Lasīšanas ilgums: 6 minūtes

Dziesmu svētki ir mani vislielākie svētki. Lielāki par Lieldienām, Ziemassvētkiem, Jāņiem, ģimenes dzimšanas dienām. Tas man ir pacilājošākais un svētākais notikums, kuru gaidu piecus gadus. Dziesmu svētku nedēļā esmu tā saviļņota, ka tikko kājām skaru zemi un kaklā man ir iestrēdzis aizturēta prieka un asaru kamols. Nekad es nejūtos tik lepna būt latviete, kā Dziesmu svētkos, un man gribas, lai par tiem uzzinātu visa pasaule.

Kopš 2003.gada 7.novembra Dziesmu svētki ir iekļauti UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma sarakstā kā unikāla kultūras parādība, kas ir nozīmīga visai cilvēcei. Neviens labāk par mani, bijušo Latvijas vēstnieci UNESCO, nezina, cik grūts bija ceļš līdz šim UNESCO lēmumam un ar kādām politiskām zemūdens klintīm šajā starpvalstu organizācija bija jārēķinās vai ik uz soļa. Jau reiz bijām piedzīvojuši neveiksmi, tāpēc šoreiz gatavošanās bija īpaši rūpīga.

Vēl šodien man sāp, kad atceros mūsu pirmo neveiksmi – tik netīri un netaisni tas bija. Pirmajām UNESCO nemateriālā mantojuma nominācijām 2001.gadā mēs bijām pieteikuši mūsu dainas. Par pozitīvu lēmumu jutos diezgan droša, jo pie atbalsta krāšanas bijām strādājuši gandrīz gadu. UNESCO atbildīgo dienestu augstākie ierēdņi, kā arī dažādu valstu vēstnieki man bija apliecinājuši pilnīgu atbalstu. Arī profesionālo ekspertu slēdziens, kas kalpo kā pamats žūrijas lēmumam, bija pārliecinošs – „ar vislielāko pārliecību un bez jebkādām iebildēm iesaka iekļaut dainas … sarakstā”. Tāpēc stundu pirms žūrijas sēdes sākuma kā zibens no skaidrām debesīm nāca Lietuvas vēstnieces, arī žūrijas locekles Ugnes Karvelis iesniegtais protests. Žūrija, lūk, neesot objektīvi informēta, jo “dainos” tradīcija pastāv arī Lietuvā. Vēstniece izvēlējās pareizo brīdi protestam, jo man nebija nekādas iespējas piekļūt aiz slēgtām durvīm strādājošajai žūrijai, kas dainas noraidīja. Kāpēc Karvelis tā rīkojās? Tāpēc, ka cerēt, ka no mazpazīstamajām Baltijas valstīm žūrija varētu atbalstīt divus pieteikumus, bija pārāk liels risks. Viņa vēlējās būs droša, ka Lietuva ģeogrāfiskā līdzsvara dēl nepaliek aiz svītras. Tādas, lūk, politiskās spēlītes spēlē starpvalstu organizācijās!

Pēc šī aizvainojošā lēmuma Latvijā sacēlās īsta sašutuma vētra. Atbildīgie UNESCO sekretariāta darbinieki no manis dabūja dzirdēt nepatīkamas lietas. Biju tā sašutusi, ka pat aizbraucu uz Viļņu skaidroties ar ministra vietnieku, kurš taisnojās, ka tas nav Lietuvas nedraudzīgs žests, bet vēstnieces pašiniciatīva. Kultūras ministre Kārina Pētersone Latvijas aizvainojumu personīgi izteica UNESCO ģenerālsekretāram K. Macuram. Skandāls bija liels, un UNESCO vadība saprata, ka vēlreiz, ko tādu piedzīvot nevēlas. Šo neērtības sajūtu bija jāizmanto, tāpēc ieteicu mūsu Nacionālajai komitejai ātri pabeigt Kr.Barona Dainu skapja pieteikumu Pasaules atmiņas sarakstam. To gan bijām plānojuši iesniegt tikai pēc gada, taču tagad bija jāpagūst trīs nedēļās. Kamēr Rīgā Zinātņu akadēmijā slīpēja pieteikumu, tikmēr es tikos ar Parīzē ar pāris ekspertiem, kuru ieteikums vairāk uzsvērt Dainu skapja starptautisko nozīmi un mūsu pieteikumu pastiprināt ar pāris ieteikuma vēstulēm, bija ļoti labs. Vēstniecība Francijas Nacionālajā bibliotēka sameklēja publikācijas par dainām svešvalodās. Tāpat pievienojām fragmentus no Vairas Vīķes-Freibergas pētījumiem. Bruņojies ar šo informācijas paketi uz Dienvidkoreju, kur tikās Starptautiskā konsultatīvā komiteja, devās Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Lobijam bija atlikušas tikai dažas dienas, kurās bija jāapsteidz tās valstis, kas jau krietni bija pastrādājušas savā laba. Tomēr Vilkam izdevās un Dainu skapi ierakstīja Pasaules atmiņas sarakstā. Dainu skapis pievienojās tiem 49 dokumentu kopojumiem, kas jau šajā sarakstā bija iekļauti. Kā vēlāk nopratu no sekretariāta ierēdņu mājieniem, arī viņi bija devuši savu ieguldījumu, lai liktu žūrijai noprast, ka noraidīt Latvijas pieteikumu mums tik svētā lietā nebūtu pareizi. Tas dīvainākais, ka UNESCO nevienu nemulsināja abu šo lēmumu pretrunīgums. Kamēr dainas kā mūsu identitātes un tradicionālās kultūras daļa vienām UNESCO anālēm nederēja, tikmēr citās anālēs tās pašas dainas, gan sakārtotas Barona Dainu skapī, tika atdzītas par visai cilvēcei nozīmīgu vērtību.

