Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

Ivetas Tomsones saruna ar Sandru Kalnieti

Publicēts Latvijas Avīzē, 03.09.2011

– Kā vērtējat Eiropas Komisijas piedāvājumu lauksaimniekiem periodam no 2014. līdz 2020. gadam?

– EK priekšlikums tiešo maksājumu jomā man un daudziem maniem kolēģiem Eiropas Parlamentā ir nepieņemams. Taču, vērtējot EK piedāvājumu kopējā ES budžeta kontekstā, jāatzīst, ka Eiropas lauksaimniekiem lauksaimniecības komisāram Dačanam Čološam ir izdevies nosargāt lauksaimniecībai paredzēto daļu kopējā ES budžetā. Tas ir ļoti daudz, jo sākotnēji bija plānots Kopējai lauksaimniecības politikai atvēlēto finansējuma daļu samazināt par 25%. Tādā gadījumā naudas, ko sadalīt taisnīgāku maksājumu nodrošināšanai, būtu mazāk un tas nozīmē – arī Latvijas zemniekiem nākamajā periodā tiktu vēl mazāks atbalsts, nekā pašlaik piedāvā EK.

– Ar kādiem argumentiem ir izdevies nosargāt KLP budžetu?

– Bieži vien aiz dažādu politiku apzīmējumiem slēpjas mērķis pārsaukt tās citos vārdos, lai valstis noturētu pēc iespējas lielāku pīrāga gabalu kopējā budžetā. Viena no šādām politikām ir tā sauktā zaļā komponente jeb apzaļumošanas pasākumi, par ko šobrīd notiek diskusijas.

Būtībā komisāra Dačana Čološa sākotnējais uzstādījums sasaistīt tiešos maksājumus ar zaļo komponenti ir devis pozitīvu rezultātu. Arī daudzi starptautiskie eksperti šo uzstādījumu uzskata par Čološa stratēģijas panākumu. Daudzus gadus ir notikusi cīņa par to, lai lauksaimniecība kļūtu videi draudzīgāka. Bet tas nevar notikt, ja šim mērķim netiek piešķirti līdzekļi. Tāpēc iezīmējas politisks kompromiss: lauksaimniecība kļūs zaļāka, bet sabiedrība kopumā par to maksās kā par pakalpojumu.

Jāpiemin, ka papildus 383 miljardiem eiro (36% no ES budžeta), ko EK paredz atvēlēt Kopējai lauksaimniecības politikai, klāt jāpieskaita vēl 12,7 miljardi eiro, uz kuriem ES lauksaimnieki varēs pretendēt no citiem finanšu instrumentiem. No tiem 3,5 miljardus eiro varēs izlietot krīzes menedžmenta pasākumiem. Te domātas gan dabas katastrofas, gan cenu svārstības un citas ķibeles.

Pārtikas drošības risinājumiem paredzēts izlietot 2,2 miljardus eiro. Tie ir pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt pārtikas ražošanu ES standartiem atbilstošā kvalitātē.

Lauksaimniekiem būs iespējas saņemt arī globalizācijas piemērošanās atbalstu no ES Globalizācijas fonda. Cik lielā apmērā, to šobrīd vēl nevar pateikt.

Vēl 2,5 miljardi eiro paredzēti pārtikai vistrūcīgākajiem cilvēkiem. Latvijā šādu programmu īsteno jau šobrīd, un tā tiks turpināta. Pats svarīgākais, lai šis lielais iepirkums tiktu izdarīts no Latvijas pārtikas ražotājiem un audzētājiem.

Vēl 4,5 miljardi eiro paredzēti pētniecībai un inovācijām, lai vēl vairāk paaugstinātu pārtikas drošību un kvalitātes standartus.

Tādējādi reālajos skaitļos nauda, kas paredzēta lauksaimniecībai, ir tajā pašā apjomā kā pašlaik.

– Tas nozīmē, ka atbalstu lauksaimnieki un pārtikas nozare varēs saņemt arī no citām ES budžeta programmām? Līdzšinējā pieredze šāda atbalsta saņemšanā mums nav īpaši veiksmīga.

– Piekrītu, ka, lai tiktu pie šīs naudas, būs jābūt gudrākiem, jo šie papildu līdzekļi būs pieejami no ES kopējām budžeta programmām. Latvijai ir ļoti nelieli cilvēkresursi, kā rezultātā ne vienmēr spējam konkurēt par naudas piešķiršanu. Ilgu laiku informācija par šādām atbalsta iespējām bija maz zināma. Taču, jo ilgāk esam ES, jo lielāku pieredzi iegūstam, galvenais, lai speciālisti, kas šo pieredzi ieguvuši, neaizietu strādāt uz lielām starptautiskām organizācijām.

