Sandra Kalniete rīko  konkursu par precīzāko  11. Saeimas vēlēšanu prognozi.  Konkursā var piedalīties jebkurš sociālā tīkla Twitter lietotājs.

Lai piedalītos konkursā , ir vienkārši jānosūta publisks tvīts @Kalniete, kurā  jānorāda, cik vietu 11. Saeimā saņems katra partija, kura būs pārstāvēta Saeimā.

Piemērām:  „@kalniete 11. Saeimas vēlēšanu prognoze:  ABC  30, DEF 25, GHI 20, JKL 15, MNO  10”

Partijām prognozēto vietu summai ir jābūt 100. Prognozes, kurās vietu summa nebūs vienāda ar 100, konkursā nepiedalīsies.

Par precīzāko tiks uzskatīta tā prognoze, kurā atšķirību summa starp  katras partijas reāli iegūto vietu skaitu Saeimā un konkursa dalībnieka prognozēto vietu skaitu  katrai partijai būs vismazākā.

Piemērām:  ja dalībnieks būs iesūtījis augstākminēto prognozi, bet partiju reāli iegūto vietu skaits būs  ABC 28, DEF 27, GHI 22, JKL 13, MNO 10,
tad dalībnieka  atšķirību summa būs: (30-28)+(27-25)+(22-20)+(15-13)+(10-10) = 8

Ja vairākiem dalībniekiem šī atšķirību summa būs vienāda,  tad par par labāku tiks uzskatīta tā prognoze, kurā būs pareiza partiju iegūto vietu secība vai prognoze, kura būs iesūtīta ātrāk.

Prognožu iesūtīšanas gala termiņš – piektdiena 16. septembris,  pl. 23:59 pēc Latvijas laika.

Konkursa rezultāti tiks apkopoti un uzvarētājs tiks noteikts svētdien, 18. septembrī.

Konkursa uzvarētājs saņems ielūgumu divām personām   divu dienu braucienam uz Eiropas Parlamentu un Beļģiju.

Politiskā reforma ir nepieciešama arī izaugsmei

Pēdējo gadu ekonomiskie un politiskie satricinājumi pasaulē vēlreiz pierāda, ka svarīgs priekšnoteikums ekonomikas un cilvēku labklājības izaugsmei ir sabiedrības un valsts spēja mainīties un savlaicīgi vienoties par reformām, kuras dod ilgtermiņa ieguvumus, pat ja īstermiņā tās ir sāpīgas. Šādas pārmaiņas spēj virzīt tikai valdības un līderi, kuri bauda pietiekoši plašu sabiedrības uzticību. Latvijā ir hronisks šādas uzticības deficīts. Ir paziņojumi, bet nav politiskas gribas, jo reformisti zina, ka reformām sabiedrībā nav plaša atbalsta. Reformas īstenot traucē arī pretrunas, kas mūsu politiski fragmentētajā  vidē, ir raksturīgas valdošajām koalīcijām.

 Ar katrām jaunām vēlēšanām un ar katru jaunu pilsoņu uzticības varai antirekordu Latvijas sabiedrībā nobriest  pieprasījums pēc nopietnām pārmaiņām valsts politiskajā sistēmā. Uzticība  Saeimai, politiskajām partijām un politiķu darbam kopumā ir rekordzemā līmenī.  Savukārt lielās naudas un dažādu lielo un mazo oligarhu-oligarhiņu ietekme uz politiskajiem lēmumiem saglabājas nepieklājīgi augsta. Vēlētāju vairākums, protams, detalizēti neinteresējas par politiskās sistēmas plusiem un nepilnībām, viņu pirmkārt interesē praktiskas lietas – darbs, atalgojums, sociālā drošība.

Bet izglītotākie vēlētāji un sabiedrības viedokļa pētnieki kļūst arvien pārliecinātāki – bez  Latvijas politiskās sistēmas “pārstartēšanas” atjaunot uzticību varas institūcijām kaut vai Igaunijas līmenī nebūs iespējams. Protams, ir arī skeptiķi, kuri norāda, ka sistēmas maiņa pati par sevi vēl jaunus laikus nenesīs – jāmainās gan pašiem politiķiem, gan vēlētājiem. Tā tas, protams, ir. Bet pat diskusija par politiskās sistēmas pilnveidošanu mudinātu  daudzus cilvēkus iedziļināties valsts pārvaldīšanas būtībā, saprast kopsākarības un labāk līdzdarboties tajā.  Savukārt, reforma ļautu radīt priekšnoteikumus labākai pilsoņu pārstāvniecībai un līdzdalībai valsts dzīvē.

