Lasīšanas ilgums: 5 minūtes
Sandras Kalnietes uzruna konferencē “1941.gada 14.jūnija piemiņai” (Rīgas Latviešu biedrības namā, 2013.gada 14.jūnijā).
Mani mīļie, mīļie sibīrieši!
Ilgus gadu desmitus mēs Latvijā vaicājam, kur palika tēvi? Tika atdalīti no ģimenēm. Nošauti vai ieslodzīti stingra režīma GULAGA nometnēs. Mana mamma, tāpat kā daudzi, par sava tēva nāvi pirmo ziņu saņēma 1991.gadā, 50 gadus pēc viņa nāves. Tēva tēvs nomira 1953., tā ar neuzzinājis, ka viņam piedzimusi mazmeita. Pēc pāris mēnešiem nomira Staļins un izdzīvojušajiem pavērās cerības stars. Šādi stāsti Latvijā, Igaunijā un Lietuvā ir katrā dzimtā. Tos ir jāstāsta, lai atcerētos mums mīļos tuviniekus. Tos jāstāsta arī tāpēc, ka pagātne palīdz saprast tagadni un veidot nākotni. Pagātnei, vēsturei vērtība ir tad, ja mēs ne tikai to zinām, bet arī saprotam, un būtiskākais – arī no tas mācamies. Pateicoties jūsu atbalstam esmu ievēlēta EP. Taču, lai kur es būtu, es vienmēr apzinos, ka es esmu Sibīrijas bērns, un tas man uzliek īpašu pienākumu kā politiķei. Man jādara viss iespējamais, lai tur, Eiropas Parlamenta stiklotajā un nemīlīgajā mītnē, kur katrs vairāk ir aizņemts ar sevi un kur liela daļa labprāt izvairītos no vēstures neērtajiem jautājumiem, cilvēki arvien dziļāk un pamatīgāk saprastu, kāpēc vēstures netaisnības nedrīkst ignorēt.
Kāpēc vēsture ir jāzina? Sibīrijas sniegotajos plašumos nomocītajiem šīs zināšanas vairs palīdzēt nevar. Arī ne tiem, kas izturēja un atgriezās, savās dvēselēs ieslēguši sāpes, pazemojumu un dusmas. Mana mammiņa mēdza rūgti teikt, ka viņai Krievijas atvainošanās neatdos zaudētos 17 gadus. Tad kāpēc mēs pētām, pieminam un stāstam? Tāpēc, ka pagātnes mācības ir svarīgas nākotnei. Tāpēc, ka ļaunums mums ir jāpazīst jau tā aizmetnī. Cilvēkiem ir jāmāk saskatīt tās pazīmes, kuras vēsta, ka normālā sabiedrībā sāk veidoties cilvēku kopa vai uzskati, kas var novest pie varas uzurpācijas un pie visbriesmīgākajiem noziegumiem, kurus šie neiecietības un stingrās rokas sludinātāji savas perversās pārliecības vai varas kāres dēļ gatavi pastrādāt pret citādi domājošajiem.
