Lasīšanas ilgums: 9 minūtes

Kalniete: Eiropa mūs apbrīno
Anita Daukšte, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2010. gada 1. aprīlis  

– TP pārmeta bezatbildīgumu, aizejot no valdības. Bet, vai jūsuprāt, nav arī pārāk vieglprātīgs situācijas vērtējums no Jaunā laika un Pilsoniskās savienības puses, atstājot valdību mazākumā tik sarežģītā priekšvēlēšanu laikā?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā politiskā loģika. Lai ko arī vārdiski nedeklarētu Tautas partija, redzot, cik tai ir mazs vēlētāju atbalsts, tai bija jāsper kaut kāds solis, kas ļautu sevi konkrētāk iezīmēt politiskajā ainā. Neatkarīgi no tā, ko Valdis Dombrovskis būtu darījis, TP vienalga būtu rīkojusies tieši šādi – izvēlējusies ultimātu ceļu. TP jau arī ne tikai JL, bet arī citus koalīcijas partnerus nostādīja ļoti nevienlīdzīgā situācijā, prasot parakstīt ar viņiem īpašu vienošanos. TP taču nekas netraucēja strādāt koalīcijā – tā bija izvēlējusies iekšējās opozīcijas lomu un nodarbojās ar ekonomisko populismu, izvirzot savus priekšlikumus, kas bija pretrunā ar starptautiskiem aizdevējiem saskaņoto.  Neraugoties uz to, ka tieši TP pārstāvis, toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris  savulaik bija parakstījis saprašanās memorandu ar Starptautisko Valūtas fondu un  Eiropas Komisiju, kas ietvēra piekrišanu visām nākamajām starptautiskajām aizņēmuma fāzēm. Toreiz teikt jā un tagad atkal nē – tas neliecina par politiskās stabilitātes sajūtu pašā Tautas partijā. Tajā ir jūtama nervozitāte un plānu trūkums.

– Jūsuprāt, mazākuma valdības situācija šobrīd ir optimāla? Valdošā koalīcija šobrīd ir spiesta runāt par atbalstu ar Aināru Šleseru, kurš vēl nesen tika pelts un lamāts.

– Atbildība par situāciju, kādā šobrīd atrodas valdība, ir pilnībā jāuzņemas TP. Nekas tai netraucēja palikt. Tūlīt arī varēs redzēt, vai skaistie vārdi par atbalstu Dombrovska valdībai svarīgākajos ekonomiskajos jautājumos, ko tā teica, valdību pametot, piepildīsies.

– Varbūt PS ir izdevīga situācija, ka valdība paliek mazākumā? Tādā veidā PS paplašinās pārstāvniecību valdībā, iegūs jaunus ministru amatus. Iespējams, jums sarunas ar LPP/LC šķiet nevajadzīgas.

– Sarunas notiek un JL, būdama premjera partija, ir atbildīgi par to, kā nodrošināt valdības darbu. Mēs esam gatavi JL atbalstīt un palīdzēt. Kas attiecas uz sarunām ar LPP/LC – manuprāt, tās nav nopietnas. Ja Šleseram būtu vēlēšanās uzņemties atbildību par valsti, tad viņš tik atbildīgā laikā nevilktu garumā sarunu procesu. Tad sarunām būtu jārit raiti un konkrēti, neizvirzot ultimatīvas prasības.

Vai kādai no koalīcijas partijām ir izdevīgāk strādāt mazākumā – domāju, noteikti nē. Jo tas uzliek milzīgu atbildības slodzi. Taču, kas attiecas uz amatiem – es par optimālu uzskatītu situāciju, ka, valdošajai koalīcijai paliekot mazākumā, nenotiktu amatu pārdale. Līdz vēlēšanām notiktu ministru pienākumu apvienošana. To var izdarīt – neņemšos Ministru prezidentam norādīt, kurš ko varētu darīt, tā ir viņa atbildība. Manuprāt, jaunu ministru iecelšana amatos varētu radīt papildus grūtības, jo partijām ir savs un reizumis atšķirīgs redzējums, ko tās vēlas un tas varētu apgrūtināt savstarpējās sarunas. Šobrīd nepaužu PS viedokli, bet, manuprāt, labāka situācija būtu ievērot šādu status quo, ja jāmeklē atbalsts ārpus koalīcijas atbalsts svarīgos jautājumos.