 Esmu pārliecināta, ka jaunajai Saeimai ir jāsāk plaša Latvijas politiskās sistēmas reforma.  Tāpēc vēlos atkārtot dažus priekšlikumus, kurus pēdējos gados esmu  apsvērusi, diskutējusi un virzījusi sabiedrībā. Tie ir visai tālejoši, un prasa arī Satversmes grozīšanu.

 Vēlētājiem tuvāki deputāti. Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits līdz 12 pārskatāmiem vēlēšanu apgabaliem. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem konkrētā Latvijas reģionā (Dienvidkurzemē, Ziemeļvidzemē vai Austrumzemgalē). Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka šobrīd Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā (Zemgalē, 215 km attālumā), bet  Ķemeri un Alūksne (240 attālumā)  – citā.

Atvērtie saraksti – vēlētājs izvēlas savus deputātus.  Līdz 1934. gadam, kamēr Latvijā darbojās Saeima, to ievēlēja pēc tā dēvētā “atvērto sarakstu” principa. Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.  Šāds princips nostiprinātu vēlētāju tiesības atbalstīt savu labākos pārstāvjus, neatkarīgi no viņu partijas piederības. Pēc neatkarības atgūšanas, atjaunojot vēlēšanu likumu, Augstākā Padome no šī principa atteicās, uzskatot, ka vēlētājs šai sistēmai nav nobriedis. Pēdējās divas Saeimas vēlēšanās vēlētāji ir aktīvi atbalstījuši un svītrojuši deputātu kandidātus, kas apliecina, ka sabiedrība ir gatava pārdomātai izvēlei.

Stabilākas pašvaldības. Savukārt pašvaldību līmenī būtu svarīgi nodrošināt varas stabilitāti, ieviešot pašvaldību vadītāju tiešas vēlēšanas. Tad dažu pilsētu mēriem vairs nebūs nemitīgi jābalansē uz mainīgu koalīciju naža asmens un viņi netiks nomainīti trīskārt viena vēlēšanu cikla laikā.   Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem. 

Stabilākas valdības un spēcīgāks premjers.  Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 16 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām,  9. Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā.  Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka Latvijā faktiski tā arī notiek – gāztā valdība turpina strādāt līdz tiek apstiprināta jauna valdība. Tomēr ir būtiska atšķirība – “konstruktīvā neuzticība” nozīmē pilnvērtīgas varas un atbildības nodošanu no valdības valdībai.   Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starpvēlēšanu laikā  ir notikusi tikai vienu reizi.

Tautas vēlēts prezidents. Ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza vai kādu citu barvežu priekšā. Vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Satversmē būtu jāpieņem  likums, kas regulētu prezidenta vēlēšanas. To priekšvēlēšanu kampaņas būtu pilnībā jāatbrīvo no privātās naudas un tās nopirkto reklāmas un mediju jaudu ietekmes.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situācijās atlaist Saeimu un izsludināt ārkārtas vēlēšanās, kā arī  tiesības likt priekšā Saeimai svarīgu valsts amatpersonu kandidatūras.  Šādu  Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanas priekšlikumu jau visai detalizēti ir apspriedusi un ieteikusi Konstitucionālo tiesību komisija.

Atklāti balsojumi un elektroniskas vēlēšanas. Esmu pārliecināta, ka demokrātijas kvalitāti un Saeimas deputātu atbildīgumu palielinātu pilnīga deputātu balsojumu atklātība Saeimā. Savukārt, Latvijas pilsoņiem – visā pasaulē un ikvienā novadā – jau 2014. gadā ir jādod iespēja nobalsot elektroniski – tas ļautu gan  lemšanā vairāk iesaistīt jauno paaudzi, gan stiprinātu valsts saikni ar  latviešiem, kuri devušies pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka ar apjomīgu politisko reformu mēs spētu radīt priekšnoteikumus tam, lai  pilsoņu uzticēšanos valsts un vietējai varai atjaunotos  līdz līmenim, kas raksturīgs modernām, demokrātiskām Eiropas sabiedrībām.

