Šodien Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (Vienotība) Viļņā piedalās starptautiskā konferencē “Vēsture un atmiņa. Padomju pagātne 1953 – 1990″, lai konferences dalībniekus iepazīstinātu ar Eiropas vēstures izlīguma grupas darbu. Konferences pirmajā panelī kopā ar Kalnieti piedalīsies arī Lietuvas parlamenta priekšsēdētāja Irēna Degutiene, Ārlietu komitejas vadītājs Emanuelis Zingeris un Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platformas izpilddirektore Neela Vinkelmana.

Kalniete: “Pēdējo gadu laikā notiek komunismu pārdzīvojušo tautu pieredzes iekļaušana kopīgajā Eiropas vēstures stāstā. Tas nav vienkāršs process, jo Dzelzs priekškara īstā vēsture vēl ar vien nav uzrakstīta. Tādēļ vēlos konferences dalībniekus iepazīstināt ar Eiropas vēstures izlīguma grupas darbu un vienoties par turpmāku sadarbību.” Kalnietes vadītajā Eiropas vēstures izlīguma grupā darbojas 40 EP deputāti, tai skaitā arī bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Poterings.

Savukārt pēcpusdienā Kalniete tiksies ar Lietuvas parlamenta Lauksaimniecības komitejas vadītāju Edmundas Pupini un bijušo Lietuvas premjeru, tagad parlamenta deputātu Ģediminu Ķirķilu, lai iepazīstinātu viņus ar Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas gaitu. Kalniete uzskata, ka tikai strādājot kopā Baltijas valstis var panākt, ka mūsu lauksaimnieki tiešajos maksājumos saņem vismaz 80 % no vidējā maksājuma lieluma Eiropā. Tieši tādēļ viņa Lietuvas kolēģus iepazīstinās ar Latvijas paredzētajām aktivitātēm un aicinās viņus darīt visu iespējamos, lai aktivizētu Lietuvas politiķu un lauksaimnieku darbu pie KLP reformas.

Cīna par vienotu vēstures izpratni turpinās….

Publicēts Latvijas Avīzē, 27.10.2011

Autors: Viesturs Sprūde

Ne visi vēl gatavi nosodīt totalitāro komunismu

Apšaubāmi, vai tuvākajā laikā Eiropas Savienībā valdīs vienota pozīcija par 20. gadsimta vēsturi – šādu secinājumu liek izdarīt Eiropas Parlamentā organizētā ekspertu tikšanās.

Pasākumu, kas bija saistīts ar Eiropas Komisijas 2010. gada decembra ziņojumu ”Totalitāro režīmu nodarīto noziegumu Eiropā piemiņa”, organizēja Eiroparlamenta Tautas partiju grupas deputāte Sandra Kalniete, un tas pulcēja jo lielu dalībnieku skaitu. Kaut gan izteiktu domstarpību nebija, atkal un atkal nācās atskārst, ka rietumnieku un Austrumeiropas deputātu un ekspertu starpā pastāv priekšstatu atšķirība. Kā izteicās igauņu eiroparlamentārietis Tunne Kelams, pastāv ”garīgas integrācijas problēmas” starp ”vecajām” ES valstīm un tām, kas iestājās ES pēc 2004. gada.

Kamēr runa ir par rasismu un ksenofobiju, visi ir vienisprātis, ka tie nosodāmi, taču grūtības rodas brīdī, kad ir runa par totalitāro komunismu.

Tā nav vēsture

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesnese Ineta Ziemele uzsvēra, ka ECT prāvas apliecina totalitārās pagātnes lietu aktualitāti. “Šī institūcija nodarbojās gan ar Kononova sūdzību pret Latviju, gan ar lietām, kas saistās ar komunistiskajiem režīmiem Austrumvācijā un Rumānijā, kā arī padomju karaspēka ienākšanu Ungārijā 1956. gadā. Tiesai nākas meklēt atbildi, piemēram, uz jautājumu, vai padomju karaspēka ieiešana Ungārijā jāuzskata par noziegumu pret cilvēci.

