Lasīšanas ilgums: 3 minūtes
Darbs pie Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas turpinās un 12.oktobrī Eiropas Komisija (EK) nāks klajā ar konkrētu likumdošanas priekšlikumu. Eiropas Parlamentam tas ir jāizskata, jāierosina grozījumi un kopā ar ES Padomi (t.i. dalībvalstīm) jāapstiprina. Parlamenta Lauksaimniecības komitejā šis priekšlikums tiks izskatīts līdz 2012. gada vasaras vidum.
Es personīgi uzskatu, ka Latvijas diplomāti un politiķi ir izdarījuši tuvu maksimumam, lai ietekmētu EK viedokli, taču ir jāsaprot, ka KLP reformā tiek skartas visu valstu intereses un neviens nevēlas atdot savu “pīrāga daļu”. Es neloloju ilūzijas par to, ka EK priekšlikums būs ideāls vai taisnīgs, jo ir indikācijas, ka EK ir ignorējusi Eiropas Parlamenta (EP) politisko viedokli reformas sagatavošanas laikā.

Piemērām, vasarā publicētais ES budžeta priekšlikums paredz, ka vēl 2020.gadā, trīsdesmit gadus pēc Dzelzs priekškara krišanas, Latvijas zemnieki saņemtu tikai 52% no ES vidējiem tiešmaksājumiem. Tas mums ir pilnīgi nepieņemami.

EP ir izredzes panākt taisnīgākus maksājumus. EP līdz šim pieņemtajās rezolūcijās ir prasība pēc taisnīgākas un godīgākas konkurences lauksaimniecības politikā. Tās aicina tiešos maksājumus aprēķināt, balstoties uz objektīviem kritērijiem un noteikt tiešo maksājumu zemāko slieksni un augstākos griestus. Manis iesniegtie priekšlikumi parlamenta lēmumiem paredz, ka nevienā valstī zemnieki nedrīkst saņemt mazāk par 80% vai vairāk kā 120% no vidējā maksājumu lieluma Eiropā.

Mūsu politiskajā grupā bija atšķirīgi viedokļi par šiem skaitļiem, bet lielākais vairākums uzskatīja, ka zemākais slieksnis nedrīkst būt mazāks kā 70% – 75%. Ļoti svarīgi, lai šiem maksājumi tiktu balstīti uz objektīviem kritērijiem un veicinātu godīgu konkurenci. Šodienas sistēma kropļo konkurenci Eiropas vienotajā tirgū un ir pretrunā Eiropas vērtībām.

Cik liela ir izredzes panākt taisnīgus tiešos maksājumus Latvijai? Lai tas notiktu, Latvijas pārstāvjiem visos līmeņos ir jāstrādā vienoti. Zemkopības ministram ir aktīvi jārunā ar citu dalībvalstu ministriem, bet Latvijas Ministru prezidentam jāpārliecina savi kolēģi. Panākumu atslēga slēpjas sadarbībā, jo Latvijas ietekme ir proporcionāla iedzīvotāju skaitam, tādēļ mums ir nepieciešami sabiedrotie.

Pirmkārt, kopā ir jāstrādā Baltijas valstu politiķiem. Kā vēl vienu neaizstājamu sabiedroto šajā jautājumā es redzu Poliju. Tāda sadarbība ievērojami palielinātu mūsu izredzes panākt taisnīgu KLP reformu. Sadarbība starp šīm valstīm attiecas ne tikai jautājumā par lauksaimniecību, bet arī cīņā par atbalstu kohēzijai. Taču ne visos jautājumos Baltijas valstu un Polijas intereses ir līdzīgas.

Jāņem vērā, ka kopējais līdzekļu lielums nākamajā ES budžetā būs mazāks, tādēļ Latvijai būs ļoti sarežģīti nodrošināt lielāku atbalstu gan lauksaimniecībai, gan kohēzijai. No otras puses, naudas apjoms Latvijai salīdzinājumā ar kopējo budžeta lielumu ir niecīgs, un tas mums dod lielākas iespējas pacīnīties par taisnīgāku atbalsta apjomu. Lai tas notiktu, atslēgas vārds atkal ir sadarbība starp Baltijas valstīm un Poliju. Visos līmeņos – starp valdībām, nacionālajiem parlamentiem, EP deputātiem un diplomātiem.

Pēdējā laikā daži politiķi nezināšanas dēļ vai dzenoties pēc vēlētāju balsīm ir aicinājuši Latvijas deputātus un valdību pielietot veto tiesības balsojumā par nākamo Eiropas Savienības budžetu. Tas gan izklausās apņēmīgi, bet EP balsojumā par budžetu nevar izmantot “veto tiesības”, jo tādas vienkārši nepastāv. EP deputāti var balsot par, pret vai atturēties, bet kopējo lēmumu pieņem vairākums. Savukārt valdībai, pieņemto ES budžetu, ir jārīkojas stratēģiski pareizi un jāsamēro visas valsts intereses. Veto ir “kodolierocis”, kura lietošana ir ļoti jāizsver. Esmu ievērojusi, ka Latvijā bravurīgi politiķi, tiekoties ar saviem Eiropas kolēģiem, mēdz kļūt daudz mērenāki…

Ir ļoti svarīgi, lai Latvijas jaunajā valdībā būtu spēcīgi ministri, kuri var runāt par Latvijas interesēm ar saviem kolēģiem. Angļu valodas zināšanas nākamajiem ministriem ir pašsaprotams nosacījums, bet tāpat ir nepieciešama arī pieredze un spēja komunicēt ar citu valstu valdību pārstāvjiem. Spēcīgi ministri ir vēl viens priekšnosacījums, lai nākamais ES budžets Latvijai būtu izdevīgs. Ne mazāk svarīgi ir, lai nākamajam ministru prezidentam ir starptautiska reputācija un uz viņa telefona zvanu atbildētu Merkele un Sarkozī.

Protams, šobrīd vēl ir pāragri prognozēt sarunu iznākumu gan lauksaimniecībā, gan reģionālās attīstības politikā. Taču mēs nedrīkstam nolaist rokas, jo jācīnās ir līdz pašām beigām. Viegli nebūs, bet ar gudrību mēs varam panākt daudz. Mana diplomātes pieredze man ir mācījusi – ja maza valsts apņēmīgi aizstāv savas intereses būtiskos jautājumos, tad pārējie beigu beigās ir spiesti ar tām rēķināties un vēl palīdz meklēt visiem pieņemamu kompromisu. Tikai nedrīkst ļauties laipnīgiem solījumiem vai nobīties no rupja spiediena.

Sandra Kalniete

Viedoklis publicēts delfi.lv 16.09.2011.