http://www.apollo.lv/portal/news/articles/262724

Runa Vienotības kongresā, 2011. gada 26. novembrī.

Vienotība: Kas esam un kas gribam būt?

Godātie domubiedri!

Vienotības izveidošana bija liels darbs, kuru mēs esam paveikuši visi kopā. Mēs to darījām, jo apzinājāmies, cik ļoti Latvijai ir nepieciešama politiska stabilitāte, normālība un attīstība. Un tam ir nepieciešama vienota Vienotība.

Mēs esam nodibinājušies. Mums ir programma un statūti. Mums aiz muguras ir divu veiksmīgu vēlēšanu kampaņu pieredze. Tomēr mums vēl jāapzinās sevi un jākļūst par tādu politisku partiju, kas arī pēc nākamajām vai aiznākamajām vēlēšanām nepazūd no Latvijas politiskās ainavas. Tāpēc mums ir skaidri jāatbild uz jautājumu, kas mēs esam un kas mēs gribam būt šodien un rīt.

No mūsu programmas izriet četras būtiskas Vienotības raksturpazīmes:

- Labēji centriska partija

- Eiropeiska partija

- Nacionālas valsts partija

- Moderna partija

Vienotības ideoloģija un pamatvērtības.

Vienotība ir labēji centriska, liberāli konservatīva partija. Tās ideoloģijas kodols ir demokrātiskais kapitālisms, sociāli atbildīga tirgus ekonomika, privātā iniciatīva un  ierobežota valsts loma biznesa un privātās dzīves regulējumā.

Tiem kritiķiem, kas pavirži atļaujas apgalvot, ka Vienotībai nav ideoloģijas un nav pamatvērtību, labākā atbilde ir V.Dombrovska vadītās Vienotības valdības, kas konsekventi ir rīkojušās saskaņā mūsu pamatvertībām:

- mēs neatlaidīgi virzāmies uz sabalansētu budžetu, īstenojam atbildīgu fiskālo politiku

- mēs turpinām attīstīt Latviju kā valsti, kurā ir gandrīz zemākais nodokļu slogs Eiropas Savienībā

- mēs samazinām birokrātisko regulējumu uzņēmējdarbībai

- mūsu politika ir vērsta pirmkārt uz cilvēku iesaistīšanu darbā, nevis pabalstu palielināšanu tiem, kas nestrādā

- mēs esam brīvas konkurences partija, kas turpina aizstāvēt mazo un vidējo uzņēmumu iespējas iepretī iepretī ietekmīgu politbiznesa grupējumu (vai oligarhu) lobijam

- mēs īstenojam kopīgas atbildības principu, iesaistot lēmumos ne tikai valsts, bet arī pilsoniskās sabiedrības institūcijas

Vienotība ir spējusi saglabat savu vēlētāju atbalstu tieši tāpēc, ka mēs esam bijuši uzticīgi saviem pamatprincipiem un neesam  populistiski sekojusi ikvienam jaunākās politiskās modes kliedzienam.

Mēs reizē esam liberāli un konservatīvi. Liberāli, jo ticam indivīda brīvībai kā radošam attīstības dzinējspēkam. Konservatīvi, jo apzināmies, ka nepastāv burvju atslēdziņa vai elektroniska manipulācija, kas acumirklī var izmainīt sabiedrību, ekonomiku vai pasauli.

Mēs esam pragmatiska partija, jo savos lēmumos balstāmies visupirms uz  faktiem un labāko pieredzi, un tad raugāmies, kas ir politiski iespējams un sociāli taisnīgs katrā konkrētajā situācijā.

Vienotība ir nacionālas valsts partija. Mēs apzināmies to īpašo lomu un to īpašo atbildību, kāda  LATVIJAS valstij ir par latviešu nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Tā ir Latvijas valsts būtība, kura piešķir jēgu  ekonomiskajai izaugsmei, modernajām tehnoloģijām, labklājībai un drošībai šajā zemeslodes daļā, kuru nu jau gandrīz gadsimtu saucam par Latvijas Republiku. Tāpēc Vienotības biedri ir bijuši un arī turpmāk būs par modernu nacionālu valsti, kura balstās uz Eiropas apgaismības laikmetā dzimušām vērtībām – tautvaldību un likuma varu.

Vienotība ir eiropeiska partija. Mūsu rīcības pamatā ir pārliecība, ka latviskais un eiropeiskais ir nedalāmi savstarpēji saistīti un papildinoši. Mēs uzskatām, ka globālajā konkurencē Eiropas nacionālās valstis spēs būt līdzvērtīgs spēks tikai tad, ja mēs spēsim izveidot patiesi vienotu tirgu, efektīvu ekonomisko pārvaldību un  politisku savienību.

Eiropas Savienība šobrīd ir krustecelēs. Eirozonas krīze ir skaidri parādījusi dilemmu – vai  nu Eiropas Savienība (va tās kodols) izveidos arī politisku savienību ar kopīgu fiskālo politiku, vai arī  tai draud sabrukums. To jāapzinās mums Vienotībā. To jāapzinās Eiropas tautas partijai, kurai piederam un kas ir ietekmīgākais politiskais spēks Eiropā – 16 no 27 valstu un valdību vadītājiem, 13 no 27 komisāriem, EK priekšsēdetājs Žozē Barozū, Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompujs, EP priekšsēdētājs Jeržī Buzeks ir ETP biedri.  

Mums Vienotībā ir  jāturpina būt Eiropas vienotības idejas aizstāvjiem. Šis mērķis nekadā ziņā nav pretrunā ar nacionālas valsts ideju.  Es uzskatu, ka tieši spēcīgā savienībā mēs vislabāk varēsim īstenot savas valsts latviskuma saglabāšanas virsmērķi. Šajā satricinājumu laikā Vienotībai ir konsekventi jācīnās Briselē un Eiropas galvaspilsētās par Eiropas pamatvērtību saglabāšanu. Mums ir svarīgi, lai konsekventi tiktu īstenots solidaritātes princips, lai valdītu brīva konkurence un līdzsvarota teritoriālā attīstība. Tāpēc mēs tik neatlaidīgi prasām no saviem sabiedrotajiem ievērot šos principus arī  Savienības budžeta veidošanā. Tieši no Eiropas vienotības, nevis nacionālā egoisma pozīcijām Vienotība aizstāv Latvijas nacionālās intereses, Latvijas zemnieku un reģionu attīstības intereses.