Nu mums bija negatīva un pozitīva pieredze. Pēc diviem gadiem Latvijai atkal bija tiesības pretendēt uz Nematerialā mantojuma sarakstu un šoreiz plānojām pieteikt Dziesmu svētkus. Es savlaicīgi sāku neformālas konsultācijas ar daudzajiem draugiem UNESCO sekretariātā, kā rīkoties, lai mēs nepiedzīvotu tādu neveiksmi, kā ar dainām. Izkristalizējās vairāki ieteikumi. Izredzes vienmēr ir labākas, ja pieteicējas ir vairākas valstis, pieteikumu vēlams pastiprināt ar kaimiņvalstu ekspertu ieteikuma vēstulēm. Izdiedelēju no sekretariāts 20 000 dolāru, lai Tautas Mākslas centrs Skolēnu dziesmu svētku laikā varētu Rīgā sarīkot starptautisku semināru par Dziesmu svētkiem. Kad ar pirmo pieteikuma uzmetumu iepazīstināju UNESCO, saņēmu brīdinājumu izvairīties no apzīmējumaSong Festival, kas Dziesmu svētkus noliktu tajā pašā līmenī, kā neskaitāmus citus pasaulē notiekošos mūzikas festivālus. Uzzināju, ka arī vārdam folklora ir negatīva nozīme, jo tas pārāk saistās ar padomju daudznacionālās kultūras propagandas kampaņām, kurās plaši izmantoja krāšņi saģērbtus profesionālus tautas dziesmu un deju ansambļus. Par pieteikuma vājo vietu tika atdzīta pārmērīgi uzsvērtā svētku muzikālā dimensija, kas sašaurināja to vērienu. Eksperti ieteica tos vairāk atklāt kā sociālu parādību un turpinošos procesu.

Vārds festival angļu un franču valodās bija nopietna problēma. Rokoties pa angļu un franču  etimoloģiskajām un sinonīmu vārdnīcām sapratu, ka vārdsfestival saturs ir šaurāks, konkrētāks nekā latviskie un lietuviskie svētki [šventi], kas  ir plašāks jēdziens. Svētki ir svētīšana, kas precīzāk izsakāmi ar vārducelebration – no darbības vārda to celebrate (angl.); célébrer (fr.); celeber(latīņu). Šim vārdam ir vienāda skaidrojums kā angliski, tā franciski –  izpildīt ar atbilstošiem rituāliem un ceremonijām; sumināt (EN – to perform with appropriate rites and ceremonies; solemnize; FR – accomplir un ritual, un rite; faire publiquement l’éloge.)

Šis salīdzinājums man atvēra acis. Jā, būtībā mūsu Dziesmu svētki ir slavinājums dziesmai un dziedāšanai. Tā ir rituāla svinēšana, kurā piedalās kopums – tauta un kuru ikviens izjūt kā būtisku savas patības daļu. Ar šo savu atklāsmi iepazīstināju Igaunijas vēstnieku un viņš piekrita, ka tā ir izeja. Tūdaļ abi rakstījām uz galvaspilsētām un piedāvājām projekta pieteikumā un citos dokumentos turpmāk vārdu festival aizstāt ar vārdu celebration – The National Celebration of the Song. Tādējādi projekta pieteikuma virsraksts skanētu The Tradition of the National Celebration of Song and Dance in Estonia, Latvia and Lithuania. Jaunājā virsrakstā un apzīmējumā vairāk izcēlās arī vārds „tradīcija”.  Šo ieteikumu pieņēma gan Nacionālā komisija, gan Kultūras ministrija.