Visnopietnāko noziegumu definīcija ir ļoti sarežģīta lieta, jo jāizvērtē arī likumdošana, kas bija spēkā brīdī, kad risinājās notikumi,” sacīja Ziemele. Klātesošo vairākums sliecās piekrist pozīcijai, ka universālas ES normas, kā rīkoties totalitārisma noziegumu iztiesāšanā, varbūt nemaz nav nepieciešamas, jo katrai no savienības 27 dalībvalstīm jau ir savi juridiskie instrumenti un mehānismi, ko tās lieto. Tajos ietilpst kompensācijas, kriminālatbildība par noziegumu noliegšanu, atceres pasākumi, memoriāli, arhīvu atvēršana, īpašumu atdošana, administratīvās sankcijas. Pat ja valstīm ir vienāda vēsturiskā pieredze, formulējumi un nostājas var būt dažādas. Spānijas Nacionālās pētījumu padomes loceklis Karloss Kloza Montero sprieda, ka, nosakot ES vienotus sodus par totalitāro noziegumu noliegumu, būtu jāsaskaras ar situāciju, ka tie jāpielāgo katras valsts specifikai. Bet to nevar, jo ”genocīds ir genocīds”. Vienlaikus jārēķinās, ka te vairs nav runa par likumdošanu, bet politiku. Proti, komunisms un citi totalitārie noziegumi nav tikai Eiropas specifika. Pasaulē joprojām pastāv valstis ar komunistisko iekārtu, turklāt ”tās ir mūsu tirdzniecības partneres”.

Patiesība pāri visam

Eiropiešu nostāja, skarot 30 un vairāk gadu senus notikumus, drīzāk ir tāda, ka jārunā ne tik daudz par kriminālvajāšanu un sodīšanu, cik patiesības atklāšanu. ”Cilvēka tiesības zināt patiesību ir pamats izlīgumam,” bilda Eiropas Komisijas Tieslietu direktorāta pārstāvis, grieķis Aristotelis Gavriliadis. Arī Ineta Ziemele galveno uzdevumu saskata ne kāda notiesāšanā, bet gan attiecīgo notikumu izmeklēšanā un atklāšanā sabiedrībai. Tiesnese informēja par ANO līmenī patlaban aktualizētu normu, kas cilvēkam dod tiesības uzzināt patiesību. Tādos gadījumos būtiska ir arhīvu loma, taču izrādās, ka Slovēnijā tikai pēc garām cīņām pagājušajā gadā atcelts slepenības statuss valsts arhīvā glabātajiem bijušās Dienvidslāvijas slependienesta dokumentiem. Lielas grūtības patiesības noskaidrošanā ir Rumānijā, kur saglabājas daudz neskaidrību par diktatora Čaušesku režīma gala periodu. Izrādās, Rumānijā bijušie slepenpolicijas ”Securitate” veterāni saņem pat simtiem reižu lielāku pensiju nekā bijušie represētie. Tāpat izgāzusies Eiropas Parlamentā virzītā iecere panākt, lai uz deputāta vietu tajā nevarētu kandidēt PSRS VDK un citu totalitāro valstu slependienestu bijušie dalībnieki. Konferencē skanēja replikas, ka totalitāro režīmu represijās izdzīvojušie ”tiek ignorēti” un ES būtu nepieciešams īpašais sūtnis totalitārisma noziegumu jomā. Šajā ziņā rūgtuma pilni ir lietuvieši, kurus aizvainojis gadījums ar Viļņas 1991. gada janvāra notikumos iejaukto bijušo VDK specvienības ”Alfa” komandieri Mihailu Golovatovu. Austrija viņu izlaida no valsts, neskatoties uz izdoto apcietināšanas orderi: ”Ir pietiekami skaidrs, ka komunistisko, totalitāro režīmu upuri nav saņēmuši pietiekamu atbalstu,” uzsvēra Lietuvas seima Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Emanuels Zingeris.

Nauda piemiņai

”Dažkārt jautā, kāpēc jānodarbojas ar lokālām totalitārisma upuru problēmām brīdī, kad pastāv ekonomiskās krīzes izaicinājumi? Es tādai nostājai nepiekrītu, jo runa nav ne par lokālu, ne vēsturisku problēmu. Totalitārisma pieredze neattiecas tikai uz centrālo un austrumu Eiropu,” norādīja Polijas tieslietu ministrs Igors Dzaluks, atgādinādams norvēģu teroristu Andersu Breivīku, kuru vadījušas nacismam līdzīgas, naidpilnas idejas. Tikmēr EK pārstāvis Gavriliadis pieminēja Izraēlas pieredzi holokausta vēstures mācīšanā jaunatnei. Izraēlieši lielu vērību velta līdzsvara atrašanai – kā saglabāt nacionālajai identitātei būtisko atmiņu un vienlaikus izvairīties no upura kompleksa iepotēšanas nācijai.

