Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

S.Kalnietes uzruna Pilsoniskās savienības kopsapulcē 2010.gada 6.februārī.

Godātie domubiedri un draugi!

Es uzrunāju jūs, lai aicinātu apzināties, ka lēmums, kuru katrs un ikviens šodien pieņems, ir vēsturisks. Šodien uz mums skatās visa Latvija. Mēs lemsim par to, vai spējam apvienot „Pilsoniskās savienības” spēkus ar citiem politiskiem spēkiem, kas tāpat kā mēs vēlas īstenot godprātīgu un lietpratīgu politiku Latvijas valsts un tautas uzplaukumam. Mēs lemsim par Veco pasauli un jauno pasauli, līdzšinējo politiku un jauno politiku Latvijā.

Mēs lemsim par nākotni, jo gribam to ietekmēt un mainīt. Mēs veidojam partiju apvienību Vienotība, kas grib celt Latviju un ikviena tās pilsoņa pašapziņu. Mēs lemsim par modernu Eiropas Latviju, par NATO dalībvalsti – Latviju. Par 21.gadsimta politiku Latvijā, kuras mērķis ir radīt konkurētspējīgu valsti.

Mēs vēršamies pret oligarhu un promaskavisko spēku savienību. Mēs gribam nosargāt savu nacionālo valsti un nepieļaut tās lēnu ieslīdēšanu Kremļa Krievijas apkampienos. Mēs gribam nosargāt savu Rietumu izvēli, kuru izdarījām 1918.gada 18.novembrī un kuru apstiprinājām 1990.gada 4.maijā.

Mēs gribam, Vecā Stendera vārdiem runājot, „lai arī latviešiem beidzot pienāktu tie laiki, kurus citas Eiropas tautas jau sen bauda”. Mēs aicinām cilvēkus iekļauties Vienotībā , kas apzinās savu pilsoņa pienākumu un ir gatavi uz četriem gadiem nolikt malā savu ierasto dzīvi un uzņemties šobrīd tik nicināto politiķa darbu. Mums ir jāpārliecina sabiedrība Latvijā, ka tikai visi kopā mēs būsim spēks!

Es zinu, ka mēs to spējam!

Ne reizi vien izšķirīgos vēstures pagriezienos latvieši to ir pierādījuši. Mēs esam pratuši izmantot katru plaisu, kas pavērusies vēstures mūrī, lai pieņemtu pareizus lēmumus un mainītu vēsturi. Ikreiz, kad mēs esam bijuši vienoti, mēs esam paveikuši lielas lietas. Ikreiz, kad esam ļāvušies dziņai ķildoties, tā mūs ir piemeklējis liels posts. Tauta ir nevis plaukusi, bet gājusi mazumā.

Godātie kolēģi!

Es biju vēstniece UNESCO, kad kopā ar Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku mēs izcīnījām Barona Dainu skapja iekļaušanu UNESCO pasaules atmiņas reģistrā. Dainu skapis ir satriecoša liecība par mūsu tautas līdzdalību un pūlēm saglabāt savu vēsturisko atmiņu. Jo patiesi – tas ir brīnums, ka mūsu tēvutēvi paguva no aizmirstības izglābt vērtības, kas ir mūsdienu latviešu nācijas garīgais pamats. Kad es turēju rokās šīs ar neveikliem, lauku darbos sastrādātiem pirkstiem rakstītās lapiņas, man kļuva baisi no domas, ka tā visa varēja nebūt, ja tas nebūtu savlaicīgi izdarīts. Ja Valdemārs, Kronvalds, Barons, Auseklis, Alunāns un citi apgaismības un latvietības idejas iedvesmotie jaunlatvieši nebūtu iekustinājuši cilvēkus šim lielajam un nozīmīgajam sevis apzināšanās darba. Šie vīri skatījās tālāk par daudziem saviem laikabiedriem un apzinājās, ka viņiem ir jāatmodina tautas vienotības gars. Jāatmodina apziņa, ka mūs vieno viena zeme, viena vēsture un viena valoda, kas latviešus padara par tādu pašu Eiropas kultūras tautu kā vācieši, poļi vai zviedri.

