Sandra Kalnietes rakstiska deklarācija  Eiropas Parlamenta sesijā Strasbūrā 2010. gada 8. septembrī

Eiropas Savienība ir pasaules vadošais reģions, kurš jau vairāk kā 50 gadus rīkojas pēc noteiktiem principiem. Mēs esam spēcīgi, jo esam bijuši vienoti un solidāri. Kopienas lielākās dalībvalstis ir ievērojušas mazāko valstu intereses, bet ekonomiski spēcīgākās valstis atbalstījušas ekonomiski vājākās valstis. Arī turpmāk mēs nedrīkstam atteikties no šiem principiem.

Vairāku dalībvalstu iedzīvotāju sašutumu ir izraisījis Francijas nodoms pārdot Mistral karakuģus Krievijas Federācijai, kura pirms diviem gadiem uzbruka Eiropas Savienības un NATO partnerim Gruzijai. Nevēlos apšaubīt Francijas tiesības šādu darījumu veikt, tomēr aicinu Franciju ievērot tos ES un NATO principus, pēc kuriem tā ir rīkojusies pagātnē un, esmu pārliecināta, rīkosies arī nākotnē.

Šis darījums raisa bažas Francijas NATO un ES partneriem, kuri vienmēr ir ievērojuši savstarpējās solidaritātes principus. Īstermiņā finansiāli šis darījums būtu veiksmīgs, bet ilgtermiņā tas varētu mazināt Eiropas drošību un pasliktināt attiecības starp kopienas dalībvalstīm, tādējādi darot mūs vājākus. Nedrīkst ignorēt partneru viedokli, it īpaši tik svarīgā jautājumā kā ES dalībvalstu militāro drošība.

Mēs nedrīkstam ļaut citām valstīm vājināt mūsu vienotību ar šādiem darījumiem. Atcerēsimies, ka mūsu tuvākie draugi un sabiedrotie nav meklējami Austrumos, bet gan kopienas iekšienē. Turpināsim sekot tiem principiem, kurus esam ievērojuši līdz šim. Ja mēs būsim vienoti, mēs būsim stipri!

Pagājušā gada novembrī Urbanovičs un Ušakovs parakstīja līgumu par sadarbību ar Putina režīma vadošo un virzošo instrumentu – partiju “Vienotā Krievija”. Jau toreiz daudzi Latvijas pilsoņi sev uzdeva jautājumu: ko nozīmē abu partiju kopīgais mērķis “Latvijas – Krievijas stratēģiskā sadarbība”? Un vai “Putina – Urbanoviča paktam” nav pievienoti savi slepenie protokoli? Nu dažas lietas kļūst skaidrākas.

Pirmais augstākā līmeņa “Vienotās Krievijas” līderis, kas ieradies Latvijā pēc līguma parakstīšanas, ir partijas Augstākās padomes līdzpriekšsēdētājs Jurijs Lužkovs, kurš, viesojoties Ušakova – Šlesera kantorī, vienkārši un skaidri atklāja kārtis – krievu valodai esot jākļūst par otro valsts valodu Latvijā, Latvijai jākļūst par divvalodīgu valsti.

Lužkova paziņojums izraisīja panisku rosību “Saskaņas centra” (SC) nometnē. Šī pārsteidzīgā Maskavas mēra izrunāšanās priekšlaicīgi atklāja “Urbanoviča republikas” projekta patiesos mērķus. Nu Urbanovičam jāraizējas, ka šī atklātība var atņemt “Saskaņas centram” tos dažus procentus latviešu balsis, kuri varbūt būtu balsojuši par SC tā šķietami sociāldemokrātiskās ievirzes dēļ. Vienlaikus Urbanovičam ir neiespējami distancēties no Lužkova teiktā, jo tad “Saskaņas centrs” riskē zaudēt krievu vēlētājus, kuri var pārsviesties pie partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL). (Protams, patiesībā starp abām šīm partijām atšķirības ir tikai niansēs – PCTVL sola piešķirt krievu valodai oficiālu statusu visās pašvaldībās, kurās krievvalodīgo iedzīvotāju ir vismaz 20%, bet “Saskaņas centrs” prasa noteikt “krievu valodu kā Latvijas iedzīvotāju starpetniskās saziņas valodu līdzās latviešu valodai”. Lieki teikt, ka abi risinājumi nopietni apdraud latviešu valodas pozīcijas…)

Nespēdams neko skaidri pateikt par divvalodības jautājumu pēc būtības, Urbanovičs tagad svaidās -metas kritizēt gan PCTVL, gan profesori Inu Druvieti (“VIENOTĪBA”), kura atklāj, ko patiesībā nozīmē SC valodas politika. Urbanovičs, nobijies no patiesības, tagad apgalvo, ka Lužkovs, lūk, atbalstot PCTVL (kur tad “Saskaņas” līgums ar “Vienoto Krieviju”?!), savukārt, Druvietei esot “jānomazgā mute”. Un ne ar vārdu nepiemin savu un SC pozīciju divvalodības jautājumā.