ES neapšaubāmi daudz dara vēsturiskās piemiņas saglabāšanā. Viens no instrumentiem ir ES programma ”Eiropa pilsoņiem”, kura nodarbojas arī ar dažādu vēsturiskās atmiņas projektu atbalstīšanu. Tās pārstāvis pasākumā, čehs Pāvels Tihtls gan saņēma kritiku, ka pārāk daudzi projekti tiekot noraidīti ”birokrātisku un neobjektīvu” iemeslu dēļ. Tāpat pārāk augsts esot projektu līdzfinansējums. Tihtls atzina, ka naudas tiešām nepietiek, lai arī šāgada budžets attiecīgajiem mērķiem ir 1,8 miljoni eiro. Finansēti tiek aptuveni 50 projekti gadā, un nākamgad paredzētais budžets būs 2,4 miljoni eiro.

Cerības tāpat tiek liktas uz Eiropas Vēstures nama atvēršanu Briselē 2014. gadā. Tas būs ne vien starptautiskas vēsturnieku komandas veidots muzejs, bet arī ”pārdomu un debašu vieta”. Viena no šā muzeja veidotājām, Polijas pārstāve Zofja Voicicka informēja par ieceri uzsvaru ekspozīcijā likt uz 20. gadsimtu. ”Tā nebūs valstu vēstures kompilācija, bet mēģinājums aplūkot Eiropas vēsturi no putna lidojuma, lai parādītu pārnacionālos procesus. Totalitārisma pieredzei šajā stāstījumā būs nozīmīga vieta,” viņa pavēstīja. Voicicka norādīja, ka muzejā būs vieta arī Molotova–Ribentropa paktam un tā sekām. Tomēr atkal radās iespaids, ka par gaidāmo muzeju jūsmo pārsvarā austrumeiropieši, kamēr rietumu un dienvidu Eiropas pārstāvji saglabā atturību. Spānis Montero bija skeptiski noskaņots par iecerētā efektivitāti un brīdināja no vēstures interpretācijām muzeja ekspozīcijā. Pret to iebilda Sandra Kalniete: ”Eiropas vēstures mājas izveidošana būs grūts uzdevums, jo daudziem šķitīs, ka tur viss ir pilnīgi nepareizi, un arī es apzinos, ka vēsture tur nebūs atspoguļota tā, kā vēlos, bet vienalga domāju, ka Briselē jābūt vietai, kur Eiropas vēsture tiek aplūkota tās nedalāmībā.”

Šodien LTV1 kanālā plkst. 19.30 pirmo reizi Latvijā tiks rādīta filma “Sandra Kalniete. Dāma no Latvijas”. Tās režisore ir franču aktrise Dominika Blāna (Dominique Blanc), kura 65. Venēcijas kinofestivālā saņēma labākās kino aktrises balvu. Filma ir stāsts par Latvijas Eiropas Parlamenta deputātes Sandra Kalnietes ģimenes likteni un latviešu tautas pārdzīvojumiem dažādos vēstures posmos. Tā vēsta arī par  visnotaļ sarežģīto Latvijas vēsturi: neatkarības zaudēšanu, Padomju un nacistiskās Vācijas okupāciju, neatkarības atjaunošanu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados  un Latvijas atgriešanos Eiropā.

Režisore Blāna savulaik uzsvērusi, ka “tiekoties ar Sandru Kalnieti, mani piesaistīja šīs  latviešu politiķes, kas dzimusi Gulagā,  neparastā personība. Viņa bija izdzīvojusi un pretojusies iznīcībai un nāvei. Viņa ir ierakstījusi savu likteni vēsturē, savas valsts Latvijas neatkarībā un brīvībā. Sandrai Kalnietei ir sapnis: Eiropas nākotne. Viņa tam strādā un par to runā ar pārliecinošu spēku un entuziasmu. Viņa ir neparasta sieviete.”