– Neskatoties uz lielajām summām, ko EK piedāvā lauksaimniekiem, tas neizlīdzina nevienlīdzīgo konkurenci, kādā Komisija ar zemāku tiešo maksājumu piešķiršanu nostāda Baltijas valstu lauksaimniekus. Kā mums rīkoties, lai situāciju mainītu?

– Situācija lēmumu pieņemšanā ES ir mainījusies. Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā lauksaimniecības politikas jautājumos Eiropas Parlaments var ne tikai izteikt viedokli, bet ir kļuvis par līdztiesīgu lēmēju.

Komisijas iesniegtais budžeta priekšlikums rada iespaidu, ka pie šīs patiesības vēl ir grūti pierast. Komisija ir tikai minimāli ņēmusi vērā tos divus politiskos dokumentus, kurus par lauksaimniecības politiku ir pieņēmis Parlaments.

Piemēram, Parlaments prasīja, lai jēdziens “taisnīgs” kļūtu par pamatprincipu KLP reformai. Parlaments uzstāja, ka reformētajā KLP konkrētam atbalstam zemniekiem ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem. EK priekšlikums ir balstīts tīri politiskā matemātikā, kurai nav sakara ar KLP deklarētajiem mērķiem. Mums, jauno dalībvalstu deputātiem, Parlamentā izdevās panākt, ka Parlamenta rezolūcija prasa nodrošināt Eiropas lauksaimnieku vienlīdzīgu konkurenci ne tikai ārējā, bet arī ES iekšējā tirgū. Arī šo politikas principu EK ir lielā mērā ignorējusi.

Pozitīvais ir tas, ka EK priekšlikums atsakās no vēsturiskām atsaucēm atbalsta noteikšanā dažādu valstu zemniekiem. Diemžēl de facto šis princips vēl saglabā paražu spēku. Tas nozīmē, ka tie lauksaimnieki, kuri pirms daudziem gadiem sākuši saņemt ES maksājumus, balstoties uz vēsturiskajām atsaucēm, un ir akumulējuši gan tehniku, gan iekārtas un citus ražošanas līdzekļus, spējuši savest labā ražojošā kārtībā zemi, turpina saņemt aptuveni tikpat, cik līdz šim. Vienlaikus mūsu zemniekiem, kuri ir vēl tikai ceļā uz labu saimniecisko situāciju un par to šobrīd maksā lielus kredītus, piedāvā iztikt ar maksājumiem, kas ir tikai 54% no ES vidējā.

Es uzskatu, ka šī, lai gan praktiska, tomēr ir nepareiza pieeja, jo nekādā veidā neatbilst KLP formulētajiem mērķiem. Šī pieeja atvasināta nevis no mērķiem, bet no pašreizējā budžeta sadalījuma, lai politiski apmierinātu veco dalībvalstu zemnieku spēcīgo lobiju.

Tāpēc mēs kopā ar Dombrovska valdību esam izvirzījuši mērķi izcīnīt vismaz 200 eiro par hektāru lielus tiešmaksājumus Latvijas zemniekiem.

Kā tālāk rīkoties? Es pieļauju, ka no sarunu vešanas taktikas viedokļa sarunu vedēji – EK – sāk ar mazāko iespējamo piedāvājumu, lai nezaudētu tik daudz no savas sākotnējās pozīcijas. Jo tad, ja izdodas izcīnīt vairāk, ieinteresētās puses jutīs uzlabojumus.

Latvijai ir ļoti skaidri jāpauž sava pozīcija. Mēs nedrīkstam “iekrist” uz solījumiem, ka lauksaimniecības naudas vietā vairāk dabūsim Kohēzijas fonda naudu vai arī mums “piespēlēs” kādas speciālās programmas. Jāskatās ilgtermiņā. Šī KLP reforma nebūs pēdējā, nav grūti paredzēt, ka arī visas nākamās reformas balstīsies uz pašreizējiem izejas skaitļiem.

Taisnīguma panākšanā jāiesaista visi spēki. Ļoti intensīvi jāstrādā gan zemnieku organizācijām, gan valdības ministriem, veidojot un paužot kopīgu nostāju ar partneriem citviet Eiropā.

Mums būtu jāveido stingra alianse ar Igaunijas un Lietuvas valdībām un vēl jāskatās, vai varam piesaistīt, piemēram, Rumāniju un Bulgāriju. Polija šā gada otrajā pusē ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, un līdz ar to Polija savu interešu aizsardzību būs spiesta samērot ar prezidentūras pienākumu meklēt kompromisu visu dalībvalstu starpā.

Līdz ar lietuviešiem un igauņiem poļi ir un paliek mūsu lielākie sabiedrotie šajos jautājumos!

Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta informācijas biroju Latvijā