– Vai, paliekot mazākumā, valdība vienkārši nebūs spiesta veģetēt? Jo svarīgos jautājumos, īpaši rēķinoties ar priekšvēlēšanu situāciju, nekādus būtiskus lēmumus nebūs iespējams pieņemt.

– Priekšvēlēšanu situācijā jau jebkurai valdībai ir sarežģīti vienoties svarīgos jautājumos partneru atšķirīgo uzskatu dēļ. Katrs skatās pāri plecam uz saviem vēlētājiem. Tas gan jāsaka, ka Valda Dombrovska valdība ir novilkusi ļoti skaidru sarkano līniju savai pastāvēšanai. Un PS tā ir pieņemama: mēs atbalstīsim valdības demisiju brīdī, ja kāda no opozīcijas partijām piedāvās tādus lēmumprojektus, kas apdraud Latvijas finanšu situācijas stabilitāti un  kas apdraud Latvijas ekonomisko atveseļošanos.

Es gribu uzsvērt, ka Dombrovskis uzņēmās vadīt valdību, kad neviens cits to nevēlējās darīt. Viņš ir spējis gan vadīt valdību, gan atrast kompromisa risinājumus. Es pat teiktu, ka viņš ir viens no nedaudzajiem jaunajiem, modernajiem eiropeiskā stila politiķiem Latvijā, kas strādā tā, kā strādā rietumu pasaulē. Viņš rēķinās ar realitāti, meklē kompromisus, nelieto norobežojošu valodu un atgrūšanas metodes.

Es ļoti apšaubu, vai kāda no opozīcijas partijām mēģinās gāzt Dombrovska valdību. Jo tas, kas mēģina gāzt tādu fenomenālu premjerministru, kas samazinājis miljardu valsts budžetā, bet vēl aizvien bauda sabiedrības uzticību un pietiekami augstu popularitāti, riskē izpelnīties tautas dusmas.

– Eiropā arī pieņemts pirms vēlēšanām slēpt sabiedrībai nozīmīgus lēmumus, un mānīties, kā piemēram, par pensiju nesamazināšanu?

– Un kā vēl ir pieņemts. Man bija iespējams pavērot vēlēšanas Grieķijā, kur Papandreu nāca pie varas, mētājoties ar visneiespējamākiem solījumiem. Un sociālists Papandreu, būdams ilggadējs politiķis,  nevarēja nezināt, kāds ir patiesais Grieķijas finansiālais stāvoklis.

Tā kā šis pārmetums, kā morāla kategorija, ir pilnīgi pamatots, bet kā politiska prakse tas pastāv un tā ir rīkojušies teju visi politiskie spēki. Jautājums ir par to – cik tālu ir aiziets savos solījumos. Piemēram, LPP/LC bija aizsolījusies līdz  600 latu vidējai algai un 50 tūkstošiem darbavietu Rīgā….

– Kā jūs vērtējat to, ka šobrīd galvenais Vienotības sadarbības partneris valdībā ir Zaļo un Zemnieku savienība. Vai esat izvērtējuši Lemberga faktoru?

– ZZS ir pierādījusi, ka tā ir uzticams partneris krīzes laikā. Mēs paļaujamies uz to, ka viņu būs konstruktīvi sadarbības partneri. Kamēr nav noticis savādāk, nav nekāda pamata šaubām, ka varētu būt citādi.

– Vai tas iezīmē potenciālu sadarbību arī pēcvēlēšanu situācijai?

– Runāt par pēcvēlēšanu situāciju ir pāragri. Bet, pavērojot socioloģiskos datus gada griezumā, kas ir bijuši stabili,  un ielūkojoties  ZZS vēlētāju profilā, ir redzams, ka šī partija varētu būt tas politiskais spēks, ar kuru Vienotība varētu sadarboties pēc vēlēšanām. Tomēr šāds lēmums jāpieņem, redzot pēcvēlēšanu kopainu.

