Lasīšanas ilgums: 14 minūtes
Sandra Kalniete referāts konferencē „1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti„ 2010. gada 3. maijā LU Lielajā Aulā.
Video no šī konference ir pieejams Latvijas Universitātes mājas lapa (Kalnietes referāts ir redzams otra daļa).
Rietumvalstu nostājas maiņa Baltijas valstu neatkarības atzīšanas jautājumā
Savu uzstāšanos gribu sākt, citējot kādas Eiropas lielvalsts vadītāju, kurš, uzzinot par Lietuvas 11.marta Neatkarības aktu, teicis: «Tie lietuvieši visu izgāzīs. Viņi gandrīz nekad nav bijuši neatkarīgi. Un kad bija, tad tā bija diktatūra. Nožēlojami ļaudis. Es sapratīšu, ja Gorbačovs būs spiests izmantot spēku.»[1] Kā to atklāj dažādi avoti, tad līdzīga attieksme pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības cīņu 1988. – 1991.gados valdīja arī citu Rietumvalstu varas gaiteņos.
Rīt Latvija svinēs divdesmit gadus kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Šis mūsu valsts un tautas vēsturiskais lēmums bija daļa no lielo ģeopolitisko pārmaiņu procesa, kura divdesmitgadi Eiropa atzīmē kopš 2009.gada rudens. Svinības simboliski sākās, atzīmējot Berlīnes mūra nojaukšanu 1989.gada novembrī un beigsies, pieminot PSRS sabrukumu 1991.gada decembrī. Lasot, klausoties un skatoties, kā Eiropas valstīs atceras šos vēsturiskos notikumus, mani sarūgtina tas, cik reti eiropieši piemin Baltijas valstu un tautu ieguldījumu Dzelzs priekškara sagraušanā. Stāsti galvenokārt ir par Centrālās un Austrumeiropas notikumiem un to atbalstu un entuziasmu, ar kādu Rietumvalstis bija atbalstījušas šos brīvības centienus. Ja piemin Baltijas valstis, tad galvenokārt PSRS iekšpolitiskajā kontekstā un saistībā ar PSRS sabrukumu.
Ikreiz, kad es stāstu eiropiešiem par notikumu īsto hronoloģiju, viņi negrib ticēt, ka 1988.gada vasarā, gandrīz desmit gadus pēc Polijas Solidaritātes sagrāves, demokratizācijas un brīvības cīņas Eiropā ar jaunu spēku atsākās tieši padomju okupētajās Baltijas valstīs. Mani tūdaļ mēģina palabot – runa taču ir par 1989.gada vasaru?, kas viņu atmiņās ir lielo notikumu laiks. Nē, es precizēju. Par 1988.gadu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Gadās arī kāds gudrinieks, kas pamāca, ka Baltijas valstis neatkarību ir atguvušas labvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā. Brīvība mums iekritusi klēpī kā dāvana. Diemžēl tādus apgalvojumus nākas dzirdēt arī Latvijā. Neprotam mēs lepoties ar mūsu tautas, politiķu un diplomātu sasniegto. Tāpat kā neprotam par pašu padarīto tā stāstīt pasaulei, lai Baltijas tautu veikums Dzelzs priekškara nojaukšanā ieņemtu tam atbilstīgu vietu Eiropas vēsturē un eiropiešu apziņā.
Baltijas valstis neatkarību atguva tāpēc, ka tāda biju mūsu tautu griba. Aktīvā trīs tautu līdzdalība politiskajos procesos atstāja vislielāko iespaidu uz Rietumu sabiedrisko domu un radīja simpātijas, kuras nevarēja ignorēt Rietumvalstu politiķi un valdības. Ja tas būtu bijis tikai politiķu ziņā, tad tie vislabprātāk Baltijas valstis būtu atstājuši PSRS varā, kamēr netiek atrisināti nozīmīgākie atbruņošanās un Vācijas apvienošanas jautājumi. Tāpēc Baltijas valstis neatlaidīgi klauvēja pie Rietumu slēgtajām durvīm, īstenojot „lienošās atzīšanas” (creeping recognition) politiku – arvien paplašināt neatkarības atbalstītāju loku un paaugstināt akadēmisko, politisko un diplomātisko kontaktu līmeni un atbalstu. Pamazām Rietumu noskaņojums sāka mainīties par labu Baltijas valstīm un sākot ar 1990.gada vasaru Rietumu politiķi arvien noteiktāk iekļāva Baltijas jautājumu sarunās ar PSRS vadību. Tāpēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu, politiķu un diplomātu nopelns ir tas, ka mēs pratām “uzspiest” Baltijas jautājumu Rietumvalstīm un to iekļaut starptautiskajā darba kārtībā.