Filmas “Sandra Kalniete. Dāma no Latvijas” pirmizrāde notika Parīzē 2006.gada novembrī. Tā vairākkārt ir rādīta Francijas televīzijās un vairākos dokumentālo filmu festivālos Eiropā.

Publicēts: Latvijas Avīze

Autore: Ina Strazdiņa

“Es rakstu šo vēstuli uz bērza tāss nevis tādēļ, ka man nav papīra, bet es gluži vienkārši gribēju aizsūtīt gabaliņu taigas,” tā kādā vēstulē no nometnes Sibīrijā uz mājām rakstījis dzejnieks Aleksandrs Pelēcis. Viņa un vairāku citu uz Sibīriju izsūtīto latviešu likteņstāstu liecības, uz bērza tāsīm rakstītās rindas un apsveikumu kartītes mājiniekiem šobrīd skatāmas Eiropas Parlamentā Briselē.

Ceļojošo izstādi “Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss” uz Eiropas galvaspilsētu atvedušas Tukuma muzeja pārstāves. Tas ir unikāls, rūpīgi no dažādiem Latvijas muzejiem un privātkolekcijām apkopots vizuāls darbs, kas 12 stendos angļu un franču valodā vēsta par cilvēkiem, kuri no 1941. līdz 1956. gadam atradušies nometnēs vai nometinājuma vietās Sibīrijā.

Ļaudis, par kuriem vēsta izstāde, nākuši no Aizkraukles, Valmieras, Madonas, Rīgas, Talsiem un citām Latvijas vietām. Ir arī lietuvietes Gražinas Gaidienes vēstules, viņai dzimtenē palikuši pašas bērni, bet Sibīrijā viņa palīdzējusi izaudzināt latviešu draudzenes atvasi. Vēstules uz bērza tāss rakstītas tādēļ, ka ļoti bieži tas bija vienīgais pieejamais materiāls un vienīgais veids, kā uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Mūsdienās no vairākiem tūkstošiem ir saglabājušās tikai 19 šādas vēsturiskās liecības.

Uz izstādes atklāšanu, kas notika vakar vakarā, speciāli atbrauca arī viena no vēstules autorēm – Madonas Politiski represēto biedrības nodaļas vadītāja Elza Serdāne.

“Ar šo izstādi mēs gribējām pateikt, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma un ka par šīm lietām ir jārunā. Vēstules uz bērza tāss ir privātas liecības, kas vēlreiz apliecina, ka cilvēku likteņi bijušās PSRS okupētajā teritorijā bija ļoti skaudri. Par to gribam atgādināt,” saka Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola.

Izstādei līdz Briselei palīdzējusi nokļūt Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura pati dzimusi Sibīrijā un kuras tuvinieki izcietuši Sibīrijas gadus. Viņasprāt, ir ļoti svarīgi, lai tiktu mainīts viena ļaunuma koncepts eiropiešu apziņā: “Politiķi jau ir tikuši ar šo galā, taču svarīgi ir panākt izpratni tieši eiropiešu apziņā, ka valstis, kas atrodas starp Krieviju un Vāciju, ir tiešām asinszemes, kur, krustu šķērsu staigājot, ir nogalināti miljoniem iedzīvotāju.”

Izstāde ir iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā, un ir iecerēts to izrādīt arī citās Eiropas valstīs.

Publicēts: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Autore: Anita DAUKŠTE, no Briseles
Eiropas Parlamentā Briselē vakar, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, tika atklāta ļoti emocionāla izstāde, kas vēsta par 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto latviešu gaitām Sibīrijā. Šis notikums tapis, pateicoties Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes (Vienotība, Eiropas Tautas partijas grupa) sadarbībai ar Tukuma muzeju.

Šodien Eiropas Parlamentā (EP) Briselē tiks atklāta izstāde „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”. Izstādi rīko EP deputāte Sandra Kalniete (Vienotība) sadarbībā ar Tukuma muzeju. Nedēļas garumā EP deputāti, darbinieki un viesi varēs aplūkot vēstules uz bērza tāss, kuras izsūtījumā cilvēki sūtīja Latvijā palikušajiem tuviniekiem. Mūsdienās no vairākiem tūkstošiem ir saglabājušas tikai 19 šādas vēsturiskās liecības, kas aplūkojamas vairākos Latvijas muzejos. Izstādes atklāšanā piedalīsies arī Elza Serdāne, kura ir rakstījusi vienu no vēstulēm, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Elza Serdāne ir Madonas Politiski represēto biedrības nodaļas vadītāja. Izstādi atklās Eiropas komisārs Andris Piebalgs.