Vai Urbanovičs nevēlas priekšlaicīgi atklāt “Saskaņas centra” mērķus? Vai arī viņam ir kas slēpjams no Latvijas pilsoņiem saistībā ar līgumu, kas noslēgts ar “Vienoto Krieviju”?

Mēs to nezinām. Toties mēs zinām, ka līdzīgu līgumu kā ar “Saskaņu” 2007. gada augustā “Vienotā Krievija” noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās tāpat paredzēja “stiprināt Ukrainas un Krievijas stratēģisko partnerību”. Tā paredzēja pretdarbību Ukrainas līdzdalībai NATO un “sadarbību” Ukrainas valodas politikā.

Trīs gadus pēc šīs vienošanās noslēgšanas Kremļa partneris Janukovičs ir kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz dalību NATO, pagarinājis Krievijas militāro klātbūtni Ukrainā līdz 2042. gadam, atļāvis Krievijas izlūkiem atgriezties Krimā un atsācis militāros manevrus kopā ar Krievijas armiju, pretī saņemot atlaidi Krievijas gāzes cenām.

“Saskaņas centra” vadītājs Urbanovičs grib kļūt par Latvijas premjeru un jau ir spējis iegūt Šlesera un Šķēles konglomerāta atbalstu. SC kopā ar PLL cilvēkiem saimnieko Rīgā, kopīgi draudzējas ar Lužkovu un citiem Maskavas lielmaņiem, sola vienoties ar “Gazpromu” par zemākām gāzes cenām un kopā gatavojas pārņemt varu pēc Saeimas vēlēšanām

Ja Urbanovičam izdosies īstenot savu plānu nomainīt Valdi Dombrovski Ministru prezidenta amatā, Latvija patiesi var kļūt par “Urbanoviča republiku” un Šlesera zīmīgie vārdi “Latvijai jāmaina virziens” piepildīsies.

Vai mēs, kas sadevāmies rokās Baltijas ceļā un atguvām Latvijas brīvību, pieļausim, lai īstenojas Putina – Urbanoviča pakts?!

28. maijs (2010), Guntars Laganovskis, LV.LV

39 Eiropas Parlamenta (EP) deputāti maija sākumā izveidoja Eiropas vēstures izlīguma grupu, kuras mērķis robežojas ar neiespējamo – pretrunīgo 20. gadsimta vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Grupu izveidojusi un to vadīs no Latvijas ievēlētā eiroparlamentāriete SANDRA KALNIETE.

Kas pamudinājis Eiropas Parlamenta deputātus, izveidojot vēstures izlīguma grupu, pievērsties neizskaidrotiem un lielākoties arī neērtiem vēstures jautājumiem?

Jāprecizē, ka tā nav Eiropas Parlamenta institucionāli ar kādu lēmumu izveidota struktūra. Katram deputātam ir iespēja nodarboties ar domubiedru meklēšanu. Šī grupa ir mana personiskā iniciatīva. Es uzrunāju Tunni Kelamu no Igaunijas, Vītautu Landsberģi no Lietuvas un nolēmām šādu grupu izveidot. Lielāko organizatoriskā darba daļu paveica tieši mans birojs.

Ja šādu grupu veido, ir svarīgi, lai tajā būtu deputāti ne tikai no tās politiskās grupas, kurai piederu es, bet arī no citām. Tas nebija viegli, sevišķi – atrast domubiedrus no sociālistu grupas. Vēstures izlīguma grupai ir jābūt pietiekami reprezentatīvai – ar pārstāvjiem no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Es personīgi uzrunāju šos cilvēkus, un rezultāti ir labi: grupā patlaban ir 39 deputāti, un pirms nākamās sanāksmes izsūtīšu atkārtotu aicinājumu vēl citiem deputātiem, kas, cerams, mums pievienosies.

Kā saistībā ar grupas mērķu sasniegšanu vērtējat tās neformālo statusu, ko varētu arī uzlūkot kā ietekmes trūkumu?

Ietekme nerodas no institucionālā statusa, bet gan no darbības aktivitātes. Es nešaubos, ka, aktīvi darbojoties, mēs spēsim būtiski veicināt Eiropas sadalītās vēstures saliedēšanu.