Kādas es redzu Latvijas un Vienotības prioritātes Eiropā tuvākajos gados:

- kļūt par Eiropas kodola daļu. Tā ir vēsturiska izšķiršanās. Lai arī kā to negribētos, ES faktiski  virzās uz vairāku ātrumu integrācijas modeli. Savienībai būs kodols, kurā būs eirozonas spēcīgās valstis ar augstu politiskās un fiskālās integrācijas līmeni un nomales, kuras nespēs vai negribēs pievienoties kodolam. Daži vēsturnieki pat runā  par Ziemeļeiropas, Viduseiropas un Dienvideiropas savienību faktisku izveidošanos jau pārredzamā nākotnē. To es apšaubu un esmu pārliecināta, ka Latvija spēj un tai jākļūst par Eiropas kodola  daļu – kopā ar Vāciju,  Igauniju, Somiju;

- mainīt Eiropas  likumus un līgumu, lai Eiropas kodola valstis varētu savus valstu parādus apvienot, izveidot kopīgu finanšu un ekonomisko pārvaldību un sodīt tās valstis, kuras ilgstoši tērē vairāk nekā spēj nopelnīt;

-  konsolidēt Eiropas vienoto tirgu, likvidējot nacionālās barjeras brīvai preču un pakalpojumu kustībai, kuras traucē uzņēmējiem, it īpaši mazajiem uzņēmējiem;

-   veiksmīgas sarunas par ES budžetu, struktūrfondu apjomu un KLP reformu. Taisnīgāku ES finansējumu Latvijai!

-   veiksmīgas sarunas par ES budžetu, struktūrfondu apjomu un KLP reformu. Taisnīgāku ES finansējumu Latvijai!

-   gatavošanās ES prezidentūrai 2015.gadā

Vienotība ir moderna partija. Mūsu spēks ir viedokļu daudzveidībā,  diskusijās, atvērtībā jaunām idejām, modernā komunikācijā – gan biedru starpā, gan ar sabiedrību kopumā.   Es aicinu šīs moderna partijas darba prakses un instrumentus izkopt  un attīstīt, pārņemot labāko praksi no mūsu partnerpartijām Eiropā.

Ir dažas idejas, kuras es aicinu apsvērt partijas darba tālākai modernizācijai:

- ātras biedru un atbalstītāju aptaujas par  aktuāliem sabiedriskās, politiskas un pašas partijas dzīves jautājumiem, izmantojot elektronisko aptauju platformas

- partijas faktisko līdzdalībnieku loka paplašināšana, līdzās partijas biedriem  piesaisot atbalstītājus vai interesentus. Nebūdami formāli partijas biedri, šī cilvēki var kļūt par partijas diskusijas dalībniekiem, viedokļu veidotājiem sabiedrībā,  svarīgu resursu partijas lēmumu pieņemšanā. Arī šie atbalstītāji savu  līdzdalību partijas lēmumos var lielākoties nodrošināt elektroniski

- paplašināt partijas iekšējo demokrātiju, dodot iespēju visiem partijas biedriem, ne tikai kongresa delegātiem, elektroniski vēlēt partijas priekšsēdētāju un valdes locekļus.

- izstrādāt Vienotības kārtības rulli,  kurā pēc iespējas precīzāk  noteikt procedūras, kā tiek ierosināti, apspriesti, pieņemti, īstenoti un kontrolēti lēmumi partijā

Ja partija man uzticēs pienākumu vadīt Domes darbu, es centīšos Domi  padarīt par patiesu politisku un saturisku diskusiju vietu,  par forumu, kurā  partija  apspriež un kaļ nākotnes plānus,  par ietvaru visu līmeņu un novadu partijas biedru savstarpējās sapratnes, sadarbības un kopīgas identitātes veidošanai.

Godātie kolēģi,

Es esmu bijusi Latvijas politikā vai cieši tai līdzās kopš 1988.gada. Es apzinos, ka esmu pieļavusi kļūdas, kuras nožēloju. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka savās kļūdās nekad neesmu vainojusi citus, bet sevi un no tām mācījusies. Man ir bijusi iespēja vērot Latvijas un Rietumu politisko partiju spožumu un postu tuvplānā. Ir vienkāršas pazīmes, kas vēsta par partijas lejupslīdes sākumu. Tās ir līdzīgas kā Latvijā, tā citur. Tiklīdz politiskā partija zaudē saikni ar saviem vēlētājiem un iegrimst pašpietiekamās politiskās spēlītēs un augstprātībā, tā nenovēršami sākas lejupslīde.

Mums, kolēģi, neatlaidīgi ir jāstrādā pie Vienotības pilnveidošanas. Es zinu, ka mēs visi gribam, lai Vienotība kļūtu par lielu un ilgtspējīgu politisko spēku. Taču ar labiem nodomiem vien nepietiks. Mums ir jāmācās no labākajiem politiskās kultūras paraugiem ETP ģimenē. Partijām, kas gadu desmitiem strādā savas valsts un vēlētāju labā. Mums ir rūpīgi jāanalizē mūsu partijas rīcība ik uz soļa un šajā ziņā vislielākā atbildība gulstas uz partijas vadību. Lai neviens – ne ministru prezidents, ne partijas vadība, ne ministri un deptutāti nav pasargāti no konstruktīvas biedru kritikas! Tieši no partijas vadības spējas strādāt iekļaujoši un saliedēt atsevišķās trīs partiju biedru kopas patiesi vienotā domu biedru kolektīvā lielā mērā būs atkarīga partijas turpmākā rīcībspēja un sabiedrības attieksme pret mums. 2014.gada Saeimas vēlēšanas pierādīs, vai būsim kļuvuši par ilgtspējīgu politisko spēku vai arī mūs gaida Latvijas ceļa un Tautas partijas skuju taka. Mums vislielākā uzmanība ir jāpievērš partijas jauno politiķu maiņas veidošanai. Ilgtspējības labad Vienotībai ir jāuzlabo dialogs ar sabiedrību un mums ir jāprot labāk skaidrot mūsu politiskie lēmumi. Mums jāprot atzīt savas kļūdas un jāmācās labāk saprast sabiedrības vajadzības. Ekonomiskā krīze ir parādījusi, cik vienreizēji ir Latvijas cilvēki. Viņi prot atšķirt glaimīgu populismu no lēmumiem, kurus diktē skarba īstenība.

