas apgādes ķēdē, īpašu uzmanību pievēršot lauksaimnieku ieņēmumiem, kas šobrīd nav taisnīgi. Rezolūcijā norādīts – kopš 1996. gada ES pārtikas cenas pieaugušas par 3,3%, taču lauksaimnieku saņemtās cenas palielinājušās tikai par 2,1%, vienlaikus darbības izmaksām pieaugot par 3,6%. Tie ir vidējie dati par Eiropu. Ja vērtētu līdzīgus datus tikai par Latviju, aina būtu vēl nepievilcīgāka. Kaut lauksaimnieku ienākumi valstī pēdējos desmit gados caurmērā ir pieauguši, tie ne vienmēr sedz strauji pieaugušās ražošanas izmaksas un ir atkarīgi no pārējo pārtikas realizācijas ķēdes dalībnieku – pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumu – intereses nopelnīt.

Tādējādi situācijās, kad tirgi piedzīvo krasas cenu svārstības, lielākais cietējs ir pārtikas ķēdes apakšējais posms – izejvielu ražotājs zemnieks. Ne tikai. Cieš arī pircēji. Tā 2008. gadā, kad sāka kristies piena iepirkuma un graudu iepirkuma cenas, galapatēriņa cenas veikalos mainījās nebūtiski, ļaujot lielāko daļu peļņas iegūt tirgotājiem un pārstrādes uzņēmumiem. Tātad – patērētāji nesaņēma produktus par taisnīgu cenu, bet zemnieki neguva godīgus ienākumus. Kaut šobrīd līdz ar pieprasījuma pieaugumu un spekulācijām starptautiskajās biržās pārtikas izejvielu iepirkuma cenas pieaug, uzlabojot zemnieku ienākumu, nav garantijas, ka 2008. gada situācija neatkārtojas. Turklāt pastāv bažas, ka tirgotāji un pārstrādes uzņēmumi cenu pieaugumu atkal izmantos savā labā, palielinot cenas neatbilstoši izejvielu sadārdzinājumam.

Bažām ir pamats, jo ES un arī Latvijā notiek aizvien lielāka koncentrācija ražošanas un pārtikas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozarē. Un tas nozīmē – aizvien lielāka dominējošā vara nonāk tirgotāju un pārstrādes rokās, kas ļauj diktēt spēles noteikumus visā pārtikas ķēdē – līgumu nosacījumus, piekļuvi tirgiem, cenu veidošanu un peļņas sadali. Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības komitejas sagatavotajā rezolūcijā minēts fakts, ka skaitliski niecīga ļoti ietekmīgu mazumtirgotāju daļa tieši vai netieši nosaka sarunas ar 13,4 miljoniem lauksaimnieku un 310 000 lauksaimniecības pārtikas uzņēmumu visā ES.

Negodprātības apkarošanai Parlaments rosina izveidot Eiropas lauksaimniecības cenu un pelņas novērošanas centru, kā arī aicina ES valstu un arī Eiropas konkurences uzraudzības iestādes vērsties pret tiem pārtikas apgādes ķēdes dalībniekiem, kuri piekopj ļaunprātīgu iepirkšanas praksi, kas nostāda lauksaimniekus krasi nevienlīdzīgā darījumu slēgšanas situācijā. Panākumus varēs gūt tikai tad, ja ES valstīs, tostarp Latvijā, būs spēcīgas lauksaimnieku ražotājorganizācijas, tādēļ Eiropas Parlaments aicina EK un ES Padomi stiprināt kooperāciju.

Kooperācija Latvijā

Kooperatīvi ir zemniekiem visdraudzīgākā un izdevīgākā ekonomiskās aktivitātes forma, jo šādā uzņēmumā zemnieki ir gan līdzīpašnieki, gan klienti, gan vadītāji. Tostarp – paši ir lēmēji par peļņas jeb naudas pārpalikuma sadali un tā nenonāk privātas kompānijas atsevišķu īpašnieku kabatās. Šīs ir kooperācijas priekšrocības. Trūkumi – kooperatīva biedriem, kur katram pieder viena balss, ir jāprot vienoties.

Latvijā šobrīd kooperatīvu skaits tuvojas simtam, un tajos apvienojušies vairāk nekā 8000 zemnieku saimniecību, tādējādi pierādot zemnieku spēju vienoties. Ar kooperāciju Latvijā sokas nebūt ne sliktāk nekā Lietuvā, taču daudz grūtāk kā Polijā un citās ES valstīs, kur lauksaimnieku kooperatīvi var pretendēt uz vērā ņemamu vietu lauksaimniecības preču tirgus spēles laukumā.

Taču pamazām arī zemnieki Latvijā novērtē kooperācijas priekšrocības. Spēcīgie graudu audzētājus apvienojošie kooperatīvi jau nodrošina saviem biedriem pienācīgus un tirgus cenām atbilstošus ienākumus, kurus vairs nediktē valsts lielie graudu pārstrādes uzņēmumi. Lielākie graudu audzēšanas kooperatīvi Latvijā saražo vairāk nekā 40% no visiem valstī saražotajiem graudiem un ceturto daļu no tiem eksportē. Veiksmīga darbība globālajos graudu tirgos nodrošinājusi ienākumus, kas izmantoti modernizācijai.

