Lasīšanas ilgums: 3 minūtes
Tas ir simboliski, ka filmas pirmizrāde notiek marta sēru dienās, kas ir kopīgas Lietuvai, Latvijai un Igaunijai. Vakar pagāja sešdesmit pieci gadi kopš izveda manu vecmāmiņu Mildu un tēvu Aivaru. Viņi atgriezās. Pēc 17 Sibīrijas moku gadiem atgriezās arī mana mamma Ligita. Viņai bija četrpadsmit ar pusi gadu 1941.gada 14.jūnijā, kad viņas dzīve tika pārcirsta uz visiem laikiem. Vjatlagā un Pečorlaga masu kapos guļ mans vectēvi Jānis un Aleksandrs. Mātes māte Emīlija ir apglabāta Toguras ciema kapos.
Manas ģimenes stāsts nav īpašs, jo tādu vai līdzīgu var izstāstīt gandrīz katra ģimene Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Taču tieši tāpēc, ka manas dzimtas stāsts ir tāds, es vēsturi uzskatu par ļoti svarīgu sabiedrības apziņas daļu. Tā palīdz saprast, ka mēs neesam vienīgā tauta un valsts pret kuru pastrādāts liels noziegums un nodarīta liela netaisnība. Tādu tautu pasaulē ir daudz. Tāpēc mani īpaši interesē, kas palīdz cilvēkam izturēt necilvēcīgas ciešanas un kā tautas atkopjas pēc lielām traumām.
Katram cilvēkam šis atkopšanās process ir individuāls un dziļi personīgs, tomēr tajā ir arī kopīgas pazīmes. Vispirms ir nevēlēšanās atcerēties un runāt. It kā klusēšana palīdzētu aizmirst, noglabāt tā, lai netraucē. Taču aizmirst neizdodas, pārdzīvotais traucē, un pēc šī klusēšanas posma, kas kaut cik palīdzējis atgūt fiziskos spēkus, nāk nepieciešamība runāt. Cilvēkam ir jāizstāsta savs stāsts, jo, stāstot, notikumi un domas sakārtojas. Mazinās izolētības un smaguma sajūta. Citādi garīga atspirgšana, cik nu tā vispār iespējama, neiestājas. Garīgai atspirgšanai ļoti svarīga ir apziņa, ka citi ir sadzirdējuši, sapratuši. Ideālā pasaulē taisnīgums tikai tad ir atjaunots, kad vainīgie ir saukti pie atbildības un cietušie saņem gandarījumu. Tas ir ideālā pasaulē, taču Sibīrijas izsūtījumu piedzīvojušie, šo gandarījumu nav saņēmuši. Un bez tā nav iespējams sevī izlīgt ar pāridarījuma sajūtu.
Līdzīgi šis atkopšanās process izpaužas tautai. Ir jātiek skaidrībā ar kolektīvo atmiņu. Klusēšana, atmiņu izstāstīšana un faktu konstatēšana, tad atbildības noteikšana un vainīgo saukšana pie atbildības. Un tad nāk izlīgums, kura daļa ir piemiņas kopšana.
Izlīgumā un piemiņā ļoti liela loma ir mākslai. Tai jaunradītai īstenībai, kas reizē ir un nav īstenība, bet kas uz mūsu apziņu iedarbojas ļoti spēcīgi, jo atšķirībā no īstās īstenības tā ir koncentrēta, mērķtiecīga īstenība, kas apzināti veidotā, lai tā iespiestos mūsu jūtās, apziņā un zemapziņā.
Baltijas valstīs klusēšana ilga piecdesmit gadus un tikai pēc neatkarības atjaunošanas mēs beidzot varējām runāt par pārciesto. Es teiktu, ka šodien atkopšanās ziņā esam nonākuši tur, kur Vācijas bija tikusi sešdesmito gadu vidū. Sibīrijas dokumentēšana, atmiņas un pētījumi ir sasnieguši tādu piesātinājuma pakāpi, ka beidzot top Sibīrijas ciešanu eposa iedvesmoti mākslas darbi. Režisors V.Kairišs filmē Pēc Melānijas Vanagas dienasgramatas motīviem. Nesen mēs visi lasījām Māras Zālītes autobiogrāfisko atmiņu grāmatu Pieci pirksti par grūto, grūto atgriešanās ceļu.
Šovakar mēs skatīsimies Audrjus Juzēna izcilo filmu Ekskursante. Tā ir dziļa un daudzslāņaina, bagāta daiļrunīgām detaļām. Mazvārdīga. Es apbrīnoju režisora Audrjus Juzēna spēju pārvarēt kārdinājuma grimt nebeidzamu šausmu attēlošanā. Tieši otrādi, viņš mums atgādina, cik ļoti ekstrēmos apstākļos svarīga bija cilvēcība, mīlestība un ticība. Šī patiesība atkal un atkal caurvij izsūtīto atmiņas. Esmu pārliecināta, ka šī filma saviļņos ne tikai mūs – lietuviešus, latviešus un igauņus, kas sevī gabājam okupācijas un represiju traumu nu jau kuro paaudzi., bet arī visus cilvēkus, kas spēj patstāvīgi domāt un just, un kuru cilvēcību nav nozombējusi kāda režīma propagandas mašīna vai vienīgās patiesības ieviešanas iestādes. Filma uzrunā tapēc, ka tas ir stāsts par mīlestību, nepadošanos un atgriešanos.
Aktieri filmā ir lieliski, taču es nevaru filmu iedomāties bez Anastasijas Marčenkaites. Paldies Tev, Anastasija. To saku ne tikai savā, bet arī manas mammītes Ligitas un daudzo jo daudzu meiteņu vārdā, kuras tika brutāli iesviestas Sibīrijas šausmās. Tu viņām visām esi uzcēlusi pieminekli.