Godātie kolēģi, mums visiem kopā ir iespēja ar katru nākamo gadu padarīt Vienotību par labāku, atklātāku, godprātīgāku, iekļaujošāku un profesionālāku partiju.

Kopā mēs esam spēks!

Sandra Kalniete rīko  konkursu par precīzāko  11. Saeimas vēlēšanu prognozi.  Konkursā var piedalīties jebkurš sociālā tīkla Twitter lietotājs.

Lai piedalītos konkursā , ir vienkārši jānosūta publisks tvīts @Kalniete, kurā  jānorāda, cik vietu 11. Saeimā saņems katra partija, kura būs pārstāvēta Saeimā.

Piemērām:  „@kalniete 11. Saeimas vēlēšanu prognoze:  ABC  30, DEF 25, GHI 20, JKL 15, MNO  10”

Partijām prognozēto vietu summai ir jābūt 100. Prognozes, kurās vietu summa nebūs vienāda ar 100, konkursā nepiedalīsies.

Par precīzāko tiks uzskatīta tā prognoze, kurā atšķirību summa starp  katras partijas reāli iegūto vietu skaitu Saeimā un konkursa dalībnieka prognozēto vietu skaitu  katrai partijai būs vismazākā.

Piemērām:  ja dalībnieks būs iesūtījis augstākminēto prognozi, bet partiju reāli iegūto vietu skaits būs  ABC 28, DEF 27, GHI 22, JKL 13, MNO 10,
tad dalībnieka  atšķirību summa būs: (30-28)+(27-25)+(22-20)+(15-13)+(10-10) = 8

Ja vairākiem dalībniekiem šī atšķirību summa būs vienāda,  tad par par labāku tiks uzskatīta tā prognoze, kurā būs pareiza partiju iegūto vietu secība vai prognoze, kura būs iesūtīta ātrāk.

Prognožu iesūtīšanas gala termiņš – piektdiena 16. septembris,  pl. 23:59 pēc Latvijas laika.

Konkursa rezultāti tiks apkopoti un uzvarētājs tiks noteikts svētdien, 18. septembrī.

Konkursa uzvarētājs saņems ielūgumu divām personām   divu dienu braucienam uz Eiropas Parlamentu un Beļģiju.

Politiskā reforma ir nepieciešama arī izaugsmei

Pēdējo gadu ekonomiskie un politiskie satricinājumi pasaulē vēlreiz pierāda, ka svarīgs priekšnoteikums ekonomikas un cilvēku labklājības izaugsmei ir sabiedrības un valsts spēja mainīties un savlaicīgi vienoties par reformām, kuras dod ilgtermiņa ieguvumus, pat ja īstermiņā tās ir sāpīgas. Šādas pārmaiņas spēj virzīt tikai valdības un līderi, kuri bauda pietiekoši plašu sabiedrības uzticību. Latvijā ir hronisks šādas uzticības deficīts. Ir paziņojumi, bet nav politiskas gribas, jo reformisti zina, ka reformām sabiedrībā nav plaša atbalsta. Reformas īstenot traucē arī pretrunas, kas mūsu politiski fragmentētajā  vidē, ir raksturīgas valdošajām koalīcijām.

 Ar katrām jaunām vēlēšanām un ar katru jaunu pilsoņu uzticības varai antirekordu Latvijas sabiedrībā nobriest  pieprasījums pēc nopietnām pārmaiņām valsts politiskajā sistēmā. Uzticība  Saeimai, politiskajām partijām un politiķu darbam kopumā ir rekordzemā līmenī.  Savukārt lielās naudas un dažādu lielo un mazo oligarhu-oligarhiņu ietekme uz politiskajiem lēmumiem saglabājas nepieklājīgi augsta. Vēlētāju vairākums, protams, detalizēti neinteresējas par politiskās sistēmas plusiem un nepilnībām, viņu pirmkārt interesē praktiskas lietas – darbs, atalgojums, sociālā drošība.

Bet izglītotākie vēlētāji un sabiedrības viedokļa pētnieki kļūst arvien pārliecinātāki – bez  Latvijas politiskās sistēmas “pārstartēšanas” atjaunot uzticību varas institūcijām kaut vai Igaunijas līmenī nebūs iespējams. Protams, ir arī skeptiķi, kuri norāda, ka sistēmas maiņa pati par sevi vēl jaunus laikus nenesīs – jāmainās gan pašiem politiķiem, gan vēlētājiem. Tā tas, protams, ir. Bet pat diskusija par politiskās sistēmas pilnveidošanu mudinātu  daudzus cilvēkus iedziļināties valsts pārvaldīšanas būtībā, saprast kopsākarības un labāk līdzdarboties tajā.  Savukārt, reforma ļautu radīt priekšnoteikumus labākai pilsoņu pārstāvniecībai un līdzdalībai valsts dzīvē.

 Esmu pārliecināta, ka jaunajai Saeimai ir jāsāk plaša Latvijas politiskās sistēmas reforma.  Tāpēc vēlos atkārtot dažus priekšlikumus, kurus pēdējos gados esmu  apsvērusi, diskutējusi un virzījusi sabiedrībā. Tie ir visai tālejoši, un prasa arī Satversmes grozīšanu.

 Vēlētājiem tuvāki deputāti. Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits līdz 12 pārskatāmiem vēlēšanu apgabaliem. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem konkrētā Latvijas reģionā (Dienvidkurzemē, Ziemeļvidzemē vai Austrumzemgalē). Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka šobrīd Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā (Zemgalē, 215 km attālumā), bet  Ķemeri un Alūksne (240 attālumā)  – citā.

Atvērtie saraksti – vēlētājs izvēlas savus deputātus.  Līdz 1934. gadam, kamēr Latvijā darbojās Saeima, to ievēlēja pēc tā dēvētā “atvērto sarakstu” principa. Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.  Šāds princips nostiprinātu vēlētāju tiesības atbalstīt savu labākos pārstāvjus, neatkarīgi no viņu partijas piederības. Pēc neatkarības atgūšanas, atjaunojot vēlēšanu likumu, Augstākā Padome no šī principa atteicās, uzskatot, ka vēlētājs šai sistēmai nav nobriedis. Pēdējās divas Saeimas vēlēšanās vēlētāji ir aktīvi atbalstījuši un svītrojuši deputātu kandidātus, kas apliecina, ka sabiedrība ir gatava pārdomātai izvēlei.