Sarežģītāka situācija ir piena nozarē, kur darbojas liels skaits nelielu saimniecību, kuru īpašnieki uz kooperācijas ideju joprojām raugās ar skepsi. Taču pētījumos, tostarp pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma veiktajā tematiskajā novērtējumā par kooperācijas attīstību valstī secināts – tiem lauksaimniekiem, kuri darbojas kooperatīvos, piena iepirkuma cena augstāka un tā pārsniedz vidējo iepirkuma cenu valstī. Nedaudz vairāk saņem arī zemnieks, kurš nav kooperatīva biedrs, bet pienu pārdod kooperatīvam. Toties saimniecībām, kas dažādu iemeslu dēļ kooperatīvos nedarbojas, iepirkuma cena ir viszemākā.

Jāatgādina, ka 2008. un 2009. gadā situāciju piena ražošanā būtiski palīdzēja stabilizēt tieši lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LPKS). To īstenotais pilnpiena eksports uz Lietuvu pie dzīvības noturēja daudzas saimniecības, no kuru saražotā piena atteicās piena pārstrādes uzņēmumi. Tādējādi piena kooperatīvi šobrīd savāc apmēram 34% no visa valstī saražotā piena un, tāpat kā graudu audzētāji, eksportē ceturto daļu.

To, ka zemnieki novērtē darbu kooperatīvā, liecina aptaujas – lielākā daļa piena kooperatīvos esošo zemnieku atzīst, ka līdz ar iestāšanos LPKS uzlabojusies iespēja realizēt produkciju, cenas ir augstākas un izejvielas novērtēšanas sistēma taisnīgāka. Zemnieki atzīst, ka uzlabojusies saimniecību finansiālā stabilitāte ilgtermiņā un rentabilitāte. Viens otrs kā trūkumu min, ka, darbojoties kooperatīvā, indivīda intereses tiek pakļautas kolektīva interesēm.

Jāuzsver, ka lielākā daļa zemnieku pie ieteikumiem kooperatīva darbības pilnveidošanai min lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmuma veidošanu. Tas būtu nākamais svarīgais solis konkurētspējas uzlabošanai. Tātad – solis pretī ES kopējai nostājai par lielāku zemnieku ietekmi tirgos.

Valstij ir iespējas

Nevar noliegt valsts lomu kooperācijas veicināšanā. Kopš 2004. gada kooperatīviem pieejams gan valsts, gan ES atbalsts, tostarp administratīvo izdevumu segšanai un modernizācijai. Taču valsts vēl nav paveikusi visu, lai pārtikas izejvielu ražotājiem zemniekiem, it īpaši piena nozarē strādājošiem, būtu iespēja tirgū strādāt ar vienlīdzīgiem nosacījumiem.

Diemžēl, tāpat kā daudzās ES valstīs, arī Latvijā atbildīgās iestādes nevar kompetenti atbildēt uz jautājumu: kurš pārtikas ķēdē nopelna visvairāk – zemnieks, pārstrādātājs vai tirgotājs? Cik godīga ir cena gala patērētājiem?

Šobrīd nav arī atbildes, vai Zemkopības ministrija, kas valstī īsteno lauku attīstības politiku, sekos ES rekomendācijām pārstrukturēt piena nozari, jo tieši šim mērķim pērn no Eiropas Ekonomikas atjaunošanas fonda Latvijai piešķīra 9,3 miljonus latu. Šī būtu laba iespēja atbalstīt kooperācijas ietekmes palielināšanu ar savas piena pārstrādes rūpnīcas izveidi. To, kā norāda aptaujas, atbalsta arī zemnieki, jo šī ir labākā metode godīgākai peļņas sadalei, piena ražotāju ienākumu palielināšanai un tātad arī motivācijai strādāt laukos.

Kooperācijas attīstība, protams, ir grūti akceptējama tiem lielajiem tirgus spēlētājiem, kuriem līdz šim bijusi būtiska ietekme piena iepirkuma cenu noteikšanā. Četri pēc apgrozījuma lielākie pārstrādes uzņēmumi, kuru tirgus daļa pārsniedz 70%, nevēlas zaudēt varu pār izejvielu ražotājiem zemniekiem un dara visu, lai sabiedrībai šķistu, ka zemnieki neprot un nespēj vienoties.

Kooperatīvu attīstība, stiprinot to pozīcijas arī apstrādes sektorā, īpaši eksportspējīgu produktu ražošanā, ir valsts interesēs. Gan tādēļ, lai uzlabotu eksporta un importa bilanci, gan tādēļ, lai līdzētu mainīt līdzšinējo netaisnību peļņas sadalē. Valsts atbalsts apstrādes, kā arī savu tirdzniecības projektu veidošanai būtu nepieciešams visās nozarēs strādājošajiem kooperatīviem. Ne tikai piena un graudu, bet arī gaļas, augļu, dārzeņu un citos augkopības, piemēram, linu un kaņepju, kā arī lopkopības sektoros.

Ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas rekomendācijas par lauksaimniecības pārstrukturēšanu, šobrīd ir īstais brīdis sekmēt kooperāciju un stiprināt tās ietekmi tirgū. Tikai tādējādi iespējams panākt labklājības palielināšanos laukos, kas ir lauku apdzīvotības pamats.

***

Uzziņa

Detalizētāk par Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes darbu un Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas aktivitātēm lasiet www.kalniete.lv.