Man vienmēr ir bijis žēl, ka atjaunojot Latvijas valstiskumu, mēs 1993. gadā neatjaunojām arī līdz 1934. gada pastāvējušo “atvērto sarakstu” principu Saeimas vēlēšanās.

Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.

Ja man būtu tāda iespēja, es, protams, balsotu par Vienotības sarakstu, bet es gribētu atbalstīt kandidātus no citiem sarakstiem, kuru profesionalitāti un godaprātu es augsti vērtēju.

Es atbalstītu Māri Kučinski, Māri Riekstiņu un Oskaru Spurdziņu no Tautas partijas.

Es atbalstītu  ZZS kandidātus Jānis Dūklavu, Ingmāru Līdaku un  Juri Bārzdiņu vai Nacionālās apvienības Einaru Cilinski.

Es labprāt redzētu Saeimā tādus pašvaldību līderus kā Andri Rāviņu, Inesi Boķi, Andreju Ceļapīteru, Monvīdu Švarcu vai Ritu Strodi.

Es ceru, ka tuvākajos gados mums izdosies reformēt mūsu politisko sistēmu, tuvināt vēlētajus deputātiem.  Svarīgs elements sarunā par šo reformu būtu diskusija par atvērto sarakstu atjaunošanu. Esmu pārliecināta, ka tā palielinātu pilsoņu iesaisti un tuvinātu sabiedrību nacionālās vienotības valdības izveidei.

Pirms četriem gadiem es Saeimā balsoju pret Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Galvenokārt es balsoju pret to veidu, kādā toreiz valdošās koalīcijas saimnieki izturējās pret savas valsts pilsoņiem, Saeimas deputātiem un paši savu partiju izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Māri Riekstiņu un Karinu Pētersoni. Lēmumu pieņēma “šaurais loks” – augstprātīgi, divkosīgi un paslepus. Šodien es atbalstu Valda Zatlera ievēlēšanu otrajam amata termiņam un ceru, ka Valsts prezidenta amata kandidāta vai kandidātu izvērtēšana notiks daudz atklātāk un skaidrāk, nekā tas ir bijis līdz šim. Šodien, kad ļaunākais ir aiz muguras, Latvijai ir vajadzīga politiska stabilitāte, un Valsts prezidenta atkārtota ievēlēšana ir stabilitātes vēsts pasaules finanšu tirgiem un investoriem, kas jau lūkojas Latvijas virzienā.

Jā, Zatlers nav harismātisks nācijas līderis, stingrs vadonis vai visu iemīļots intelektuālis. Bet palūkosimies apkārt. Cik tādu šodien ir Eiropā? Izņemot Angelu Merkeli, nevienu citu neredz. Jā, sabiedriskās domas aptaujās Zatleru mēdz apsteigt smagos noziegumos apsūdzēts politiskais multimiljonārs. Taču tas drīzāk apliecina Latvijas sabiedrības daļas maldus, kas principu “zog, bet dalās” uzskata par attaisnojumu jebkādai apšaubāmai rīcībai. Jā, Zatlers arī nav Vecrīgas politisko aizkulišu izmanīgākais pazinējs, kuru dažādi vietējās nozīmes “polittehnologi” uzskatītu par savējo. Taču Zatlers ir cilvēks, kurš jūt savu tautu un pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu.

Valsts prezidenta pienākumus Valdis Zatlers ir pildījis godam un pamatīgi. Viņš savos lēmumos ir bijis neatkarīgs no tā šaurā loka, kas nokārtoja viņa ievēlēšanu 2007. gadā. Viņš ir kalpojis Latvijai, nevis “saimniekiem”. Tāpēc Valda Zatlera atkārtota neievēlēšana būtu kā “saimnieku” brīdinājums katram nākamajam prezidentam. Sak, neaizmirsti, kam tev patiesībā jākalpo!

Prezidents ir labi pārstāvējis Latviju pasaulē, ieguvis starptautisko pieredzi un pazīstamību starptautiskās politikas centros, kas viņam un Latvijai lieti noderēs turpmākajos četros gados. Mums nav bijis jākaunās par savu Valsts prezidentu un viņa teikto starptautiskos forumos.