„Šīs vēstules vēsta par briesmīgo traģēdiju, ko piedzīvoja Latvijas tauta. Tās ir ļoti lielas skumjas, kas reizēm arī simbolizē cilvēku ticību labajam un cerības atgriezties mājās. Esmu pārliecināta, ka izstāde uzrunās starptautisko sabiedrību un ļaus labāk izprast Latvijas traģisko pagātni, ” uzskata S. Kalniete.

Vēstules no izsūtījumu vietām tika rakstītas uz bērza tāss, jo ļoti bieži tas bija vienīgais pieejamais materiāls. Vēstules bija vienīgais veids kā uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Tās rakstītas apcietinājuma un nometinājuma vietās Sibīrijā laikā no 1941. līdz 1956. gadam. Vēstules iepazīstina gan ar atsevišķu cilvēku un dzimtu likteņiem, gan arī palīdz labāk izprast Latvijas un bijušās Padomju Savienības vēstures traģiskās lappuses tā sauktā Staļina kulta periodā. Izstāde iekļauta UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā.

Izstādes atklāšanā ir aicināti piedalīties ir ne tikai EP deputāti, bet arī diplomātiskā korpusa pārstāvji un Briseles latvieši. Vēsturiskās liecības Eiropas Parlamentā būs apskatāmas līdz 17. jūnijam.

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete un Nobela prēmijas laureāte literatūrā Herta Millere 2011.gada 12.aprīlī piedalīsies Gētes institūta Latvijā organizētajā H.Milleres jaunās grāmatas “Elpas šūpoles” lasījumā un sarunā par izsūtījuma pieredzi un deportāciju izvērtēšanu postsociālisma valstīs pēc 1989.gada.

Vairāk informācijas lūdzu skatīt šeit: http://www.goethe.de/ins/lv/rig/kue/lit/hmu/lv7329129v.htm

Publicēts 02.04.2011. Latvijas Avīzē

Autore: Ina Strazdiņa

Politiķi un eksperti meklē ceļus, kā par vēsturi stāstīt jauniešiem

Vairāk nekā puse skolas vecuma jauniešu ikvienā Eiropas skolā sarauktu uzacis un klusētu, lūgti pastāstīt, kas ir totalitāra iekārta un kādas zvērības pastrādātas nacisma un komunisma režīmos. Par to liecina vēstures un izglītības ekspertu sagatavotie pētījumi, kas šonedēļ tika publiskoti Eiropas Parlamenta konferencē Briselē “Ko jaunie eiropieši zina par totalitārismu?”.

Situācija, kā izrādās, nepavisam nav spoža ne tikai Rietumeiropas valstīs, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par vāji informētām komunisma noziegumu jautājumos, bet arī pašās bijušā dzelzs priekškara zemēs. Iemeslu tam ir daudz – kūtra stāstītāja nereti ir pati vecākā paaudze, jaunatne tiek uzrunāta sausā, neinteresantā manierē, turklāt daudzās valstīs pati sabiedrība vēl īsti nav tikusi skaidrībā par Otrā pasaules kara sekām un režīmu izraisītajām traģēdijām. Tieši tādēļ joprojām vienbalsīgi atbalstu negūst ideja izveidot vienotu Eiropas Savienības vēstures grāmatu skolām.

Par vēsturi – cilvēcīgi

“Tas ir gluži tāpat, kā aklam cilvēkam stāstīt, kāds izskatās saullēkts, vai nedzirdīgam cilvēkam aprakstīt skaņas, tik grūti ir mūsdienu jauniešiem ieskaidrot, kāds īsti ir totalitārais režīms,” tā saka bijušā Polijas prezidenta un neatkarības kustības “Solidaritāte” līdera Leha Valensas dēls, tagad Eiropas Parlamenta deputāts Jaroslavs Lešeks Valensa. Viņa pārliecība ir, ka par asiņaino komunisma pagātni ar jauniešiem var runāt tikai ar cilvēkstāstiem, ļaujot pašiem redzēt un dzirdēt režīma smagākās lappuses aculieciniekus.