Grupas nosaukums ir vēstures izlīguma grupa. Vai tas tomēr neliecina par politisku kompromisu meklēšanu uz vēsturiskās patiesības rēķina?

Nē. Lai varētu izlīgt, vispirms ir jāzina fakti. Grupas mērķis ir palīdzēt vēstures patiesības izzināšanā, deideoloģizēt vēsturi. Mēs esam politiķi, nevis vēsturnieki. Mums jāparāda, ka mums ir politiska griba noskaidrot vēsturisko patiesību, saprast un vērtēt, kāda pēc šiem piecdesmit Dzelzs priekškara atšķirtības gadiem ir patiesā Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsture.

Krievijas pārmetumi un apvainojumi par vēstures pārrakstīšanu ir nepamatoti. Faktiski tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots. Notikumi aiz tā bija viena lieta, bet to cenzēts un ideoloģizēts pārstāsts – cita lieta. Divdesmit gadi kopš Dzelzs priekškara sabrukšanas it kā ir pietiekams laiks patiesības izzināšanai, taču Baltijas valstis, pirms kļuva NATO un ES dalībvalstis, pragmatisku apsvērumu dēļ augstākajos politiskajos līmeņos vēsturiskā taisnīguma jautājumus tikpat kā neaplūkoja. Galvenais bija – ne ar ko nesarežģīt mūsu iestāšanos šajās organizācijās.

Es kā diplomāte un vēlāk kā ārlietu ministre laikā pirms iestāšanās apzinājos, ka visam ir savs laiks. Ir mērķi un ir taktika, kā tos sasniegt. Tolaik starptautiskā sabiedrība mūs nemaz tik ļoti neatbalstīja ceļā uz NATO un ES, un mēs negribējām sūtīt vēl kādu vēsti, ka pēc iestāšanās varam radīt sarežģījumus.

Grupas mērķis ir dažādu vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Vai tas maz ir iespējams? Eiropā pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras: Rietumos vēsturiskajās atmiņās dominē nacistu okupācija un holokausts, Krievijā – Staļina atbrīvotāju kults, bet austrumeiropieši šos notikumus uzlūko caur divu ļaunumu – komunisma un nacisma – paradigmu.

Ļoti precīzi raksturota aina. Tā pašlaik mainās. Kad biju nosaukta par Latvijas kandidāti Eiropas Komisijā, mani uzaicināja atklāt ļoti reprezentatīvu grāmatu izstādi Leipcigā. Atklāšanas runā atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā. Jau dažus gadus pirms tam vairāki Rietumu vēsturnieki bija mēģinājuši pateikt ko līdzīgu, bet viņus sabiedrība apklusināja. Šī runa 2004. gadā, bet jo īpaši Latvijas Valsts prezidentes deklarācija 2005. gadā saistībā ar Uzvaras svētku svinībām Maskavā bija pavērsiena punkts.

Valsts prezidente tolaik saņēma daudz atbildes vēstuļu no citu valstu vadītājiem ar komentāriem par okupāciju, par atbildību, par staļinisma noziegumiem. Savukārt Krievija Baltijas valstis apvainoja vēstures pārrakstīšanā.

Ja šodien to salīdzinām ar neseno Krievijas prezidenta interviju laikrakstā “Izvestija” – Baltijas valstis arī tur nav saudzētas, pieminēta pat fašisma atdzimšana. Tomēr viņš ir pateicis, ka cena, ko Krievijas tauta samaksājusi par uzvaru karā, ir bijusi pārāk augsta Staļina noziegumu dēļ. Tā ir būtiska lieta. Medvedeva nosodījums staļinisma noziegumiem pret savu tautu un Eiropas tautām paver iespēju tālākām pozitīvām pārmaiņām Krievijas attiecībās ar Austrumeiropas valstīm un, cerams, veicinās pagātnes godīgu pārvērtēšanu pašā Krievijā.

Drīz pēc tam pasauli satricināja Katiņas otrā traģēdija, kam sekoja A.Vajdas filmas “Katiņa” trīsreizēja demonstrēšana Krievijas televīzijā. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Vēl 2005. gadā prezidents Putins teica, ka PSRS sabrukšana bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tādu būtisku parādību kā padomju totalitārā komunisma vērtēšanā ir vairākas dimensijas: vēsturiskā, faktoloģiskā, politiskā un tiesiskā. Politiskajā EP spēlē lielu lomu. Kad Austrumeiropas un Baltijas valstu deputāti, pirmoreiz ievēlēti, mēģināja šo jautājumu virzīt, viņiem bija grūti saņemt atbalstu. Tomēr ar laiku viņiem un Austrumeiropas valstu viedokļu līderiem attieksmē izdevās panākt pārmaiņas.

