Politiskā reforma ir nepieciešama arī izaugsmei

Pēdējo gadu ekonomiskie un politiskie satricinājumi pasaulē vēlreiz pierāda, ka svarīgs priekšnoteikums ekonomikas un cilvēku labklājības izaugsmei ir sabiedrības un valsts spēja mainīties un savlaicīgi vienoties par reformām, kuras dod ilgtermiņa ieguvumus, pat ja īstermiņā tās ir sāpīgas. Šādas pārmaiņas spēj virzīt tikai valdības un līderi, kuri bauda pietiekoši plašu sabiedrības uzticību. Latvijā ir hronisks šādas uzticības deficīts. Ir paziņojumi, bet nav politiskas gribas, jo reformisti zina, ka reformām sabiedrībā nav plaša atbalsta. Reformas īstenot traucē arī pretrunas, kas mūsu politiski fragmentētajā  vidē, ir raksturīgas valdošajām koalīcijām.

 Ar katrām jaunām vēlēšanām un ar katru jaunu pilsoņu uzticības varai antirekordu Latvijas sabiedrībā nobriest  pieprasījums pēc nopietnām pārmaiņām valsts politiskajā sistēmā. Uzticība  Saeimai, politiskajām partijām un politiķu darbam kopumā ir rekordzemā līmenī.  Savukārt lielās naudas un dažādu lielo un mazo oligarhu-oligarhiņu ietekme uz politiskajiem lēmumiem saglabājas nepieklājīgi augsta. Vēlētāju vairākums, protams, detalizēti neinteresējas par politiskās sistēmas plusiem un nepilnībām, viņu pirmkārt interesē praktiskas lietas – darbs, atalgojums, sociālā drošība.

Bet izglītotākie vēlētāji un sabiedrības viedokļa pētnieki kļūst arvien pārliecinātāki – bez  Latvijas politiskās sistēmas “pārstartēšanas” atjaunot uzticību varas institūcijām kaut vai Igaunijas līmenī nebūs iespējams. Protams, ir arī skeptiķi, kuri norāda, ka sistēmas maiņa pati par sevi vēl jaunus laikus nenesīs – jāmainās gan pašiem politiķiem, gan vēlētājiem. Tā tas, protams, ir. Bet pat diskusija par politiskās sistēmas pilnveidošanu mudinātu  daudzus cilvēkus iedziļināties valsts pārvaldīšanas būtībā, saprast kopsākarības un labāk līdzdarboties tajā.  Savukārt, reforma ļautu radīt priekšnoteikumus labākai pilsoņu pārstāvniecībai un līdzdalībai valsts dzīvē.

 Esmu pārliecināta, ka jaunajai Saeimai ir jāsāk plaša Latvijas politiskās sistēmas reforma.  Tāpēc vēlos atkārtot dažus priekšlikumus, kurus pēdējos gados esmu  apsvērusi, diskutējusi un virzījusi sabiedrībā. Tie ir visai tālejoši, un prasa arī Satversmes grozīšanu.

 Vēlētājiem tuvāki deputāti. Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits līdz 12 pārskatāmiem vēlēšanu apgabaliem. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem konkrētā Latvijas reģionā (Dienvidkurzemē, Ziemeļvidzemē vai Austrumzemgalē). Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka šobrīd Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā (Zemgalē, 215 km attālumā), bet  Ķemeri un Alūksne (240 attālumā)  – citā.

Atvērtie saraksti – vēlētājs izvēlas savus deputātus.  Līdz 1934. gadam, kamēr Latvijā darbojās Saeima, to ievēlēja pēc tā dēvētā “atvērto sarakstu” principa. Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.  Šāds princips nostiprinātu vēlētāju tiesības atbalstīt savu labākos pārstāvjus, neatkarīgi no viņu partijas piederības. Pēc neatkarības atgūšanas, atjaunojot vēlēšanu likumu, Augstākā Padome no šī principa atteicās, uzskatot, ka vēlētājs šai sistēmai nav nobriedis. Pēdējās divas Saeimas vēlēšanās vēlētāji ir aktīvi atbalstījuši un svītrojuši deputātu kandidātus, kas apliecina, ka sabiedrība ir gatava pārdomātai izvēlei.

Stabilākas pašvaldības. Savukārt pašvaldību līmenī būtu svarīgi nodrošināt varas stabilitāti, ieviešot pašvaldību vadītāju tiešas vēlēšanas. Tad dažu pilsētu mēriem vairs nebūs nemitīgi jābalansē uz mainīgu koalīciju naža asmens un viņi netiks nomainīti trīskārt viena vēlēšanu cikla laikā.   Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem. 

Stabilākas valdības un spēcīgāks premjers.  Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 16 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām,  9. Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā.  Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka Latvijā faktiski tā arī notiek – gāztā valdība turpina strādāt līdz tiek apstiprināta jauna valdība. Tomēr ir būtiska atšķirība – “konstruktīvā neuzticība” nozīmē pilnvērtīgas varas un atbildības nodošanu no valdības valdībai.   Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starpvēlēšanu laikā  ir notikusi tikai vienu reizi.

Tautas vēlēts prezidents. Ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza vai kādu citu barvežu priekšā. Vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Satversmē būtu jāpieņem  likums, kas regulētu prezidenta vēlēšanas. To priekšvēlēšanu kampaņas būtu pilnībā jāatbrīvo no privātās naudas un tās nopirkto reklāmas un mediju jaudu ietekmes.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situācijās atlaist Saeimu un izsludināt ārkārtas vēlēšanās, kā arī  tiesības likt priekšā Saeimai svarīgu valsts amatpersonu kandidatūras.  Šādu  Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanas priekšlikumu jau visai detalizēti ir apspriedusi un ieteikusi Konstitucionālo tiesību komisija.

Atklāti balsojumi un elektroniskas vēlēšanas. Esmu pārliecināta, ka demokrātijas kvalitāti un Saeimas deputātu atbildīgumu palielinātu pilnīga deputātu balsojumu atklātība Saeimā. Savukārt, Latvijas pilsoņiem – visā pasaulē un ikvienā novadā – jau 2014. gadā ir jādod iespēja nobalsot elektroniski – tas ļautu gan  lemšanā vairāk iesaistīt jauno paaudzi, gan stiprinātu valsts saikni ar  latviešiem, kuri devušies pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka ar apjomīgu politisko reformu mēs spētu radīt priekšnoteikumus tam, lai  pilsoņu uzticēšanos valsts un vietējai varai atjaunotos  līdz līmenim, kas raksturīgs modernām, demokrātiskām Eiropas sabiedrībām.

Runa Vienotības dibināšanas kongresā 6. martā — Es priecājos, ka mēs šodien esam sapulcējušies, lai apvienotos. Tas ir neparasts notikums ikvienam no mums un arī mūsu valstij. Trīs partijas, kas vēl aizvakar sevi uzskatīja par vienīgajām un pareizajām, ir pārvarējušas savu politisko patmīlību un egoismu, lai apvienotos. Mēs esam mainījušies. Maini un mainies pats uz augšu – teica Rainis. Tāpēc es ticu – Vienotība būs spēks, kas Latviju mainīs uz augšu. Es ceru, ka līdz ar Vienotības izveidošanos beidzas postpadomju politikas periods Latvijā un sākas ceļš uz normālu Eiropas valsti.

Vienotības uzdevums ir ne tikai atjaunot pilsoņu uzticēšanos varai, bet arī varas un pilsoņu savstarpējo solidaritāti un taisnīgumu sabiedrībā. Bez šīm vērtībām mēs nespēsim saglabāt latvisku Latviju vienotā Eiropā un iederēties Rietumu politiskajā tradīcija. Vienotība būs tas spēks, kas sargās Latvijas Rietumu izvēli, kuru mūsu tauta izdarīja 1918.gada 18.novembrī un kuru apstiprināja 1990.gada 4.maijā.

Kā to izdarīt? Ir jāsāk ar pavisam konkrētām lietām.

Politiskais atbildīgums un uzticēšanās

Vispirms ir jāatjauno cilvēkos sajūta, ka vēlētā vara viņus pārstāv. Aptaujas liecina – pilsoņu neuzticība varai ir sasniegusi bīstamu robežu. Tādos uzticības krīzes brīžos daudzas valstis ir pilnveidojušas savu politisko sistēmu. Arī mums tas ir jādara:

1. Jāmaina Saeimas vēlēšanu sistēma, lai deputāti būtu tuvāki vēlētājiem.

Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, mums ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits no 5 līdz 12 vai pat 14. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem. Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā, bet Ķemeri un Pļaviņas – citā.

2. Jāievieš tiešas pašvaldību vadītāju vēlēšanas. Tad mēri strādās stabilāk un vairs nebalansēs uz mainīgu koalīciju naža asmens. Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem.

3. Tālāka partiju konsolidācija. Mēs, Vienotībā varam apvienot Rietumu izvēles spēkus. Saskaņa pārstāv citas vērtības. Par apvienošanos spriež arī politiskie lielbiznesmeņi. Tautas Andris ar Pirmo Aināru gatavojas veidot oligarhu apvienību TAPA

Konsolidāciju Latvijā veicinātu jauns politisks princips “Premjers – lielākajai partijai.» Es ierosinu par šādu principu vienoties Vienotībā un ar mūsu politiskajiem konkurentiem. Es esmu pārliecināta, ka godīgās vēlēšanas Vienotība iegūs visvairāk balsu.

