Lasīšanas ilgums: 4 minūtes

Publicēts 02.04.2011. Latvijas Avīzē

Autore: Ina Strazdiņa

Politiķi un eksperti meklē ceļus, kā par vēsturi stāstīt jauniešiem

Vairāk nekā puse skolas vecuma jauniešu ikvienā Eiropas skolā sarauktu uzacis un klusētu, lūgti pastāstīt, kas ir totalitāra iekārta un kādas zvērības pastrādātas nacisma un komunisma režīmos. Par to liecina vēstures un izglītības ekspertu sagatavotie pētījumi, kas šonedēļ tika publiskoti Eiropas Parlamenta konferencē Briselē “Ko jaunie eiropieši zina par totalitārismu?”.

Situācija, kā izrādās, nepavisam nav spoža ne tikai Rietumeiropas valstīs, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par vāji informētām komunisma noziegumu jautājumos, bet arī pašās bijušā dzelzs priekškara zemēs. Iemeslu tam ir daudz – kūtra stāstītāja nereti ir pati vecākā paaudze, jaunatne tiek uzrunāta sausā, neinteresantā manierē, turklāt daudzās valstīs pati sabiedrība vēl īsti nav tikusi skaidrībā par Otrā pasaules kara sekām un režīmu izraisītajām traģēdijām. Tieši tādēļ joprojām vienbalsīgi atbalstu negūst ideja izveidot vienotu Eiropas Savienības vēstures grāmatu skolām.

Par vēsturi – cilvēcīgi

“Tas ir gluži tāpat, kā aklam cilvēkam stāstīt, kāds izskatās saullēkts, vai nedzirdīgam cilvēkam aprakstīt skaņas, tik grūti ir mūsdienu jauniešiem ieskaidrot, kāds īsti ir totalitārais režīms,” tā saka bijušā Polijas prezidenta un neatkarības kustības “Solidaritāte” līdera Leha Valensas dēls, tagad Eiropas Parlamenta deputāts Jaroslavs Lešeks Valensa. Viņa pārliecība ir, ka par asiņaino komunisma pagātni ar jauniešiem var runāt tikai ar cilvēkstāstiem, ļaujot pašiem redzēt un dzirdēt režīma smagākās lappuses aculieciniekus.

“Ielieciet cilvēku šo procesu centrā,” saka J. L. Valensa, piekrītot, ka ar lielu aizrautību tagad to veic viņa tēvs, kurš pēc Polijas prezidenta pilnvaru beigām kļuvis par ļoti pieprasītu lektoru augstskolās ASV un Eiropā. Viņaprāt, lai arī cik bezcerīgi šie jauniešu izglītošanas procesi dažkārt šķistu, apstāties nevar, un tas ir ikviena totalitārā režīma laikus piedzīvojuša cilvēka pienākums – vēstīt atmiņas un pieredzi tālāk.

Sibīrija – pašu acīm

Tikmēr, laužot stereotipus par garlaicīgiem vēstures faktiem, vairākās valstīs jauniešiem par pagātni jau tiek vēstīts atraktīvā formā. Izturējuši pamatīgu zināšanu un fizisko pārbaudi, katru gadu desmit Lietuvas skolēni dodas misijā “Sibīrija”. Tas nozīmē ar vilcienu braukt līdz Maskavai un tad tālāk uz Sibīriju vai kādu citu bijušās PSRS izsūtījuma vietu. Šāda valdības un dažādu sponsoru finansēta misija notiek kopš 2005. gada, savulaik – divas reizes gadā, tagad krīzes dēļ tikai reizi gadā. Pagājušajā gadā pat tika sarīkots koncerts, lai vāktu līdzekļus braucieniem. Taču ne tikai nauda ir šķērslis, bet arī vīzas, ko Krievijas puse šādiem mērķiem piešķir nelabprāt.

Jauniešiem ceļojumā ir iespēja iepazīties un pašiem savām acīm skatīt izsūtījuma vietas, satikt cilvēkus, kas tur palikuši uz dzīvi un apkopt svešatnē mirušo kapus. “Interese ir milzīga,” stāsta Eiropas Parlamenta deputāte, 27 gadu vecā Radvile MorkūnaiteMikulēniene, kura pati kopš ievēlēšanas parlamentā finansiāli atbalsta braucienus uz Sibīriju. “Pat ja braucieni nenotiek ziemā, ekstremālos apstākļos un joprojām jaunieši var tikai iztēloties, kā tas ir dienām doties nezināmā virzienā iesprostotam vagonā bez maizes un ūdens, pieredze, ko viņi gūst šādā ceļā, ir nenovērtējama.”