EIropas Parlaments 2009.gadā pieņēma nozīmīgu dokumentu: Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms. Šī rezolūcija dod politisku vērtējumu nacismam un totalitārajam komunismam. Tajā teikts, ka “Eiropa nespēs kļūt vienota, ja nespēs panākt kopīgu viedokli par savu vēsturi, atzīt nacismu, staļinismu un fašistu un komunistu režīmus par kopīgo mantojumu un veikt godīgas un pilnīgas debates par to noziegumiem pagājušajā gadsimta.” Šajā dokumentā uzdots ES institūcijām un dalībvalstīm pievērst īpašu uzmanību izglītošanai par totalitārisma noziegumiem, to pētniecībai un pilsoniskās apziņas, iecietības stiprināšanai sabiedrībā. Šis ieteikums izglītot sabiedrību par komunisma ļaunumu un godināt to cilvēku piemiņu, kas nevainīgi cieta vai cīnījās pret šo ļaunumu, ir skaidri pausta politiska pozīcija. Taču no savas pieredzes zinu, ka eiropiešiem vēl jāiet tāls ceļš līdz mūsu apziņa vairs nepastāvēs Dzelzs priekškars, kas šķir Rietumus no Austrumiem. Tur, ES institūcijās šī Dzelzs “plīvura” pastāvēšana ir īpaši jūtama. Gandrīz vai uz katra soļa. Piemēram, Okupācijas muzeja izstādei “Latvijas traģēdija 1941” atļauju no EP atbildīgajiem lēmējiem saņēmām pēdējā brīdī, tikai pēc rūpīga izstādes materiāla izpētes, bet tās plakāti nebija atrodami EP galvenajās informācijas vitrīnās. Pateicoties komunismu piedzīvojošo valstu spiedienam, kopš 2009. gada ir pieejamas dažādas ES finanšu programmas, kurās ir paredzēta nauda ne tikai nacisma, bet arī komunisma režīmu pētniecībai un tā upuru piemiņas kopšanai. Tomēr austrumeiropiešu pieteiktie projektimreti iztur konkurenci un saņem atbalstu. Piemēram minēšu ES pilsoņu programmu. 2012.g no 12 atbalstītajiem projektiem neviens grants netika piešķirts Austrumeiropai. Reizēm ir tāda sajūta, ka mēs, tie deputāti, kas nenogurstoši strādā ar šiem neērtajiem vēstures jautājumiem, esam līdzīgi skudrām. Katra pa drusciņai un ilgākā laikā, diemžēl, ilgākā nekā gribētos, pamazām notiek izmaiņas attieksmē.
Kāpēc tāda neieinteresētība un pat vienaldzība? Tāpēc, ka komunisma noziegumi daudziem eiropiešiem šķiet sena pagātne. Turklāt tas viss noticis citur, Eiropas daļā starp Vāciju un Krieviju jeb kā to tik šausminoši precīzi nosaucis pētnieks Timotijs Snaiders – Asinszemēs. Patiesības labad gan jāatzīst, ka pat bijušajās komunisma valstīs piemiņas un pētniecības finansējuma apjoms mainās atkarībā no tā, vai pie varas ir labējie vai kreisie. Tikko jaunais Bulgārijas ārlietu ministrs, bijušais EP deputāts, Vigeņins apņēmās atjaunot diplomātiskajā dienestā diplomātus, bijušos režīma drošības dienestu aģentus. Nezinātājam var likties, kas nu tur liels. Taču Bulgārija ir NATO dalībvalsts, kuras diplomātiem ir pieejama arī Latvijai svarīga drošības informācija. Vigeņins aizmirsis vai, tieši otrādi, labi atceras Putina definīciju: aģents – tas ir uz mūžu. Vēl cits, ekonomiskāks piemērs, kā pagātne ietekmē Latvijai būtiskus jautājumus. Netaisnīgie tiešmaksājumi mūsu zemniekiem. To izcelsme iet tālā pagātnē līdz pat Jaltas konferencei. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs kolektivizēto lauksaimniecību denacionalizējām, kas uz laiku būtiski pazemināja mūsu saražotās produkcijas apjomus. Šī statistika iegūla pamatos EK tiešmaksājumu aprēķinam un nostādīja mūsu zemniekus netaisnīgas konkurences apstākļos. Bija jāpieliek milzīgas pūles, lai pēc 2014.gada mazinātu šo netaisnību. Tā, lūk, pagātne ik uz soļa ienāk tagadnē un ietekmē nākotni.