Šodien bez Valda Zatlera Latvijā ir tikai divi cilvēki, kas zina, ko nozīmē būt prezidentam. Tie ir Guntis Ulmanis un Vaira VīķeFreiberga. Lai cik spējīgi savā profesijā vai politikā būtu citi Valda Zatlera iespējamie konkurenti, viņiem visiem prezidenta amatu būs jāsāk mācīties no nulles. Zatlera prezidenta pieredze ir neapšaubāma priekšrocība.

Diskutējot par Valsts prezidenta institūciju, ir lauzts daudz šķēpu par to, vai prezidentam ir jābūt neitrālam, teju apolitiskam, vidutājam starp Saeimu, valdību un vēlētājiem, starp valsti un ārpasauli, vai arī prezidentam ir jābūt savai nostājai, vērtībām un redzējumam par valsts attīstību. Valdis Zatlers ir uzdrīkstējies būt nevis visiem pieņemams “nekāds” kandidāts, bet gan personība ar uzskatiem par Latvijas nākotni, kurus viņš nebaidās paust un aizstāvēt.

Arī es uzskatu, ka Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšana jānodod tautas rokās. Protams, saglabājot mūsu valsts kā parlamentāras republikas raksturu un saprātīgi noregulējot šādu vēlēšanu kārtību. Latvijas pēdējo divdesmit gadu attīstības pieredze liecina – Latvijas nākotnes izvēles jautājumos mums nav jābaidās no tautas vairākuma, bet gan drīzāk no šauro aprindu darījumiem. 2007. gada novembrī, četrus mēnešus pēc stāšanās amatā, Valdim Zatleram, pieprasot Tautas partijas premjera Kalvīša demisiju, paspruka plaši citētais jautājums: “Kas es esmu?” Varu droši teikt, ka ar savu četru gadu darbu viņš ir devis pārliecinošu atbildi uz šo jautājumu.

Publicēts Latvijas Avīzē 13.05.2011

Kopš Jaunais laiks, Pilsoniskā Savienība un Sabiedrība citai politikai sāka sarunas par vēlēšanu apvienības izveidošanu, to vien esam dzirdējuši – “viņi nespēs vienoties”, “projekts ir uztaisīts”,  “Vienotībā nav vienotības”, “viņi saplēsīsies par vietām Saeimas deputātu kandidātu sarakstos” u.t.t. Pēdēja laikā sākusies jauna dziesma – “nacionālo spēku šķeltnieki”, “Putina plāns 2″, “Saskaņas ievilcēji valdībā”, “Maskavas roka”, “sorosisti”, “nacionālo vērtību nodevēji”, “amerikāņu pakalpiņi”…  Gan jau izdomās vēl jaunas blēņas un melus.

Tos,  kas ir tik aizņemti ar Vienotības drīza gala pareģojumiem, gribu sarūgtināt – baumas par Vienotības galu ir stipri pārspīlētas un cerības pāragras. Mūsu politiskajiem konkurentiem es ieteiktu sevi nemierināt ar ilūzijām, bet vairāk nodarboties pašiem ar sevi. Tad nebūs jālauza galva, kas un kad notiks ar Vienotību.Kamēr citi pareģo galu Vienotībai vai izdomā par mums blēņu stāstus, tikmēr mūsu apvienība nostiprinās un aug. Ir atvērts Vienotības birojs un bez “saplēšanās” trīs partijas drīz būs pabeigušas darbu pie apvienības deputātu kandidātu sarakstiem. Nu nepiepildās prognoze “izjuks pa vīlēm”! Un arī nepiepildīsies, tāpēc, ka mēs, partneri Vienotībā, esam vienojušies līdz šim un vienosimies arī turpmāk, jo mēs apzināmies virsuzdevumu – izvest Latviju no krīzes. Dombrovska valdībai, kas ne tikai ir apturējusi valsts krišanu bezdibenī un panākusi valsts ekonomikas stabilizāciju, tad tās atveseļošanos, ir jāturpina strādāt arī pēc vēlēšanām. Tautas pieredze māca, ka prātīgs saimnieks zirgus pārbrauktuvē nemaina!