– Ir nodibināta Meierovica biedrība ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā, kura plāno balotēties Vienotības sarakstā , ir pieteikta biedrība par labu Latviju, kurā ir LPP/LC un TP atbalstoši uzņēmēji. Vai tas nav mēģinājums veidot trešās personas un pozitīvisma kampaņas elementus, mēģinājums konstruēt „inteliģences viedokli”. Meierovica biedrībā jau ir sapulcējušies visi, kurus var uzskatīt par kādreizējiem „Dienas” „inteliģences vēstuļu” parakstītājiem.

– Es arī tās vēstules esmu parakstījusi un visus šos cilvēkus labi pazīstu.

Manuprāt, likumdošana attiecībā uz trešajām personām priekšvēlēšanu procesā, ir ļoti konkrēta un noregulēta. Savukārt  biedrību dibināšanu es vērtēju ļoti pozitīvi – gan Meierovica biedrības, gan par varenu Latviju. Jo Latvija ieiet jaunā politiskās attīstības fāzē, un tajā veidojas pilsoniskā sabiedrība, kuras neesamība bija viens no valsts galvenajiem trūkumiem. Otrkārt, notiek partiju konsolidācijas process un biedrību dibināšana ir saistīta arī ar to. Nav jau nekāds noslēpums, ka biedrība Par labu Latviju ir viena no LPP/LC un Tautas partijas tuvināšanās elementiem. Manuprāt, Latvijas politika bijusi tik ciņaina arī politiskas fragmentācijas dēļ. Tāpēc šādu lielāku grupu konsolidācija rada vēlētājiem skaidrākas izvēles iespējas.

Saskaņas centrs, kas atrodas mūžīgā opozīcijā, ir arī partiju konsolidācijas rezultāts. Vienotība ir  partiju konsolidācijas rezultāts, domāju, ka process vēl nav beidzies. Tagad veidojas trešā grupa – LPP/LC un TP. Domāju, ka šīs trīs politiskās grupas noteiks turpmāko Latvijas politiku. Manuprāt, tas ir ļoti veselīgs, demokrātisks  process.

Esmu pārliecināta, ka šāda sabiedrības aktivizācija ir ļoti vajadzīga. Jo līdz šim Latvijā ir bijusi raksturīga liela sociālā apātija un šādos apstākļos pieaug to cilvēku skaits, kuri domā par politiku: redz, viņi tur atbild par visu un mēs šeit – ne par ko. Es esmu par jebkādu biedrību izveidošanos, jo tas veido sabiedrības tīklu. Protams, ka šis tīkls nekad nebūs neitrāls. Katrai no šīm grupām būs savas intereses un tās meklēs izeju uz to vai citu politisko partiju. Strādājot Eiropas parlamentā Lauksaimniecības komitejā, es redzu, cik ļoti aktīvi pat biškopji lobē savas intereses politiskā līmenī. Es uzskatu, ka tai ārkārtējā situācijā, kāda šobrīd izveidojusies Latvijā, biedrībām būs ļoti liela loma. Es pat teiktu, ka biedrību pārstāvji kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir jāaicina vēlēšanu sarakstos. Uzticības krīze, kas iestājusies partiju un sabiedrības attiecībās, nav pārvarama ar tradicionāliem paņēmieniem un to var izdarīt  tikai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piedalīšanos

Tad šīs biedrības nav politisko partiju inspirētas?

– Es tā nedomāju. Varbūt par Par labu Latviju!  tā varētu teikt, bet tomēr arī tajā  ir cilvēki, kas nav politiski manipulējami. Un par Meirovica biedrību es varu teikt, ka tajā ir cilvēki ar augstu pašapziņu, kurus nevar inspirēt un manipulēt. Biedrības izveide ir ilgstoša dialoga rezultāts, kas turpinās jau kopš lietussargu revolūcijas laikiem.

Tas, kas notiek, ir sabiedrības grupēšanās un tas ir gluži dabisks process.

– Kāda ir Vienotības ekonomiskā programma – vai tikai balstīšanās uz starptautisko aizdevumu? Jūsu konkurenti to dēvē par starptautisko pakalpiņu programmu, jo ar piekrišanu tai mēs esam atdevuši daļu suverenitātes.

– Kas tad ir tie „mēs”, kas atdevām? Tajā mirklī, kad 2008.gada decembrī gāja vaļā lielais sprādziens un tika virzīta aizņēmuma programma no valdības puses, tieši Pilsoniskā savienība pieprasīja debates Saeimā un parlamenta pilnvarojumu tik nozīmīgam lēmumam. Taču tad mūs aizslaucīja prom kā niekkalbjus un tukšmuldētājus. Tāpēc apgalvot, ka PS ir galvenā starptautisko saistību iniciatore, mazākais, nav korekti.

Par ekonomisko programmu runājot – šobrīd ir skaidri zināms, ka valsts budžetā kopumā ir samazināmi 900 miljoni. Ja pieņemam, ka ekonomikas atveseļošanas rezultātā varētu tikt ģenerēti papildus ieņēmumi 200 miljonu apjomā, tad vēl paliek 700 miljoni . Uz katru iedzīvotāju tas nozīmētu – ap 700 latu. Ir skaidrs, ka to vairs nevar uzlikt kā slogu cilvēkiem nodokļos, vai izspiest, samazinot izdevumus. Tātad ir jārealizē būtiskas pārmaiņas – jāievieš progresīvais nodoklis, un nevis tādā banālā veidā, kā saka – kas pelna drusciņ vairāk, tam uzreiz visu nost. Kristovskim ir savs izstrādāts  priekšlikums, tas ir publiskots un  zināms. Par visu var diskutēt, bet skaidrs ir viens – kas vairāk pelna, tam vairāk jāmaksā. Tas ir princips, kas ir spēkā šobrīd visās Eiropas valstīs.

– Jā, tikai Eiropas valstīs ir pavisam cits ienākumu līmenis.

– Tieši tāpēc, mēs esam domājuši, kur vilkt apakšējo slieksni.

Bet būtībā pamatu  pamats tam, lai Latvija varētu no varētu reāli kļūt konkurētspējīga, ir izglītības sistēmas reforma. Tas, protams, nav īstermiņa pasākums, bet prasa 15 līdz 20 gadus. Un tas nav ne labējas, ne kreisas, ne godīgas, ne negodīgas politikas jautājums – izglītības sistēmas reforma  un investīcijas tajā ir Latvijas nākotnes jautājums un jautājums par valsts spēju konkurēt globāli nežēlīgā pasaulē. Ja mēs par to nacionālā līmenī nespējam vienoties ar visām politiskām partijām, Latvija aizvien vairāk atpaliks no citām valstīm, jo attīstības temps pasaulē pēdējo gadu laikā tikai kāpj.

– Jebkurā gadījumā izglītības sistēmas reforma var notikt uz aizņēmuma rēķina.

– Pat ja tā. Bet Latvijā šobrīd nevar runāt par labu izglītības sistēmu. Viens no netiešiem, bet būtiskiem rādītājiem šim apgalvojumam ir, ka visi tie cilvēki, kuru līdzekļi to atļauj, nesūta savus bērnus Latvijas skolās, bet sūta mācīties ārzemēs. Otrs, kas mani pārliecina, ka šeit ir problēmas ar izglītības sistēmu – mums nav atvērtu katedru ārvalstu profesoriem. Augstskolās pastāv dziļa iekšēja korporatīva aizsardzība pret jebkuru konkurenci. Izglītības līmenis no tā katastrofāli cieš. Treškārt – augstskolu skaits un to līmenis: mums noteikti vajag mazāk, bet labākas.

Runājot par pensijām – mums noteikti jāmaina likums, un pensijas jāpiesaista pie vidējās darba algas. Arī tas ir nepatīkams lēmums, bet tas ir jāpieņem.

– Pensiju reforma noteikti būs ātrāka, nekā varētu pat iedomāties.

– Jā, bet šāda pensiju sistēma – ar piesaisti pie vidējās algas –   dotu skaidru priekšstatu, ko tad cilvēks varēs saņemt mūža nogalē.

