2019.gada 13.decembris

Es vēlos pateikties Okupācijas muzejam par aizkustinošo izstādi “Cerību raksti”. Holandiešu gleznotājs Rembrants redīja jaunu portreta veidu, kas mākslas vēsturē pazīstams kā portrets – biogrāfija. Katrs rokdarbs, kas aplūkojams šajā izstādē, noteikti ir pelnījis apzīmējumu priekšmets – biogrāfija, jo aiz katra ir tā darinātāja un viņas ciešanu ceļš. Tāpēc šī izstāde ir tik emocionāli spēcīga

Pirms daudziem gadiem biju Lozannā, Pirmatnējās/raupjās mākslas muzejā. Nosaukumu pat grūti pārtulkot – Musée de l’art brut. Tā kolekcijas darbu autori ir autodidakti – lielākoties vienpatņi, liktens pabērni, no sabiedrības izstumtie, bēgļu nometnēs mītošie, smagas traumas pārdzīvojušie, garīgi trauslie – cilvēki, kam radīšanas process ir nepieciešams kā dziedinošs spēks, kā atbalsta punkts dzīvē. Viņi rada spēcīgas iekšējas vajadzības dēļ. Šī muzeja kolekcija uz mani ir atstājusi neaizmirstamu iespaidu vibrējošā, gandrīz ķermeniski sajūtamā radošā impulsa dēļ. Tāda pat vajadzība radīt bija no  Latvijas izrautaijiem un uz Sibīriju uz mūžu izsūtītajiem. Sievietes no bada un ciešanām patvērās rokdarbos, to dziedinošajā spēkā, vīrieši – koka, metāla un citu priekšmetu radīšanā.

Šodien, kad šķietamu uzvaras gājienu svin virtuālā īstenība, daudziem var šķist, ka rokdarbi pieder citam laikmetam. Taču ar katru nākamo gadu kļūst arvien skaidrāks, ka cilvēkam nepietiek ar virtuālo pasauli vien, ka ir liela vajadzība pēc materālās īstenības, lai savas radošās prasmes rezultātu varētu aptaustīt, pasmaržot, parādīt citiem, glabāt kā ģimenes piemiņas lietu. Īpaši aktīvi atdzimst rokdarbi, kas gadsimtiem ir bijusi īpaša pasaule, kurā sievietes ir patvērušās no dažādajām ģimenes, sociālajām un ekonomiskajām grūtībām, netaisnībām un vardarbības. Rokdarbi ir divējāda pasaule, kurā garīgais un materiālais cieši saskarās un savijās. Strādājot rokdarbus, sieviete ir savā nodabā, pati ar sevi, ar savām domām un izjūtām. Tā ir radīšana, kas ar savu tūlīt redzamo rezultātu sniedz gandarījumu, mierinājumu, atpūtu, prieku.

Īpaša nozīme rokdarbiem ir kara un posta apstākļos. Tie palīdz sievietēm uz mirkli aizmirst necilvēcīgo realitāti un vismaz uz īsu brīdi garīgi pārcelties citā, labākā pasaulē. Sibīrijā gan izsūtījumā, gan Gulaga nometnēs rokdarbi bija nepieciešami kā dvēseles mierinājums. Tie stiprināja pašapziņuun pašcieņu, tie atdeva piederības sajūtu eiropeiskajai cilvilizācijai, Latvijai. Tā ir rokdarbu nemateriālā, psihoterapeitiskā loma.

Taču izsūtījumā rokdarbiem bija arī izdzīvošanas nozīme. Pirmajā izsūtījuma gadā mana mammīte Ligita, vecāku lutinātā un adīt neprotošā meitene, izārdīja gabaliņu no sarežģītā mēžģīņu rakstā adītas jakas, izpētīja, kā jācilpo un jāvij diegs, un nodibināja adīšanas arteli. Diegus sanesa sādžinieces, kas tos savāca, izārdot vecus auduma un adījuma gabalus, pat kokvilnas zeķu veselās daļas. Pasūtījumu bija daudz, jo raksts bija skaists un daudzām tādu neredzētu jaku gribējās.   Kolhoza priekšnieks uz šo darbošanos pievēra acis, gan ar noteikumu, ka jānoada viena jaka dienā. Tā piecām latvietēm – 2 priekšas, 2 piedurknes un mugura – bija iespēja laiku pa laikam izvairīties no smagiem meža darbiem un vēl nopelnīt kādu kartupeli.

Mana mammiņa bija ļoti uzņēmīga meitene. Drīz viņa sāka šūt sādžiniecēm blūzes, svārkus un kleitas. Piegriežņu nebija, taču mammīte to atrisināja asprātīgi – noguldīja uz grīdas savu draudzeni, apvilka tās augumam kontūru un pamatpiegriezne bija gatava. Tālākais bija izdomas un roku veiklības jautājums.

Kā lielu dārgumu es glabāju mammiņas un vecmāmiņas rišeljē tehnikā izšūtās un no spolīšu diegiem adītās sedziņas, kas kopā ar mūsu ģimeni 1957.gada maijā atgriezās no Sibīrijas Latvijā. Tās ir vestas 6000 kilometru un es ceru, ka mans mazdēls tās glabās tik par rūpīgi, kā es,un kā dārgu ģimenes relikviju nodos saviem vēl nedzimušajiem bērniem.