4. Par valdību stabilitāti. Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 15 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām, pagājušajā Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā. Šajā Saeimā ir līdzīgi. Tāpēc oranžajiem it labi izdodas savas trekno gadu kļūdas piedēvēt Dombrovskim. Tas ir absurds!

Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru un valdību. Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starp vēlēšanām ir notikusi tikai vienu reizi. Tā tika novērsta starpkaru perioda politiskā sadrumstalotība, kas noveda pie nacistu diktatūras.

5. Visbeidzot, es uzskatu, ka ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza barvežu priekšā.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situacijās rosināt pirmstermiņa vēlēšanas un konkrētākas pilnvaras ārlietu un nacionālās drošības jomās.

Esmu pārliecināta, ka ar tik apjomīgu politisko reformu mēs spēsim atjaunot pilsoņu uzticēšanos varai līdz līmenim, kas raksturīgs modernai Eiropas sabiedrībai.

Pilsoniska Latvija

Otrs uzdevums ir veicināt pilsonisko līdzdalību un līdzatbildību. Vara būs neefektīva un korupta, ja no līdzdalības un līdzatbildības tajā vairīsies pilsoņi. Latvijas uzplaukumam ir vajadzīgi domājoši, apzinīgi, aktīvi pilsoņi. Sabiedriskas organizācijas, apkaimju un amatu apvienības, draudzes un labdarības ierosmes. Mums vajag vairāk tādu kopu kā Lielie bērnu slimnīcai, Lielā Talka un Samariešu apvienība, Zaļā brīvība un Pelēkās kāpas sardze.

Pilsonisko līdzdalību nevar nopirkt par naudu. To nevar arī pierunāt televīzijā. Tai jārodas dabiskā sabiedrības attīstības procesā. Tomēr mēs varam atlicināt savā pieticīgajā valsts budžetā nelielus, bet simboliski svarīgus līdzekļus sabiedriskā labuma darba veicināšanai. Politiski neatkarīgs finansējums sabiedriskā labuma darba veicināšanai ir tikpat nepieciešams kā Kultūrkapitāla fonds un Sabiedrisko mediju fonds.

Un lai neradītu lieku birokrātiju, es ierosinu apvienot pilsoniskuma, kultūras un sabiedrisko mediju finansējumu vienā institūcijā un radīt fondu “Nacionāla valsts”, kas atbalstītu nacionālās identitātes trīs vaļus – kultūru un jaunradi, sabiedriskos medijus un pilsonisko līdzdalību sabiedriskam labumam.

Solidaritāte, taisnīgums, saliedētība

20 neatkarības gadus mēs esam cēluši savu valsti, palielinājuši labklājību un drošību. Mēs esam salīdzinoši daudz sasnieguši un pat ekonomiskā krīze šos sasniegumus nav noslaucījusi nebūtībā.

Paralēli labajam ir daudz nepareiza un slikta. Sabiedrības noslāņošanās ir pieaugusi. Pašlaik, krīzes laikā, nabadzība ir sasniegusi bīstamu robežu. Nevienlīdzības un noslāņošanās koeficients pēdējos gados Latvijā ir palielinājies līdz 41 procentam. Trūcīgo cilvēku skaits[1] Latvijā šogad sasniegs pusmiljonu jeb gandrīz ceturtdaļu sabiedrības.

Sociālais taisnīgums mums nav kreisas vai labējas ideoloģijas jautājums. Iespēju vienlīdzība ir Latvijas drošības un nācijas konkurētspējas jautājums. Nabadzība un iespēju nevienlīdzība “pašatražojas” vai meklē atrisinājumu emigrācijā, kas apdraud rītdienas Latviju. Ja mēs nespēsim nodrošināt lielāku iespēju vienlīdzību arī ekonomiski, mūsu «brīnišķīgajā» nodokļu un investīciju klimatā vienkārši vairs nebūs kam strādāt.

Tik maza valsts kā Latvija ekonomiski nevar atļauties piekopt “izdzīvo stiprākais” politiku. Mums ir jāspēj nodrošināt lielāka solidaritāte sabiedrībā.