– Pensiju budžets draud sagrūt, ja to nereformēs. Tas priekšvēlēšanu periodā padara asāku jautājumu, vai pensijas netiks samazinātas.

– Jā, ar pensiju budžetu situācija ir smaga.  Par to ir smagi pat domāt. Jo divdesmit gadi ir pavadīti, nepareizi ekonomiski saimniekojot, un  palielinot plaisu starp turīgajiem un mazturīgajiem.

Mums ir bijušas 15 valdības divdesmit gadu laikā un neviena no tām nav bijusi spējīga novērst šo plaisu. Ekonomiskā sistēma ir balstījusies uz valsts pasūtījumiem – ap 60% privātās uzņēmējdarbības, ja nemaldos. Tas pazemina konkurenci, pazemina produktivitāti. Tikai attīstīta klientelisma saites starp uzņēmējdarbību un politiku. Un bizness ilgtermiņā ir zaudētājs no šīs situācijas, jo neattīstās.

– Aizejot no valdības, Tautas partijas līderis Andris Šķēle rakstīja vēstuli SVF un Eiropas institūcijām, kurām skaidroja partijas pozīciju, jo tā tiekot nepareizi atstāstīta un partija tiekot apmelota Eiropā. Jūs kā EP deputāte esat dzirdējusi, ka TP kāds apmelo Eiropas institūcijās?

– Nē, neesmu. Vienīgais, ko varu pateikt, ka abas partijas ir Eiropas Tautas partiju grupas biedri. Valdis Dombrovskis Eiropas Tautas partiju grupā bauda ļoti lielu autoritāti un atbalstu, jo viņam izdevās izdarīt to, kam neviens neticēja : izdevās realizēt iekšējo devalvāciju Latvijā. Uz vispārējā fona, ņemot vērā, kas tagad notiek Īrijā, kas notiek Grieķijā, Latvija beidzot izpelnās uzslavas Eiropas institūcijās un sāk atgūt pozitīvo tēlu. Tiešām, tas tā ir. Grieķija, esot eirozonas valsts, savā bezatbildīgumā nostādījusi Eiropas kopējo valūtu uz riska robežas. Latvija neko tādu nav darījusi un pieļāvusi.

Pieņemu, ka Eiropas Tautas partiju grupā, kur ļoti intensīvi seko notikumiem Latvijā,  nav saprotama TP nostāja un rīcība. Šķēle un TP, rakstot vēstuli, gribēja attaisnoties un izskaidrot savu rīcību, jo tas ko viņi populistiski runā šeit, Eiropā neder.

– Vai Eiropas parlamentā, slavējot Latviju, aizdomājas par to, kādā situācijā mēs esam nonākuši? Mēs glābjam eiro, bet nabadzība valstī pieaug.

– Tajā pat laikā pāreja uz eiro Latvijā nav apšaubāma prioritāte- tas būtu kā milzīgs lietussargs visam biznesam. Bet, ja ir problēmas ar eiro un pat šī sistēma sabrūk – tad Latvija tur nav pie vainas. Latvijas problēmas būtu mazākas, ja šeit nebūtu tik lielas zviedru banku investīcijas, bet tādā gadījumā, arī mēs nebūtu saņēmuši tik lielu Eiropas aizdevumu, es pieļauju. Bet šobrīd eirozonā galvenā problēma ir Grieķija, kas velk to lejā. Taču, ja tik maza ekonomika kā Latvija būtu eirozonā, tad to amortizēšana būtu notikusi daudz vieglāk.

– Izsakoties vienkārši – Eiropa mūs šobrīd saprot?

– Es domāju, ka Eiropa mūs ne tikai saprot, bet arī apbrīno. Mums uz ielām nenotiek masu nemieri, kā citviet ekonomiskās krīzes saasinājuma laikos. Par to ir jāizsaka visdziļākā cieņa Latvijas cilvēkiem – lai cik viņi ir sarūgtināti, izmisuši un dusmīgi, viņi ielās neiet, jo zina, ka ar to savas problēmas atrisināt nevar. Es domāju, ka nevienā citā Eiropas valstī nekas tāds nebūtu iespējams. Tas ir apbrīnojami mūsu mazajai nācijai – pēkšņi, saspringtās situācijās saskatīt valsts lielās attīstības līnijas.

