Lasīšanas ilgums: 3 minūtes

Mani mīļie sibīrieši,

Valsts prezidenta kungs,

Ministru prezidentes kundze,

Vispirms vēlos pateikties tiem, kas balsoja par un deva man iespēju turpināt pārstāvēt Latviju Eiropas Parlamentā.

Bijušo sibīriešu ar katru gadu paliek mazāk. Šis ir pirmais salidojums, kurā nepiedalās mans tēvs. Skatoties jūsu sejās redzu, ka pavisam maz ir to, kuri izturējuši 1941.gada izsūtīšanu un arvien mazāk paliek 1949.gada izsūtīto, kam spēks un veselība ļauj piedalīties salidojuma. Vairākums ir Sibīrijas bērni. Gan tie, kuri tika kā bērni izsūtīti. Gan tie, kas izsūtījumā ir piedzimuši.

Mēs, bijušie sibīrieši zinām, ka vēsturi nedrīkst aizmirst. Ja aizmirst un sāk no baltas lapas, kā to it bieži mēdz ieteikt darīt, tad ļoti viegli cilvēkiem iestāstīt nepatiesību un attaisnot vardarbību un agresiju. Tieši tas šodien notiek Krievijā, kur cilvēki atkal tic, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret viņiem, ka ukraiņi ir fašisti un tāpēc tā ir svēta misija, ar labu vai ļaunu  atjaunot bijušo impēriju. Krievu pasaules radīšana tagad ir jaunā Krievijas ideoloģija. Tieši tāpat, kā 1940.gadā, aizsedzoties ar komunistisko ideoloģiju,  Staļins okupēja Baltijas valstis un paplašināja PSRS gandrīz līdz bijušās cariskās impērijas robežām. Šajā impērijā reiz ietilpām arī mēs, tāpēc Latvija, Igaunija, Lietuva un Polija nevar justies drošas tik ilgi, kamēr Krievija nemainīs savu ideoloģiju un nekļūs par valsti, kas ievēro starptautiskās tiesības un līgumus.

Es zinu, ka mēs, bijušie sibīrieši, neko neesam aizmirsuši un ar bažām sekojam notikumiem AustrumUkrainā. Taču ne visi spēj novērtēt tos draudus, kurus Eiropai rada Putina Krievija. Saskarsmē ar manu mazdēlu esmu sapratusi, ka pēc neatkarības atjaunošanas ir izaugusi jauna paaudze un, kā brīvā valstī auguši brīvi cilvēki, viņi  nespēj saprast, kas ir  represīvs režīms un kā tas darbojas pats pret saviem pilsoņiem. Mēs zinām, kāda bija Padomju Savienība un kādas ir tās pazīmes, kas liecina, ka par diktatūru  pamazām pārvēršas Krievija. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai izsūtīto pieredze un vēstures zināšanas  jaunajai paaudzei dotu prasmi novērtēt šķietami tik pašsaprotamas vērtības kā brīvību un pašu valsti. Lai arī Latvija vēl arvien nav tā labklājības zeme, par kuru sapņojām okupācijas gados, tad ar katru nākamo gadu mēs tam tuvojamies. Tieši pirmā pēcneatkarības paaudze būs tā, kas, uzņemoties atbildību ar mūsu valsts un tautas likteni, piedzīvos īsto Latvijas uzplaukumu. Tad mēs būsim pilnībā pārvarējuši tās pēdas, kuras mūsu zemē un dvēselēs ir atstājis asiņainais 20.gadsimts. Ir vajadzīgi gadu desmiti un trīs paaudzes, lai pārvarētu tāda mēroga traumas.

Tomēr mums jāatceras, ka mēs neesam vienīgā valsts un tauta, kas ir piedzīvojusi lielu vēsturisku netaisnību un zaudējusi tik daudz cilvēku. Pirms pāris nedēļām ANO starptautiskais tribunāls notiesāja Kambodžas sarkano khmeru līderus, kas savas valdīšanas 2 gados paguva nogalināt 1,7 miljonus savu tautiešu. Kopš 1977. gada, kad krita režīms, ir  pagājuši 35 gadi. Tikai 2006.gadā beidzot tika pieņemts lēmums izveidot tribunālu un tiesāt vainīgos. Līdz spriedumam bija nepieciešami vēl 8 gadi. Tikmēr lielākā daļa asiņainā režīma vadītāju jau ir miruši, un normālā valstī mirušos tiesāt un saukt pie atbildības nav iespējams. Tā dara tikai diktatūrās, kā Krievijā, kur cietumā nogalināto advokātu Magņicki tiesāja jau pēc nāves. Šī jurisdikcijas perversitāte lieliski parāda, cik satrunējusi valsts ir kļuvusi Krievija. Pat ja to dažu khmeru līderu notiesāšana upuriem nodarīto neatsver, tad tas ir dziļi simbolisks akts, kas apliecina, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Tāpat arī noziegumiem, kurus pastrādāju komunistiskais režīms Latvijā nav noilguma. Un nebūs noilguma tiem teroristiem, kas izraisīja karu AustrumUkrainā, tur nogalināja un  spīdzināja mierīgos iedzīvotājus. Kad karš Ukrainā beigsies, tad ir jāizveido starptautisks tribunāls, kurā pie atbildības tiks saukti Luhanskas un Doņeckas režīmu vadoņi un viņu rīkojumu izpildītāji. Viņiem līdzās uz apsūdzēto sola būtu jāsēž arī Putinam.

Latvijas neatkarību mēs atjaunojām pirms 24 gadiem. Pa šiem gadiem pie tiesiskas atbildības ir saukti pavisam nedaudzi vainīgie. Šodien nozieguma senuma dēļ lielākā daļa vainīgo ir miruši vai iegrimuši vecuma nevarībā. Taču pie atbildības vēl arvien nav saukti tie, kas līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai turpināja rakstīt VDK ziņojumus par saviem līdzcilvēkiem. Viņi ir pelnījuši saņemt vismaz sabiedrības nosodījumu. Tāpēc ir pareizi, ka ar Saeimas lēmumu beidzot ir nodibināta VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija, kurai jāziņo par tā saucamo čekas maisu izpētes rezultātiem 2018.gadā.

Man vissvarīgākais ir Latvijas drošība. Būs drošība, būs izaugsme, darbs un labklājība. Tāpēc 4. oktobra Saeimas vēlēšanās es balsošu par savu partiju Vienotība. Es lepojos, ka esmu vienā partijā ar Laimdotu Straujumu, kas mierīgi un nosvērti turpina Valda Dombrovska valdības iesākto darbu. Es neaicinu jūs balsot par Vienotību. Taču es lūdzu jūs atdot savu balsi  tikai par tādas partijas deputātu kandidātiem, kas darbos nevis vārdos ir apliecinājuši savu patriotismu un eiropeiskumu. Tas ir īpaši svarīgi tagad, kad Krievija sākusi īstenot savus impērijas atjaunošanas plānus. Neļaujieties saldiem solījumiem un pastāstiņiem par desu un laimi, kas atrodama Kremļa pavēnī. Mēs, bijušie sibīrieši, vēsturi esam izbaudījuši uz savas ādas un pārāk labi zinām politiskā naivuma cenu, lai noticētu kangaru straumēm vai daiļvārdības sudrabam.

Lai jums laba veselība un lai mēs nākamgad atkal tiktos!