Stabilākas pašvaldības. Savukārt pašvaldību līmenī būtu svarīgi nodrošināt varas stabilitāti, ieviešot pašvaldību vadītāju tiešas vēlēšanas. Tad dažu pilsētu mēriem vairs nebūs nemitīgi jābalansē uz mainīgu koalīciju naža asmens un viņi netiks nomainīti trīskārt viena vēlēšanu cikla laikā.   Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem. 

Stabilākas valdības un spēcīgāks premjers.  Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 16 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām,  9. Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā.  Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka Latvijā faktiski tā arī notiek – gāztā valdība turpina strādāt līdz tiek apstiprināta jauna valdība. Tomēr ir būtiska atšķirība – “konstruktīvā neuzticība” nozīmē pilnvērtīgas varas un atbildības nodošanu no valdības valdībai.   Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starpvēlēšanu laikā  ir notikusi tikai vienu reizi.

Tautas vēlēts prezidents. Ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza vai kādu citu barvežu priekšā. Vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Satversmē būtu jāpieņem  likums, kas regulētu prezidenta vēlēšanas. To priekšvēlēšanu kampaņas būtu pilnībā jāatbrīvo no privātās naudas un tās nopirkto reklāmas un mediju jaudu ietekmes.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situācijās atlaist Saeimu un izsludināt ārkārtas vēlēšanās, kā arī  tiesības likt priekšā Saeimai svarīgu valsts amatpersonu kandidatūras.  Šādu  Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanas priekšlikumu jau visai detalizēti ir apspriedusi un ieteikusi Konstitucionālo tiesību komisija.

Atklāti balsojumi un elektroniskas vēlēšanas. Esmu pārliecināta, ka demokrātijas kvalitāti un Saeimas deputātu atbildīgumu palielinātu pilnīga deputātu balsojumu atklātība Saeimā. Savukārt, Latvijas pilsoņiem – visā pasaulē un ikvienā novadā – jau 2014. gadā ir jādod iespēja nobalsot elektroniski – tas ļautu gan  lemšanā vairāk iesaistīt jauno paaudzi, gan stiprinātu valsts saikni ar  latviešiem, kuri devušies pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka ar apjomīgu politisko reformu mēs spētu radīt priekšnoteikumus tam, lai  pilsoņu uzticēšanos valsts un vietējai varai atjaunotos  līdz līmenim, kas raksturīgs modernām, demokrātiskām Eiropas sabiedrībām.

Man vienmēr ir bijis žēl, ka atjaunojot Latvijas valstiskumu, mēs 1993. gadā neatjaunojām arī līdz 1934. gada pastāvējušo “atvērto sarakstu” principu Saeimas vēlēšanās.

Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.

Ja man būtu tāda iespēja, es, protams, balsotu par Vienotības sarakstu, bet es gribētu atbalstīt kandidātus no citiem sarakstiem, kuru profesionalitāti un godaprātu es augsti vērtēju.

Es atbalstītu Māri Kučinski, Māri Riekstiņu un Oskaru Spurdziņu no Tautas partijas.

Es atbalstītu  ZZS kandidātus Jānis Dūklavu, Ingmāru Līdaku un  Juri Bārzdiņu vai Nacionālās apvienības Einaru Cilinski.

Es labprāt redzētu Saeimā tādus pašvaldību līderus kā Andri Rāviņu, Inesi Boķi, Andreju Ceļapīteru, Monvīdu Švarcu vai Ritu Strodi.

Es ceru, ka tuvākajos gados mums izdosies reformēt mūsu politisko sistēmu, tuvināt vēlētajus deputātiem.  Svarīgs elements sarunā par šo reformu būtu diskusija par atvērto sarakstu atjaunošanu. Esmu pārliecināta, ka tā palielinātu pilsoņu iesaisti un tuvinātu sabiedrību nacionālās vienotības valdības izveidei.

Politiskais virpulis, kuru izraisījusi politiskās korupcijas izmeklēšana, Saeimas atlaišana un Valsts prezidenta vēlēšanas, atkal ir raisījis diskusijas par kompromisiem politikā. Par to robežām, politisko ētiku un pamatvērtībām. Daudzi šajās dažās dienās šķiet atskārtuši, ka mums pašlaik ir tikai un vienīgi tāda Saeima, kurā jebkāds vairākums un valdība ir iespējama, tikai vienojoties ar politiķiem, kuru balsojumi ir stingri saistīti ar politbiznesa darījumiem aizkulisēs un kas runā vienu, bet dara citu.

Izvēlē Vienotībai ir ļoti ierobežota – vai nu ZZS vai SC, jo ar Nacionālās apvienības atbalstu vien nepietiek. Līdzšinējā sadarbība ar tagadējiem Vienotības partneriem ZZS ir grūta, jo viņiem svarīgāks par tiesiskumu ir un acīmredzot arī būs atsevišķu partiju saimnieku personīgā drošība un īpašās biznesa intereses. Šajā ziņā ZZS īpaši labi saprotas ar SC un PLL. Tāpēc daudzi izeju no politiskās stagnācijas redz Vienotības koalīcijā ar SC jau tagad un tūlīt. Citi cer uz neoligarhisko partiju vairākumu nākošajà Saeimas sastāvā, kamēr trešie liek cerības uz gudru un godīgu tautas ievēlētu prezidentu kaut kad nākotnē.

Daži cienījami politiskie komentētāji par vienu no galvenajām Vienotības iekšējām problēmām uzskata PS šķietami kategorisko nostāju pret jebkādu sadarbību ar SC. Un tūdaļ pat piedāvā šķietami vienkāršu recepti – nodalīt PS “nacionālo spārnu”, lai nekavējoties varētu izveidot koalīciju ar SC.

Esmu pārliecināta, ka steiga ar koalīcijas veidošanu ir pseidoproblēma un piedāvātā Vienotības sašķelšana ir pseidorisinājums. Mehāniska partneru nomaiņa bez skaidras vienošanās par valstiskajām pamatvērtībām un tiesiskuma principiem nenāktu par labu ne sabiedrībai, ne Vienotībai. Politiskā kopdzīve ar Latvijas valstiskuma pamatprincipu ignorētājiem, kuri vajadzības gadījumā “aizlienē” savas balsis oligarhiem nav ne ar ko labāka par kopdzīvi ar vēl nenotiesātu cinisku politbiznesa multimiljonāru. Pēc būtības es neredzu lielas atšķirības starp ZZS un SC. Atšķiras . vien retorika. Vieni piekopj nacionālpatriotisku, otri – prokrievisku, kamēr darbos abi biežāk raugās austrumu nekā Eiropas virzienā. Un tas, ka ar SC zīmolu nesaistās lieli kampšanas skandāli drīzāk ir KNAB ierobežotās rīcībspējas rezultāts, nevis jaunas pārvaldes kultūras pierādījums Rīgas domē, kur SC saimnieko roku rokā ar AŠ2.