2009. gada 2. aprīlī EP pieņēma ļoti būtisku rezolūciju “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, par kuru nobalsoja visi, izņemot 43 deputātus, arī tie, kuri agrāk bija noskaņoti citādi. Tas ir politisks dokuments, kam sekoja gan EDSO dokumenti, kas vērtēja staļinisko režīmu, gan līdzīgi Eiropas Padomes dokumenti. Tas ir noticis lēni, bet tomēr noticis.

Par regulāru notikumu ir kļuvušas sabiedriskās noklausīšanās, angliski – public hearing. Šīs lielās publiskās sanākšanas, ko vispirms rīkoja Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments, ir izraisījušas lielu rezonansi. Runājot par starptautiski tiesisko vērtējumi, jāmin divi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi saistībā ar Latviju. Pirmais – “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, kurā konstatēts Latvijas okupācijas fakts no starptautiskā tiesību viedokļa. Otrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “Vasilijs Kononovs pret Latviju”. Tā ir pirmā reize, kad kāds no Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, šajā gadījumā Padomju Savienības karavīrs, atzīts par vainīgu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Tā ir revolūcija!

Ir pazīmes, ka nepatīkami vēstures jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Piemēram, vai Drēzdenes bombardēšana arī nav uzskatāma par noziegumu pret civiliedzīvotājiem? Kā patiesībā vērtēt un novērtēt Minhenes vienošanos u.tml.? Vai esat tam gatavi?

Ja šie jautājumi aktualizēsies, domāsim, ko darīt. Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.

Mūsu tuvākie plāni ir šādi. 2007. gadā Eiropas Tieslietu un iekšlietu padomē pieņēma pamatlēmumu par noteiktu rasisma un ksenofobijas formu un izpausmju apkarošanu, kas aizliedz nacisma izdarīto noziegumu attaisnošanu, noliegšanu vai to rupju banalizēšanu. Baltijas valstis, Polija un Ungārija gribēja iekļaut līdzīgus formulējumus par staļinismu, bet to noraidīja. Taču Padome uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt ziņojumu, vai Eiropas likumdošanā ir nepieciešams ieļaut šādas normas un kādā formā to darīt. Šā gada beigās EK šis ziņojums jāiesniedz Padomei.

EK bija pasūtījusi kādai Spānijas universitātei pētījumu par to, kāda prakse attiecībā uz totalitāro režīmu nosodīšanu ir visās 27 ES dalībvalstīs. Pamatojoties uz šo pētījumu, EK izstrādās savus ieteikumus. EP būtu jāpauž sava pozīcija šajā jautājumā, un tas ir mūsu grupas pirmais lielais uzdevums. EP deputātiem būtu jāstrādā ar savām valdībām, ar ministriem, kas izskatīs šo ziņojumu.

Nākamgad, kad ES prezidentūra iekrīt divām Austrumeiropas valstīm – Polijai un Ungārijai – un, kas sakrīt ar PSRS sabrukuma divdesmitgadi, vēstures grupai ir jāizmanto šīs prezidentūras, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību Dzelzs priekškara patiesajai vēsturei. Paralēli rit darbs pie “Eiropas Vēstures mājas”, kurā būs Eiropas vēstures ekspozīcija. Mūsu grupa vēlas piedalīties “Eiropas Vēstures mājas” veidošanā ar priekšlikumiem. Žēl, ka “mājas” zinātniskajā padomē nav iesaistīts neviens vēsturnieks no Baltijas valstīm, ka Latvijas vēsturnieki ir maz pazīstami starptautiski.

Pašlaik visā Austrumeiropā valstis pētī savu vēsturi vertikāli – kas konkrēti katrā valstī noticis. Tomēr pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei. Ideāli būtu izveidot zinātniski pētniecisku institūtu, kas pētītu to kopīgo, kas raksturīgs totalitārajam komunismam aiz Dzelzs priekškara nošķirtajās valstīs. Piemēram, tādu institūtu varētu izveidot pie “Vēstures mājas”. Šodien eiropiešu apziņā komunisms ir kaut kas neskaidrs, ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par lielajiem noziegumiem un represēto miljoniem. Gribētos drīzumā veicināt vienu EP ziņojumu par to, kā un ko ES dalībvalstīs skolēniem māca par totalitāro komunismu, Staļina diktatūru un Dzelzs priekškaru.

