Lasīšanas ilgums: 2 minūtes

Pašreizējā ĢMO tiesiskajā regulējumā nav pilnībā ņemta vērā vajadzība dot lielāku brīvību dalībvalstīm saistībā ar ĢMO audzēšanas jautājumiem, jo tajā nav paredzēts pietiekams elastīgums, lai tās varētu lemt par ĢMO audzēšanu pēc tam, kad tie ir atļauti ES līmenī.

Ar ierosināto regulu paredzēts īstenot šīs pamatnostādnes, nodrošinot juridisko pamatu ES tiesiskajā regulējumā par ĢMO, lai visā dalībvalstu teritorijā vai tās daļā pilnvarotu dalībvalstis ierobežot vai aizliegt to ĢMO audzēšanu, kuriem piešķirtas atļaujas ES līmenī. Šie aizliegumi vai ierobežojumi tiek pamatoti ar citiem apsvērumiem, nevis vides un veselības risku novērtējumā minētajiem apsvērumiem saskaņā ar ES atļauju piešķiršanas sistēmu.

Tas, ka dalībvalstīs patlaban nav normu, kas ļautu novērtēt atļauju saņēmušos ĢMO, rada situāciju, ka vairākos gadījumos dažas dalībvalstis lemj, pamatojoties uz nezinātniskiem apsvērumiem. Dažas no tām ir atsaukušās uz pieejamajām drošības klauzulām vai izmantojušas Līgumā paredzētās īpašās paziņošanas procedūras iekšējā tirgū, lai varētu aizliegt ĢMO audzēšanu valsts līmenī. Gaidāms arī, ka ierosinātais grozījums nodrošinās juridisko noteiktību dalībvalstīm, kuras vēlas ierobežot vai aizliegt ĢMO audzēšanu. Visbeidzot tas nodrošinās lielāku skaidrību iesaistītajām ieinteresētajām personām (piemēram, ĢMO audzējošiem lauksaimniekiem, bioloģiski ražojošiem lauksaimniekiem, tradicionāli ražojošiem lauksaimniekiem, sēklu ražotājiem/ eksportētājiem/ importētājiem, mājlopu audzētājiem, barības pārstrādes uzņēmumiem un patērētājiem un biotehnoloģijas uzņēmumiem) par ĢMO audzēšanu ES un, iespējams, padarīs lēmumu pieņemšanas procesu prognozējamāku.

Sandra Kalniete: “Latvijas sabiedrībā ir  negatīva attieksme pret ĢMO audzēšanu. Tas ir jūtīgs jautājums, kurš atspoguļo konfliktu starp lielražotājiem un bioloģisko lauksaimniecību. Kamēr man nav pārliecības, ka ES spēs  atrast vienotu nostāju ĢMO audzēšanas jautājumā  un turēties pretī monopolu spiedienam, es atbalstīšu dalībvalstu tiesības savā teritorija ierobežot GMO audzēšanu arī pēc tam, kad tie ir atļauti ES līmenī.

Tas nepieciešams, jo daudzu dalībvalstu sabiedrības pieprasa lielāku kontroli par GMO. Tas ir cieši saistīts ari ar dažādo  zemes izmantošanu un vietējo lauksaimniecības struktūru prasībām, atsevišķām ražošanas ķēdēm un patērētāju pieprasījumu dalībvalstīs.  Tas ir pamatoti, jo atbilst subsidiaritātes principam. Latvijā  75% pašvaldību, kuras, balstoties uz Pašvaldību Hartu un Latvijas likumdošanu, ir pasludinājušas savas teritorijas par brīvām no ĢMO.”