“Ielieciet cilvēku šo procesu centrā,” saka J. L. Valensa, piekrītot, ka ar lielu aizrautību tagad to veic viņa tēvs, kurš pēc Polijas prezidenta pilnvaru beigām kļuvis par ļoti pieprasītu lektoru augstskolās ASV un Eiropā. Viņaprāt, lai arī cik bezcerīgi šie jauniešu izglītošanas procesi dažkārt šķistu, apstāties nevar, un tas ir ikviena totalitārā režīma laikus piedzīvojuša cilvēka pienākums – vēstīt atmiņas un pieredzi tālāk.

Sibīrija – pašu acīm

Tikmēr, laužot stereotipus par garlaicīgiem vēstures faktiem, vairākās valstīs jauniešiem par pagātni jau tiek vēstīts atraktīvā formā. Izturējuši pamatīgu zināšanu un fizisko pārbaudi, katru gadu desmit Lietuvas skolēni dodas misijā “Sibīrija”. Tas nozīmē ar vilcienu braukt līdz Maskavai un tad tālāk uz Sibīriju vai kādu citu bijušās PSRS izsūtījuma vietu. Šāda valdības un dažādu sponsoru finansēta misija notiek kopš 2005. gada, savulaik – divas reizes gadā, tagad krīzes dēļ tikai reizi gadā. Pagājušajā gadā pat tika sarīkots koncerts, lai vāktu līdzekļus braucieniem. Taču ne tikai nauda ir šķērslis, bet arī vīzas, ko Krievijas puse šādiem mērķiem piešķir nelabprāt.

Jauniešiem ceļojumā ir iespēja iepazīties un pašiem savām acīm skatīt izsūtījuma vietas, satikt cilvēkus, kas tur palikuši uz dzīvi un apkopt svešatnē mirušo kapus. “Interese ir milzīga,” stāsta Eiropas Parlamenta deputāte, 27 gadu vecā Radvile MorkūnaiteMikulēniene, kura pati kopš ievēlēšanas parlamentā finansiāli atbalsta braucienus uz Sibīriju. “Pat ja braucieni nenotiek ziemā, ekstremālos apstākļos un joprojām jaunieši var tikai iztēloties, kā tas ir dienām doties nezināmā virzienā iesprostotam vagonā bez maizes un ūdens, pieredze, ko viņi gūst šādā ceļā, ir nenovērtējama.”

Deputāte norāda – lai gan plašas aptaujas un pētījumi Lietuvā par to, cik daudz gados jaunie cilvēki zina par totalitārismu, nav veikti, taču tas, kas dzirdēts, apmeklējot skolas, nerada labu iespaidu. “No vienas puses, tas ir mazliet dīvaini, jo jauniešu vecāki un vecvecāki noteikti piedalījās “Baltijas ceļā” un 1991. gada janvāra notikumos pie televīzijas torņa un parlamenta, aizstāvot brīvību pret padomju agresiju, taču kaut kā šī komunikācija, šī saruna starp paaudzēm nav notikusi,” saka R. Morkūnaite

Mikulēniene.

Par gulagu mobilajā telefonā

Pētnieks Džims Kosums ir ASV augusi slovēņu atvase, kura ģimenes saknes piespiedu kārtā svešā zemē pārstādījušas komunisma represijas. Džima senči dzimteni pametuši bēgļu gaitās, taču kādā no Slovēnijas masu kapiem palikušas viņa onkuļa mirstīgās atliekas. Tagad jaunais pētnieks strādā un dzīvo Londonā, kur kopā ar beļģu izcelsmes Birmingemas augstskolas pasniedzēju Rolfu Vīsemesu, kurš pētījis genocīda jautājumus Ruandā, veido interaktīvu projektu Slovēnijas skolēniem, kā, lietojot jaunākās tehnoloģijas, iepazīt vēsturi.

Projekta ideja ir trijās no aptuveni 600 vietām Slovēnijā, kurās notikušas režīma zvērības un atrodami masu kapi, radīt iespēju skolēniem piedalīties audio vizītē. Tās laikā būs iespēja no mobilā tālruņa piezvanīt uz īpašiem numuriem un uzzināt plašāku informāciju. Finanses šim projektam piešķirs Lielbritānijas pētniecības padome.