EP vēstures jautājumi vēl arvien ir politizēti. Jāņem vērā to, kāds ir politiskais fons – vairākās Eiropas valstīs ir sociālistu valdības. Ir arī labējās valdības, kuru sastāvā ir sociālisti.

Sociālistiem, šķiet, vajadzētu būt ieinteresētiem vēsturisko faktu noskaidrošanā, jo padomju sociālismu var uzlūkot kā idejas diskreditētāju vismaz visā Austrumeiropā…

Sociālistiem ir visai raibs sastāvs – bijušie trockisti, maoisti, sindikālisti, komunisti utt. Bez tam aktualizējas jautājums par šīs kustības pagātni. Sociālisti nav ieinteresēti revidēt savu ideoloģiju.

Eiropas politiskajās aprindās vispār nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus.

Tas pamatā ir saistīts ar Krieviju, kura padomju pagātnes notikumu necilāšanu izvirzījusi kā sadarbības nosacījumu. Tāpēc arī daļa labēji orientēto politiķu šos jautājumus necilā. Ir svarīgi, lai šīs un citas neērtās vēstures tēmas būtu iekļautas izglītības sistēmā visā Eiropā. Piemēram, Zviedrijā moderātu valdīšanas laikā izdevās to panākt, tiesa, ar milzīgu sabiedrības pretestību, kas uzskatīja, ka nedrīkst uztiept, kas ir jāmāca un kas nav. Un interesanti, ka tajā pašā laikā uzskata: par nacismu ir jāmāca, bet par totalitāro komunismu – ne.

Pirms 9. maija svinībām Krievijas prezidents nosodīja padomju totalitārismu un staļinismu. Polijai tika atdoti Katiņas slaktiņa lietas dokumenti. Tai pašā laikā sekoja asa Krievijas reakcija uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Krievijas nostāju pret vēstures jautājumiem? Vai prezidenta solis pirms svētkiem bija tikai īslaicīgs žests vai varbūt pragmatisks solis ilgākā perspektīvā?

Domāju, ka tie bija īslaicīgi un pragmatiski žesti. Tomēr pateiktu vārdu neatsauksi. Dažas dienas pēc svinībām nāca klajā informācija par jauno Krievijas ārpolitisko stratēģiju, un tā attiecībā uz Baltijas valstīm ir izmantot visas iespējas – ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas – savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Arī labi organizētā histērija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā rāda, ka pārmaiņas nebūs vieglas un ātras.

Kā no Baltijas pozīcijām vērtējat faktu, ka jaunajā NATO stratēģijā, vienlaikus paredzot aizsardzības plānu izstrādi Baltijas valstīm, iecerēta partnerības padziļināšana ar Krieviju?

ASV ir skaidri pateikušas, ka mēs esam viņu stratēģiskie partneri, NATO līguma 5. pants darbojas, un ikvienas dalībvalsts ticama aizsardzības spēja ir visas NATO uzticamības garantijas. Ir svarīgi, lai visos formātos, kuros notiek ASV dialogs ar Krieviju, citu NATO dalībvalstu dialogs ar Krieviju, Baltijas valstīm būtu iespēja piedalīties un arī teikt savu vārdu.

Jo vairāk Krievija tiek integrēta starptautiskajās struktūrās, jo labāk. Krievijas tradicionālā pozīcija līdz šim ir bāzējusies uz pašizolēšanos. Savukārt Eiropā ir izkopta sadarbības kultūra. Ar Krieviju dialogs jāveido, bet ir jāformulē arī principi.

Pašlaik tiek veidots Eiropas ārējās darbības dienests. Kādas tajā varētu būt Baltijas valstu intereses un iespējas?

Esam ieinteresēti, lai mūsu ārlietu dienesta profesionāļi tiktu tur iekļauti. Vajag pašiem aktīvi pretendēt uz to.

Partijas „Pilsoniskā savienība” (PS) valdes locekle un EP deputāte Sandra Kalniete savā runā PS kongresā lielu uzmanību pievērsa jautājumam par Latvijas politiskās sistēmas reformu, ko viņa ieskicēja jau partiju apvienības „Vienotība” dibināšanas kongresā š.g. 6.martā. Tāpat Kalniete aicināja meklēt politisko izlīgumu starp partijām, kuras iestājas par nacionālā valstiskuma pamatvērtību neaizskaramību un integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Tas ir veids, kā panākt valsts „restartēšanu” pēc 20 atjaunotās neatkarības gadiem, kas diemžēl noslēgušies ar kritisku pilsoņu neuzticību varai.

„Latvijai ir nepieciešama politiska stabilitāte. Tas nozīmē – spēcīgas, stabilas un ilgstošas valdības. Tas nozīmē lielākas partijas un apvienības, skaidrākas koalīcijas.

