Krievijas un Eiropas uzskatu sadursmes


Šogad Eiropa svin 20 gadus kopš Berlīnes mūra krišanas. Latvijai tāpat kā citām aiz Dzelzs priekškara izolētajām valstīm un tautām Berlīnes mūra krišana atnesa ilgi cerēto un gaidīto atkalapvienošanos ar brīvo Eiropas daļu. Šodien mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, tomēr gaidītā Krievijas samierināšanās ar Austrumeiropas un Baltijas valstu aiziešanu no tās ietekmes zonas nav notikusi. Maskava vēl arvien vēlas atjaunot īpašo Krievijas interešu, ietekmes un samazinātas drošības zonu. Tikai tagad tas notiek ar citiem paņēmieniem, izmantojot enerģijas resursus kā politiskā spiediena līdzekli. Tāpat Kremlis cenšas marginalizēt Austrumeiropas un Baltijas valstis ES un NATO ietvaros, vienojoties par mums vitāli svarīgiem jautājumiem, mūs apejot. Krievija nevilcinās lietot slēptus un atklātus spiediena paņēmienus, tādus kā enerģijas piegāžu blokāde, politiski motivētas investīcijas un manipulācijas ar informāciju plašsaziņas līdzekļos, lai īstenotu savu mērķi apdraudēt mūsu transatlantisko izvēli.

Krievijas iebrukumu Gruzijā Latvijas sabiedrība uzņēma ar lielu satraukumu. Latvijas politiķi un drošības speciālisti mudināja NATO nekavējoties ķerties pie Baltijas valstu aizsardzības plānu izstrādes. Plāna vēl arvien nav, un Latvijā, Igaunijā un Lietuvā arvien pieaug šaubas, vai kritiskā situācijā NATO tiešām spēs mūs aizsargāt. Pēc ASV prezidenta Baraka Obamas lēmuma neizvietot pretraķešu aizsardzības sistēmas Polijā un Čehijā jautājums par NATO garantijām un reālajām aizsardzības spējām ir ieguvis vēl steidzamāku nozīmi. Īpaši šī steidzamības sajūta pastiprinājās pēc Krievijas un Baltkrievijas militārajiem manevriem pie Baltijas valstu robežām. Fakts, ka šīs mācības bija lielākas nekā tās, kuras notika neilgi pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā pie Gruzijas robežām, ir pelnījis, lai NATO vadība tam pievērstu īpašu uzmanību. It īpaši tādēļ, ka smagā ekonomiskā krīze, kuru piedzīvo pasaule, paver Krievijas vadītājiem visnegaidītākās iespējas sasniegt savus ambiciozos ārpolitikas mērķus.

Krievijas un Eiropas attiecībās nozīmīgu vietu ieņem enerģijas jautājumi. Tas, vai ES dalībvalstis spēs vienoties par efektīvu kopējo enerģētikas politiku, ir viens no lielākajiem Eiropas Savienības tuvākās nākotnes jautājumiem. Kopš 2006. gada janvāra gāzes krīzes, kad ES sāka apzināties, ka kopējā enerģētikas politika ir stratēģiska nepieciešamība, ir sācies darbs pie tās izveides. Pagaidām rezultāti ir pieticīgi, jo daļa dalībvalstu vēlas saglabāt savas kontroles tiesības pār enerģētikas sektoru un to enerģijas gigantuzņēmumi turpina slēgt divpusējas vienošanās par gāzes piegādēm. Par šiem līgumiem nav informēta Eiropas Komisija, līdz ar to precīzas ES enerģijas kapacitātes kopainas nav. Cik ievainojama ir Eiropa, nesaudzīgi parādīja 2009. gada janvāra gāzes krīze, tomēr pat šī pieredze tikai nedaudz ir pazeminājusi ES dalībvalstu nacionālos aizsargvaļņus.

Tikmēr Krievija, kas ES kopējās enerģētikas politikas izveidi uztver ar lielām bažām, mērķtiecīgi darbojas, lai ar “skaldi un valdi” metodi veidotu

privileģētas divpusējās attiecības ar lielākajām ES dalībvalstīm. Nord Stream un South Stream gāzes vadi ir liels Krievijas stratēģisks panākums, jo savieno Krieviju ar Eiropas partneriem tieši, apejot tās tuvākās kaimiņvalstis. Līdz šim Krievija varēja atļauties tikai īslaicīgus piegāžu embargo, jo kā Rietumeiropa, tā Austrumeiropa gāzi saņem pa vienu gāzes vadu. Slēdzot piegādes tuvākajām kaimiņvalstīm, tiek slēgta piegāde arī Rietumeiropas valstīm, kas krietni sarežģī Krievijas ārpolitiku. Jaunie gāzes vadi, kas lielā mērā atrisina Rietumeiropas gāzes apgādes problēmu, ir smags trieciens ES kopējai enerģijas politikai, jo mazina dalībvalstu vajadzību steidzami vienoties par tās izveidi.

Diskusija par Eiropas pēckara vēsturi arī ir viens no jautājumiem, kur saduras Eiropas un Krievijas uzskati. Krievijas politiķi un diplomāti aktīvi izmanto dažādus paņēmienus, tostarp ekonomisku spiedienu, lai nepieļautu, ka totalitārā komunisma nosodījums ar no tā izrietošajām politiskajām, tiesiskajām un, iespējams, arī finansiālajām sekām ieņemtu pienācīgu vietu ES politikā. Atšķirībā no Vācijas, kur pēc kara notika denacifikācija, Krievijas deboļševizācijas process tika apturēts pašā tā sākumā.

Austrumeiropas un Baltijas valstu centienus pēc vēsturiskā taisnīguma un patiesīguma Krievijā bieži uztver klaji naidīgi. Krievijas dome pat plāno pieņemt likumu, saskaņā ar kuru varēs saukt pie kriminālatbildības ikvienu, kas apšaubīs Krievijas oficiālo vēstures doktrīnu vai paudīs atšķirīgu viedokli! Tas nozīmē, ka lielākajai daļai Eiropas politiķu draudēs kriminālatbildība. Putins daudzkārt ir uzsvēris, ka Krievija neuzņemsies atbildību par PSRS pastrādātajiem noziegumiem Austrumeiropā un īpaši Baltijas valstīs. Tajā pašā laikā viņš ir apliecinājis savu cieņu Staļina heroismam un izteicis nožēlu, ka notikusi lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa – sabrukusi Padomju Savienība. Vairāk nekā 20% Krievijas iedzīvotāju uzskata “Memoriāla” dokumentālos pierādījumus par terora mērogu par nepatiesiem un ir atzinuši Staļinu par otru dižāko cilvēku Krievijas vēsturē. Tāpēc esmu dziļi gandarīta, ka Eiropas Parlamenta 2009. gada Cilvēktiesību balva ir piešķirta biedrībai “Memoriāls”, kura cīnās par staļinisma noziegumu nosodīšanu un cilvēktiesību ievērošanu mūsdienu Krievijā.

Vērojot pašreizējo demokrātijas regresu Krievijā, ir jāapzinās, ka Eiropas Savienības ilglaicīgo interešu dēļ nedrīkst ļauties pragmatisma kārdinājumam, tā vārdā upurējot vērtības. Ikreiz, kad Eiropas politiķi ir atkāpušies no pamatvērtībām, tas ir novedis pie dramatiskām vai pat traģiskām sekām.

Publicēts  Latvijas Avīze  un Delfi

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *