Lasīšanas ilgums: 5 minūtes

Uzruna Vienotības kongresā
2014. gada 18. janvārī Rīgā

 Zolitūdes traģēdija ir skārusi ikvienu Latvijā. Tā nesaudzīgā kailumā atklāja, cik vistiešākajā veidā morāles un ētikas principi ir saistīti ar cilvēka rīcību un šīs rīcības sekām. Tā vēlreiz parādīja, cik ļoti esam viens no otra atkarīgi. Protams, tas ir izmeklētāju un tiesas pienākums noskaidrot un sodīt konkrētos vainīgos, un es ceru, ka šoreiz tas tiešām notiks un likumu un procedūru džungļos neizkusīs vainīgo personu un uzņēmumu vārdi un atbildība. Taču pat taisnīgs sods vairs neatdos ģimenēm, tuviniekiem un draugiem 54 cilvēkus, kas bezjēdzīgi gājuši bojā. Miers viņu dvēselēm!

Maxima katastrofa lika sabiedrībai no jauna apzināties, ka pašregulācija un paškontrole nozarēs, kuras saistītas ar cilvēku drošību, nedarbojas. Nedarbojas tāpēc, ka mūsu sabiedrības tiesiskā apziņa vēl ir pārāk zema. Tas attiecas gan uz būvniecības nozari, gan – ja paraugāmies plašāk – arī uz finanšu pakalpojumu sektoru, kurā mēs piedzīvojām Parex un Krājbankas krahu. Par šo banku kontroles trūkumiem esam ļoti dārgi maksājuši gan naudā, gan izpostot cilvēku likteņus.

Tāpēc mums ir jāpārskata mūsu attieksme pret valsts un pašvaldības regulējošo lomu. Aizraujoties ar valsts lomas samazināšanu, mēs kādā brīdī varam atjēgties situācijā, kurā valsts ir kļuvusi, tik “maza”, ka tā vairs nespēj aizsargāt cilvēku.

Ko tas varētu nozīmēt Vienotības praktiskajā politikā?

Tas nozīmē, ka valdībai un Saeimai visdrīzākajā laikā ir jāpilnveido būvniecības procesa regulējums un uzraudzība. Protams, nav grūti iedomāties, ka tūdaļ atskanēs skaļas vaimanas par to, ka uzraudzības nostiprināšana un apdrošināšanas sadārdzinās būvniecības izmaksas. Šim spiedienam mēs nedrīkstam pakļauties, jo Zolitūde parādīja, cik nepanesami dārgi maksā nepietiekama kontrole.

Joma, kurā jūtams tikpat spēcīgs lobija spiediens, ir finanšu sektora regulēšana.  Šajās dienās Eiropas un pasaules politiķī cīnās ar banku lobiju, cenšoties izstrādāt noteikumus, kas samazinātu risku, ka nākotnē par baņķieru kļūdām un alkatību atkal ir jāmaksā ierindas cilvēkiem, visiem nodokļu maksātājiem.

Aptaujas atklāj, ka tiesu varai sabiedrība neuzticās, jo cilvēki pārāk bieži ir pieredzējuši vai dzirdējuši par nesaprotamiem tiesas spriedumiem, kas dod iespēju ar negodīgām, krāpnieciskām shēmām iedzīvoties. Tāpēc valdībai un Saeimai ar konkrētiem darbiem, ar grozījumiem normatīvajos aktos un likumos, kā arī nozīmējot tiesu varas amatpersonas, kuru repurtācija ir neaptraipīta, ir jāveicina tiesiskums un  tiesu varas spēja spriest tiesu kvalitatīvi un savlaicīgi. Tāpat jāturpina novērst nepilnības maksātnespējas procesa regulējumā, kas dod iespēju “izglābt savējos un uzmest svešos”.

Latvijas sabiedrība ilgstoši sirgst ar tiesisku nihilismu, tāpēc vissvarīgākais, un arī vissarežģītākais uzdevums ir sabiedrības un katra cilvēka tiesiskās apziņas nostiprināšana. Tas nav izdarāms ar politisku dekrētu, pareizu likumu pieņemšanu vai reklāmas kampaņu televīzijā. Tam ir nepieciešami gadi un varas konsekventa rīcība. Un politiķiem ir jābūt paraugam tiesiskuma principu, likumu burta un gara ievērošanā. Šeit atkāpes nav pieļaujamas.

