Lasīšanas ilgums: 2 minūtes

Latvijas avīze, 16.07.2010.

Autors: Ināra Mūrniece

Grib izmantot iespējas, ko sniegs Polijas un Ungārijas prezidentūras

Vēstures jautājumi un nacisma un totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšana Eiropas Parlamentā (EP) joprojām ir karsta tēma. Jau rakstījām, ka šobrīd top patiesi vērienīgs Eiropas Vēstures muzeja projekts, un pie tā strādā ekspertu grupa bijušā EP priekšsēdētāja, tagad eirodeputāta Hansa Gerta Poteringa vadībā. Tā uzdevums: Eiropā veidot vienotāku vēstures izpratni, kurā Austrumeiropas un Centrāleiropas vēstures koncepcijas nebūtu nodalītas, kā arī skaidrot, ka totalitārais komunisms bija tikpat noziedzīgs režīms kā nacisms. Pirms pāris mēnešiem, pateicoties arī EP, izveidota neformāla eiroparlamentāriešu Vēstures grupa ar līdzīgu mērķi. Pagaidām tā paguvusi noturēt savu pirmo sanāksmi un plāno darbu aktīvi uzsākt rudens sesijas laikā, kad uz sēdēm sanākšot reizi mēnesī.

Pagaidām šī grupa vieno 30 dažādu valstu eiroparlamentāriešus galvenokārt no Austrumeiropas: Baltijas, Rumānijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, kā arī no Somijas, Francijas un Vācijas. Jāuzsver, ka Vēstures grupā ir arī EP viceprezidents Lāslo Tokešs (Rumānija). Latviju tur pārstāv Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura ievēlēta par šīs grupas vadītāju, kā arī Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība) un Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”).

Vēstures grupa izveidojusi mājas lapu (http://EUreconciliation.wordpress.com), kas šobrīd gan vēl ir tapšanas stadijā. Iecerēts, ka tā būs interneta resurss, kas interesentiem piedāvās saites uz datu bāzēm un pētniecības institūcijām, kas nodarbojas ar nacisma un totalitārā komunisma noziegumu izpēti. Grupa gatavo vēstuli, ko plānots nosūtīt ES valstu valdībām, pievēršot uzmanību pērn pieņemtajai EP rezolūcijai. Tā aicināja ES valstis ieviest 23. augustu kā oficiālu nacisma un totalitārā komunisma režīmu upuru piemiņas dienu. Lai gan to parakstīja vairākums eiroparlamentāriešu, tomēr daudz kur tā palikusi bez atbalss.

Lai gan Eiropas Parlamentā ir vērojams progress vienotākas Eiropas vēstures izpratnes radīšanā un situācija ir daudz labāka nekā pirms četriem pieciem gadiem, I. Vaidere atzīst: “Vēsture ir samērā grūts jautājums, kas nepārtraukti jāskaidro. Daudzi deputāti, sevišķi no partijām, kuras savulaik intensīvi sadarbojušās ar Padomju Savienību, nevēlētos, lai plašākā nozīmē tiktu runāts par komunisma noziegumiem un gatavi nosodīt vien “totalitārā komunisma” noziegumus. Tāpēc rezolūcijās parādoties dažādi kompromisi.

Nākotnē grupa uz sēdēm plāno aicināt dažādu valstu totalitārisma pētniecības institūciju pārstāvjus un vēstures skolotājus, stāsta S. Kalniete. Grupa vēstures skaidrošanai vēlētos pilnībā izmantot tās iespējas, ko sniegs 2011. gadā gaidāmās Polijas un Ungārijas prezidentūras, jo tieši Austrumeiropas valstis šajā ziņā ir “ES motors”. Tāpat nākamgad gaidāms zīmīgs datums, kad ar PSRS sabrukumu 1991. gada decembrī Eiropā noslēdzās 20 gadu pārmaiņu process, kura daļa bija arī Baltijas valstu atmoda, un “būtu vērts šo gadadienu pieminēt Eiropas Parlamenta līmenī”, uzsver S. Kalniete.

Tajā pašā laikā Latvijā plāni par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu uz priekšu virzās gliemeža gaitā, bet tikām Krievijas konsulāts Latvijā pamanās rīkot tendenciozus konkursus, jauniešiem uzspiežot Krievijas oficiālo vēstures traktējumu. S. Kalniete: “Runas par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšanu bieži vien atduras pret apgalvojumu, ka vēsture ir jāmāca kompleksi. Pasaulē pieejas ir dažādas. Esmu dziļi pārliecināta, ka mazo tautu vēsture ir jāmāca atsevišķi, jo pasaules vēstures kopainā dominē lielās impērijas, lielie iekarojumi, lielās civilizācijas, bet mazāku tautu vēsturei mēdz paiet garām. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas iedzīvotāji atsvešinājušies no politikas un aizmirsuši, ka Latvijas politiku neveido kādi mistiski “svešie”, bet gan pašu ievēlēti politiķi. Neiesaistoties politikā, iedzīvotāji ļāvuši vienai nelielai grupai būt pie varas un īstenot konkrētus lēmumus, kā arī vairīties no jautājumiem, kuru skaršana Krievijas oficiālajai varai varētu nepatikt. Un Latvijas vēsture ir viens no šādiem jautājumiem.”