Grūtāk bija atrast kodolīgu veidu, kā pieteikuma ierobežotajā apjomā raksturot Dziesmu svētkus kā sociālu procesu. Pārsteidzošā kārtā atklājās, ka par Dziesmu svētku sociālpsiholoģisko nozīmi un izpausmēm tajā laikā tik pat kā nekas nebija publicēts. Īstais, ietilpīgais apzīmējums man paspruka kādā sarunā, kad kārtējo reizi kādam stāstīju par Dziesmu svētkiem – tā ir kā piramīda, kuras pamatne aptver visus sabiedrības slāņus un vecuma grupas, bet smaile ir Dziesmu svētku noslēguma koncerts, kurā piedalās labākie kori un paziņo, kad notiks nākamie svētki. Jā, tas bija spilgts un grafiski saprotams tēls. Piramīda, kas ļāva parādīt šīs tradīcijas masveidīgumu, daudzslāņainību, cikliskumu un nepārtrauktību. Tur bija vieta gan muzikālajai izglītībai skolā, gan plašajai koru kustībai vietējā un reģionālā līmenī, kas kulminē “dziesmu karos”. Šajā procesā iekļaujas arī tautas tērpa un tautas mākslas saglabāšanā, tautas daiļamatniecības studijas, amatu prasmes utt.  Šis salīdzinājums palīdzēja žūrijai saprast, kā Dziesmu svētki atšķiras no tradicionālās mūzikas festivāliem, kuros piedalās nelielas interešu grupas, kuru vaļas prieks saistīts ar tradicionālās mūzikas vai dejas izpildīšanu. Turpretī Dziesmu svētki ir svarīga tautas radošās kopdarbības izpausme, kurā ikviens jūtas piederīgs. Latvieši sevi nemaldīgi identificē kā dziedātājtauta. Un visbeidzot – bija jārunā arī par Dziesmu svētku nozīmi nacionālās identitātes saglabāšanā un uzturēšanā svešas politiskas varas un kultūras ilgstošas dominācijas laikā. Uff!  To visu mēs iemanījāmies iestrādāt pieteikumā.

Kad nu papīrs bija iesniegts, tad bija jāsāk atbalsta krāšana. Tikšanās, darba brokastis, pusdienas, vēstules, dienesta ziņojumi utt. līdz viss pamazām arvien noteiktāk sāka kustēties pozitīva lēmuma virzienā. Baltijas valstu Nacionālās komitejas un Kultūras ministrijas vienojās par kopīgu Dziesmu svētku pieteikšanu. Rīgā skolēnu Dziesmu svētku laikā notika starptautisks seminārs, kurā piedalījās eksperti no dažādām Baltijas jūras valstīm, kas vienprātīgu noslēguma deklarācijā ieteica svētkus iekļaut Nemateriālā mantojuma sarakstā. Vienīgā aizķeršanās atkal bija Lietuvas vēstniece Karvelis, kura, atšķirībā no savas Kultūras ministrijas, uzskatīja, ka Dziesmu svētki nav Lietuvas tradicionālās kultūras daļa.  Pieteikumu gan iesniedza, bet tā kā Lietuvas vēstniece bija arī žūrijas locekle, tad abi ar Igaunijas vēstnieku ar bažām gaidījām dažādus nepatīkamus pārsteigumus. Kamēr Lietuva stīvējās ar savu vēstnieci, tikmēr Latvija iesaistīja smago artilēriju. 2002.gada oktobrī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Franciju oficiālā vizītē. Tās laikā viņa tikās ar UNESCO Izpildpadomes prezidenti, žūrijas locekli un bijušo Marokas kultūras ministri Azizu Benanī. Viņu abu saprašanās bija acumirklīga. Prezidente ielūdza Benanī apmeklēt 2003.gada Dziesmu svētkus. Kad augstā viešņa ieradās, es viņu uzņēmu jau kā ārlietu ministre ar visu no mana statusa izrietošo godu.

Dziesmu svētki Benanī kundzei bija liels pārsteigums. Viņa, un laikam gan neviens, kas tos nav redzējis, nespēj iedomāties svētku grandiozumu un vērienu. Kurš moderns mūsdienu industriālās sabiedrības cilvēks gan spēj iztēloties lielpilsētu, kura pēkšņi zuz dziesmās un ņirb košos brunčos, kur gaiss vairs nesmaržo pēc benzīna, bet pēc pļavu puķēm un kur gan liels un mazs, gan jauns un vecs ir pārņemts ar dziedāt prieku. Es velti biju bažījusies, vai tik nebūsim pārspīlējuši ar viešņas programmas intensitāti.  Benanī ar entuziasmu un aizrautību izturēja daudzas oficiālās tikšanās, plaudēja vakara deju svētku koncertā, tad nākamajā rītā līdz vēlai pēcpusdienai vēroja svētku gājienu un vēl līdz vēlai naktij jūsmoja kopā ar mums par svētku noslēguma koncertu. Šķiroties viņa teica: „Latvija ir bagāta, ja reiz ir šāda Dziesmu svētku tradīcija, kādu vēl nekur citur pasaulē neesmu redzējusi. Pat mazliet neticas, ka tik vērienīgu pasākumu iespējams tik perfekti organizēt.” Mēs bijām ieguvuši visspēcīgāko sabiedroto.

2003.gada 7.novembrī, kad pienāca ziņa, ka Dziesmu un deju svētki iekļauti Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma sarakstā, biju neizsakāmi pateicīga liktenim, ka man bija iespēja dot savu ieguldījumu Dziesmu svētku cildināšanā.

Sandra Kalniete