Politiskais fons, uz kura no 1988.gada līdz 1991.gada augustam, norisinājās Baltijas tautu likteņdrāma, bija īpaši sarežģīts un dinamisks. 1988.gadā Rietumu vadītāji jau bija pieņēmuši Gorbačovu, kā vienīgo garantu reformām PSRS un atbruņošanās dialogam. Tajā pašā laikā viņi vilcinājās ar ekonomiskās palīdzības sniegšanu, kas bija nepieciešama, lai apturētu katastrofālo ekonomiskās situācijas pasliktināšanos PSRS. Turklāt, Padomijā pastiprinājās nacionālās neapmierinātības izpausmes, konsolidējās konservatīvā opozīcija un uz politiskās skatuves uznāca nākamais Krievijas prezidents Jeļcins. Kad 1989.gadā vasarā sakustējās Austrumeiropa un līdz ar Berlīnes mūra nojaukšanu 9.novembrī sākas Vācijas apvienošanās process, tad cerība uz Rietumu palīdzību bija faktors, kas lielā mērā sasaistīja Gorbačova rokas un atturēja no asas rīcības Austrumeiropā. Nacionālās atbrīvošanās kustību panākumi Baltijas valstīs izvirzīja ģenerālsekretāram skaudru izvēli: saglabāt PSRS vienotību vai ļaut iet Austrumeiropai. Viņš ļāva iete Austrumeiropai. Savukārt, tiklīdz Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā atbrīvojās no Padomijas kontroles, tā šīs valstis tūdaļ kļuva par Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstītājām.
Irākas iebrukums Kuveitā1990.gada 2.augustā deva Gorbačovam ietekmīgu instrumentu dialogā ar Rietumiem gan ekonomiskās palīdzības, gan Baltijas jautājumā. Ģenerālsekretārs apzinājās, ka PSRS atbalsts Persijas līča karā ASV prezidentam Bušam (George Bush) un Rietumvalstu vadītājiem bija tik ļoti nepieciešams, un tas viņam pavēra iespējas iekšpolitiskiem manevriem. Gorbačovs tuvinājās ar konservatīvo komunistu opozīciju, kas noveda pie 1991.gada asiņainā janvāra Lietuvā un Latvijā. Tomēr „draugs Gorbačovs” bija pārrēķinājies – slaktiņš Viļņā un Rīgā atstāja tik lielu iespaidu uz Rietumu sabiedrisko domu, ka Bušs un citi politiķi nevarēja ar to nerēķinātie un Gorbačova vardarbību nosodīja ne tikai vārdos, bet bija spiesti apliecināt darbos savu neapmierinātību arī darbībā. Baltijas jautājums arvien vairāk sāka ietekmēt starptautisko darbakārtību.
Rietumvalstu attieksme pret Baltijas valstu neatkarību ir aizraujoši interesants un pavērsieniem bagāts materiāls, kura izpēte ir pelnījusi ne tikai grāmatu, bet pat iespējams vairākas. Tāpēc, rakstot referātu, es biju spiesta atteikties no vairāku nozīmīgu varas un sabiedrības slāņu attieksmes maiņas atspoguļošanas. Es tik pat kā nepievēršos dažādu valstu parlamentu, sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu ieguldījumam Baltijas jautājuma atspoguļošanā un risināšanā. Es galvenokārt ieskatījos valdības vadītāju un ārlietu resoru taktikā un stratēgijā, jo valdība ir tā, kas īsteno valsts ārpolitiku un tās teiktajam vārdam un rīcībai straptautiskajās attiecībās ir noteicošais svars. Tāpat es nerunāju par Baltijas valstu politiķu, diplomātu un trimdas tautiešu lomu Baltijas neatkarības veicināšanā un sasniegšanā. Šai tēmai būs veltīta mana topošā grāmata, kuras piecas nodaļas jau ir uzrakstītas.
4.maijā, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, mēs ticējām, ka Rietumvalstis tūlīt atzīs mūsu valstisko neatkarību de facto, jo de jure tā jau pastāvēja. Gadu desmitiem Rietumi bija izmantojuši Baltijas jautājumu Aukstā kara cīņās ar Padomiju, pārmetot tai tautu pašnoteikšanās tiesību neievērošanu, gan atsakoties atzīt Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju.
Drīz vien Baltijas valstis pārliecinājās, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās raison d’état un realpolitik. Pat tās 54 valstis[2], kas nekad nebija atdzinušas Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, nesteidzās paust savu atbalstu, bet uzsvēra, ka Baltijas valstu neatkarība ir jautājums, kas risināms sarunās ar PSRS. Rietumvalstu attieksmi nemainīja arī tas, ka mūsu parlamenti bija īstenojuši tautu pašnoteikšanās tiesības[3].
