Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

Atbalstu laukiem sola godīgāku, bet ne vienlīdzīgu
Latvijas Avīze, 15.07.2010
Ilze Rūtenberga – Bērziņa, Iveta Tomsone

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/saimnieciba/?doc=81615&date=2010-06-09

Alberts Dess un vēl trīs EP Lauksaimniecības komitejas pārstāvji vakar pēc EP deputātes Sandras Kalnietes īpaša ielūguma ieradās Latvijā, lai gūtu ieskatu, kā saimnieko zemnieki laukos un ko par taisnīgu Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) domā lauksaimnieku organizāciju pārstāvji un nozares eksperti. Mērķis, ar kādu Sandra Kalniete aicinājusi ierasties EP kolēģus Latvijā, ir vēlme pārliecināt, ka atbalsta atšķirībām starp ES lauksaimniekiem jābūt pēc iespējas mazākām un pašreizējai netaisnībai jādara gals pēc iespējas ātrāk. Pārliecināšanas darbs šobrīd ir īpaši svarīgs, ņemot vērā, ka EP jau apstiprināts viens ziņojums par KLP pēc 2013. gada un šobrīd uzsākts darbs pie nākamajiem diviem, kurā detalizētāk būs izklāstīts EP viedoklis par to, kā sasniegt godīgu un taisnīgu ES kopējo lauksaimniecības politiku.

Atbalsts nenodrošinot attīstību

Par laimi, EP deputāti vairs nav īpaši jāpārliecina, ka pašreizējā tiešo maksājumu sadale ES lauksaimniekiem ir negodīga. To apliecina arī A. Dess, demonstrējot zināšanas par atbalsta maksājumu atšķirībām: “Mēs zinām, ka Latvijā zemnieki saņem vidēji 78 eiro par hektāru, bet Grieķijā – apmēram 500 eiro. Pēc 2013. gada šai atšķirībai jābūt izlīdzinātai. ES ir jānodrošina godīgāka konkurence. Uzdrošinos pajokot – tas, ka kādā no ES valstīm ir lielāki maksājumi, vēl nenodrošina, ka šī valsts spēj veiksmīgi attīstīties.” Ar to dodot mājienus Grieķijas virzienā, kura, kā zināms, saņem bagātīgas ES subsīdijas, taču nokļuvusi vēl lielākā ekonomikas ķezā nekā daudz mazāk subsidētā Latvija.

Eiroparlamentārietis, neskatoties uz nepārprotamo norādi, ka Latvijas zemniekiem nav pamata cerēt uz vienlīdzīgiem atbalsta maksājumiem, tomēr apliecināja, ka sirdī un dvēselē ir Baltijas valstu draugs un ir gatavs aizstāvēt Baltijas valstu intereses. Par to gādājot viņa kolēģe Sandra Kalniete.

Taču maksājumu izlīdzināšana nav vienīgais karstais jautājums KLP reformas sakarā. Premjerministrs Valdis Dombrovskis pēc tikšanās ar EP deputātiem atgādināja, ka KLP budžeta apjoms pēc 2013. gada būs lielā mērā saistīts ar to, cik liels būs visas ES budžets. Nav sagaidāms, ka tas būs lielāks nekā patlaban, tādēļ arī nav pamata cerēt, ka laukiem atvēlētie ES tēriņi pieaugs. Tā kā laukiem domātais naudas apjoms būtiski nepieaugs, EP kopā ar dalībvalstu lauksaimniecības ministriem, finanšu ministriem un valdību vadītājiem būs jāatrod kompromiss, kā to sadalīt. Te gan A. Dess, gan V. Dombrovskis domā, ka netiks gudroti sarežģīti kritēriji, pēc kuriem rēķināt atbalsta aploksni katrai valstij. Visticamāk, ka pieeja būšot daudz vienkāršāka – tiem, kas saņem vairāk, dažus procentus no finansējuma noņems, lai pieliktu klāt tiem, kam ir mazāk.

Tāds ir “lielo” vīru spriedums. Ko par KLP domā lauksaimnieki?

Sarunas pie piena glāzes

No valdības nama EP deputāti kopā ar pavadošo svītu tika aizvizināti uz Jelgavas novada Sesavas pagasta “Rudeņu” saimniecību.

