Lasīšanas ilgums: 3 minūtes
Viedokļraksts portālam www.ir.lv.
Noplacis pirmais putekļu mākonis ap uzvarētāju un zaudētāju meklēšanu saistībā ar Eiropas Savienības (ES) septiņgades budžeta projekta apstiprināšanu. Lai cik nepietiekama vienai vai otrai valstij vai arī interešu grupai liktos tā vai cita budžeta pozīcija, gandrīz visi ir vienisprātis, ka labāka ir neideāla noteiktība nekā ideāla nenoteiktība un nezināmi agaidu risinājumi.
Par budžeta sarunu uzvarētājiem noteikti uzskatāma Angela Merkele un ES budžeta donorvalstis. Eiropadomē ppieņemtais budžets gandrīz precīzi atspoguļo Vācijas priekšlikumu par kopapjomu un sadalījumu lielākajās pozīcijās. Un kopumā uzvarētājas ir lielākās donorvalstis, kuras panāca, ka pirmo reizi ES vēsturē tās budžets tiek samazināts.
Mēs par to varam būt sarūgtināti un uzstāt, ka izaugsmes atjaunošanai būtu nepieciešami drīzāk lielāki, nevis samazināti līdzekļi, bet tāda nu ir realitāte – iekšpolitiskā situācija Eiropas valstīs prasa no valdībām demonstrēt taupību gan pašu mājās, gan arī Eiropas Savienības līmenī, jo arī tā ir dalībvalstu nodokļu maksātāju nauda.
Latvijā lielākie ieguvēji jaunajā budžeta septiņgadē nenoliedzami būs Latvijas zemnieki. Eiropā kopumā nauda lauksaimniecībai tiek samazināta par 14%, bet Latvijas zemniekiem tiešmaksājumi tiek palielināti 2,4 reizes – līdzšinējā septiņgadē Latvija saņēma 700 miljonus eiro, nākamajā saņems 1,7 miljardus eiro.
Kopējais atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai palielinās no 1,8 miljardiem uz aptuveni 2,8 miljardiem eiro.
Jā, protams, daudzus sarūgtina Latvijas salīdzinājums ar citām valstīm un joprojām nevienlīdzīgie konkurences apstākļi, bet kopumā jāatzīst, ka šāds sarunu iznākums ir politiski un diplomātiski iespējamais augstākais sasniegums. Pilnīgi noteikti!
Šāds rezultāts nebūtu bijis iespējams bez sadarbības starp zemnieku organizācijām, valdību un deputātiem, un bez Baltijas valstu sadarbības, kuras galvenais dzinējspēks pēdējos gados ir bijusi tieši Latvija. Un tieši Latvijai, izmantojot Baltijas sadarbību, ir izdevies panākt salīdzinoši vislielāko izrāvienu Baltijas valstu vidū. Es ļoti labi atceros, kā pirms nepilniem diviem gadiem latvieši jau sāka organizēties, kad Lietuvā un Igaunijā idejas par vērienīgu kopīgu kampaņu par taisnīgāku Eiropas lauksaimniecības politiku īsti vēl nebija nevienam.
Iespējams, tieši šis ieguldītais lielais darbs ir iemesls savam rūgtumiņam, ka nav izdevies sasniegt visu iecerēto un ka Lietuva un Igaunija pēdējā sarunu raundā negāja līdz galam un samierinājās ar sasniegto lauksaimniecības budžetā, lai nemazinātu iespējas saņemt finansējumu citās jomās (piem., Ignalinas AES demontāžai). Mūsu V.Dombrovskis tika atstāts viens cīņā par lauksaimniecības budžetu un izturēja spiedienu līdz galējai robežai. Tieši tāpēc es uzskatu, ka mums visiem pilnībā ir pamats būt gandarītiem par kopīgi sasniegto.
Savukārt par zaudētājiem Latvijā es uzskatu tos politiski angažētos vai nelabojami pesimistiskos personāžus, kuri izmanto katru iespēju, lai mēģināti pazemot Dombrovski, bet patiesībā pazemo paši sevi.
Neloģiska ir žēlaba par to, ka „šādu rezultātu varēja sasniegt neko nedarot” un „tas nolemj Latvijas zemniekus iznīcībai”. Tādā gadījumā labākais rezultāts būtu 144 eiro par hektāru 2020.gadā, kā to bija paredzējusi Eiropas Komisija savā budžeta projektā, nevis tik, cik izcīnījām mēs visi kopā, mērķtiecīgi strādājot kopš 2010.gada (skat. kopsavilkumu par LV ieguvumiem ES budžeta sarunās).
Tomēr Eiropas budžeta apstiprināšanas gaitā “nekas nav nolemts, pirms viss ir nolemts”. Premjeru apstiprinātajam ES budžeta projektam vēl stāv priekšā pārbaudījums Eiropas Parlamentā. Sarunas starp Padomi un Parlamentu par budžetu nebūs vienkāršas. Arī es mēģināšu virzīt un sasniegt iespējami plašāku atbalstu grozījumiem, kuri saīsinātu pārejas periodu uz līdzvērtīgākiem tiešmaksājumiem par vairākiem gadiem.
Šis ir otrais ES daudzgadu budžets, kura sarunās Latvija piedalās kā pilntiesīga ES dalībvalsts. Salīdzinot pirmās un otrās budžeta sarunas, ar gandarījumu var teikt, ka esam iemācījušies aktīvi un ar izdomu aizstāvēt Latvijas intereses. Un šīs zināšanas un iemaņas ir liels ieguvums, pamats uz kura būvēt turpmāko Latvijas interešu aizstāvēšanu Eiropa Savienībā. Ar šo ieguvumu un sasniegto mēs varam pelnīti lepoties! Beigsim reiz žēloties un paši sevis sasniegto nopelt.