Lasīšanas ilgums: 4 minūtes
Raksts publicēts The Economist gada pārskatā Pasaule 2011.
Autore: Sandra Kalniete
Pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam un mainoties klimatam, arvien akūtāka ir globālā pārtikas nodrošinājuma problēma, vienlaikus saglabājot dabas resursus nākošajām paaudzēm. Latvijas zemnieki pasaules pārtikas tirgus konjunktūras svārstības pēdējos gados ir izjutuši uz savas ādas – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Tāpēc viņiem ir svarīga gan godīga, neizkropļota konkurence Eiropas zemnieku starpā, gan Eiropas Savienības atbalsts konkurētspējas nodrošināšanai. Viņi ir ļoti ieinteresēti ES lauksaimniecības politikas saprātīgā reformā. Tās aprises izveidosies 2011. gadā.
Eiropas Savienība lielākā pasaules pārtikas tirgus dalībniece – aptuveni 20% pasaules pārtikas eksporta un importa. Papildus milzīgajam iekšējam patēriņam un 80 miljardiem eiro eksporta ieņēmumu, Eiropas pilsoņi caur ES budžetu katru gadu piemaksā lauksaimniekiem, zemju īpašniekiem un pārtikas ražotājiem vēl aptuveni 50 miljardus eiro.
Šie miljardi ir ES kopējā budžeta vislielākā daļa. Ta tiek vērtēta visai pretrunīgi. Daudzi ES lauksaimniecības politikas kritiķi norāda uz neatbilstību starp tās deklarētājiem mērķiem un atbalsta maksājumi patieso sadali. Konkrētie atbalsta saņēmēji pat nav skaidri zināmi – tie pirmo reizi tika publiskoti tikai 2009. gadā, bet tikko Eiropas Kopienu tiesa nolēma, ka atbalsta saņēmēju vārdu publiskošana ir pretrunā ar tiesībām uz privātumu. It kā Eiropas nodokļu maksātājiem nebūtu tiesības zināt, kā tiek izlietota viņu nauda!
Tomēr Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) netaisnīguma mērogi ir zināmi arī bez šiem precīzajiem datiem – viena piektdaļa lielāko saimniecību un pārtikas ražošanas kompāniju saņem četras piektdaļas atbalsta maksājumu. Dalībvalstu starpā šīs atšķirības arī ir milzīgas – rēķinot uz vienu hektāru, Latvijas zemnieki saņem trīsreiz mazākus maksājumus nekā vidēji ES un piecreiz mazākus nekā Grieķijā. Fakts, ka izdevumu īpatsvars Latvijas lauksaimnieciskajā ražošanaā ir virs ES vidējā līmeņa, šo aplamību padara vēl nejēdzīgāku.
Eiropas lauksaimniecība ir pārmaiņu priekšā. Ne tikai šo netaisnību dēļ, bet arī tādēļ, ka vispārējās budžeta izdevumu taupīšanas laikmetā Eiropas sabiedrībai ir vajadzīgs skaidrāks pamatojums, kādiem mērķiem un kā tiek izmantoti lauksaimniecības un lauku attīstības budžetā atvēlētie 50 miljardi eiro un kādu kopējo labumu no tā gūst Eiropas nodokļu maksātāji.
Līdz šim KLP mērķi ir bijuši „tradicionāli” – Eiropas (paš)nodrošinātība ar kvalitatīvu pārtiku par samērīgu cenu, lauksaimniecības ražīgums un „pietiekama dzīves līmeņa” nodrošināšana laukos.
KLP radikālākas pārveidošanas (vai pat likvidēšanas) aizstāvji, ir skeptiski gan par vajadzību pašnodrošināties ar pārtiku, gan par zemnieku ienākumu atbalstu. Viņi uzskata, ka maksimāli brīvs pasaules pārtikas tirgus ir galvenā pārtikas nodrošinātības ķīla, bet Eiropā ir daudzas citas sociālās grupas, kuras ir daudz mazāk aizsargātas kā lauksaimnieki. Viņi uzsver vides aizsardzības, ainavu saglabāšanas, teritoriālās plānošanas un dzīvnieku labturības nozīmi, iestājas par maksimāli brīvu konkurenci gan Eiropas iekšējā, gan pasaules pārtikas tirgū. Protams, šie kritiķi dažbrīd šķiet dzīvojam ideālā pasaule, kurā nevainojami darbojas pārtikas piegādes ķēdes, nav konfliktu vai katastrofu, kuras var tās pēkšņi pārtraukt un kurā Eiropas valstu zemnieki uz burvju mājiena spēj pārkvalificēties citām nodarbēm un vienlaikus saglabāt lauku dzīvesveidu.
Savukārt, „vecās Eiropas” lauksaimnieki un viņu spēcīgie politiskie pārstāvji (kuru ir daudz gan dalībvalstu lauksaimniecības ministrijās, gan Eiropas Parlamentā) ir visai neapmierināti ar mēģinājumiem padarīt lauksaimniecību zaļāku, tirgu brīvāku un ES atbalstu sadalīt taisnīgāk. Tas arī ir saprotami, jo taisnīgāks atbalsts brīvākā tirgū nozīmē ievērojamus samazinājumus maksājumos, kurus viņi ir saņēmuši desmitiem gadu.