– Varbūt tad Eiropa sapratīs arī to, ka mēs, piemēram, daļu parāda tai neatdosim?

– Es neņemos par to spriest. Taču neizslēdzu, ka vēlākos sarunu posmos varētu runāt par parāda apsaimniekošanas noteikumu maiņu. Tas ir atkarīgs no tā, kas kopumā notiek gan pasaules, gan Eiropas ekonomikā. Eiropā – tas ir atkarīgs īpaši, kas notiek Vācijas ekonomikā. Kamēr Vācija kā lielais tvaikonis to velk – nedomāju, ka kaut kas tāds būs iespējams. Otra iespēja parāda restrukturizācijai būtu tad, ja tāda vajadzība būtu nepieciešama vairākām Eiropas valstīm. Tad būtu jāmeklē risinājums. Taču nedomāju, ka Latvijas  gadījumā  būtu iespējama tāda situācija, kā ir gadījies ar trešās pasaules valstīm, kad visi parādi tiek norakstīti. Manas pārdomas par šo jautājumu gan ir tīri teorētiskas.

– Jūs Eiropas parlamentā darbojaties Lauksaimniecības komitejā. Teju tradicionāli Latvijas lauksaimniecības interešu aizstāvība Briselē šeit tiek uzskatīta par vienu no neveiksmīgākajām. Kā tagad ir?

– Manuprāt, Latvijai ir izveidojusies nepareiza risināmo jautājumu koordinācija ar ES. Galvenā koordinatora funkciju ir uzņēmusies Ārlietu ministrija, bet tā diez vai varētu uzņemties galveno lomu. Manuprāt, ir jāizveido sekretariāts tiešā Ministru prezidenta pakļautībā, kur vislabāk zin, kā lauksaimniecības vai citu sfēru jautājumi ierakstās kopējās politikas kontekstā.

Pagaidām, ja Latvijas atašejs ES institūcijās,  uzraksta ziņojumu ministrijai, piemēram, „klīst baumas, ka vistu olām būs jābūt rombveidīgām”, tas tiek nolikts atvilktnē. Un tā tas notiek arī katru nākamo reizi. Un galu galā Latvija nokavē savu interešu aizstāvības galveno posmu, kā, tas, piemēram, notika ar CO2 emisijas kvotām. Latvijas institūcijas sāk pieslēgties interešu aizstāvībai mirklī, kad tas ir Eiropā nonācis līdz galvenajam lēmumam, bet tad vairs tam nav nekādas nozīmes – ministrs var doties uz Briseli ar vārdiem „mēs vai nu mirsim, vai uzvarēsim”, bet galu galā atgriežas mājās dzīvs un bez uzvaras, jo ministru līmenī vairs par tādām lietām nerunā. Ja līdz šim dienesti nav sekojuši interešu aizstāvībai, tad ministrs izskatās diezgan muļķīgi. Kamēr Latvija nebūs izveidojusies sava sistēma, kā aizstāvēt savas intereses Eiropas institūcijās, tikmēr mums savas stingras  pozīcijas nebūs, tikai atrakstīšanās.

ES lauksaimniecības politikā un lauksaimniecības finansēšanas modelī nekādas izmaiņas nevar notikt līdz 2013.gadam. Taču ir sākusies jauna diskusija par finansēšanas modelī  pēc šī 2013.gada un šeit Latvija ir izstrādājusi savu pozīciju taisnīgākai sistēmai, kas nenostādīs mūsu lauksaimniekus sliktākā kontekstā kā citi Eiropas Savienībā. Latvijas intereses ir, lai pamatā tiktu novērsta tāda līdzmaksājumu sistēma, kas ļauj grieķu zemniekam saņemt 600 eiro par hektāru, bet Latvijas – 80 eiro par hektāru. Šobrīd mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu, es regulāri tiekos ar ministrijas pārstāvjiem, ar atašejiem, kā arī ar dažādām lauksaimnieku organizācijām – ja tas tā turpināsies, mums ir labas izredzes aizstāvēt savu pozīciju.