Lasīšanas ilgums: 2 minūtes
Otras lielākās Eiropas valsts atjaunotajai parlamentārajai demokrātijai priekšā ir grūtas dienas. Eiropas Savienībai un ASV ir vēsturiska iespēja un pienākums Ukrainai palīdzēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka stabila un ar Eiropu sasaistīta Ukraina ir visu eiropiešu, arī mūsu, drošības un ekonomiskajās interesēs.
Pēc tautas sacelšanās uzvaras pār Janukoviča režīmu Kijevā politisko atbildību ir uzņēmušies galvenokārt Rietumukrainā sakņoti un proeiropeiski spēki. Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalu lojalitāte vienotas Ukrainas centrālajai varai joprojām nav skaidra. Šobrīd augsts ir risks, ka impēriskie spēki Krievijā centīsies veicināt Krimas un dažu Ukrainas austrumu apgabalu separātismu (līdz pat Abhāzijas un Dienvidosetijas scenāriju atkārtošanai). Rietumvalstīm, īpaši ASV, kurai ir vērā ņemams militārās drošības resurss, ir skaidri jānovelk sarkanā līnija, kuru Krievija nedrīkst pārkāpt. Šai “sarkanajai līnijai” ir jābūt ticami aizsargātai ar ekonomiskiem un, ja nepieciešams, ar militārpolitiskiem argumentiem, piemēram ar militāro klātbūtni Melnajā jūrā.
Eiropas Savienības dalībvalstīm, arī Latvijai, ir skaidri jāpauž politisks atbalsts leģitīmi izveidotajai jaunajai Ukrainas varai – tai skaitā, ar augsta līmeņa vizītēm un sadarbības priekšlikumiem, nevis ar savu vilcināšanos netieši jāpiespēlē Maskavai, kura šobrīd sev raksturīgajā retorikā apšauba Radas pieņemto lēmumu likumību.
Ukrainas parlamenta un valdības jaunajiem līderiem ir jāizdara pareizi secinājumi no savām iepriekšējām kļūdām. Pēc “Oranžās revolūcijas” tieši “demokrātisko spēku” nesaskaņas un savstarpējā apkarošana, kā arī korumpēšanās kļuva par iemeslu Janukoviča ievēlēšanai par prezidentu 2010. gadā. Jaunajai valdībai ir jābūt nacionālās vienotības valdībai, kas strādā politiski iekļaujoši un tai jāspēj ierobežot korupciju un sabiedrisko resursu prihvatizāciju. Īpaši tāpēc, ka vairs nav palicis daudz ko prihvatizēt.
Tuvāko divu gadu laikā Ukrainai būtu nepieciešama 25 miljardu eiro liela finanšu palīdzības pakete. Eiropas Savienības budžetā tādas naudas nav. Šīs finanšu paketes veidošanā vadošā loma būtu jāuzņemas Vācijai, kura ģeopolitisko iemeslu dēļ vistiešāk ir ieinteresēta Ukrainas stabilitātē, un Lielbritānijai, kuras banku kontos un nekustamajos īpašumos ieguldīts visvairāk Ukrainas oligarhu miljonu. Arī ASV un Eiropas Komisijai, sadarbībā ar Starptautisko valūtas fondu un Pasaules banku šīs finanšu paketes veidošanā ir jāpiedalās ar savu daļu. Atcerēsimies, ka Grieķijas glābšanas paketes bija 110 un 100 miljardus eiro vērtas. Mums visiem Eiropā un ASV ir jāapzinās, ka, atšķirībā no Grieķijas, Ukrainas gadījumā runa ir par vēl augstāku ģeopolitisko un ekonomisko likmi. Protams, šādai palīdzībai ir jēga tikai tad, ja jaunā Ukrainas valdība spēj mobilizēties un īstenot reformas nevis nodarboties ar saviem iekšējiem kariņiem.
Ukrainas glābšanā no bankrota, protams, ir jāpiedalās Ukrainas oligarhiem, kuriem de facto ir piederējusi vara visus šos gadus. Ja saskaņā ar Zbigņeva Bžežinska ierosinājumu 10 bagātākās Ukrainas ģimenes “brīvprātīgi” katra no saviem kontiem Londonā, Vīnē, Nikozijā vai Rīgā Ukrainas budžetam dotu pa miljardam, tas jau būtu labs sākums. Arī Latvijā jāapzinās, ka arī mums ir jāpiedalās šīs paketes veidošanā atbilstīgi mūsu valsts IKP proporcijai kopējā ES palīdzības daļā. ES pakete varētu būt 15 miljardu liela – tātad Latvijas daļa būtu 25 miljoni eiro. Šo samērīgo ieguldījumu Latvijai ir jādod ne jau tikai morālu vai ekonomisku apsvērumu dēļ. Šoreiz runa ir par mūsu drošību, jo Ukrainā ir tas poligons, kur izšķiras, vai Putina iecere atjaunot bijušo impēriju izdosies vai izgāzīsies.
Krievijas valsts vadītāji apšauba Ukrainas Radas lēmumu leģitimitāti. Tas nepārsteidz, jo arī Baltijas valstu likumīgi ievēlēto parlamentu lēmumus par valstu neatkarības atjaunošanu Maskava uzskatīja par nelikumīgiem. Kā toreiz, tā tagad Maskava tautas kustību kompromitēšanai izmanto tos pašus paņēmienus un retoriku, saukājot par separātistiem, teroristiem, nacionālistiem un fašistiem, kurus apmaksā ārvalstis, kas vēlas iznīcināt dižas valsts vienotību. Mēs zinām no savas pieredzes, ka tik plašas tautas pretestības kustības, kā Baltijas valstīs un Ukrainā nav iespējams mākslīgi radīt un kontrolēt. Ukrainas revolūcija ir tautas revolūcija, kas ir sasniegusi tikai savu pirmo uzvaru. Tagad sākas grūtākais – valsts atjaunošana un celtniecība. Tam ar revolucionāru patosu vien nepietiek.