Visās diskusijās par KLP mērķiem ir nojaušamas dalībvalstu finansiālās intereses un iekšpolitisko cīņu drāmas. Francijas un Vācijas lauksaimnieki un zemju īpašnieki ir politiski ļoti ietekmīgi. Viņi ir galvenais spēks, kurš gribētu saglabāt patreizējo situāciju lauksaimniecības budžeta sadalē pēc iespējas ilgāk. Viņiem ir savi ekonomiskie argumenti – patreizējie tiešie atbalsta maksājumi ietekmē zemes īpašumu hektāra vērtību un kredīta garantijas. Strauja šo maksājumu samazināšana, varētu destabilizēt daudzu lauksaimnieku bilanci. Tomēr Eiropā ir sācies „jostu savilkšanas laiks” un vairāk naudas ne ES kopējā, ne nacionālajos budžetos nebūs. Bez tam, turpināt jauno dalībvalstu diskrimināciju tādā mērogā kā līdz šim, ir politiski neiespējami.
2011. gada notiks sīvākās kaujas par jaunās lauksaimniecības atbalsta politikas aprisēm. Eiropas Komisija tikko publicējusi pirmos politikas dokumentus par lauksaimniecību un budžetu. Lai arī tie pagaidam ir diezgan vispārīgi un nopietni mainīsies dalībavalstu un parlamenta debašu gaitā, jau var saredzēt tās galvenās aprises.
Pirmkārt, lauksaimniecības atbalsta kopajoms, visticamāk, samazināsies. Dalībvalstis, kurām jāmazina milzīgi budžeta deficīti un citai citu jāglābj no bankrota, nav noskaņotas palielināt kopējo Eiropas budžetu. Vienlaikus ES ir apņēmusies finansēt jaunas politikas prioritātes, to skaitā – inovācijas, klimata pārmaiņu mazināšanu un kopējo ārpolitiku. Daudzi ES institūcijās skatās uz līdzšinējais lauksaimniecības budžetu, kā uz līdzekļu avotu jauno politiku finansēšanai. Tomēr samazināšanu īstenot nebūs tik vienkārši, jo Lisabonas līgums ir paplašinājis Eiropas Parlamenta lemšanas tiesības lauksaimniecības un budžeta jautājumos un deputāti stingri iebilst pret būtisku lauksaimniecības budžeta samazinājumu. Šobrīd ir pāragri spriest ar ko šī cīņa beigsies. Tāpēc politiķi un eksperti izsaka visdažādākās prognozes par lauksaimniecības budžeta “nogriešanu” – no dažiem procentiem līdz gandrīz ceturtdaļai.
Otrkārt, lauksaimniecības maksājumi kļūs taisnīgāki. Jautājums gan paliek – cik lielā mērā? Latvijas zemniekiem galvenais nav atbalsta maksājumu absolūtais lielums, bet gan konkurenci kropļojošo atšķirību mazināšana. Mūsu mērķis ir maksimāli pietuvoties jaunajam vidējam atbalsta līmenim Eiropā un panākt, ka maksimalās atšķirības starp dalībvalstīm nav lielākas par pusotru reizi. Ir jāizbeidz līdzšinēja politika, kura faktiski nozīmē, ka vairāk saņem tie, kas vēsturiski ir saņēmuši vairāk un jāpāriet uz skaidriem objektīviem kritērijiem atbalsta aprēķināšanā. Ir arī jānosaka atbalsta „griesti” vislielākajām saimniecībām un ražotnēm, un jāpārtrauc maksājumi „ dīvana zemniekiem”, kuru vidū pazīstamākie ir Monako princis Ādams II, Vestminsteras hercogs un Zviedrijas karalis.Treškārt, lauksaimniecības politika kļūs „zaļāka”. Respektīvi, zemnieki saņems ne tikai atbalstu par darbu un dzīvi laukos un kvalitatīvas pārtikas ražošanu, bet arī par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vides kvalitātes nodrošināšanu. Tie ir sabiedriskie pakalpojumi, kurus zemnieki sniedz visai sabiedrībai un šis viņu darbs ir atbilstīgi jāatmaksā. Tiesa, vēl neskaidri ir šo „zaļo pakalpojumu” vērtēšanas principi. Pie tam, pret lauksaimniecības politikas „apzaļumošanu” iebilst Eiropas lielākās lauksaimnieku organizācijas – tās uzskata, ka pārāk liels uzsvars uz zaļo komponenti samazinās eiropiešu konkurētspēju pasaules tirgū.
Ar globālo konkurētspēju saistās arī citi Eiropas zemniekiem svarīgi politikas jautājumi – tirdzniecības līgumi ar partneriem ārpus Eiropas un ģenētiski modificētās pārtikas pieļaujamība. Ja Eiropas tirgus tiktu pilnība atvērts Amerikas un Austrālāzijas lauksaimniekiem, kuri ražo pārtiku par ļoti zemām cenām un ievērojot zemākus dzīvnieku labturības un ekoloģiskos (tai skaitā ģenētiskās modifikācijas) standartus, tad daudziem zemniekiem Eiropā būtu jābankrotē. Eiropieši vēlas ēst drošu un kvalitatīvu pārtiku, un šie augstie standarti ir jāievēro visām valstīm, kas vēlas Eiropā tirgot savus pārtikas produktus. Šīs prasības nav pa spēkam pasaules nabadzīgākajām valstīm. Tā nu iznāk, ka ES it kā aizver durvis nabadzīgo valstu lauksaimnieku ražojumiem, bet ar otru roku sniedz šīm pašām valstīm lielu attīstības palīdzību.
Lauksaimniecība un lauku apdzīvotība gan Latvijai, gan citām Eiropas valstīm nav tikai saimniecisks jautājums, bet arī nacionālās identitātes, dzīves veida un nacionālās drošības jautajums. Tāpēc lauksaimniecības un lauku attīstības politika arī turpmāk būs pirmkārt nevis kopējās ekonomiskās politikas atvasinājums , bet gan savu patstāvīgu vērtību un iekšējo loģiku saturoša stratēģiska politika. Taisnīgāka un zaļāka, bet joprojām konservatīva un pamatīga.