Trīs Sandras Kalnietes dzīves

Kurzemnieks: 01.07.2010

Autors: Juris Lipsnis

Rubrika: Tepat, starp mums

Pērn Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās mūspusē ļoti daudz balsu saņēma Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura tagad kļuvusi par mūsu novadnieci – Kurzemnieka saruna ar EP deputāti notika viņas lauku mājās Dzilnās Alsungas novada Bērzkalnos.

Varbūt dažus vārdus pateiksiet par bērnību – esat dzimusi Sibīrijā?

– 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja manas mammas ģimeni, viņai tad bija 14 gadu. 1949. gada 25. martā izsūtīja manu tēvu kopā ar mammu. Tēvatēvs, mežabrālis, jau bija nometnē. Mani vecāki satikās Sibīrijā, tur piedzimu es. Trīs vectēvi un mammas mamma tur arī palika. Pirmais izsūtījums bija baiss – cilvēkus lika tādos apstākļos, lai viņi neizdzīvotu. Atgriezāmies 1957. gada 31. maijā. Rīgā ar milzīgu ceriņu klēpi mūs sagaidīja mammas draudzene, kas bija pārbraukusi agrāk. Ceriņi kopš tā laika man vienmēr ir ļoti patikuši.

Kā jūsu ģimeni uzņēma Latvijā?

– Pirmkārt, Sibīrijas gadi ļoti atsvešināja tos, kas palika Latvijā, no tiem, kas izsūtījumā. Vietējie mūs uzskatīja gandrīz vai par krieviem, jo mēs ne tā uzvedāmies. Mamma bija ļoti lepna sieviete, un viņai bija neizsakāmi grūti to izturēt. Otra – tīri praktiska problēma. Nevarēji dabūt darbu, ja nebija pieraksta, bet pierakstu nedeva, ja nebija darba – apburtais loks! Tad nāca risinājums – mammu paziņas pieņēma savrupmājā par sētnieci, tur dabūjām mazu istabiņu. Gulējām visi kā reņģes – pastiep roku, tur mamma, tur vecmāmiņa, varam parunāties. Vēlāk vecāki nopirka kooperatīvo dzīvokli. Vienmēr atcerēšos pirmo rītu, kad izrādījās – mēs ar vecmāmiņu vienā istabā, vecāki – otrā, un parunāties vairs nevar – jābļaustās!

Kā nokļuvāt Alsungas pusē?

– Nejauši. Lai gan iznāk, ka esmu šeit atgriezusies – mana māte ir kurzemniece. Biju iegādājusies zemes gabalu Sakas pagastā netālu no jūras un gribēju celt māju. Tomēr neesmu vēju cilvēks, jutu, ka man tur nepatiks. Un tad mans draugs, Šveices latvietis Ansis Reinhards, gribēja nopirkt īpašumu Latvijā un lūdza palīdzēt atrast kaut ko piemērotu. Dzilnas, kādreizējo mežniecību, palīdzēja sameklēt Alsungas veterinārārste – viņa bija dzirdējusi, ka tās pārdod. Izdomājām, ka necelsim jaunu māju, bet sakārtosim šo pašu. Te ieguldīts ļoti daudz darba – nojauktas vecās būdas, izrautas veco koku saknes, izrakts dīķis.

Vai jūtat, ka esat ienākusi suitos?

– Kad mācījos Mākslas akadēmijā, mans diplomdarbs bija par retu un neparastu tēmu – tautas mākslu. Toreiz bija aizspriedumi, ka tas ir kaut kas sīks un nenozīmīgs. Mana izvēle bija pārsteigums profesoriem, jo skaitījos studente, kas var paņemt lielas, nopietnas tēmas. Nē, es nebiju disidente – nepaspēju, kaut gan, ja PSRS būtu pastāvējusi vēl ilgāk, iespējams, ka kļūtu. Bet nacionālā identitāte mani vienmēr interesējusi – tas, kas mūs padara par latviešiem.

Rakstot diplomdarbu, iedziļinājos tekstilmākslā, un Kurzemē tā ir viena no krāšņākajām. Izdarīju traku lietu – noadīju pēc latvju rakstu grāmatas sev Alsungas zeķes, tās man vēl tagad glabājas. Es ļoti lepojos, jo krāsas ir vienreizējas. Nu, un tāpēc suiti man nebija nekāds pirmatklājums. Bet raizējos, kā viņi mani, tādu svešinieci, uzņems. Jāsaka paldies sirsnīgajiem cilvēkiem – maniem kaimiņiem un citiem alsundzniekiem -, kas mani pieņēma. Es gan jūtu, ka liela nozīme bija krustam, ko Dzilnās ierīkojām – momentā kļuvu savējā. Šogad jau otro reizi pie tā notika maija dziedājums, sapulcējās daudz ļaužu.

Vai krusta ierīkošana bija jūsu ideja?