Tomēr vēsturiskā realitāte ir tāda, ka Latvijas labā Vienotībai ir jāspēj sadarboties ar abiem politiskajiem spēkiem, taču ka šīs sadarbības mērķis nevar būt vienkārši parlamentārā vairākuma nodrošināšana politiskās varas īstenošanai vai tikai tās saglabāšanai. Tai ir jācenšas mainīt arī partneru attieksmi un rīcību principiālos jautājumos.

Es, tāpat kā absolūtais PS un Vienotības biedru vairākums, uzskatu, ka Vienotības sadarbībai gan ar ZZS un PLL, gan SC ir jābalstās vismaz uz dažiem fundamentāliem principiem:

1. Likumsargiem un tiesu varai ir jāspēj netraucēti darīt savu darbu jebkuru noziegumu izmeklēšanā un sodīšanā.
2. Lielās naudas iespējas ietekmēt vēlēšanu rezultātus un politiķu lēmumus ir konsekventi jāsamazina ( par konkrētiem risinājumiem mēs runājam jau gadu gadiem un gadu gadiem tie tiek noraidīti)
3. Latvijas Republikas Satversmē un Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktie valstiskuma tiesiskie principi ir absolūti, un nevis vēsturnieku komisijās vai publicistu konferencēs noskaidrojami. Tas attiecas gan uz valstiskuma nepārtrauktību, gan okupāciju prettiesiskumu, gan latviešu valodas lomu valstī un sabiedrībā.
4. Latvijai ir jāīsteno arvien ciešāka integrācija Eiropas Savienībā, tai skaitā eirozonā.

Ja mēs vienojamies par šiem principiem un un rakstiski tos apstiprinam, pēc tam godīgi un konsekventi tos īstenojam, mēs varam sadarboties gan ar ZZS, gan PLL, gan Saskaņas centru. Un tad nav vajadzīga ne kādas Vienotības daļas izolēšana, ne strauja pārmešanās no vieniem politiskajiem partneriem pie otriem.

Pirms četriem gadiem es Saeimā balsoju pret Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Galvenokārt es balsoju pret to veidu, kādā toreiz valdošās koalīcijas saimnieki izturējās pret savas valsts pilsoņiem, Saeimas deputātiem un paši savu partiju izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Māri Riekstiņu un Karinu Pētersoni. Lēmumu pieņēma “šaurais loks” – augstprātīgi, divkosīgi un paslepus. Šodien es atbalstu Valda Zatlera ievēlēšanu otrajam amata termiņam un ceru, ka Valsts prezidenta amata kandidāta vai kandidātu izvērtēšana notiks daudz atklātāk un skaidrāk, nekā tas ir bijis līdz šim. Šodien, kad ļaunākais ir aiz muguras, Latvijai ir vajadzīga politiska stabilitāte, un Valsts prezidenta atkārtota ievēlēšana ir stabilitātes vēsts pasaules finanšu tirgiem un investoriem, kas jau lūkojas Latvijas virzienā.

Jā, Zatlers nav harismātisks nācijas līderis, stingrs vadonis vai visu iemīļots intelektuālis. Bet palūkosimies apkārt. Cik tādu šodien ir Eiropā? Izņemot Angelu Merkeli, nevienu citu neredz. Jā, sabiedriskās domas aptaujās Zatleru mēdz apsteigt smagos noziegumos apsūdzēts politiskais multimiljonārs. Taču tas drīzāk apliecina Latvijas sabiedrības daļas maldus, kas principu “zog, bet dalās” uzskata par attaisnojumu jebkādai apšaubāmai rīcībai. Jā, Zatlers arī nav Vecrīgas politisko aizkulišu izmanīgākais pazinējs, kuru dažādi vietējās nozīmes “polittehnologi” uzskatītu par savējo. Taču Zatlers ir cilvēks, kurš jūt savu tautu un pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu.

Valsts prezidenta pienākumus Valdis Zatlers ir pildījis godam un pamatīgi. Viņš savos lēmumos ir bijis neatkarīgs no tā šaurā loka, kas nokārtoja viņa ievēlēšanu 2007. gadā. Viņš ir kalpojis Latvijai, nevis “saimniekiem”. Tāpēc Valda Zatlera atkārtota neievēlēšana būtu kā “saimnieku” brīdinājums katram nākamajam prezidentam. Sak, neaizmirsti, kam tev patiesībā jākalpo!

Prezidents ir labi pārstāvējis Latviju pasaulē, ieguvis starptautisko pieredzi un pazīstamību starptautiskās politikas centros, kas viņam un Latvijai lieti noderēs turpmākajos četros gados. Mums nav bijis jākaunās par savu Valsts prezidentu un viņa teikto starptautiskos forumos.

Šodien bez Valda Zatlera Latvijā ir tikai divi cilvēki, kas zina, ko nozīmē būt prezidentam. Tie ir Guntis Ulmanis un Vaira VīķeFreiberga. Lai cik spējīgi savā profesijā vai politikā būtu citi Valda Zatlera iespējamie konkurenti, viņiem visiem prezidenta amatu būs jāsāk mācīties no nulles. Zatlera prezidenta pieredze ir neapšaubāma priekšrocība.

Diskutējot par Valsts prezidenta institūciju, ir lauzts daudz šķēpu par to, vai prezidentam ir jābūt neitrālam, teju apolitiskam, vidutājam starp Saeimu, valdību un vēlētājiem, starp valsti un ārpasauli, vai arī prezidentam ir jābūt savai nostājai, vērtībām un redzējumam par valsts attīstību. Valdis Zatlers ir uzdrīkstējies būt nevis visiem pieņemams “nekāds” kandidāts, bet gan personība ar uzskatiem par Latvijas nākotni, kurus viņš nebaidās paust un aizstāvēt.