Tāpēc mums ir jāvienojas ar saviem konkurentiem, ka pēc Saeimas vēlēšanām valdību veidos Saeimas lielākās frakcijas premjera kandidāts. Tam ir jākļūst par principu, ko visi politiskie spēki respektē. Tas veicinātu lielu politisko apvienību un ilgtermiņa valdības koalīciju veidošanos. Tas atbrīvotu mūsu premjerus no nepārtrauktiem demisijas riskiem un ļautu ātrāk un noteiktāk pieņemt lēmumus,” teica Kalniete.

Viņa atgādina, ka PS jau ir rosinājusi vēlēšanu sistēmas reformu, pārejot uz lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu, tiešām pilsētu mēru un tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām.

„Mums ir jāvienojas Vienotībā un tad ar pārējiem politiskajiem spēkiem par arī politiskās sistēmas reformu, pārejot uz lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu, tiešām pilsētu mēru un tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām.

Protams, šādas izmaiņas prasītu plašu atbalstu sabiedrībā un konstitucionālo vairākumu parlamentā. Tās prasītu arī plašu sabiedrisko diskusiju, savdabīgu konstitucionālo konventu. Bet pārmaiņu nepieciešamība ir acīmredzama – pilsoņu uzticība parlamentam un partijām ir tik zema, ka bez pilsoņu iesaistīšanās politiskas sistēmas “pārstartēšana” nenotiks,” uzsvēra S.Kalniete.

Kalniete arī formulēja „Pilsoniskās savienības” pamatprincipus, kuriem jābūt pamatā sadarbībai ar citām partijām. Tie ir:

1.Nacionāla valsts: valsts valodas, pilsonības, izglītības un nacionālā valstiskuma pamatvērtību neaizskaramība.

2. Sociālā atbildība un sociālais taisnīgums, tai skaitā nodokļu politikā – bagāto solidaritāte ar trūcīgajiem.

3. Arvien ciešāka integrācija Eiropas Savienībā un NATO, tai skaitā pievienošanās eiro zonai un NATO infrastruktūras izvietošana Latvijā.

4. Lielās naudas un politiskā procesa tālāka, radikāla nodalīšana un citas politiskās sistēmas reformas.

Partijas Pilsoniskā savienība (PS) Eiropas Parlamenta (EP) deputāte un bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete aicina Valsts prezidentu Valdi Zatleru vērsties pie Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī ar vēstuli, lai visaugstākajā līmenī paustu Latvijas bažas par Francijas lēmumu pārdot Krievijai militāro desanta kuģi Mistral.

„Uzskatu, ka visaugstākajā līmenī ir jālūdz Franciju vēlreiz apsvērt nodomu pārdot Mistral tipa kara kuģus valstij, kas nav alianses dalībvalsts un savā militārajā doktrīnā par galveno draudu savai drošībai atzīst NATO paplašināšanos. Par šo eventuālo darījumu aizvien satrauktāk runā arī Latvijas tuvākie sabiedrotie – Amerikas Savienotās Valstis. ASV politiķi, ārpolitikas un drošības eksperti, kā arī preses analītiķi nepārprotami norāda uz šī darījuma divdomīgumu un risku,” norāda S.Kalniete.

Politiķe, kas pati apmeklēja Gruziju dažas dienas pēc tā saucamā Krievijas-Gruzijas kara sākuma, atgādina, ka kopš brīža, kad Krievija, rupji pārkāpjot starptautiskās normas, atļāvās agresiju pret suverēno Gruziju, ir pagājuši tikai 18 mēneši. Pirms dažiem mēnešiem – pērnā gada rudenī – Kremlis rīkoja militāros manevrus, kas simulēja kodoluzbrukumu Polijai, un šie manevri notika tiešā Baltijas valstu tuvumā.

Jāatgādina, ka bažas par Francijas nodomu pārdot Krievijai militāros kuģus vairākkārtīgi paudis aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS) un abu pārējo Baltijas valstu –Igaunijas un Lietuvas– aizsardzības ministri. Tāpat šī darījuma riskus uzsvērusi NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja Vaira Paegle.

Sandra Kalniete, Ģirts Valdis Kristovskis, partijas Pilsoniskā savienība vadītāji.