1990.gada pirmajā pusē lielākā daļa mūsu Rietumu draugu ar bažām skatījās uz sarežģījumiem, kas Baltijas valstu dēļ radās attiecībās ar PSRS. Vēl neiecietīgāks noskaņojums valdīja Rietumu akadēmiskajās aprindās un arī lielā daļā sabiedrības, kas Baltijas valstu neatkarības centienus uztvēra kā iekšpolitisko draudu Gorbačovam un, tātad – arī draudu pašu eiropiešu drošībai. Klausoties rietumnieku brīdinājumos, aizrādījumos un vēlējumos nesteigties, mūsu aizdomas, ka baltieši kārtējo reizi var kļūt par sīknaudu lielvalstu interešu spēlē, tikai pastiprinājās.
Rietumu atturīgo attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu nevar aplūkot šķirti no jautājuma par Austrumeiropu. Patiesībā Rietumu valstu vadītāji nebija ne psiholoģiski, ne teorētiski gatavi tam, ko daudzus gadu desmitus paši bija sludinājuši, aicinot vājināt PSRS kontroli pār Austrumeiropu un izbeigt Auksto karu. Bailēs no nekontrolējamiem pavērsieniem, 1989.gada 16. janvārī uz Maskavu ar jaunievēlētā prezidenta Buša svētību slepenā uzdevumā devās bijušais valsts sekretārs Henrijs Kisindžers (Henry Kissinger), lai piedāvātu Gorbačovam divpusēju darījumu par Austrumeiropu. Kisindžers bija pārliecinājis prezidentu Bušu, ka stabilitātes vārdā ASV un PSRS ir jāvienojas par interešu pārdali Eiropā, nosakot, cik tālu sniedzas PSRS ietekme. Savukārt apmaiņai Kisindžers bija gatavs piedāvāt Rietumu solījumu nedarīt neko, kas paātrinātu pārmaiņu procesu Austrumeiropā un apdraudētu padomju intereses.[4] Faktiski, tas bija priekšlikums saglabāt status quo Eiropā, par to vienojoties eiropiešiem aiz muguras. Par šī plāna lietderību 28.martā valsts sekretārs Beikers (James Baker) dalījās ar New York Times žurnālistu. Valsts sekretāra atklāsme izraisīja sašutuma vilni Eiropas valstīs un ASV sabiedrībā. Kisindžera plānu tūdaļ nodēvēja par „Jalta – 2” un vairs neviens ASV politiķis to nevarēja izmantot.
Lasot Buša, Beikera, Tečeres (Margaret Thatcher), Miterāna (François Mitterrand) un citu politiķu memuārus, jābrīnās, cik nesagatavoti tik straujai notikumu attīstībai bija Rietumi. Tikai 1989.gada vasarā, gadu pēc tautas kustību izveidošanās Baltijas valstīs, pēc „Solidaritātes” uzvaras Polijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanās, demokrātiskās kustības aktivizēšanās Ungārijā un Čehoslovākijā Rietumu politiķi un politologi tā īsti sāka apzināties, ka pasaule stāv jauna laikmeta priekšā un ka līdzšinējā kārtība, kas balstījās uz divu spēku līdzsvarotu pretimstāvēšanu, ir apdraudēta. Valstu kancelejas drudžaini sāka strādāt pie jaunām ārpolitikas stratēģijām un taktikas. Tolaik Rietumeiropas vadītājus interesēja tikai Austrumeiropa – Polija, Čehoslovākija un Ungārija. Kā atrast risinājumus, kas būtu pieņemami Gorbačovam un kas dotu iespēju šajā Eiropas daļā atjaunot demokrātiju un izbeigt Auksto karu bez asins izliešanas. Baltijas valstu jautājums pilnībā bija atstāts PSRS ziņā. Bušs, Tečere, Miterāns un Kols (Helmut Kohl) bija vienoti pārliecībā, ka nedrīkst pieļaut neko, kas vājinātu Gorbačova pozīcijas PSRS.
Baltijas valstis savas neatkarības cerības visvairāk saistīja ar ASV atbalstu un ilgstoši piekopto neatzīšanas politiku. ASV dzīvoja gandrīz miljons baltiešu, kas bija spēcīgs un labi organizēts lobijs. Viņu iespaidā Kongresa un Senāta locekļi atklātāk nekā valdība politiski atbalstīja Baltijas valstis un abu palātu deputātu spiediens bija būtisks prezidenta un valsts sekretāra pozīcijas ietekmēšanā.