Eiropas nauda vēsturei

Lielākoties jauno un bijušo dzelzs priekškara valstu Eiropas Parlamenta deputāti šobrīd cenšas iegūt gan morālu, gan finansiālu atbalstu vairākām nozīmīgām jomām, kas pavērtu arī iespējas kvalitatīvākai izglītībai. Proti, izveidojot ES mēroga organizāciju totalitāro režīmu izpētei, iespējams, pat virtuālu totalitāro režīmu dokumentācijas centru, lai par šiem jautājumiem regulāri tiktu rīkoti forumi valdību līmenī. Tādējādi ar Eiropas Savienības palīdzību tiktu panākts, ka Iekšlietu ministrijas un citas atbildīgās iestādes piekrīt atvērt seifus, kuros rūpīgi glabājas padomjlaiku drošības dienestu dokumenti, un līdztekus tam, protams, turpināt vēstures stāstus ietērpt jaunajai paaudzei saprotamā un pieņemamā veidā.

***

viedokļi

Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte: “Jauniešu nezināšana atspoguļo sabiedrības nezināšanu, jo kopumā interese par vēsturi, īpaši Latvijā, man šķiet, ir nepietiekama. Mēs interesējamies par atsevišķiem, ļoti spilgtiem brīžiem, bet nesaliekam tos kopīgā ainā. Lai jauniešiem palīdzētu saprast, cik vēsture ir nozīmīga viņu pašu nacionālās identitātes, viņu pašu personības izveidē un cik nozīmīga tā būs viņu dzīvē, par vēsturi ir jāstāsta interesanti, bez didaktikas.”

Milans Zvers, Eiropas Parlamenta deputāts no Slovēnijas: “Mēs nevaram saprast šodienu un nākotni, ja ignorējam pagātni. Tā mēs nevaram noteikt turpmāko demokrātijas attīstību vai nākotni Eiropā. Mums ir nepieciešams uzlabot politisko kultūru un sniegt lielāku pārredzamību demokrātiskajos procesos. Patlaban demokrātija ir trausla, tāpēc mums ir jāstiprina izglītība demokrātijas procesos, kur skolām, medijiem, zinātnei un politiķiem ir svarīga loma.”

Lazlo Tokes, Eiropas Parlamenta deputāts no Ungārijas: “Lai arī imperiālisms, nacisms un fašisms jau sen ir izpētīts, mēs joprojām esam parādā noteiktu vēsturisku spriedumu par totalitāro komunismu, kas atstāja traģisku ietekmi uz abiem pasaules kariem un kam bija ļoti negatīva ietekme uz Eiropas un pasaules vēsturi 20. gadsimta otrajā pusē. Mums nevajadzētu izmantot dubultos standartus, vērtējot totalitāro režīmu kara noziegumus, genocīdu un masveida slepkavības, neatkarīgi no tā, kādas totalitārās diktatūras to darījušas. Tie jebkurā gadījumā paliks noziegumi pret cilvēci.

Brisele, 29.marts. Eiropas Parlamentā šodien notiek starptautiska konference par totalitārajiem režīmiem un Eiropas jauniešu zināšanām par to. Konferences galvenais mērķis ir ne tikai noskaidrot, ko Eiropas jaunatne zina par visnotaļ pretrunīgo un traģisko 20.gadsimta Eiropas vēsturi, bet arī izvērtēt totalitārisma noziegumus un sekas Eiropā. 

 
Pasākumu organizē Eiropas Parlamenta Vēstures izlīgumu grupas vadītāja Sandra Kalniete (ETP grupa, Vienotība) kopā ar parlamenta viceprezidentu Laslo Tokešu,  Slovēnijas deputātu Milanu Zveru un sadarbībā ar Eiropas Savienības prezidējošo valsti Ungāriju. Diskusijās piedalīsies ne tikai deputāti, bet arī eksperti un  vēsturnieki no dažādām Eiropas valstīm.
EP deputāte Sandra Kalniete uzsver, ka beidzot Eiropai ir pienācis laiks veidot vienotu  izpratni par Totalitārisma režīmiem 20. gadsimtā. “Mums ir jāatzīst, ka katrs no mums dzīvoja dažādās “dzelzs priekškara” pusēs un mūsu stāsti ir atšķirīgi un pat pretēji. Tāpēc Eiropas pilsoņiem ir jārunā vienam ar otru atklāti un uzmanīgi jāieklausās mūsu atšķirīgajos stāstos. Eiropiešiem ir jāveicina tolerance un savstarpēja sapratne par mūsu atšķirīgo vēsturi un atmiņām. Arī mūsu stāsti ir daļa no Eiropas dzīvās vēstures un mūsu, kas kopīgās vēstures pieredzes, ” saka S. Kalniete.