Ikviens no mums lepojas ar latviešu politiķu un pilsoņu tālredzību un drosmi 1918.gada 18.novembrī nodibināt Latvijas valsti. Šodien šis lēmums liekas ļoti pašsaprotams un pareizs. Vienīgais iespējamais. Tomēr sākotnēji politiķu sanāksmēs nemaz nevaldīja tāda vienprātība. Bija iebildumi ne tikai pret Tautas padomes izveidošanu, bet pat pret Latvijas valsts dibināšanu. Kurš šodien atceras, ka Tautas partija Fridriha Veinberga vadībā un galēji kreisie lielinieki atteicās no līdzdalības Tautas padomē? Mums derētu arī biežāk atcerēties , ka toreiz sociāldemokrāti faktiski bija pret neatkarību, jo bija par Latvijas «sociālistisko republiku brīvu tautu savienībā».

Tautas padomes locekļiem toreiz bija grūti vienoties par formulējumiem 18.novembra paziņojumā par Latvijas suverenās valsts nodibināšanu. Gluži kā šodien, tika skaldīti mati un izvirzīti nepārkāpjami principi un neizpildāmas prasības. Bija brīži, kad iestājās strupceļš un likās, ka vienošanās nebūs.

Tomēr ikreiz tika atrasta izeja no šķietamā strupceļa. Atrasta tāpēc, ka bija politiķi, kas spēja saskatīt lietas to patiesajā mērogā. To, ka svaru kausos ir likta latviešu tautas nākotne. 1918.gada 18.novembrī vienotības gars uzvarēja sīkumainu patmīlību un piedzima Latvijas valsts! Par spīti karam. Par spīti lieliniekiem. Par spīti Bermonta-Avālova algotņiem. Jo ļaudis vienoja Latvija.

Kad biju bērns, tad apskaudu lielu vēsturisku notikumu dalībniekus. 1988.gadā šī laime pienāca mūsu paaudzei. Sākās Atmoda. Skaista. Grūta. Vienreizēja. Ik uz soļa mums bija jāizdara lielas un mazas izvēles. Īpaši grūtas izvēles bija jāizdara Tautas frontes vadītājiem. Mēs atradāmies zem milzīga spiediena. Radikāļi mūs kritizēja par neizlēmību, konservatīvāk noskaņotie – par avantūrismu. Citi mūs uzskatīja par īstenās lietas nodevējiem. Tad vēl bija kompartija ar savām prasībām un untumiem. Tautas frontes vienotību nemitīgi apdraudēja gan smalka spēle no čekas aģentu puses, gan radikāļu iecirtība.

Viskritiskākais brīdis pienāca 2.tautas frontes kongresā, kad kāda zaudēta balsojuma dēļ, daļa atstāja zāli. Tajā brīdī, dažus mēnešus pirms izšķirīgajām Augstākās Padomes vēlēšanām, kongress un fronte bija uz šķelšanās sliekšņa Tad vārdu lūdza mācītājs Juris Rubenis. Viņš teica:«Uz mums šobrīd skatās visa Latvija. Uz mums skatās arī daudzi citi cilvēki ārpus Latvijas, un ar to, ko mēs pašlaik darām, mēs apliecinām […], ka mēs brīvai Latvijai neesam gatavi. Ka mēs neesam pelnījuši to, ka mums šī brīvā Latvija tiek dota. Vai patiešām mēs nevaram […] saprast, ka […]vienotība ir svarīgāka par visiem procedūras jautājumiem, par visiem mūsu principiem. […]»

Kad viņš beidza runāt, zālē valdīja pilnīgs klusums. Viņš mums palīdzēja saskatīt lietas to īstajās kopsakarībās un Tautas fronte vienota izgāja uz Augstākās Padomes vēlēšanām. Mēs uzvarējām un 4.maijā atguvām mūsu Latviju. Šogad mēs svinēsim mūsu atgūtās neatkarības divdesmitgadi. Taču viss varēja pavērsties citādi, ja tautfrontieši nebūtu turējuši vienotību par augstāko uzdevumu..

Godātie kolēģi!

Vēsturi nevar izspēlēt otrreiz. Katrs brīdis un katrs lēmums ir vienīgais. Arī tas, ko mēs pieņemsim šodien. Vēl tikai dažas minūtes un mēs balsosim par Pilsoniskās Savienības dalību „Vienotībā’

Es zinu, ka mēs visi esam ļoti dažādi cilvēki. Tāpēc pirms balsot, es jūs visus lūdzu brīdi kopā paklusēt. Lai klusums palīdz mums izprast mūsu lēmuma patieso nozīmi un īsto mērogu…Es zinu, ka mēs izdarīsim pareizo izvēli, jo mūs vadīs mīlestība pret Latviju.

Dievs svētī Latviju!