2019. gada 8. decembrī

Jānis Stradiņš, kuru gadiem lasīju vai kurā klausījos televīzijā vai radio man bija autoritāte, cilvēks, kurš zināja visu un to prata pateikt tik vienkārši skaidri un bez mazākā pārākuma izrādīšanas. Taču patiesībā viņš bija pārāks par mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, gan ar savām enciklopēdiskajām zināšanām, gan ar savu nenoslēpjamo labsirdību. Tas man bija liels brīdis, kad pirmo reizi sastapu un runāju ar profesoru klātienē. Tas bija 1988.gada 1.jūnijā, Radošo savienību plēnumā, kas deva grūdienu Atmodai. Profesora Stradiņš, tāpat kā citi Latvijas radošie cilvēki bija trešās Atmodas priekšvēstnesis, jo ar savu darbu, stāju un Latvijas mīlestību stiprināja cilvēku pašapziņu un sagatavoja mūsu prātus un dvēseles Atmodai. Jāņa Stradiņa ietekme Atmodas procesā ir bijusi tik pat nozīmīga kā Jānim Peteram un Džemmai Skulmei – viņi, katrs citā veidā, ar savu personības vērienu, iedvesmoja cilvēkus uzdrošināties un apvienoties, lai atgūtu savu balsi, ticību nākotnei un Latvijas valstij. Pateicoties Jāņa Stradiņa meistarīgi vadītās Valsts un nacionālās simbolikas darba grupas ziņojumam 1990.gada februārī padomju Augstākā Padome lēma atdot Latvijai mūsu vēsturiskos simbolus – karogu, himnu un ģerboni. Domāju, ka tas akadēmiķim Stradiņam bija ļoti saviļņojošs brīdis, kad viņš pacēla sarkanbaltsarkano karogu virs Augstākās Padomes balkona.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas bija tik daudz svarīgu lietu, kur profesors ir ieguldījis savas zināšanas un darbu. Es vēlos pastāstīt par Likteņdārza tapšanu, jo mūsu valsts vēsture bija ne tikai jāattīra no padomju viltojumiem, lai cilvēki atgūtu savu vēsturisko atmiņu. Mums bija arī cienīgi jāpiemin upuri un cietušie. Tāpēc ir tik pašsaprotami, ka profesors Stradiņš, kuram 1988.gada martā Rakstnieku savienība lūdza vadīt staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju, bija kopā ar tiem, kas dibināja Kokneses fondu, lai izveidotu Likteņdārzu – nacionālu piemiņas vietu 20.gadsimta totalitāro režīmu dēļ cietušajiem un bojā gājušajiem 600 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Profesors bija Kokneses fonda valdes ilggadējs loceklis un viņa ieguldījums Likteņdārza koncepcijas izstrādē ir ļoti nozīmīgs. Par to var pārliecināties, lasot fonda padomes sēžu protokolus. Viņa erudīcija, iespaidi par pasaulē redzētajiem piemiņas dārziem un memoriāliem, dziļā latviskuma izjūta bija īpaši svarīga žūrijas darbā, kad apspriedām starptautiskajā ideju konkursā iesniegtos 120 projektus.

Kokneses fonda arhīvā glabājās Jāņa Stradiņa rakstītā vēstule Žūrijas komisijas priekšsēdētājam Vilim Vītolam, kurā ar profesoram piemītošo pamatīgumu un uzmanību pret detaļām, izklāstīti apsvērumi par konkursa projektu vērtēšanas principiem. Citēšu dažas iezīmīgas vietas no šīs garās vēstules: „ (..) piemiņas vieta veidojama kā paradīzes (nevis ciešanu) dārzs, ar pietāti pret dabu, bez agresīvas iejaukšanās salas topogrāfijā. (..) Droši vien vajadzētu arī padomāt par salas reljefu mainīšanu, paredzot izveidot nelielus, latviskai ainavai pieskaņotus uzkalniņus, akmens krāvumus, varbūt nelielus ūdens baseinus, lai ainava nebūtu pārāk vienmuļa.” Viņš arī iesaka atteikties no memoriālas sienas: „Kā ar informācijas punktiem par bojā gājušajiem? Domāju, ka diez vai nepieciešamas memoriālas sienas ar uzvārdiem un gadu skaitļiem, – tas jau iecerēts pie Okupācijas muzeja Rīgā vai īstenots Lestenes Brāļu kapos. Varbūt varētu būt datorinformācija kā nesen izveidotajā Zemes mātes birojā” Rīgas Lielajos kapos.[..] Bet varbūt visu – bez sarakstiem, tīri simboliski – ar akmentiņiem, ūdens lāsēm u.c dabas veidojumiem?” Abi šie citāti raksturo profesora Jāņa Stradiņa gara acīm skatītā Likteņdārza vīziju, kurai vistuvāk bija konkursa uzvarētāja japāņu dārza arhitekta Masuno projekts, kuru arhitekta Andra Kronberga uzraudzībā vairāk kā desmit  gadus īsteno Kokneses fonds.

Tagad, kad Jānis Stradiņš ir aizgājis pa gaismas ceļu, lai piepulcētos citiem cilvēces dižgariem, mums ir jāsvin viņa bagātā dzīve, kas Latvijai un latviešu tautai devusi tik daudz. Paldies par visu, ko esam guvuši! Un paldies par tiem dārgumiem, kas no profesora personīgā arhīva reiz nonāks Valsts arhīvā un papildinās mūsu tautas atmiņu annālēs!

Jānis Stradiņš un Imants Ziedonis bija garīgi tuvi cilvēki, tāpēc šajā piemiņas brīdī atļaušos citēt Jura Rubeņa atvadu vārdus, veltītus Ziedonim, kas ir piemērojami ikvienam mūsu dižgaram, jo tie mums, palicējiem, ļauj apjaust pārpasaulīgu mērogu:  „Cilvēks Stradiņš ir miris, ir pienācis brīdis iepazīties ar mūžīgo Stradiņu, kas vairs nekad šo zemi un tautu nepametīs.