Un visbeidzot, daži vārdi par nacionālo drošību visplašākajā nozīmē. Jaunās ģeopolitiskās realitātes prasa no mums nopietnāku attieksmi pret valsts aizsardzību, gan civilo aizsardzību, gan informācijas un komunikāciju drošību un aizsardzību pret nedemokrātisku režīmu propagandu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka stratēģiskas nozares uzņēmumi – Lattelecom, Latvijas Meži, Latvijas dzelzceļi  nonāk nedemokrātisku valstu režīmu pārmērīgā ietekmē vai kontrolē.

Godātie kolēģi,

Zolitūdes traģēdija ir satricinājusi arī mūsu partiju. Valda Dombrovska demisijai mēs nebijām gatavi. Tas bija šoks, kas mums lika apkopot savus spēkus un apzināt mūsu cilvēku resursus. Vienotība valsts prezidentam spēja piedāvāt trīs labus ministru prezidenta kandidātus. Tas, ka prezidents bija prezidentiski izvēlīgs, ne vismazākā mēra nemazina Arta Pabrika, Inta Dāldera vai Krišjāņa Kariņa piemērotību šim augstajam pienākumam. Neviena cita partija Latvijā šodien nevar lepoties ar tādu premjera amata rezervistu soliņu, jo mums ir lieliski cilvēki, kas ir pierādījuši savas spējas kā ministri, Saeimas un Eiropas Parlamenta deputāti un nav te ko sirgt ar latviešiem tik raksturīgo mazvērtības kompleksu.

Tomēr politika nav tikai personāliju jautājums. Politika visupirms ir pārliecība par vērtībām un rīcība šo vērtību pārvēršanā konkrētos darbos. Vēl pirms pārmaiņām valdībā mūsu partijā bija saasinājies jautājums par to, kas mēs esam – sociāli liberāla, fiskāli konservatīva vai nacionāli demokrātiska partija. Es lepojos ar šo diskusiju, jo tāda ir iespējama tikai Vienotībā, tāpec ka mūsu partijā ir apvienojušies cilvēki, kas pārstāv plašu labējo politisko spektru – no  naconālā konservatīvisma līdz sociāli liberālajam.  Diemžēl modernos liberāli konservatīvos politiķus Latvijā, manuprāt, nepareizi mēdz nicinoši dēvēt par liberastiem un vēl dažnedažādi. Procesi pasaulē un Eiropā iezīmē tradicionālo liberālo partiju krīzi. Tāpēc daudzviet tieši labējās un centriskās, kristīgi demokrātiskās partijas ir tās, kas sevī iekļauj liberālās idejas. Arī Vienotība šajā ziņā ir moderna partija.

Godātie kolēģi!

Mums ir jāapzinās, ka mūsu dažādība ir liela vērtība, kas ļauj Vienotībai būt tiem, kas mēs esam. Nemitīgā ideju apmaiņa, iekšējā konkurence un cīņa par savu ideju iekļaušanu partijas darbos ir tas “garainis, kas veicina vārīšanos” un neļauj iegrimt  vienādi dūdojošo snaudā. Jā, dūdot vienādi galveno dūju vadībā protams ir ērtāk, jo tad vadībai nav jāpiepūlas ar viedokļu un interešu līdzsvarošanu un saskaņošanu. Tad pāris cilvēki izlemj un pārējie vienaldzīgi atbalsta. Labi, ka pie mums notiek dzīva, asa diskusija, cilvēku apvienošanās pēc uzskatu kopības. Vai gan tāda nav parlamentārās darbības būtība – meklēt kompromisu starp dažādiem un pat pretējiem uzskatiem? Citadi nav atrodams labākais risinājums, kas ir pieņemams ne tikai 51% vairākumam, bet lielākajai daļai ieinteresēto un iesaistīto.

Kompromisa kultūra prasa lielu valodas un rīcības treniņu. Arī pašdisciplīnu atturēties no tik kārdinošās uguņošanas ar vārdiem, jo tā novērš no saskaņas un jautājuma būtības. Mani sarūgtina tas, ka reizēm mūsu partijā uzskatu cīņa mēdz noslīdēt personāliju cīņu līmenī. Ja mēs katrs un ikviens atcerētos, ka mēs viens otram esam vajadzīgi, jo viens otru papildinām un stiprinām, tad mums būtu vieglāk nolikt malā savus lielos ego, ambīcijas un aizvainojumus. Tad mēs būtu vēl labāka komanda. Mums ir vajadzīgs ikviens – Jānis Reirs un Andrejs Judins, Janīna Kursīte un Lolita Čigāne, Artis Pabriks un Ilma Čepāne, Andris Vilks un Dzintars Zaķis, Ilze Viņķele un Ingrīda Circene.