– Piedāvājumu saņēmu no Pētera Puzāna, kurš Dzilnās raka dīķi. Tas mani pārsteidza. Vispirms aprunājos ar Ansi, jo mājas mums ir kopīgā īpašumā. Pieņēmām to kā vienreizēju zīmi, jo ne katram dzīvē gadās saņemt tik fundamentālu piedāvājumu – mājās ierīkot krustu. Tā bija gan liela uzticēšanās, gan dāvana. Vīri Pētera vadībā to izdarīja nedēļas laikā. Tas kalns ir kā brīvdabas baznīca. Neesmu redzējusi visus krustus Alsungas novadā, bet šis, šķiet, ir visrūpīgāk izveidots.

Kas jūs ierāva politikā?

– Atmoda! Ierāva – tas ir īstais vārds. Sākumā domāju, ka tas ir pagaidām, bet līdzīgi kā daudzi vairs neatgriezos iepriekšējā jomā. Bet nu jau jāsāk domāt par iešanu prom.

Sākot sarunu, teicāt, ka pēc stundas pārslēgsieties uz nākamo dzīvi – brauksiet uz Rīgu. Cik dzīvju tagad dzīvojat?

– Trīs. Pirmā ir Briselē. Strasbūra ir tikai tāda kā epizode Briseles dzīvē, jo tur strādājam vienu nedēļu mēnesī. Tad ir Rīga un Dzilnas, kur cenšos būt katru nedēļu. Atbraucu piektdienas vakarā, lai sestdienas rītā varētu te pamosties. Ne vienmēr izdodas, piemēram, nupat Rīgā viesojās Vācijas ārlietu ministrs, un Aivis Ronis (Latvijas ārlietu ministrs – aut.) mani uzaicināja piedalīties kopīgās vakariņās. Svētdienās no šejienes izbraucu ap pieciem vakarā, pusdeviņos esmu Rīgā, no rīta ceļos piecos un ar agro reisu lidoju uz Briseli. Atgriežos ceturtdienas vakarā.

Kur Briselē dzīvojat?

– Man ļoti nepatīk viesnīcas, tāpēc īrēju mazu, pieticīgu dzīvoklīti, ko pati esmu iekārtojusi. Materiālā ziņā tas ir līdzvērtīgi. Man nepieciešama izjūta, ka tā ir mana vieta, kur citi nestaigā iekšā, ārā. Dzīvoklis atrodas 20 minūšu gājienā no parlamenta. Darbs ir sēdošs, telpās ir ļoti slikta ventilācija – vajag izkustēties un iztīrīt plaušas, tāpēc labprāt staigāju. Agrāk gāju rītos un vakaros, bet nesen vairākas deputātes aplaupīja, tāpēc tumsā man vairs nepatīk staigāt.

Kā tad dzīvoklis Rīgā? Iznāk tāda kā pārsēšanas stacija?

– Vasarā jā. Tikko varu, tā braucu uz Bērzkalniem. Ziemās gan ne. Iepriekšējā braucām reti, vienā reizē atklājām, ka esam apzagti. Šoziem bija pārāk biezs sniegs, nebraucām vispār -kaimiņi pieskata, kas te staigā. Brieži kalnā pie krusta jutās kā mājās…

Kurš izdomāja EP koridoros izvietot latviešu seno rotu attēlus?

– Es, bet naudu maksājām kopā ar Krišjāni Kariņu. Viņam nešķita dīvaini, kāpēc politiķiem pie sienām būtu jāliek arheoloģiskās rotas.

No kurienes nāca ideja?

– 1997. gadā, atklājot vēstniecību Parīzē, biju aizņēmusies no Senās klēts Latgales tautastērpu. Visi tie kakla riņķi, rokassprādzes, inkrustētā villaine, gredzeni… Kāds franču diplomāts teica: “Jūs, vēstnieces kundze, izskatāties pēc senās frankietes!” Tas palika atmiņā.

Parlamenta koridori ir bezpersoniski, haotiski, man tie nepatika. Sākumā gribēju pie sienām likt fotogrāfiju izstādi, bet tad nāca atklāsme – latvju arheoloģiskās rotas ir vienas no izcilākajām Eiropā, un tās mēs rādīsim!

Vai izdodas baudīt kaut ko no Briseles?

– Kaut kā neiznāk. Man ir ļoti labs birojs, tajā strādā Pēteris Viņķelis, viens no labākajiem politologiem. Vairāki cilvēki strādā Latvijā, ir palīgs un stažieris Briselē, ir sekretāre. Un visi viņi strādā bez pārtraukuma, līdz ar to es arī. Visu laiku jālasa, tie ir neiedomājami kvantumi. Dienā saņemu ap 300 epasta vēstuļu. Ir milzīgie dokumenti, kas nosaka visu eiropiešu dzīvi, bet uzrakstīti tik garlaicīgā valodā, ka diez vai kāds eiropietis tos izlasa. Bet man tas jādara.

Pastāstiet par darbu EP!