Arī es uzskatu, ka Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšana jānodod tautas rokās. Protams, saglabājot mūsu valsts kā parlamentāras republikas raksturu un saprātīgi noregulējot šādu vēlēšanu kārtību. Latvijas pēdējo divdesmit gadu attīstības pieredze liecina – Latvijas nākotnes izvēles jautājumos mums nav jābaidās no tautas vairākuma, bet gan drīzāk no šauro aprindu darījumiem. 2007. gada novembrī, četrus mēnešus pēc stāšanās amatā, Valdim Zatleram, pieprasot Tautas partijas premjera Kalvīša demisiju, paspruka plaši citētais jautājums: “Kas es esmu?” Varu droši teikt, ka ar savu četru gadu darbu viņš ir devis pārliecinošu atbildi uz šo jautājumu.

Publicēts Latvijas Avīzē 13.05.2011

Atbrīvosim Raini no tingeltangeļiem!
 
Rīgas domes priekšsēdētājam
Nilam Ušakova kungam
 
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājai
Eiženijai Aldermanes kundzei
 
 
Latvijas galvaspilsētā Rīgā, Esplanādes laukumā, ir piemineklis Latvijas dižākajam dzejniekam Rainim. Šī pieminekļa meta autors ir izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zemdega. Šis piemineklis gadu desmitiem ir bijis latviešu kultūras dzīves simbols. Ik rudeni pie tā skan Dzeja.
 
Mēs esam sašutuši par to, ka šobrīd  Raiņa pieminekļa  visciešākajā tuvumā ir izvietoti visdažādākie lētās izklaides agregāti. Šie tingeltangeļi pilnībā aizsedz pieminekli.
 
Latvijas galvaspilsēta, kas pretendē uz Baltijas metropoles statusu un 2014.gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, nedrīkst pieļaut  šādu necieņu pret savu kultūras mantojumu.
 
Mēs protestējam pret šo barbarismu un aicinām nekavējoties atbrīvot Raini no tingeltangeļu skavām!
 
Sandra Kalniete
Eiropas Parlamenta deputāte
 
Es aicinu rīdziniekus un visus cilvēkus, kuriem svarīgas mūsu kultūras vērtības, pievienoties šim aicinājumam pievienojot komentāru šeit:  Diena.lv vai Twiterī http://act.ly/3ce

Publicēts pietiek.com, 21.01.2011.

Autore: Agnese Margēviča

Viena no Vienotības līderēm, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) intervijā Pietiek atzīst, ka vienotās partijas izveides process nebeigsies ar simtprocentīgi visu biedru pievienošanos tai. Politiķe neuzskata, ka sadarbība ar Aivaru Lembergu Vienotībai liedz sevi pozicionēt kā citu politisko standartu nesējai. Tāpat viņa atzīst, ka par nākamo Valsts prezidentu nāksies vienoties ar koalīcijas partneri Zaļo un zemnieku savienību, bet tam jānotiek atklātā procesā, nevis „Zooloģiskajā dārzā”.

Pēdējās nedēļās ir bijuši pretrunīgi izteikumi, tostarp no Ģirta Valda Kristovska puses, kas lika apšaubīt, vai trīs partiju apvienošanās Vienotībā notiks. Jūs tam saredzat draudus?

Ikvienā lielā cilvēku grupā vienmēr ir arī personiskais aspekts, bet jāprot to nošķirt no mērķa apziņas (un es domāju, ka mērķa apziņa ir mums visiem) un arī no tām dažādajām izpratnēm par to, kāds ir šis vienotās partijas izveides process. Tādēļ vissvarīgākais, man šķiet, ir, ka mēs sākam šo darbu, vienojoties par principiem un vērtībām – varu minēt divus lielus blokus: nacionālā valsts, kā mēs to saprotam, un ekonomiskās attīstības un nodokļu jautājumi. Otrais jautājums, par ko būtu šajā procesā jāvienojas trim partijām, ir par dažādām procedūrām, jo ir liela atšķirība starp apvienību un starp partiju. Apvienībā tomēr katrs no dalībniekiem saglabā diezgan autonomu lemšanas struktūru, un tas nozīmē, ka katras partijas biedriem, kuri ne visi vienādā pakāpē ir apvienošanās entuziasti, tas ir tā kā tāds mierinājums, ka „mums jau vienmēr ir atkāpšanās ceļš”. Tajā brīdī, kad sāk veidot vienu partiju, ir ļoti svarīgi, ka ne tikai vadības līmenī ir vienota izpratne, bet arī trīs partiju nodaļas spēj strādāt kopā, jo kas tad tā par partiju, kurai bāze būs nestabila?

Esmu dzirdējusi versijas, ka vismaz pirmajā apvienotās Vienotības gadā varētu noteikt „pārejas laiku”, vienotās partijas statūtos nosakot, ka katrai partijai ir noteikta pārstāvības kvota partijas valdē un garantēta iespēja ietekmēt lēmumus. Jūs par tādu mehānismu runājat?

Es par to negribētu izteikties, jo mēs vēl nevienu reizi neesam nākuši kopā un likuši galdā savus priekšlikumus jau apspriežama dokumenta formā. Pilsoniskajai savienībai sestdien būs domes sēde, kur mēs paši diskutēsim ar saviem nodaļu pārstāvjiem, kādai būt šai partijai. Tas būs plāns un arī mandāts, lai virzītos uz vienas partijas izveidi. Varbūt abām pārējām partijām būs cits konsultāciju mehānisms, bet arī tās strādās pie savas pozīcijas izklāsta. Tas nenozīmē, ka tā pozīcija, ko pieņemsim mēs vai Jaunais laiks, vai Sabiedrība citai politikai, būs ultimatīva. Tas būs sarunu process līdzīgi, kā mēs nonācām pie vienota vēlēšanu saraksta sastādīšanas, kas bija ļoti grūts vingrinājums, bet, kas parādīja, ka mēs esam spējīgi vienoties. Man ir absolūta pārliecība, ka mēs vienosimies.

Tomēr līdz šim izskanējušie atšķirīgie viedokļi, – vai tie signalizē, ka kāda daļa varētu atšķelties un neiekļauties vienotajā partijā?