Nacionālās drošības koncepcijai, kuru izstrādāja Ministru kabinets un 2.oktobrī apstiprināja Saeima, vajadzēja kļūt par iemeslu vienai no nopietnākajām diskusijām Latvijas parlamentā. Veids, kādā šo valstij svarīgo dokumentu pieņēma, apliecina, ka Latvijā turpina eksistēt virkne nacionālajai drošībai bīstamu tendenču, kuru sākums asi iezīmējās 2007.gadā un izraisīja nepieciešamību rīkot referenduma par grozījumiem Nacionālās drošības likumos.
Pie labākās gribas nav iespējams piekrist Nacionālās drošības koncepcijā teiktajam, ka “pēdējo gadu laikā Latvijas ārējās un iekšējās drošības vidē ir notikušas pozitīvas pārmaiņas”, ja nav pieteikta nepieciešamība noteikt cēloņus, kas izraisīja sabiedrības neuzticību valdībai un Saeimai aizvadītā gada laikā.
Runa nav tikai par nevērīgu deputātu attieksmi vai deputātu intereses trūkumu. Runa ir par analīzes un secinājumu trūkumu vai pat par valdības koalīcijas frakciju saistību nepildīšanu. Daudzi atceras, ka pirms nepilniem diviem gadiem Ministru prezidents Aigars Kalvītis, noliedzot, ka pārstāv atsevišķu oligarhu intereses, izmantoja Satversmes 81.panta dotās tiesības, kas tolaik vēl bija spēkā, (“….ja neatliekama vajadzība to prasa”) un izraisīja konfliktu ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tas noveda pie smagām sekām — tautas nobalsošanas ar vairāku miljonu latu lieliem valsts budžeta izdevumiem. Vēlāk, lai attaisnotu situācijas destabilizēšanu valstī, tika radīts mīts, ka pār valsts drošības iestādēm neeksistē un ir jāievieš parlamentārās kontroles skaidrs un nepārprotams regulējums. Tā teikt, lai deputāti, kā nākas, varētu rūpēties par valsts drošību. Uzturot šo argumentu, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars toreiz solīja speciāla likumprojekta radīšanu līdz 2007.gada septembrim. Ir pagājis pusotrs gads, taču šāda jauna parlamentāro kontroli pilnveidojoša regulējuma joprojām nav.
Diemžēl Saeimas deputāti nedaudzajās runās, kas tika veltītas koncepcijas apspriešanai 2.oktobrī, nepievērsās notikumiem, kas noveda pie iepriekšējās – A.Kalvīša (TP) — valdības atkāpšanās. Nevienam nešķita arī uzmanības vērts fakts, ka dažas dienas pirms koncepcijas apstiprināšanas VID ģenerāldirektora vietnieka amatā tika iecelts pielaidi valsts noslēpumam zaudējušais Vladimirs Vaškevičs. Turpretī KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atbrīvošanā vēl nesen aktīvi piedalījās visi valdības koalīcijas spēki. Laikam taču tieši šāda nesamērība radusi atspoguļojumu koncepcijā, jo tajā minēts, ka “pastāv potenciāli ekonomiskās drošības apdraudējumi, organizētās noziedzības un korupcijas problēmas, kas rada iedzīvotāju neuzticību valstij un demokrātiskai pārvaldes sistēmai”.
Kā citādi, ja ne par paviršu attieksmi pret nacionālās drošības jautājumiem būtu jāvērtē arī fakts, ka Ministru prezidents Ivars Godmanis par Nacionālās drošības koncepciju Saeimā ziņoja šā gada 10.jūlijā, bet balsojums par dokumentu notika tikai 2.oktobrī. Nacionālā drošības padome koncepciju apstiprināja 30.jūlijā. Šāda neizprotami gara procesa rezultātā Nacionālās drošības koncepcijas teksti dažviet pilnībā neatbilst jaunajai situācijai ārpolitikā un iekšpolitikā. Piemēram, koncepcijā tiek runāts par ekonomikas pārkaršanas draudiem laikā, kad Latvijā padziļinās ekonomiskā krīze ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm valsts drošībai.
Nacionālās drošības koncepcijas apspriešanas 2008.gada process faktiski ir ticis diskreditēts — gan saistībā ar augstāk minētajiem koncepcijas trūkumiem, gan tādēļ, ka valstij tik svarīgu likumprojektu atbalstījuši tikai 46 deputāti no 100.
Valdības koalīcijas partiju attieksme pret drošības jautājumiem kopš 2007.gada diemžēl nav mainījusies. Nav tikušas izmantotas iespējas, lai valdošo partiju Saeimas frakcijas, kurām ir tik lielas iespējas “dabūt cauri” sev vēlamus likums, šoreiz rosinātu valdību pārskatīt koncepciju atbilstoši tām jaunajām politiskajām realitātēm, ar kurām pašlaik rēķinās visas mūsu partnervalstis Eiropā un pasaulē. Nacionālās drošības koncepcijā bija jāmin un jāprecizē nostāja sakarā ar:
*Krievijas izteiktajiem draudiem lietot visus tās rīcībā esošos līdzekļus savu ārvalstīs dzīvojošos pilsoņu interešu nodrošināšanai;
*nepieciešamību pastiprināt un konkretizēt NATO drošības un aizsardzības pasākumus Latvijā un Baltijas valstīs pēc Krievijas militārās agresijas Gruzijā;
*nepieciešamību veicināt NATO un ES nostiprināšanos postpadomju telpā — Ukrainā un Gruzijā.
Pilsoniskā savienība atgādina, ka NATO un ES ārējās drošības garantijām ir ievērojama nozīme, taču izšķiroša Latvijas valsts stabilitātei ir politiķu spēja atbildīgi, profesionāli un mērķtiecīgi pildīt tiem uzticētos pienākumus sabiedrības labā un demokrātijas interesēs, kas ir īstie un galvenie valsts drošības garanti.