Pirms ķerties pie saimniecības apskates, viesus cienāja ar svaigu pienu un ļāva ielūkoties fermas vēsturē. Stāsts par to, kādos dubļos padomju laikā šeit atradusies ferma, cik smagi bijuši darba apstākļi un kā to visu izdevies pārvērst veiksmīgā saimniecībā, Albertu Desu, kuram pašam reiz piederējis govju ganāmpulks, patiesi iespaidoja. “Tas ir neiedomājami, kāds darbs šeit paveikts,” atzina A. Dess. Kā vēlāk sarunā atzina “Rudeņu” saimniece Jolanta Knope, sarunāties ar deputātiem bijis tiešām viegli, jo teju katrs no viņiem ir strādājis laukos un pārzina šā darba specifiku. Galvenais, kas interesēja deputātus, bija – kāds atbalsts saņemts no ES, kādas ir piena iepirkuma cenas, kā pārvarēta piena krīze.

J. Knope: “Par laimi, piena krīze mūs īpaši neskāra, jo vēl nebija jāsāk atmaksāt kredītu. Meklējām dažādus risinājumus, piemēram, sākām tiešo tirdzniecību, pienu piedāvājot iegādāties automātos. Attiecībā uz piena iepirkuma cenu jāsaka, labi, ka esam kooperatīva “Piena ceļš” biedri, jo tādējādi bijām pasargāti no maksājumu kavēšanās vai pārlieku zemām cenām. Citi pērn saņēma 3 – 6 santīmus par piena litru, bet mums šī cena nebija zemāka par 19 santīmiem. Taču, lai attīstītos un varētu dzīvot labāk, piena iepirkuma cenai būtu jābūt vismaz 25 santīmiem par litru.” Taču būtiskākais bija jautājums par platībmaksājumiem.

Elizabete Jegle, EP Lauku attīstības komitejas locekle: “Ir būtiski saprast, ko Latvijā domā par platībmaksājumiem – vai būs labāk, ja tos izlīdzinās vienādus visiem?”

Iespējams, J. Knopes atbilde viesus izbrīnīja: “Protams, saimniecības attīstībai esam izmantojuši un izmantojam dažādu ES sniegto finansiālo atbalstu – kā fermas būvniecībai un iekārtu iegādei, tā platībmaksājumus un to, kas pienākas par pienu. Lai gan mēs Eiropā saņemam vismazāko atbalstu, par to tomēr jābūt priecīgam, jo citādi nenotiktu vispār nekas. Man gan šķiet, ka veselīgi būtu, ja šāda atbalsta nebūtu vispār, jo tad katrs nopelnītu tik, cik spētu, un būtu godīga konkurence. Taču – ja šāda atbalsta nebūs vispār, būs daudz dārgāks galaprodukts, ko cilvēki vairs nevarēs nopirkt.”

Tuvāk govīm

Smaidi un daudz jestrākas sarunas raisījās jau govju kūtī un slaukšanas zālē. Švarcvaldes iedzimtā Elizabete Jegle atsvaidzināja savu zemniekošanas pieredzi, pētot, kā veidoti govju tesmeņi un norit slaukšanas process. Savukārt A. Dess, aplūkodams ragulopus, saimniecei neko konkrētu par to, kā jaunajā plānošanas periodā varētu mainīties šobrīd Latvijai ļoti neizdevīgie platībmaksājumi, gan neteica.

Tomēr politika te nebija galvenā. Lielāko ievērību izpelnījās govis un teles, ar kurām EP deputāti fotografējās, centās parunāties un pielabināties. Tādā atraisītā atmosfērā viesi noskaidroja arī, kāds tad ir šeit iegūtā piena tālākais ceļš. “Ik dienu savācam 150 tonnas piena, no kurām 80% nonāk kooperatīvam piederošajā Jaunpils pienotavā, pārtopot par sieru un biezpienu, ko galvenokārt eksportē uz Krieviju,” atklāj J. Knope. “Atlikušo piena daļu pārdodam Rokišķu piena pārstrādes uzņēmumam,” piebilst saimniece.

“Rudeņos” pašlaik ir 170 slaucamas govis un 280 teles. Govju skaitu plānots palielināt līdz 600. Saimniecībai pašai pieder 300 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, vēl 260 ha tiek nomāti. Šajās platībās audzē rapsi, kviešus un miežus lopbarībai.