Noteikti būs individuāli biedri, kam liksies, ka viņi šajā partijā nevar palikt. Es nedomāju, ka viņu būs daudz. Tāpēc šis process būs ļoti svarīgs – ir ļoti svarīgi, lai mēs ar saviem biedriem atklāti runātu, kas ir tās problēmas. Kā es jau sākumā teicu: ļoti svarīgi, lai arī biedri saprastu atšķirību starp personiskajām attiecībām starp Pēteri un Miķeli un politisko pozīciju, kur mums lielu nesaskaņu nav. Katram ir jāuzdod sev jautājums par virsmērķi: kas tajā brīdī notiks, ja Vienotību izņemtu no Latvijas politiskās skatuves! Tas ir visdramatiskākais jautājums, kuram ir jāpakļauj mūsu personiskās ambīcijas un priekšstati.

Atbildiet uz šo jautājumu: kas notiks?

Es pateikšu, kas notiks. Tie cilvēki, kas vēlas modernu, godīgu politiku, kas mums ir uzticējušies, piedzīvos kolosālu vilšanos, jo šīs vēlēšanas parādīja, ka cilvēki ir sasparojušies un viņos ir sajūta, ka viņi var kaut ko mainīt, ka viņu balss var kaut ko ietekmēt. Es domāju, ka [Vienotības sašķelšanās] varētu novest pie lielākām sociālajām izmaiņām, jo tad viss paliktu vecā stila politikā, kad notiek dažādas vienošanās, kad valsts pasūtījumi iet tikai „savējiem”, ka korupcija netiek apkarota un tā tālāk. Tas viss ietekmē valsts kopējo labklājību, un daudzi cilvēki sev neredzēs vietu šādā valstī.

Vai tas sadarbības modelis, kāds veidojas Vienotībai koalīcijā ar Aivara Lemberga zaļajiem zemniekiem, nenoved pie tā, ka šādu politiku, kādu jūs to aprakstījāt, ir grūti realizēt?

Šeit es gribētu nodalīt divas lietas: viens ir vēstījums, tas, ko mēs gribētu redzēt kā ideālu programmu, tas, kāda ir mūsu vērtību sistēma, un tad ir Latvijas reālā politiskā situācija, kurā gala vārdu saka vēlētājs. Jo iespējas ir tikai divas – vai nu strādāt kopā ar zaļajiem zemniekiem, vai Saskaņas centru, un tie ir tikai vēlētāji, kas to var mainīt. Līdz ar to nevar pārmest Vienotībai, ka tā nesēž kaktā, uzmetusi lūpu un sakot: „Mēs labāk sargājam savus ideālus, bet nestrādāsim ar tiem, kuri mums nepatīk vai nav tik tīri, vai kādi tur…”

Pēc dažiem mēnešiem notiks Valsts prezidenta vēlēšanas. Vai, ņemot vērā visus tos politiskos riskus, kādi premjera partijai parasti saistās ar šo procesu, Vienotībai jau laikus nebūtu jādefinē sava attieksme pret Valda Zatlera pārvēlēšanu uz otro termiņu, vai tomēr būtu jācenšas nomainīt prezidentu?

Es domāju, vispirms Zatleram pašam būtu jādefinē sava attieksme. Mums darīt to priekšlaicīgi, – tas būtu tā kā skriet vilcienam pa priekšu. Domāju, ka ierosinājums nodrošināt plašu diskusiju par šiem jautājumiem – kādam būt prezidentam, kādam būt viņa pienākumiem, kādas ir viņa iespējas, kāda ir viņa morālā loma sabiedrībām, kāds ir tas ietvars, ko viņam atļauj likums – arī tas ir ļoti vajadzīgs, jo piešķir daudz lielāku caurspīdīgumu šim procesam. Es ļoti atbalstu Āboltiņas kundzes ierosinājumu.

Jums personiski būtu pieņemama vienošanās par Valsts prezidenta kandidātu koalīcijas iekšienē ar zaļajiem zemniekiem?

Pirmkārt, es domāju, ka cits ceļš jau nav iespējams! Ir iespējama tikai vienošanās. Pat, ja mēs izvirzām katrs savus kandidātus un izejam pirmo tūri un tā tālāk, beigās tik un tā ir jāvienojas, jo pretējā gadījumā iestājas strupceļš.

Jūs akceptējat Brigmaņa kritiku par Solvitas Āboltiņas iniciatīvu veidot darba grupu un Lemberga teikto, ka Vienotība ir izsmēlusi savu kvotu uz augstiem valsts amatiem – es pieņemu, ka ar to domātas ne tikai tiesības virzīt kandidātus no sava vidus, bet arī būt tam, kurš nosauc kandidātu, arī neitrālu?

Es domāju, ka tas, ko ir teicis Brigmanis, un nepatika, ko ir izrādījis Lembergs, – tā ir tāda emocionāla reakcija. Viņiem arī būtu nedaudz jāapsver… Nu, kāda tad būs tā vienošanās? Nu, kur tad Vienotība un ZZS satiksies Zooloģiskajā dārzā? Ar ko tas formāts, ko šobrīd piedāvā Solvita Āboltiņa, ir sliktāks? Kāpēc Brigmaņa kungs vai kāds, kuru pilnvaros partija, arī nevarētu tur piedalīties? Tā drusciņ ir tāda poza.

Jūs esat izteikusies, ka Valdim Dombrovskim jābūt apvienotās Vienotības līderim. Viņš pats nav definējis, vai ir gatavs to darīt.

Viņš arī nav pateicis, ka nevēlas to darīt. Un, pazīstot Valda Dombrovska psiholoģiskās īpašības, viņš ir šīs maigās rokas cilvēks, kas pietiekami labi jūt atmosfēru – kad ir brīdis, kad viņam ir tā klusi jāpasaka „jā”. Es domāju, ka Dombrovskim ir vispirms jāredz, ka viņam ir vairākuma atbalsts, tajā skaitā ļoti svarīgs viņam ir jautājums par atbalstu viņa paša partijā. Es domāju, ka tas ir jautājums, kas Jaunajam laikam pašam ir jāizlemj.

Sandras Kalnietes uzruna EP Eiropas Tautas partijas (kristīgo demokrātu) politiskās grupas biroja sanāksmē Rīgā, 2010. gada 2. septembrī.

Latvijas gatavojas vēlēšanām. Tās kļūs par referendumu Latvijas sadarbībai ar Eiropas institūcijām un Rietumu sabiedrotajiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanā. Tie būs Latvijas vēlētāji, kas izšķirs, vai pēc vēlēšanām valsts turpinās īstenot patreizējās labēji centriskās valdības drosmīgo reformu politiku kopā ar Eiropu un SVF, vai arī cita valdība radikāli mainīs Latvijas stratēģisko izvēli, atsakoties no reformām un meklējot aizdevējus citur.