Konkrētās politikās tas nozīmē:

- progresīvu nodokļu sistēmu (bagātajiem ir jāmaksā lielāki nodokļi; tiem, kas vairāk patērē un piesārņo, ir arī vairāk jāmaksā)

- izglītību un pamata veselības aprūpi – neatkarīgi no ienākumiem

- droši prognozējamu un vidējai darba algai proporcionālu pensiju

Es zinu, ka mūsu starpā ir viedokļu atšķirības par to, kādus konkrētus sociālas atbildības instrumentus pielietot. Bet mūs vieno Eiropas vērtības – solidaritāte un kristīgo demokrātu politiskās ģimenes pamatprincips – sociāla tirgus ekonomika.

Solidaritāte ir fundamentāla Eiropas vērtība. Ir negodīgi pieprasīt un saņemt atbalstu no mūsu turīgākajiem un spēcīgākajiem kaimiņiem Eiropā un vienlaikus ļaut Latvijas bagātākajiem cilvēkiem ignorēt savu atbildību par vājākajiem savā sabiedrībā. Bībele noteikts, ka turīgajiem desmito daļu savu ienākumu ir jāatdod labdarībai. Kaut Latvijas bagātnieki, kas tik daudz ir sakampušies no valsts, apzinātos, ka tagad ir pienācis laiks šo desmito tiesu atdod sabiedrībai!

Tuvākajos divos gados mums ir jāsamazina budžeta deficīts par 900 miljoniem latu. Pat ja mēs pieņemam, ka ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās ļaus palielināt ieņēmumus par 200 miljoniem, atlikušie 700 miljoni joprojām nozīmē 700 latus gadā uz katru darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju. Ir pilnīgi skaidrs, ka nedrīkst šo vienādojumu atrisināt, uzliekot katram vēl 700 latu nodokli vai samazinot par 700 latiem sabiedriskos pakalpojumus. Nodokļu smagumpunkts jāpārliek no darba uz īpašumu un patēriņu. Un pat baņķieriem būs jāsamaksā nodoklis par trekno gadu izpriecām.
 

Latviska Latvija vienotā Eiropā – moderns nacionālisms 21. gadsimtam

Pilsoniskā savienība ir partija, kuras ideoloģijā būtisks stūrakmens ir nacionāla valsts un moderns nacionālisms.

Ar ko 21. gadsimta moderna nacionāla valsts atšķiras no 19. un 20. gadsimta redzējuma?

Saturā pārsteidzoši maz. Mums ir tie paši nacionālie svētumi – himna un karogs. Mūs vieno valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas. Šodien, tāpat kā toreiz, mums jāprot apvienot Krišjāņa Valdemāra idejas par brīvas attīstības radītu pārticību un Kronvaldu Ata vīzija par patstāvīgu latviešu nāciju, kas celta uz savas īpatnas valodas un kultūras pamata. Vien 21.gadsimtā latviešiem ir jākonkurē daudz plašākā pasaulē nekā 19. gadsimtā.

Konkurētspēja nav iedomājama bez atvērtības pasaulei. Šis latviešiem ir lielākais izaicinājums, jo esam pārāk uzmanīgi, aizdomīgi un noslēgti. Ja gribam kļūt par modernu eiropeisku nāciju, mums ir jāmainās! Jāmācās pieņemt jauno, to iekļaut sevī, padarīt par savu, attīstīt tālāk,  tajā pašā laikā nezaudējot neko no tā vienreizēja, kas veido latvisko un kas mūs atšķir starp citām tautām. Tieši latviešu prasme sadarboties, atvērties noteiks Latvijas nākamo vietu Eiropā un pasaulē.

1862.gadā “Pēterburgas Avīzēs” Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas.  Un 150 gadus vēlāk tieši šīs pašas trīs lietas būs latviešu panākumu – vai panīkuma – pamatā. Mūsdienu pasaulē konkurētspēja nozīmē zināšanas un izcilību.

Ir liels mērķis, kas var vienot visu sabiedrību, visas partijas un politiķus. Šis mērķis ir – nākamajos piecpadsmit neatkarības gados radīt zinošu, radošu un uzņēmīgu paaudzi, kas spēs padarīt Latviju par globāli konkurētspējīgu valsti.

Šis lielais mērķis ir neatkarīgs no labējām vai kreisām ekonomiskām idejām, no liberālām vai konservatīvām sociālām vērtībām. Par šo mērķi mums ir jāvienojas tūlīt – gan Vienotībā, gan ar mūsu politiskajiem sāncenšiem – un tam jāpakārto Latvijas turpmākā attīstība: tautsaimniecība, finanses, izglītības sistēma. Citādi modernas rītdienas Latvijas nebūs.

Mēs taču apzināmies, ka 2025.gada Latvijai pamati ir jāliek šodien. Tad vienosimies un darīsim to!

Lai mūs iedvesmo Raiņa pārliecība – Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!