Lasīšanas ilgums: 3 minūtes

Sandra Kalniete, Ģirts Valdis Kristovskis, partijas Pilsoniskā savienība vadītāji.

Nacionālās drošības koncepcijai, kuru izstrādāja Ministru kabinets un 2.oktobrī apstiprināja Saeima, vajadzēja kļūt par iemeslu vienai no nopietnākajām diskusijām Latvijas parlamentā. Veids, kādā šo valstij svarīgo dokumentu pieņēma, apliecina, ka Latvijā turpina eksistēt virkne nacionālajai drošībai bīstamu tendenču, kuru sākums asi iezīmējās 2007.gadā un izraisīja nepieciešamību rīkot referenduma par grozījumiem Nacionālās drošības likumos.

Pie labākās gribas nav iespējams piekrist Nacionālās drošības koncepcijā teiktajam, ka “pēdējo gadu laikā Latvijas ārējās un iekšējās drošības vidē ir notikušas pozitīvas pārmaiņas”, ja nav pieteikta nepieciešamība noteikt cēloņus, kas izraisīja sabiedrības neuzticību valdībai un Saeimai aizvadītā gada laikā.

Runa nav tikai par nevērīgu deputātu attieksmi vai deputātu intereses trūkumu. Runa ir par analīzes un secinājumu trūkumu vai pat par valdības koalīcijas frakciju saistību nepildīšanu. Daudzi atceras, ka pirms nepilniem diviem gadiem Ministru prezidents Aigars Kalvītis, noliedzot, ka pārstāv atsevišķu oligarhu intereses, izmantoja Satversmes 81.panta dotās tiesības, kas tolaik vēl bija spēkā, (“….ja neatliekama vajadzība to prasa”) un izraisīja konfliktu ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tas noveda pie smagām sekām — tautas nobalsošanas ar vairāku miljonu latu lieliem valsts budžeta izdevumiem. Vēlāk, lai attaisnotu situācijas destabilizēšanu valstī, tika radīts mīts, ka pār valsts drošības iestādēm neeksistē un ir jāievieš parlamentārās kontroles skaidrs un nepārprotams regulējums. Tā teikt, lai deputāti, kā nākas, varētu rūpēties par valsts drošību. Uzturot šo argumentu, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars toreiz solīja speciāla likumprojekta radīšanu līdz 2007.gada septembrim. Ir pagājis pusotrs gads, taču šāda jauna parlamentāro kontroli pilnveidojoša regulējuma joprojām nav.

Diemžēl Saeimas deputāti nedaudzajās runās, kas tika veltītas koncepcijas apspriešanai 2.oktobrī, nepievērsās notikumiem, kas noveda pie iepriekšējās – A.Kalvīša (TP) — valdības atkāpšanās. Nevienam nešķita arī uzmanības vērts fakts, ka dažas dienas pirms koncepcijas apstiprināšanas VID ģenerāldirektora vietnieka amatā tika iecelts pielaidi valsts noslēpumam zaudējušais Vladimirs Vaškevičs. Turpretī KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atbrīvošanā vēl nesen aktīvi piedalījās visi valdības koalīcijas spēki. Laikam taču tieši šāda nesamērība radusi atspoguļojumu koncepcijā, jo tajā minēts, ka “pastāv potenciāli ekonomiskās drošības apdraudējumi, organizētās noziedzības un korupcijas problēmas, kas rada iedzīvotāju neuzticību valstij un demokrātiskai pārvaldes sistēmai”.

Kā citādi, ja ne par paviršu attieksmi pret nacionālās drošības jautājumiem būtu jāvērtē arī fakts, ka Ministru prezidents Ivars Godmanis par Nacionālās drošības koncepciju Saeimā ziņoja šā gada 10.jūlijā, bet balsojums par dokumentu notika tikai 2.oktobrī. Nacionālā drošības padome koncepciju apstiprināja 30.jūlijā. Šāda neizprotami gara procesa rezultātā Nacionālās drošības koncepcijas teksti dažviet pilnībā neatbilst jaunajai situācijai ārpolitikā un iekšpolitikā. Piemēram, koncepcijā tiek runāts par ekonomikas pārkaršanas draudiem laikā, kad Latvijā padziļinās ekonomiskā krīze ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm valsts drošībai.

Nacionālās drošības koncepcijas apspriešanas 2008.gada process faktiski ir ticis diskreditēts — gan saistībā ar augstāk minētajiem koncepcijas trūkumiem, gan tādēļ, ka valstij tik svarīgu likumprojektu atbalstījuši tikai 46 deputāti no 100.

Valdības koalīcijas partiju attieksme pret drošības jautājumiem kopš 2007.gada diemžēl nav mainījusies. Nav tikušas izmantotas iespējas, lai valdošo partiju Saeimas frakcijas, kurām ir tik lielas iespējas “dabūt cauri” sev vēlamus likums, šoreiz rosinātu valdību pārskatīt koncepciju atbilstoši tām jaunajām politiskajām realitātēm, ar kurām pašlaik rēķinās visas mūsu partnervalstis Eiropā un pasaulē. Nacionālās drošības koncepcijā bija jāmin un jāprecizē nostāja sakarā ar:

• Krievijas izteiktajiem draudiem lietot visus tās rīcībā esošos līdzekļus savu ārvalstīs dzīvojošos pilsoņu interešu nodrošināšanai;
• nepieciešamību pastiprināt un konkretizēt NATO drošības un aizsardzības pasākumus Latvijā un Baltijas valstīs pēc Krievijas militārās agresijas Gruzijā;
• nepieciešamību veicināt NATO un ES nostiprināšanos postpadomju telpā — Ukrainā un Gruzijā.

Pilsoniskā savienība atgādina, ka NATO un ES ārējās drošības garantijām ir ievērojama nozīme, taču izšķiroša Latvijas valsts stabilitātei ir politiķu spēja atbildīgi, profesionāli un mērķtiecīgi pildīt tiem uzticētos pienākumus sabiedrības labā un demokrātijas interesēs, kas ir īstie un galvenie valsts drošības garanti.