Vardarbība pret cilvēkiem un veselām tautām turpinās arī šodien, un Eiropas politiķiem ir jāieņem skaidra un principiāla nostāja šajos jautājumos. Es kā Sibīrijas bērns vienmēr jūtu pienākumu to atgādināt saviem parlamenta kolēģiem, jo mūsu pieredze apstiprina, kādas bīstamas sekas iestājas tiklīdz politikā atkāpjas no principiem. Šādām atkāpēm jeb acu pievēršanai viens no izplatītākajiem attaisnojumiem ir atsaukšanās uz „raison d’etat” (valsts intresēm). To vārdā gadu desmitiem tiek slēgti ekonomiski izdevīgi darījumi ar vislielākajiem varmākām un cilvēka tiesību pārkāpējiem. Šie darījumi stiprina šos prettautiskos režīmus. Ķīna, Ziemeļkoreja, Sudāna – šo sarakstu var turpināt. Mums, politiķiem, biežāk derētu atcerēties, ka šajās valstīs ir daudz bērnu, kas katru dienu uzdod jautājumu, kur palicis mans tēvs vai kur palikusi mana mamma.
Nesen EP notika tikšanās ar Shin Dong-hyuk, vienīgo politieslodzīto, kuram izdevies izbēgt no ZKorejas gulaga. Viņa stāsts par to, kas notiek ZKorejas nometnēs ir satriecošs un pat man, kas tik daudz zina par gulagu, liekas gandrīz neaptverams. Lasīt grāmatu “Bēgšana no nometnes Nr14” ( Escape from Camp 14. Harden, Blaine) man bija ļoti grūti. Tikpat grūti, kā lasīt Snaidera Asinzemes, jo Shin Dong-hyuk stāstītās zvērības notiek nevis pirms gadu desmitiem, bet tagad. Arī Jasminko Haliloviča apkopotie, 1500 Sarajevas bērnu kara bērnības iespaidi, kas katrs izteikti tikai 160 zīmēs, ir satriecoši. Kāpēc to pieminu? Lai atgādinātu, ka latvieši nav vienīgie, kas piedzīvojuši lielu vēsturisku netaisnību – okupāciju, karu, deportācijas, politisku izrēķināšanos, genocīdu. Mēs ar sirds sāpēm godinām savus upurus: vectēvus un vecmāmiņas, tēvus un mātes, kas palikuši Sibīrijas plašumos. Mēs apbrīnojam gara stiprumu, kas neizskaidrojamā kārtā vienai daļai ļāva izturēt un atgriezties. Šajā izturībā mums jāsmeļas spēks, jo piemiņa nedrīkst pārvērsties par pašžēlošanu. Mūsu tautai ir jāatgūst tas apņēmīgums un uzņēmība, kas raksturoja 19.gadsimta beigu jaunlatviešu paaudzi – mūsu pirmos uzņēmējus un gara darbiniekus. To enerģiju un pašaizliedzību, kas ļāva Latvijai atjaunoties un pacelties pēc I pasaules kara. Kopš padomju okupācijas beigām ir pagājuši 23.gadi un Latvijas nākotnes vārdā mūsu tautai ir jāatrod spēks kļūt par modernu un enerģisku nāciju, kas savā apziņā atstājusi pagātnē sovietismu.
Mans mazdēls no manis mantos laulības gredzenu. Viņam tas būs jāsargā kā vissvētākā relikvija, jo viņš būs sestā mūsu ģimenes paaudze, kam šis gredzens būs uzticēts. Ar šo manas vecvecmāmiņas Matildes gredzenu pirkstā mana tēva māte Milda tika aizvesta uz Sibīriju. Šo gredzenu mans tēvs Aivars uzvilka pirkstā manai mātei Ligitai tālajā Toguras ciemā. Tagad šis gredzens ir mans mantojums. Man tas iemieso manas ģimenes neiznīcību un mūsu tautas neiznīcību. Es novēlu, lai katrs Sibīrijas bērns līdzīgu ģimenes relikviju nodod saviem mazbērniem un mazmazbērniem, kā atgādinājumu un nākotnes ķīlu.
Tikai vēl 5 gadi un Latvija svinēs savu simtgadi! Es ticu, ka nākamie simts gadi mūsu tautai būs īstais uzplaukuma laiks. Tas nevar būt citādi, jo tad atbildību par nākotni uzņemsies pirmā pēcpneatkarības paaudze. Viņi ir brīvā valstī dzimuši brīvi cilvēki!