– Cenšos strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, lai tiem, kas par mani balsoja, pēc pieciem gadiem būtu pārliecība, ka neesmu viņus pievīlusi. Darbojos lauksaimniecības un lauku attīstības, kā arī iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejā. Lauksaimniecības jomā šobrīd notiek kopējās politikas reforma. Piemēram, mūsu zemnieki tagad saņem trīsreiz mazākas subsīdijas nekā vidēji Eiropā un deviņas reizes mazāk nekā Grieķijā, kur subsīdijas vislielākās – ja latvietis par hektāru saņem Ls 70, tad grieķis – Ls 600. Tas ir absolūti netaisni. Diskusija ir par to, kā šo sistēmu mainīt pēc 2014. gada.

Neesmu šai jomā speciāliste, bet palīdz zemnieku organizācijas un Zemkopības ministrija. Iesniedzu labojumus un papildinājumus, to dara arī citi, un tad sākas sarunas, lai sasniegtu visiem pieņemamu rezultātu. Man patīk izšūt, un es salīdzinātu darbu EP ar izšūšanu. Ja sarunas rit starp 27 valstīm, viss notiek ļoti lēni!

Vai joprojām nodarbojaties ar izšūšanu? Kad to darāt, – vai lidmašīnā?

– Nē, jo tur nedrīkst ienest adatu. Šuju mājās pie televizora, citreiz tāpat vien. Man patīk arī ravēt, tas ir tikpat interesanti, tikai tur tu nevis liec klāt, bet rauj ārā. Darbā ir tik daudz stresa, tik daudz tukšvārdības, ka reizēm ir grūti saskatīt mērķi. Pacietība ir jāakumulē, un šie roku darbi, arī ēst gatavošana, man palīdz līdzsvarot to laika patēriņu, kas vajadzīgs politikā, lai tiktu pie rezultāta.

Bet vai tad nevar tos piecus gadus vienkārši atsēdēt?

– Var! Piemēram, vēstnieks. Viņa darbs ir ļoti patstāvīgs. Kad biju ārlietu ministre, redzēju, ka vēstnieki dalās trīs grupās. Pirmie savu laiku atsēž – izdara, ko liek, un viss. Otrie strādā precīzi saskaņā ar darba aprakstu. Trešie (to ir vismazāk) ir tie, kas strādā ar lielu iniciatīvu. Viņi iet pāri dienesta instrukcijas rāmjiem un sevi ir pierādījuši – kā Māris Riekstiņš, Aivis Ronis.

Vai sekojat valsts ārpolitikai?

– Sirds tur ir klāt, bet vairs nav tik daudz laika visam. Bet no visām Latvijas ministrijām Ārlietu ir visprofesionālākā. Turklāt tai nav līdzi padomju mantojuma.

Kas veidoja šo ministriju, ja sākumā nebija neviena profesionāļa? Jūs tur piedalījāties.

– Kādreiz ceru par to uzrakstīt grāmatu, lai gan EP rakstīšanu neveicina. Visi toreiz mācījāmies, jo bijām pilnīgas nulles. Visu laiku nāca notikumi no ārpuses, uz ko bija jāreaģē. Bija arī padomdevēji. Ļoti daudz palīdzēja ārpolitiskais dienests, kas vairākās rietumvalstīs (ASV, Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā) bija saglabājies no Latvijas pirmās brīvvalsts. Bija arī Pasaules brīvo latviešu apvienības ārpolitikas sekcija, kas palīdzēja ar sakariem. Sākām no trešā plāna kontaktiem, kamēr tikām līdz Džordžam Bušam senioram. Katrā līmenī bija jāatstāj nopietns iespaids, lai šie cilvēki ieteiktu tālāk, ka ar tevi ir vērts runāt.

Ārlietas – tās ir kā smiltis, kas tek caur pirkstiem, bet, ja ar tām nodarbojas ļoti daudzi cilvēki vienlaikus, pamazām sakrājas liela kaudze.

Sieviete ārlietu ministre. Labi vai slikti?

– Tas ir labi. Kad 1993. gadā biju vēstniece Ženēvā, pasaulē šādā amatā bija tikai dažas sievietes, Eiropā – nevienas! Tagad tā ir ierasta lieta. Sieviete ministre ir laba tāpat kā sieviete prezidente – tevi ievēro! Kad fotografējas lielā politiķu grupa, kurš gan atšķir daudzos vīriešus līdzīgos tumšos uzvalkos un gaišos kreklos ar kaklasaitēm? Melna veču masa! Bet tās dažas sievietes ir atšķirīgas, un tie kungi viņas pamana!

Cik valodu jūs zināt?

– Latviešu un krievu, iemācījos arī angļu, un 45 gadu vecumā – franču. To vajadzēja, kad biju vēstniece Francijā. Briselē runāju franciski, bet parlamentā – latviski! Tas ir ļoti interesanti – sāku runu latviski, bet pāreju uz angļu vai franču, ja vajag ļoti precīzu formulējumu – uz tulkiem ne vienmēr paļauties. Latviski runāju tāpēc, ka vēlos uzsvērt – mūsējā ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.