Vienotība vieno. Līdz ar valdības izveidošanu mēs veidosim “ceļa karti” pašreizējo Reformu partijas biedru tālākai līdzdalībai Latvijas politiskajā dzīvē. Mūsu partija ir atvērta tiem Reformu partijas politiķiem, kas vēlas turpināt savu darbu Latvijas politikā. Tātad mūsu partijai laikā līdz Saeimas vēlēšanām savā komandā būs jāieliedē jauni cilvēki, katrs ar savu spilgtu personību, kas prasīs no Vienotības vadības spēju vadīt un no katra biedra spēju veicināt šo nemaz ne tik vieglo komandas saliedēšanas procesu.

Mēs taču zinām, kādu postu Latvijai ir atnesusi politiskā fragmentācija. Šur tur pavīdējuši ieteikumi veidot kārtējo jauno un pareizo partiju, sapulcinot tajā dažādu partiju, arī Vienotības un Reformu partijas, “citādi domājošos”. Ceru, ka neviens nebūs tik naivs vai tik bezadbildīgs, lai impulsu vadīts iekristu šajā fragmentācijas slazdā. Tāpēc es vēlos izmantot šo iespēju, lai aicinātu mūs visus – gan Vienotības biedrus, gan kolēģus Reformu partijas frakcijā un valdē –  nesākt “brāļu karus”, likt pie malas mazās lietas, un pragmatiski, kā vienai komandai, kopā ķerties pie lielajām.

Godātie kolēģi,

Laba komanda ir tas, kas Vientībai nākamajos astoņos mēnešos būs vajadzīga visvairāk.

Mums kā vienam jānostājas aiz mūsu ministru prezidentes Laimdotas Straujumas. Mēs varam priecāties, ka līdz ar viņas spilgto ienākšanu Vienotībā, mums ir pievienojies cilvēks, kas ar abām kājām stingri stāv Latvijas zemē, jūt un pazīst mūsu novadu cilvēkus, saprot viņu vajadzības un grūtības. Pati zinu, cik ļoti mani, pilsētnieci ceturtaja paaudzē, ir bagātinājusi un pārvērtusi regulārā saskarsme ar Latvijas lauku cilvekiem. Es esmu pārliecināta, ka Laimdotai Straujumai izdosies mierīgi, lietišķi, stabili novadīt valdību līdz Saeimas vēlēšanām.

Šajos astoņos mēnešos mūsu komandai ir jāstartē Eiropas un Latvijas politiskajos čempionātos. Uz Eiropas un Saeimas vēlēšanām mums ir jāiet ar saskaņotām programmām un kopīgiem, savstarpēji saistītiem uzdevumiem. Pat, ja pārāk daudzi Latvijā vēl aizvien turpina Eiropu uzskatīt par kaut ko svešu vai pat naidīgu, tad tieši otrais darba cēliens Eiropas Parlamentā ir pierādījis, cik daudz deputāti var izdarīt Latvijas labā. Latvija no sarunām par Eiropas septiņgades budžetu iznāca kā uzvarētāja, jo mēs – deputāti, valdība, nozares asociācijas strādājām, kā vienota komanda. Es īpaši lepojos ar to mērķtiecību, kas valdīja, cīnoties par taisnīgākiem tiešmaksājumiem mūsu zemniekiem.

Ir palikušas vairs tikai dažas dienas, līdz valdībā Laimdota Straujuma nomainīs Valdi Dombrovski. Mēs kā partija, Valda personā, iespējams, zaudējam spēcīgu “lokomotīvi”  Saeimas vēlēšanām. Bet es uzskatu, ka Latvija tikai iegūs, ja Valdis Dombrovskis turpinās darbu kā aktīvs Eiropas līmeņa valstsvīrs. Viņa pieredze, darba rezultāti un reputācija Latvijai un Eiropai noderēs jau vistuvākajā laikā. To es novēlu mūsu Valdim – lielam latvietim un lielam eiropietim.