Lasīšanas ilgums: 2 minūtes

Piemiņas brīdis 1949.gada 25.marta deportāciju upuriem. 2012.gada 25.marts, Okupācijas muzejs.

Godātie piemiņas brīža dalībnieki !

Man vienmēr ir grūti 14.jūnijā un 25.martā, jo manī īpaši spilgti atdzīvojas atmiņas par manas ģimenes locekļiem, kas gāja bojā tur, Sibīrijā. Šajās sēru dienās sāpes mani pārņem ar nepārvarama spēku un es zinu, ka ikviens izsūtītais vai izsūtīto ģimenes loceklis jūtas līdzīgi, jo mūsu nomocīto tuvinieku dvēseles runā ar mums.

Mans tēvs stāstīja, ka 1949.gada 25.martā Latvijā vēl daudzviet nebija nokusis sniegs un lopu vilciens, kurā kopā ar simtiem citu nevainīgu cilvēku bija ieslodzīti arī mana vecmāmiņa un tēvs, locījies cauri laukiem un mežiem, kur bērzu un kārklu piebriedušo zaru spilgtais, sarkanīgais brūnums kliedzis uz debesīm – Pavasaris ! Pavasaris ir klāt !

Bet izsūtīto ceļš no pavasara veda atpakaļ uz ilgu un drūmu Sibīrijas ziemu. Ar katru nākamo kilometru cilvēki grima arvien lielākā nomāktībā. Mans tēvs domāja : Viss pagalam. Mana dzīve ir beigusies. Daudziem izsūtītajiem tiešām dzīve beidzās Sibīrijā. Mūžīga piemiņa viņu dvēselēm ! Tomēr mana vecmāmiņa un mans tēvs izturēja un viņu dzīve turpinājās par spīti visam.

Jā, 25.marts ir latviešu sēru diena. Taču tā ir arī mūsu tautas dzīves spēka apliecinājuma diena. Par spīti sāpju ceļiem tie, kas izturēja un atgriezās, radīja bērnus, kam sekoja mazbērni, un viņi sirdī glabāja sapni par neatkarīgu Latviju. Šo sapni mēs visi kopā īstenojām 1990.gadā. Tāpēc šodien, kad atceramies postu un ciešanas, kas mūsu tautai tika netaisnīgi nodarītas, domāsim arī par Latvijas un latviešu tautas nākotni. Domāsim par to, kā pārvarēt piecdesmit okupācijas gadu drūmās pēdas mūsu dvēselēs, kas vēl divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ietekmē mūsu politiskos lēmumus, vārdzina tautsaimniecību, kavē labklājību un kultūru. Diemžēl mūsu dvēselēs nemīt tikai sāpes. Okupācijas sekas ir daudz smagākas nekā paši to apzināmies, jo komunistiskā režīma  nenormālība ir sagandējusi mūsu izpratni par labo un ļauno, par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Sagandējusi tiktāl, ka reizēm pat Tēvzemes mīlestību mēram pakampjamos treknos kumosos nevis ar strādīgumu un ticību tautas un valsts nākotnei.

Šodien, pieminot 25.martā cietušos un bojā gājušos, mums jāapzinās, ka mēs neesam vienīgā tauta, kuru sveša vara vai noziedzīgs režīms ir tik smagi piemeklējis 20.gadsimtā. Mums tepat līdzās ir igauņi, lietuvieši un poļi, uz austrumiem bijušās Padomijas teritorijā ir armēņi, ukraiņi, Krimas tatāri un daudzas citas mocītas  tautas. Lai arī Krievijai vēl jātiek skaidrībā par savu atbildību pasaules priekšā par staļinisma noziegumiem un komunistisko teroru, arī krievu tauta ir smagi cietusi no pašas vadītāju represijām. Totalitārismam piemīt spēja atkal un atkal atgriezties : tiklīdz tas kaut kur ir uzvarēts, tas citā ideoloģiskā mētelī atdzimst citur pasaulē. Un tā noziegumu saraksts kļūst arvien garāks: nacisma īstenotais holokausts prêt ebreju tautu,  sarkano kmeru asiņainie noziegumi Kambodžā, genocīds Ruandā un Sudānā. Arī mūsdienu Eiropa nav pasargāta no zvērībām : deviņdesmitajos gados masveidīgi noziegumi tika pastrādāti tagadējās Balkānu valstīs. Atcerēsimies arī nebrīvē smokošo Tibetas tautu un vēl daudzas jo daudzas tautas pasaulē, kas piedzīvojušas milzīgas ciešanas un zaudējumus. Tāpēc, lai šodien un ikreiz, pieminot mūsu upurus, mēs veltam mūsu labākās domas arī tiem cilvēkiem, kuru dzīvi, ģimenes, bērnus šodien apdraud kāda diktatūra un svešas varas okupācijas režīms.

Mēs esam atguvuši savu Latviju. Tas bija vieglāk nekā Latviju atveseļot no okupācijas sekām. 20 neatkarības gados ir pieļautas daudzas kļūdas, taču mēs tās vēl varam izlabot, jo tikai no mums ir atkarīgs, vai Latvija kļūs par valsti, kādu mēs to iztēlojāmies okupācijas gados un kādu mēs Latviju vēlamies sev un saviem bērniem šodien. Tas spēks un Tēvzemes mīlestība, kas savulaik ļāva mums izturēt Sibīriju un Vācijas bēgļu nometnes, ir viens no nozīmīgākajiem spēka avotiem mūsu valsts un tautas nākotnei.

Dievs, svētī Latviju un latviešu tautu!