Lasīšanas ilgums: 2 minūtes

Ir divi vienlīdz spilgti pārdzīvojumi, kas man iespiedušies atmiņā un kas, gadiem ritot, nezaudē savu emocionālo piesātinātību.

Pirmais saistīts ar LTF dibināšanas kongresu. Pēc tā es atgriezos mājās ap diviem naktī. Aizmigu, taču drīz pamodos, mirkstot aukstos baiļu sviedros. Tas bija kails, pirmatnīgu baiļu mirklis, kas kustējās man pakrūtē un lēnām cēlās augšup, žņaudzot sirdi, aizsitot elpu un liekot trīcēt pie visām miesām. Jutos viena kaut kā milzīga un nezināma priekšā. Es fiziski jutu to nevaldāmo, vareno spēku, kas bija sakustējies. To milzīgo enerģijas vilni, kas bija atbrīvojies cilvēkos.

Kurp šis jaunais spēks mani, mūs visus aiznesīs? Man bija bail! Kā gaismas uzplaiksnījumā sapratu, ka mana dzīve mainīsies. Es mainīšos. Viss mainīsies. Kā!?

Tikpat spilgtā piemiņā glabāju manifestāciju Daugavmalā dienā pirms Augstākās padomes vēlēšanām 18.martā. Es dziļi sevī apzinājos, ka nekad vairs nebūs otra tāda PRIEKŠVAKARA pirms TĀS dienas. Otrreiz vairs nebūs tādas kopā sanākušo cilvēku dvēseles gatavības un prāta atvērtības vienotam mērķim. Ne pirms, ne pēc tam neesmu ar tādu apņēmību dziedājusi “Dievs, svētī Latviju! Ak, svētī jel to!” Kad izskanēja pēdējie akordi, man likās, ka esam noslēguši derību ar Dievu un viņš nevar nedzirdēt mūsu dvēseles. Brīnums rīt notiks, un mēs uzvarēsim. Un tad! Tad pavisam drīz mēs atgūsim savu Latviju. Tāpat kā lietuvieši jau bija atguvuši savu Lietuvu.

Lielākais neatkarības gadu ieguvums ir drošība, jo bez tās citi ieguvumi būtu trausli. Līdz nesenajiem notikumiem Gruzijā bija pārliecība, ka mūsu valsti un tautu vairs nevar apdraudēt agresīvi kaimiņi. Pat ja šī patvēruma sajūta pēc Krievijas agresijas ir mazinājusies, jāapzinās, ka pašlaik tomēr esam sasnieguši lielāko iespējamo drošību, jo Latviju sargā NATO vairogs. Pārējais ir atkarīgs no mums pašiem.
Zaudējumi ir psiholoģiski. Tas tautas atdzimšanas un dvēseles attīrīšanās process, kas aizsākās atmodas gados un kas mūs padarīja labākus un palīdzēja pacelties pāri katra sīkajam egoismam, neturpinājās pēc neatkarības atgūšanas. Sākās muļķīgu ķildu un prasta pašlabuma plosīta ikdiena, kurā daudzi, pārāk daudzi ir pazaudējuši izpratni par labo un ļauno, par godīgo un negodīgo. To es uzskatu par vislielāko zaudējumu.

Vērtējot ar šodienas pieredzi, lielākās kļūdas tika pieļautas privatizācijas procesā, kas bija netaisnīgs un negodīgs. Nedrīkstēja ieviest sertifikātus un radīt “caurumainus” likumus, kas pieļāva valsts uzņēmumu atdošanu par sviestmaizi. Tā bija nauda, kas gāja secen valsts budžetam. Tas radīja lielu sociālo plaisu un ielika pamatu politiskajai korupcijai.