 
Konferencē piedalās lielākās Eiropas Parlamenta politiskās grupas (Eiropas Tautas partijas) priekšsēdētājs Žozefs Dauls, EP priekšsēdētāja vietnieks Aleho Vidals Kvadrass, bijušais Lietuvas neatkarības atgūšanas līderis Vītauts Landsberģis  un citi.

LTV-1 videosižets par konferenci.

Sandras Kalnietes ievadvārdi Likteņdārzam veltītajā koncertā: “Visus garos Sibīrijas gadus mana māte ilgojās vēl tikai reizi redzēt, kā lēnām dziest gaisma Operas brīnišķīgajā kristāla lustrā. Un tad viņa ļautos mūzikai … Šis tēls – dziestoša Operas lustra un mūzika manai mātei iemiesoja neaizsniedzamu un civilizētu dzīvi. Dzīvi, kuru daudziem uz visiem laikiem pārcirta 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts.

Daudzi nekad neatgriezās no Sibīrijas. Tur palika nošautie, badā nomērdētie, necilvēcīgā darbā nokalpinātie. Mūžīgs miers un mūžīga piemiņa viņiem. Tomēr vēstures dzirnakmeņiem neizdevās latviešus iznīcināt kā tautu. Mēs izturējām, jo gan Sibīrijas sniegos, gan tepat, apgānītajā Tēvzemē, gan tur, svešajā trimdā mēs dzīvojām ar sapni par Latviju sirdī. Latvietība bija mūsu kopīgs noslēpums, kurš palīdzēja izturēt Sibīriju, Vācijas bēgļu nometnes un rusifikāciju. Zem tanku stobriem mēs nobalsojām par neatkarību un atguvām Latviju. Jau 20.gadus mums atkal ir mūsu valsts un mūsu tauta turpinās.

Leposimies ar to! Leposimies ar to, ka izturējām! Leposimies ar to, ka turpināmies! Leposimies par Latvijas atgūto vietu Eiropā! Pat ja Latvija vēl nav tā ideālā valsts, uz kuru cerējām nebrīves un svešuma gados, tad tā ir mūsu valsts, un ar katru gadu mēs to padarīsim labāku. Drīz darba dzīvē un politikā pilnībā ienāks pirmā pēc neatkarības paaudze. Man ir liela ticība viņu spējām un morālajai skaidrībai, jo viņi ir brīvā valstī dzimuši brīvi cilvēki. Viņu laikā Latvija kļūs par modernu Eiropas valsti, ku­rā cieņā būs na­cionā­lās tra­dī­ci­jas un visur skanēs latviešu valoda. Viņu laikā Lat­vi­ja būs uzva­rē­ju­si na­ba­dzī­bas lās­tu. At­kal go­dā būs cel­tas ģi­me­nes vēr­tī­bas un mūsu bērni augs ve­cā­ku mī­lē­ti un loloti. Tad mūsu tauta beidzot būs pār­va­rē­ju­si pa­gāt­nes trau­mas un pilnībā at­gu­vu­si paš­ap­zi­ņu. Un Latvija, mūsu Latvija, svinēs savu simtgadi !

Mūsu valsts simtgades svinībām top Latvijas Likteņdārzs – piemiņas vieta visiem tiem latviešiem, kas gājuši bojā vai cietuši totalitāro režīmu dēļ. Šajā dārzā pulcēsies pasaulē izkliedētās latviešu dvēseles un pagātne tiksies ar nākotni. Latvijas Likteņdārza radīšanā ir mūsu tautas kopīga dāvana valsts simtgadē. Dārza veidošanā var piedalīties katrs, gan ar savu darbu vai ziedojumu, gan iestādot koku vai atnesot pelēku piemiņas akmeni.

Šovakar mēs klausīsimies Likteņdārzam veltītu koncertu, un kopā ar mums šajā garīgi piesātinātajā vakarā nebeidzamā piemiņā būs mūsu tautas postā aizgājušo dvēseles.”