2009. gada martā, krīzes visdziļākajā brīdī, nespējot vienoties par sāpīgām, bet vajadzīgām reformām, krita Latvijas valdība. Valsts prezidents uzticēja jaunas valdības veidošanu Eiropas Parlamenta deputātam Valdim Dombrovskim, kurš uzņēmās atbildību par valsti situācijā, kurā daudzi Latvijas bankrotu uzskatīja par nenovēršamu.

Tomēr Dombrovskis ar savu nesatricināmo mieru un inteliģento loģiku izrādījās īstais cilvēks īstajā vietā un īstajā laikā. Pateicoties Latvijas cilvēku izturībai un pacietībai, Dombrovska valdībai izdevās novērst valsts bankrotu, stabilizēt ekonomiku un uzsākt ceļu uz izaugsmi. 18 mēnešus vēlāk visi galvenie ekonomikas rādītāju pakāpeniski uzlabojas – eksports palielinās, bezdarbs samazinās, nacionālais kopprodukts pieaug, nodokļu ieņēmumi pārsniedz plānotos. Šodien Latvijas stāsts ir kļuvis par paraugu citām Eiropas valstīm un tautām, kurām ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana vēl tikai stāv priekšā.

Iedzīvotāju vērtējums Dombrovska darbam ir augstāks, nekā citiem Latvijas premjeriem pašos “treknākajos” gados. Pārsteidzoši, bet cilvēki vairāk uzticas valdībai, kuras laikā samazinājušās algas un sociālie pabalsti, palielinājušies nodokļi un bezdarbs. Šī paradoksa skaidrojums ir viens – godīga politika. Ticība tam, ka valdību beidzot vada kompetents un nesavtīgs valstsvīrs, ir ļāvusi pieņemt smagus, bet vajadzīgus lēmumus. Tāpēc ļausim Dombrovskim strādāt!

Pirms Dombrovska uzticības krīze politiskajai sistēmai bija sasniegusi kritisku robežu. Tagad pamazām šī uzticība atjaunojas. Tomēr ļoti nopietni riski vēl ir priekšā. Pēc vēlēšanām mums būs jāturpina valsts izdevumu un ieņēmumu sabalansēšana. Tas nenovēršami nozīmē pārmaiņas gan nodokļu un sociālās drošības sistēmā, gan arī valsts funkciju pārskatīšanu.

Lai cik nereālus un absurdus solījumus nedāļātu mūsu politiskie konkurenti, VIENOTĪBA nedrīkst ļauties populisma kārdinājumiem un solīt neiespējamo. Ja mēs pievilsim pilsoņus, tad sūri grūti iekarotā uzticība būs atkal pazaudēta.

Uzticība ir ļoti svarīga godīgas politikas vērtība, kas apliecina valdības un sabiedrības dialoga dziļumu un demokrātijas patieso stāvokli. Mēs visi zinām, ka Eiropa ir tik stipra, cik stipras un pilnīgas ir to dalībvalstu demokrātijas. Labās demokrātijās ir labāk iespējams pieņemt arī labus ekonomiskos lēmumus.

Tāpēc VIENOTĪBAI ir aktīvi jāiesaistās un jāveicina sabiedrībā diskusija par politiskās sistēmas reformu, kas ļautu uzlabot demokrātiju Latvijā. Mums ir nepieciešama politisko spēku konsolidācija un politiskā stabilitāte. Viens no svarīgākajiem darba virzieniem tuvākajos gados būs politisko spēku konsolidācija. Politiskā apvienība VIENOTĪBA, kura ir izveidojusies no trim partijām, ir šādas konsolidācijas piemērs.

Esmu pārliecināta, ka pēc Saeimas vēlēšanām VIENOTĪBAI no apvienības ir jāpārtop par politisko partiju. VIENOTĪBAI ir jākļūst par lielāko un spēcīgāko politisko partiju Latvijā, kas spēs pārstāvēt visplašāko sabiedrības daļu – vidusslāni, darītājus un savas valsts patriotus. Tādi mēs varam kļūt tad, ja iesaistām politikā nevis dažus simtus, bet vairākus tūkstošus biedru. Slovēnijā, kur dzīvo 2 miljoni iedzīvotāji, radniecīgajā Slovēnijas demokrātiskajā partijā ir 28 tūkstoši biedru!

Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir bijušas 15 valdības. Šī politiskā nestabilitāte ir būtiski kaitējusi valsts attīstībai. Ir daži vienkārši mehānismi, kas veiksmīgi darbojās citās Eiropas valstīs, kas veicina – spēcīgas, stabilas un ilgstošas valdības. Tas nozīmē lielākas partijas un apvienības, skaidrākas koalīcijas.

Pēc Saeimas vēlēšanām valdību jāveido Saeimas lielākās frakcijas virzītam premjera kandidātam. Tam ir jākļūst par principu, ko visi politiskie spēki respektē. Tas veicinātu lielu politisko apvienību un ilgtermiņa valdības koalīciju veidošanos. Tas atbrīvotu mūsu premjerus no nepārtrauktiem demisijas riskiem un ļautu ātrāk un noteiktāk pieņemt lēmumus.

Politiskās stabilitātes labad Latvijas likumdošanā būtu jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru un valdību. Šī norma labi ir kalpojusi Vācijā, tā palīdzēs nodrošināt politisko stabilitāti arī Latvijā.

VIENOTĪBAI ir jāuzņemas atbildība par pakāpenisku politiskās sistēmas reformu, padarot deputātus tuvākus vēlētājiem. Mēs, Pilsoniskā savienība, daudzkārt esam rosinājuši vēlēšanu sistēmas reformu, pārejot uz lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu, tiešām pilsētu mēru un tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām. Esmu pārliecināta, ka mums izdosies pārliecināt mūsu partnerusVIENOTĪBĀ par šo lēmumu nepieciešamību.

Protams, šādas izmaiņas prasītu plašu atbalstu sabiedrībā un konstitucionālo vairākumu parlamentā. Tās prasītu arī plašu sabiedrisko diskusiju, savdabīgu konstitucionālo konventu. Bet pārmaiņu nepieciešamība ir acīmredzama – pilsoņu uzticība parlamentam un partijām ir tik zema, ka bez pilsoņu iesaistīšanās politiskas sistēmas “pārstartēšana” nenotiks.

Paldies par uzmanību!