Pirmoreiz par Baltijas jautājumu PSRS ārlietu ministrs Ševardnadze un Beikers runāja 1989. gada 21. septembrī. Apliecinot ASV atbalstu Gorbačovam, Beikers izklāstīja ASV Baltijas politiku un uzsvēra, ka „mums…būtu ļoti grūti saglabāt pozitīvas attiecības, ja jūs atradīsiet par nepieciešamu lietot spēku Baltijā”.[5] Šo pašu nostāju Bušs atkārtoja Gorbačovam 1989.gada 2. un 3. decembrī, kad Maltā beidzot notika viņu pirmā tikšanās. Baltijas jautājumu viņi pārrunāja divatā un runātais zināms no prezidenta pārstāsta palīgiem: „Bušs teicis [Gorbačovam], ka, ja centrālās padomju autoritātes būs par iemeslu vardarbībai Baltijā, tad tas radīs pretpadomju jūtu ugunsvētru ASV, bet, ja Gorbačovs turēs savu solījumu un izvairīsies no vardarbības, tad ASV valdība ievēros atturību savos izteikumos par šo jautājumu.” [6] Faktiski Bušs deva netiešu solījumu neizdarīt spiedienu uz Gorbačovu, kamēr vien Baltijā nav asinis un tanki. Savu solījumu Bušs turēja līdz pēdējam –ASV bija trīsdesmit septītā valsts, kas atzina Latvijas atjaunoto neatkarību. Bušs gaidīja līdz Gorbačovs paraksta Baltijas valstu brīvlaišanu.
Uzzinājis par Lietuvas neatkarības Akta pieņemšanu, Bušs tam veltīja tikai pāris teikumus kārtējā preses konferencē, sakot “Mēs ļoti priecājamies par šo pašnoteikšanas ideju, pie tam mēs uzskatam, ka ir ļoti būtiski, lai viss notiekošais notiktu miermīlīgā ceļā.”[7] Tikmēr senatori un kongresmeņi prasīja Lietuvas tūlītēju atzīšanu. Senāts pat mēģināja pieņemt rezolūciju, taču par atvieglojumu administrācijai to noraidīja ar 59 balsīm pret un 36 par.[8] Kamēr Gorbačovs aprobežojās ar dažādu dekrētu, tajā skaitā provokatīvu, izsludināšanu, tikmēr ASV, tāpat kā pārējie rietumnieki varēja atļauties būt atturīgi Baltijas jautājumā. Taču ASV iejaucās ikreiz, tiklīdz PSRS uzsāka pastiprinātus karaspēka manevrus un draudīgas vai vardarbīgas akcijas Baltijas valstīs. Sekoja Buša vēstule vai telefona zvans Gorbačovam.
Buša piesardzība Baltijas jautājumā vēl vairāk palielinājās pēc Irākas iebrukuma Kuveitā. Buša veidotajai koalīcijai bija vajadzīgs PSRS atbalsts, tāpēc Bušs 1990.gada rudenī piekopa īpaši uzmanīgu politiku attiecībās ar Gorbačovu. Prezidents mēģināja izvairīties no nosodošu paziņojumu sniegšanas pat pēc 1991.gada asiņainā janvāra notikumiem Viļņā un Rīgā. Tomēr ASV sabiedrībā valdīja tāds sašutums, ka Prezidents Kongresa un Senāta iespaidā rakstīja personīgu vēstuli Gorbačovam, kurā brīdināja, ka būs spiests apturēt ASV ekonomisko palīdzību PSRS. Savukārt Beikers informēja Maskavu, ka neredz jēgu noturēt februārī plānoto ASV – PSRS samitu.[9] Par Bušu varētu teikt, ka viņš bija Prezidents, kas vienmēr nokavēja ar politisko vērtējumu. Atliek vien atcerēties viņa bēdīgi slaveno runu Kijevā, kurā viņš nosodīja „pašnāvniecisku nacionālismu” un pamācīja, ka „brīvība nav tas pats, kas neatkarība”.[10] Un to prezidents teica tikai dažas nedēļas pirms augusta puča Maskavā, kas ievadīja strauju PSRS sabrukumu!
Līdzās Bušam otrs nozīmīgs spēlētājs Baltijas jautājumā bija Vācijas kanclers Helmuts Kols. Viņa galvenā prioritāte bija Vācijas apvienošana un nekas, kur nu vēl mazās Baltijas valstis, kuru tautas nelaikā bija sadomājušas atgūt neatkarību, nedrīkstēja aizkavēt četrdesmit gadus gaidīto sadalītās Vācijas apvienošanu. Kanclers nesaskatīja pretrunu tajā, ka vācu tautai bija tiesības uz pašnoteikšanos un Vācijas apvienošanos, bet latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, saskaņā ar šīm pašām tiesībām, valsts nepienācās. Vismaz ne tuvāko piecu gadu laikā. [11]
Lēmumu par apvienošanos bija jāpieņem Uzvarējušo sabiedroto Padomei (Four Power Allied Council), kuru veidoja PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija. Pat ja M.Tečere un F.Miterāns raizējās par ģeopolitiskajām sekām, kuras radīs atjaunota un spēcīga Vācija Eiropā, tad viņi, tāpat kā Dž.Bušs, bija Kola sabiedrotie. Kols labi saprata, ka bez Gorbačova piekrišanas nenotiks apvienošanās un neatrisināsies Vācijas turpmākā dalība NATO. Tāpēc Gorbačovs par jebkuru cenu bija jāpadara par sabiedroto un jāatvieglo viņa dzīve iekšpolitiski gan ar ievērojamu aizdevumu[12], gan strostējot Baltijas valstis par steigu, kas bija drauds Padomijas stabilitātei un «dārgajam Mihailam». Kola atturību daļēji kompensēja Vācijas ārlietu ministra Hansa Dītriha Genšera (Hans-Dietrich Genscher) atbalstošākā nostāja Baltijas jautājumā. Ministrs bija dziļi pārliecināts, ka tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos, ka Eiropas robežas arī pēc Helsinku vienošanās ir maināmas miermīlīgā ceļā.
Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere sākotnēji uzskatīja, ka, lai arī Liebritānija nekad nav atteikusies no neatdzīšanas politikas, pēc Helsinku vienošanās parakstīšanas faktiski ir notikusi Baltijas valstu status quo PSRS sastāvā atdzīšana..[13] Savā atbildes vēstulē AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Tečere norādīja: „… nav šaubu, ka efektīva un ilga Baltijas neatkarība būs atkarīga no līguma ar Padomju Savienību…. Mēs ļoti ceram, ka sarunas ar padomju valdību, kas novedīs pie visām pusēm pieņemama risinājuma, būs iespējamas visdrīzākajā laikā”.[14] Tādējādi Viņas Majestātes valdība sākotnēji atbalstīja PSRS pozīciju, ka Baltijas jautājums ir Padomijas iekšējā lieta.
Tomēr jau dažus mēnešus vēlāk Lielbritānija sāka piekopt cietāku valodu pret PSRS. Ārlietu ministrs Duglass Hērds (Douglas Hurd) brīdināja Padomiju, ka ja tā neuzsāks konstruktīvu dialogu ar Baltijas valstīm, Rietumi var vērst sankcijas pret PSRS. Tečere pēc tikšanās ar premjerministri Kazimiru Prunskieni atzina, ka Lietuvas tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos.[15] Vēl pozitīvāks pagrieziens Lielbritānijas nostājā sākās 1991.gada janvārī, kad Līča kara aizsegā PSRS sāka asiņainu izrēķināšanos Viļņā un Rīgā. Lielbritānija ne tikai asi nosodīja Maskavas akcijas Lietuvā un Latvijā, bet arī paziņoja, ka tā aptur Know-How fonda divu gadu darbības programmu PSRS un pieprasīja Eiropas Kopienas palīdzības apturēšanu PSRS. Džons Meidžors (John Major) turpināja Tečeres valdības uzsākto balansēšanu starp atbalstu Gorbačovam un prasību risināt sarunas ar Baltijas valstīm. Premjerministrs piekopa tādus publiskus uzmanības žestus kā tikšanās ar Baltijas valstu vadītājiem Londonā vai Baltijas valstu pārstāvniecību vadītājiem Maskavā. Tas gan sildīja Baltijas politiķu un diplomātu sirdis, nedaudz kaitināja Gorbačovu, bet būtiski netuvināja Baltijas valstu neatkarību.
Piesardzība, pragmatisms un cinisms – tā es raksturotu Miterāna attieksmi pret Baltijas valstu neatkarību. Viņam pieder vārdi: «Es saprotu Gorbačovu. Ja man pieprasītu Elzasu vai Basku zemi, arī es nevarētu teikt jā!»[16] Lai arī jau septiņdesmito gadu beigās franču sovjetologi brīdināja, ka Padomju impērijas drīzs sabrukums ir nenovēršams,[17] Miterānu pārmaiņas Austrumeiropā un Baltijas valstīs pārsteidza, biedēja un pat kaitināja. Elizejas pils un ārlietu ministrija uzskatīja, ka process ir pārāk straujš, tāpēc nedrīkst darīt neko, kas to veicinātu un sarežģītu Gorbačova politiku. Baltijas jautājumā Francijas paziņojumi aprobežojas ar pašnoteikšanās tiesību un neatdzīšanas politikas retoriku, tajā pašā laikā strikti uzsverot, ka Baltijas valstis vēl arvien ir integrētas Padomju Savienības sastāvā un to nepacietība nedrīkst apdraudēt Gorbačovu un citus Eiropai svarīgus jautājumus.
Šī oficiālā Francijas vadītāju pozīcija bija krasā pretrunā ar sabiedrības noskaņojumu valstī. Kopš lielās franču revolūcijas franču intelektuāļu tradīcija ir nostāties taisnības un brīvības pusē. Taisnība bija Baltijas valstīm, un franču plašsaziņas līdzekļi atbalstīja mūsu brīvības centienus. Pat pēc Līča kara sākuma Baltijas jautājums nepazuda no ziņām un laikrakstu pirmajām lappusēm. Pēc asiņainā slaktiņa Viļņā un Rīgā Gorbačova popularitāte Francijā piedzīvoja laikam straujāko kritumu Eiropā.
