Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

Cīna par vienotu vēstures izpratni turpinās….

Publicēts Latvijas Avīzē, 27.10.2011

Autors: Viesturs Sprūde

Ne visi vēl gatavi nosodīt totalitāro komunismu

Apšaubāmi, vai tuvākajā laikā Eiropas Savienībā valdīs vienota pozīcija par 20. gadsimta vēsturi – šādu secinājumu liek izdarīt Eiropas Parlamentā organizētā ekspertu tikšanās.

Pasākumu, kas bija saistīts ar Eiropas Komisijas 2010. gada decembra ziņojumu ”Totalitāro režīmu nodarīto noziegumu Eiropā piemiņa”, organizēja Eiroparlamenta Tautas partiju grupas deputāte Sandra Kalniete, un tas pulcēja jo lielu dalībnieku skaitu. Kaut gan izteiktu domstarpību nebija, atkal un atkal nācās atskārst, ka rietumnieku un Austrumeiropas deputātu un ekspertu starpā pastāv priekšstatu atšķirība. Kā izteicās igauņu eiroparlamentārietis Tunne Kelams, pastāv ”garīgas integrācijas problēmas” starp ”vecajām” ES valstīm un tām, kas iestājās ES pēc 2004. gada.

Kamēr runa ir par rasismu un ksenofobiju, visi ir vienisprātis, ka tie nosodāmi, taču grūtības rodas brīdī, kad ir runa par totalitāro komunismu.

Tā nav vēsture

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesnese Ineta Ziemele uzsvēra, ka ECT prāvas apliecina totalitārās pagātnes lietu aktualitāti. “Šī institūcija nodarbojās gan ar Kononova sūdzību pret Latviju, gan ar lietām, kas saistās ar komunistiskajiem režīmiem Austrumvācijā un Rumānijā, kā arī padomju karaspēka ienākšanu Ungārijā 1956. gadā. Tiesai nākas meklēt atbildi, piemēram, uz jautājumu, vai padomju karaspēka ieiešana Ungārijā jāuzskata par noziegumu pret cilvēci.

Visnopietnāko noziegumu definīcija ir ļoti sarežģīta lieta, jo jāizvērtē arī likumdošana, kas bija spēkā brīdī, kad risinājās notikumi,” sacīja Ziemele. Klātesošo vairākums sliecās piekrist pozīcijai, ka universālas ES normas, kā rīkoties totalitārisma noziegumu iztiesāšanā, varbūt nemaz nav nepieciešamas, jo katrai no savienības 27 dalībvalstīm jau ir savi juridiskie instrumenti un mehānismi, ko tās lieto. Tajos ietilpst kompensācijas, kriminālatbildība par noziegumu noliegšanu, atceres pasākumi, memoriāli, arhīvu atvēršana, īpašumu atdošana, administratīvās sankcijas. Pat ja valstīm ir vienāda vēsturiskā pieredze, formulējumi un nostājas var būt dažādas. Spānijas Nacionālās pētījumu padomes loceklis Karloss Kloza Montero sprieda, ka, nosakot ES vienotus sodus par totalitāro noziegumu noliegumu, būtu jāsaskaras ar situāciju, ka tie jāpielāgo katras valsts specifikai. Bet to nevar, jo ”genocīds ir genocīds”. Vienlaikus jārēķinās, ka te vairs nav runa par likumdošanu, bet politiku. Proti, komunisms un citi totalitārie noziegumi nav tikai Eiropas specifika. Pasaulē joprojām pastāv valstis ar komunistisko iekārtu, turklāt ”tās ir mūsu tirdzniecības partneres”.