Deputāte norāda – lai gan plašas aptaujas un pētījumi Lietuvā par to, cik daudz gados jaunie cilvēki zina par totalitārismu, nav veikti, taču tas, kas dzirdēts, apmeklējot skolas, nerada labu iespaidu. “No vienas puses, tas ir mazliet dīvaini, jo jauniešu vecāki un vecvecāki noteikti piedalījās “Baltijas ceļā” un 1991. gada janvāra notikumos pie televīzijas torņa un parlamenta, aizstāvot brīvību pret padomju agresiju, taču kaut kā šī komunikācija, šī saruna starp paaudzēm nav notikusi,” saka R. Morkūnaite

Mikulēniene.

Par gulagu mobilajā telefonā

Pētnieks Džims Kosums ir ASV augusi slovēņu atvase, kura ģimenes saknes piespiedu kārtā svešā zemē pārstādījušas komunisma represijas. Džima senči dzimteni pametuši bēgļu gaitās, taču kādā no Slovēnijas masu kapiem palikušas viņa onkuļa mirstīgās atliekas. Tagad jaunais pētnieks strādā un dzīvo Londonā, kur kopā ar beļģu izcelsmes Birmingemas augstskolas pasniedzēju Rolfu Vīsemesu, kurš pētījis genocīda jautājumus Ruandā, veido interaktīvu projektu Slovēnijas skolēniem, kā, lietojot jaunākās tehnoloģijas, iepazīt vēsturi.

Projekta ideja ir trijās no aptuveni 600 vietām Slovēnijā, kurās notikušas režīma zvērības un atrodami masu kapi, radīt iespēju skolēniem piedalīties audio vizītē. Tās laikā būs iespēja no mobilā tālruņa piezvanīt uz īpašiem numuriem un uzzināt plašāku informāciju. Finanses šim projektam piešķirs Lielbritānijas pētniecības padome.

Eiropas nauda vēsturei

Lielākoties jauno un bijušo dzelzs priekškara valstu Eiropas Parlamenta deputāti šobrīd cenšas iegūt gan morālu, gan finansiālu atbalstu vairākām nozīmīgām jomām, kas pavērtu arī iespējas kvalitatīvākai izglītībai. Proti, izveidojot ES mēroga organizāciju totalitāro režīmu izpētei, iespējams, pat virtuālu totalitāro režīmu dokumentācijas centru, lai par šiem jautājumiem regulāri tiktu rīkoti forumi valdību līmenī. Tādējādi ar Eiropas Savienības palīdzību tiktu panākts, ka Iekšlietu ministrijas un citas atbildīgās iestādes piekrīt atvērt seifus, kuros rūpīgi glabājas padomjlaiku drošības dienestu dokumenti, un līdztekus tam, protams, turpināt vēstures stāstus ietērpt jaunajai paaudzei saprotamā un pieņemamā veidā.

***

viedokļi

Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte: “Jauniešu nezināšana atspoguļo sabiedrības nezināšanu, jo kopumā interese par vēsturi, īpaši Latvijā, man šķiet, ir nepietiekama. Mēs interesējamies par atsevišķiem, ļoti spilgtiem brīžiem, bet nesaliekam tos kopīgā ainā. Lai jauniešiem palīdzētu saprast, cik vēsture ir nozīmīga viņu pašu nacionālās identitātes, viņu pašu personības izveidē un cik nozīmīga tā būs viņu dzīvē, par vēsturi ir jāstāsta interesanti, bez didaktikas.”

Milans Zvers, Eiropas Parlamenta deputāts no Slovēnijas: “Mēs nevaram saprast šodienu un nākotni, ja ignorējam pagātni. Tā mēs nevaram noteikt turpmāko demokrātijas attīstību vai nākotni Eiropā. Mums ir nepieciešams uzlabot politisko kultūru un sniegt lielāku pārredzamību demokrātiskajos procesos. Patlaban demokrātija ir trausla, tāpēc mums ir jāstiprina izglītība demokrātijas procesos, kur skolām, medijiem, zinātnei un politiķiem ir svarīga loma.”

Lazlo Tokes, Eiropas Parlamenta deputāts no Ungārijas: “Lai arī imperiālisms, nacisms un fašisms jau sen ir izpētīts, mēs joprojām esam parādā noteiktu vēsturisku spriedumu par totalitāro komunismu, kas atstāja traģisku ietekmi uz abiem pasaules kariem un kam bija ļoti negatīva ietekme uz Eiropas un pasaules vēsturi 20. gadsimta otrajā pusē. Mums nevajadzētu izmantot dubultos standartus, vērtējot totalitāro režīmu kara noziegumus, genocīdu un masveida slepkavības, neatkarīgi no tā, kādas totalitārās diktatūras to darījušas. Tie jebkurā gadījumā paliks noziegumi pret cilvēci.