Ar Baltijas jautājumu ir saistītas divas epizodes, kuras politiķi nelabprāt piemin savos memuāros. Tās atklāj, cik viegli realpolitik vārdā valstsvīri gatavi atkāpties no vērtībām un principiem, kurus paši vēl nesen bija sludinājuši. Miterāns, baidoties, ka Gorbačova vietā varētu stāties kārtējais padomju diktators un Kols, gribot uzlabot Vācijas–PSRS attiecības, 1990.gada 26.aprīlī nosūtīja kopīgu vēstuli Lietuvas prezidentam Landsberģim, kurā aicināja iesaldēt Neatkarības aktu un sākt sarunas ar Maskavu.[18] Pirms tam šādu priekšlikumu ASV jau bija piedāvājusi Maskavai un saņēmusi apstiprinājumu, ka tā uzskatīs iesaldēšanu par pietiekamu, lai sāktu sarunas.[19] 29.jūnijā Lietuvas Seims pieņēma lēmumu uz laiku apturēt Neatkarības aktu. Maskava 1.jūlijā paziņoja, ka atceļ embargo. Pirmā Baltijas krīze bija pārvarēta un Gorbačovs atkal varēja atgriezties pie starptautiskās politikas lielajiem jautājumiem.
Otra epizode saistīta ar Francijas ielūgumu Baltijas valstu ārlietu ministriem viesu statusā piedalīties Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Parīzes konferencē 1990.gada 19.un 20.novembrī. Baltijas valstu uzaicināšana uz konferenci bija Ziemeļvalstu iniciatīva, kuras īstenošanā bija ieguldīts liels diplomātiskais darbs. Ielūgums pa diplomātiskiem kanāliem bija saskaņots arī ar Maskavu. Diemžēl Igaunijas ārlietu ministrs Meri, neskatoties uz vienošanos šo ielūgumu publiski neizpaust, pirms došanās uz Parīzi sensacionālo ziņu darīja zināmu presei.[20] Dažas minūtes pirms apspriedes sākuma Gorbačovs, piedraudot konferenci atstāt, pieprasīja Baltijas ārlietu ministrus izraidīt, un Jānim Jurkānam, Algirdas Saudargas un Lennart Meri konferences viesu loža bija jāatstāj. PSRS ultimāts bija pliķis Francijai, jo to, kas saskaņots pa diplomātiskiem kanāliem, nemēdz mainīt pēdējā brīdi. Kāpēc Gorbačovs tā rīkojās? 1990.gada rudenī viņa politiskā izdzīvošana bija tik apdraudēta, ka viņš ar katru dienu arvien vairāk bija spiests pakļauties konservatīvo prasībām. Konferencē Baltijas jautājumu savās runās nepieminēja neviens no lielvalstu vadītājiem.
PSRS noraidījums piesaistīja daudz lielāku uzmanību nekā būtu izpelnījusies Baltijas delegāciju atrašanās zālē. Dānijas un Īslandes ārlietu ministri Ufe Ellemans Jensens (Uffe Elleman-Jensen) un Jons Baldvins Hanibalsons (Jon Baldwin Hannibalsson) sarīkoja saviem Baltijas kolēģiem kupli apmeklētu preses konferenci. Neskatoties uz sarūgtinājumu, izraidīšanas politiskie ieguvumi tomēr bija lielāki nekā zaudējumi.
Atbalsts, ko Baltijas valstis saņēma no Ziemeļvalstīm ir pelnījis apjomīgu pētījumu, jo tieši Ziemeļvalstis viskonsekventāk atbalstīja Baltijas valstu neatkarības centienus. Tieši Ziemeļvalstis, katra gan atšķirīgā līmenī un intensitātē, regulāri un pārdomāti īstenoja «lienošās atzīšanas» politiku: valdības vadītāju un Augstākās Padomes priekšsēdētāju vizītes, oficiālo delegāciju apmaiņa starp parlamentiem, Baltijas valstu ministru piedalīšanās Ziemeļu Padomes rīkotajās ministru sanāksmēs, informācijas biroju atvēršana galvaspilsētās Kopenhāgenā un Stokholmā, kā arī Rīgā. Bez tam Ziemeļvalstu vadītāji un ārlietu ministri Baltijas valstu jautājumu sistemātiski uzrunāja arī starptautiskajās organizācijās un Maskavā.