Patiesība pāri visam

Eiropiešu nostāja, skarot 30 un vairāk gadu senus notikumus, drīzāk ir tāda, ka jārunā ne tik daudz par kriminālvajāšanu un sodīšanu, cik patiesības atklāšanu. ”Cilvēka tiesības zināt patiesību ir pamats izlīgumam,” bilda Eiropas Komisijas Tieslietu direktorāta pārstāvis, grieķis Aristotelis Gavriliadis. Arī Ineta Ziemele galveno uzdevumu saskata ne kāda notiesāšanā, bet gan attiecīgo notikumu izmeklēšanā un atklāšanā sabiedrībai. Tiesnese informēja par ANO līmenī patlaban aktualizētu normu, kas cilvēkam dod tiesības uzzināt patiesību. Tādos gadījumos būtiska ir arhīvu loma, taču izrādās, ka Slovēnijā tikai pēc garām cīņām pagājušajā gadā atcelts slepenības statuss valsts arhīvā glabātajiem bijušās Dienvidslāvijas slependienesta dokumentiem. Lielas grūtības patiesības noskaidrošanā ir Rumānijā, kur saglabājas daudz neskaidrību par diktatora Čaušesku režīma gala periodu. Izrādās, Rumānijā bijušie slepenpolicijas ”Securitate” veterāni saņem pat simtiem reižu lielāku pensiju nekā bijušie represētie. Tāpat izgāzusies Eiropas Parlamentā virzītā iecere panākt, lai uz deputāta vietu tajā nevarētu kandidēt PSRS VDK un citu totalitāro valstu slependienestu bijušie dalībnieki. Konferencē skanēja replikas, ka totalitāro režīmu represijās izdzīvojušie ”tiek ignorēti” un ES būtu nepieciešams īpašais sūtnis totalitārisma noziegumu jomā. Šajā ziņā rūgtuma pilni ir lietuvieši, kurus aizvainojis gadījums ar Viļņas 1991. gada janvāra notikumos iejaukto bijušo VDK specvienības ”Alfa” komandieri Mihailu Golovatovu. Austrija viņu izlaida no valsts, neskatoties uz izdoto apcietināšanas orderi: ”Ir pietiekami skaidrs, ka komunistisko, totalitāro režīmu upuri nav saņēmuši pietiekamu atbalstu,” uzsvēra Lietuvas seima Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Emanuels Zingeris.

Nauda piemiņai

”Dažkārt jautā, kāpēc jānodarbojas ar lokālām totalitārisma upuru problēmām brīdī, kad pastāv ekonomiskās krīzes izaicinājumi? Es tādai nostājai nepiekrītu, jo runa nav ne par lokālu, ne vēsturisku problēmu. Totalitārisma pieredze neattiecas tikai uz centrālo un austrumu Eiropu,” norādīja Polijas tieslietu ministrs Igors Dzaluks, atgādinādams norvēģu teroristu Andersu Breivīku, kuru vadījušas nacismam līdzīgas, naidpilnas idejas. Tikmēr EK pārstāvis Gavriliadis pieminēja Izraēlas pieredzi holokausta vēstures mācīšanā jaunatnei. Izraēlieši lielu vērību velta līdzsvara atrašanai – kā saglabāt nacionālajai identitātei būtisko atmiņu un vienlaikus izvairīties no upura kompleksa iepotēšanas nācijai.

ES neapšaubāmi daudz dara vēsturiskās piemiņas saglabāšanā. Viens no instrumentiem ir ES programma ”Eiropa pilsoņiem”, kura nodarbojas arī ar dažādu vēsturiskās atmiņas projektu atbalstīšanu. Tās pārstāvis pasākumā, čehs Pāvels Tihtls gan saņēma kritiku, ka pārāk daudzi projekti tiekot noraidīti ”birokrātisku un neobjektīvu” iemeslu dēļ. Tāpat pārāk augsts esot projektu līdzfinansējums. Tihtls atzina, ka naudas tiešām nepietiek, lai arī šāgada budžets attiecīgajiem mērķiem ir 1,8 miljoni eiro. Finansēti tiek aptuveni 50 projekti gadā, un nākamgad paredzētais budžets būs 2,4 miljoni eiro.

Cerības tāpat tiek liktas uz Eiropas Vēstures nama atvēršanu Briselē 2014. gadā. Tas būs ne vien starptautiskas vēsturnieku komandas veidots muzejs, bet arī ”pārdomu un debašu vieta”. Viena no šā muzeja veidotājām, Polijas pārstāve Zofja Voicicka informēja par ieceri uzsvaru ekspozīcijā likt uz 20. gadsimtu. ”Tā nebūs valstu vēstures kompilācija, bet mēģinājums aplūkot Eiropas vēsturi no putna lidojuma, lai parādītu pārnacionālos procesus. Totalitārisma pieredzei šajā stāstījumā būs nozīmīga vieta,” viņa pavēstīja. Voicicka norādīja, ka muzejā būs vieta arī Molotova–Ribentropa paktam un tā sekām. Tomēr atkal radās iespaids, ka par gaidāmo muzeju jūsmo pārsvarā austrumeiropieši, kamēr rietumu un dienvidu Eiropas pārstāvji saglabā atturību. Spānis Montero bija skeptiski noskaņots par iecerētā efektivitāti un brīdināja no vēstures interpretācijām muzeja ekspozīcijā. Pret to iebilda Sandra Kalniete: ”Eiropas vēstures mājas izveidošana būs grūts uzdevums, jo daudziem šķitīs, ka tur viss ir pilnīgi nepareizi, un arī es apzinos, ka vēsture tur nebūs atspoguļota tā, kā vēlos, bet vienalga domāju, ka Briselē jābūt vietai, kur Eiropas vēsture tiek aplūkota tās nedalāmībā.”