Vistālāk savā atbalstā gāja Īslande un Dānija. Īslandes parlaments pēc 1991.gada janvāra slaktiņa Viļņā pieņēma rezolūciju, aicinot valdību nodibināt diplomātiskās attiecības ar Lietuvu. Tomēr pēc PSRS drauda atsaukt vēstnieku, valdība lēmumu uz nenoteiktu laiku atlika. Hanibalsons bija vienīgais ārlietu ministrs, kas asiņainajā janvārī uzdrošinājās apmeklēt Baltijas valstu galvaspilsētas.
Pēc 4.maija deklarācijas Dānijas premjerministrs Pauls Šluters (Poul Schlüter) vēstulē Augstākās Padomes priekšsēdētājam A.Gorbunovam apliecināja ”…ka starp Dāniju un Latviju aizsāksies ilga, auglīga un abpusēji izdevīga sadarbība”. Tālāk viņš raksta, ka „Dānijas valdība stingri atbalsta sarunas uz vienlīdzīgiem pamatiem starp PSRS un Latviju, lai izdotos sasniegt abpusēji pieņemamu risinājumu, piešķirot pilnīgu realitāti Latvijas neatkarības formālajam statusam.”[21] Šajā teikumā ir izklāstīti četri svarīgi Dānijas Baltijas politikas principi: stingrs starptautisks atbalsts, sarunu pušu vienlīdzība, rezultātiem jābūt abpusēji pieņemamiem un Latvijas neatkarībai jākļūst par realitāti. Šos principus Dānijas valdība turpmāk konsekventi un aktīvi atbalstīja.
Sākotnēji Zviedrijas nostāja Baltijas jautājumā bija pasīva un vērojoša, jo to biedēja satricinājums, kādu piedzīvotu PSRS pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un kā tas ietekmētu Zviedrijas drošību. Varbūt tāpēc 1989.gadā, apmeklējot «padomju Baltijas republikas», ārlietu ministrs Stēns Andešons (Sten Andersson) apgalvoja, ka Baltijas valstis nav okupētas un aicināja samierināties ar pašnoteikšanos PSRS sastāvā,[22] kas izraisīja sašutuma vilni ne tikai Baltijā, bet arī Zviedrijā.
Tomēr tautas kustībām pieņemoties spēkā, Zviedrija saprata, ka savu drošības interešu dēļ tai ir aktīvāk jāpievēršas Baltijas jautājumam. Ārlietu ministrija nolēma atvērt Rīgā un Tallinā Ļeņingradas ģenerālkonsulāta nodaļas. Tas bija tālredzīgs lēmums, kas Zviedrijai devu ekskluzīvu pieeju autentiskai informācijai par procesa attīstību Baltijas valstīs un ietekmīgu balsi kontaktos ar citām Rietumvalstīm, kas līdz tam analīzi galvenokārt balstīja uz savu Maskavā akreditēto diplomātu ziņojumiem. Asiņainajā janvārī Stokholmā atvēra Baltijas valstu informācijas biroju, kur dažus mēnešus arī man bija iespēja strādāt. 1990.gada otrajā pusē Zviedrija bija pilnībā atmodusies no savas neitralitātes miega un kļuvusi par Baltijas valstīm nozīmīgāko reģiona valsti. Pat Maskava ar to nevarēja nerēķināties, un arī pēc 1991.gada asiņainā janvāra konsulāti Tallinā un Rīgā turpināja savu darbību.
Trīs Baltijas valstis 1988.-1991. gadā izaicināja pasauli ar savu uzdrīkstēšanos prasīt atjaunot 1940.gadā PSRS atņemtās un 1943.gadā Teherānā notirgotās valstis. Šī prasība nesaskanēja ar Rietumvalstu plāniem, kas uzskatīja, ka baltiešu nepacietība apdraud stabilitāti Padomju Savienībā un tātad – arī pasaulē. Baltijas krīzes laikā prezidents Bušs esot teicis:«Es nevēlos,, lai cilvēki pēc divdesmit vai četrdesmit gadiem atskatās un saka: Lūk, kur viss aizgāja greizi. Lūk, kur progress apstājās.»[23]
Cik labi, ka pirms divdesmit gadiem baltieši neklausījās dažādajos «labvēļos»! Cik labi, ka mēs ticējām sev un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nākotnei! Tagad cilvēki var atskatīties un teikt: „Pirms divdesmit gadiem trīs Baltijas sprīdīši paklupināja padomju Milzi Lutausi un beidza pastāvēt padomju ļaunuma impērija. Lūk, kad sākās īstās pārmaiņas!”
[1] Attali, Jacques. Verbatim. Chronique des annees 1988-1991. Tome 3. – Paris: Fayard, 1995. pg.450
[2] Hough, William H. The Annexation of the Baltic states and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory. Journal of international and Comparative Law, vol. 6, number 2, winter 1985.
[3] ANO normatīvie akti, kas nosaka, kā īstenojamas tautu pašnoteikšanās tiesības, ir nepietiekami izstrādāti. Tie galvenokārt attiecās uz dekolonizācijas procesu. Baltijas valstu jautājumā ANO pašnoteikšanos neatbalstīja.
[4] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott. At the Highest Levels: The Inside Story of the End of the Cold War. London: Little, Brown and Company, 1993. pg. 15
[5] Baker, James A. The Politics of Diplomacy. Revolution, War and Peace. 1989 – 1992. N.Y.: G.P.Putnam’s Sons, 1995. pg. 147.
[6] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott pg. 164.
[7] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott pg. 194.
[8] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 199
[9] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 319
[10] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 418
[11] Hiden, John, Made, Vahur, and David J. Smith. The Baltic Question during the Cold War. London: Routledge, 2008. pg. 171
[12] Vācija aizdeva PSRS 5 miljardus vācu marku. Hiden, John, Made, Vahur, and David J. Smith pg. 172
[13] Independent, 28 March 1990, pg.1.
[14] M.Tečeres vēstule A.Gorbunovam, 1990., maijs.
[15] Guardian, 15 May 1990, pg.1.
[16] Attali, Jacques, pg. 469
[17] Carrére d’Encausse, Hélène. L’Empire éclaté, Paris : Flammarion, 1978, pg.62-63. Vēsturniece secina, ka PSRS sabrukumu izraisīs Vudusāzija. Tajā pašā laikā viņa paredz, ka lai cik eiropeiskas un atšķirīgas no pārējās Padomijas būtu Baltijas tautas, nekas nevar apturēt to izzušanu.
[18] Landsbergis, Vytautas. Un peuple sort de prison. Paris, 2007.-pg.421.
[19] 1990.03.20. Beikers ierosināja Ševarnadzem apsvērt ideju uz diviem gadiem apturēt Lietuvas neatkarības aktu, kas dotu izeju no krīzes. Pēc konsultācijām Maskava šim risinājumam piekrīt. 3.maijā K.Prunskiene Vašingtonu informēja, ka Lietuva piekrīt šādam risinājumam. Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 202, 208. Vēstules
[20] Attali, Jacques, pg. 639
[21] P.Šlutera vēstule A.Gorbunovam, 1990.gada 19.maijs.
[22] Fredēns, Larss Pēters. Baltijas Brīvības Ceļš un Zviedrijas Diplomātija 1989-1991. Riga Atēna, 2007. pg. 47-52
[23] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg.201
Bibliography
Attali, Jacques. Verbatim. Chronique des annees 1988-1991. Tome 3. Paris: Fayard, 1995.
Baker, James A. The Politics of Diplomacy. Revolution, War and Peace. 1989 – 1992. N.Y.: G.P.Putnam’s Sons, 1995.
Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott. At the Highest Levels: The Inside Story of the End of the Cold War. London: Little, Brown and Company, 1993.
Bush, George and Brent Scowcroft. A World Transformed. New York: Vintage Books. 1998.
Carrére d’Encausse, Hélène. L’Empire éclaté, Paris : Flammarion, 1978.
Fredēns, Larss Pēters. Baltijas Brīvības Ceļš un Zviedrijas Diplomātija 1989-1991. Riga Atēna, 2007.
Gerner, Kristian and Stefan Hedlund. The Baltic States and the End of the Soviet Empire. London: Routledge, 1993.
Gorbatchev, Mikhaϊl. Mémoires. Paris: Editions du Rocher, 1997.
Grachev, Andrei. Gorbachev’s Gamble: Soviet Foreign Policy and the End of the Cold War. Cambridge: Polity Press, 2008.
Hiden, John, Made, Vahur, and David J. Smith. The Baltic Question during the Cold War. London: Routledge, 2008.
Hough, William H. The Annexation of the Baltic states and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory. Journal of international and Comparative Law, vol. 6, number 2, winter 1985.
Hutchings, Robert L. American Diplomacy and the End of the Cold War. Baltimore: John Hopkins University Press, 1997.
Landsbergis, Vytautas. Un peuple sort de prison. Paris, 2007.
Matlock, Jack F. Jr. Autopsy on an Empire: The American Ambassador’s Account of the Collapse of the Soviet Empire. New York: Random House, 1995.
Nagobads-Ābols, Aina and Guntars Ābols. Parīze, Madride, Lisabona, un Atpakaļ Riga. Riga: Zinātne, 2000.
Readman, Kristina Spohr. Germany and the Baltic Problem after the Cold War: the Development of a New Ostpolitik 1989-2000. London: Routledge, 2005.
Senn, Alfred Erich. Gorbachev’s Failure in Lithuania. New York: St. Martin’s Press, 1995.
Thatcher, Margaret. 10 Downing Street Mémoires. Paris: Albin Michel, 1993.