Ir divi vienlīdz spilgti pārdzīvojumi, kas man iespiedušies atmiņā un kas, gadiem ritot, nezaudē savu emocionālo piesātinātību.
Pirmais saistīts ar LTF dibināšanas kongresu. Pēc tā es atgriezos mājās ap diviem naktī. Aizmigu, taču drīz pamodos, mirkstot aukstos baiļu sviedros. Tas bija kails, pirmatnīgu baiļu mirklis, kas kustējās man pakrūtē un lēnām cēlās augšup, žņaudzot sirdi, aizsitot elpu un liekot trīcēt pie visām miesām. Jutos viena kaut kā milzīga un nezināma priekšā. Es fiziski jutu to nevaldāmo, vareno spēku, kas bija sakustējies. To milzīgo enerģijas vilni, kas bija atbrīvojies cilvēkos.Kurp šis jaunais spēks mani, mūs visus aiznesīs? Man bija bail! Kā gaismas uzplaiksnījumā sapratu, ka mana dzīve mainīsies. Es mainīšos. Viss mainīsies. Kā!?
Tikpat spilgtā piemiņā glabāju manifestāciju Daugavmalā dienā pirms Augstākās padomes vēlēšanām 18.martā. Es dziļi sevī apzinājos, ka nekad vairs nebūs otra tāda PRIEKŠVAKARA pirms TĀS dienas. Otrreiz vairs nebūs tādas kopā sanākušo cilvēku dvēseles gatavības un prāta atvērtības vienotam mērķim. Ne pirms, ne pēc tam neesmu ar tādu apņēmību dziedājusi “Dievs, svētī Latviju! Ak, svētī jel to!” Kad izskanēja pēdējie akordi, man likās, ka esam noslēguši derību ar Dievu un viņš nevar nedzirdēt mūsu dvēseles. Brīnums rīt notiks, un mēs uzvarēsim. Un tad! Tad pavisam drīz mēs atgūsim savu Latviju. Tāpat kā lietuvieši jau bija atguvuši savu Lietuvu.
Lielākais neatkarības gadu ieguvums ir drošība, jo bez tās citi ieguvumi būtu trausli. Līdz nesenajiem notikumiem Gruzijā bija pārliecība, ka mūsu valsti un tautu vairs nevar apdraudēt agresīvi kaimiņi. Pat ja šī patvēruma sajūta pēc Krievijas agresijas ir mazinājusies, jāapzinās, ka pašlaik tomēr esam sasnieguši lielāko iespējamo drošību, jo Latviju sargā NATO vairogs. Pārējais ir atkarīgs no mums pašiem.
Zaudējumi ir psiholoģiski. Tas tautas atdzimšanas un dvēseles attīrīšanās process, kas aizsākās atmodas gados un kas mūs padarīja labākus un palīdzēja pacelties pāri katra sīkajam egoismam, neturpinājās pēc neatkarības atgūšanas. Sākās muļķīgu ķildu un prasta pašlabuma plosīta ikdiena, kurā daudzi, pārāk daudzi ir pazaudējuši izpratni par labo un ļauno, par godīgo un negodīgo. To es uzskatu par vislielāko zaudējumu.
Vērtējot ar šodienas pieredzi, lielākās kļūdas tika pieļautas privatizācijas procesā, kas bija netaisnīgs un negodīgs. Nedrīkstēja ieviest sertifikātus un radīt “caurumainus” likumus, kas pieļāva valsts uzņēmumu atdošanu par sviestmaizi. Tā bija nauda, kas gāja secen valsts budžetam. Tas radīja lielu sociālo plaisu un ielika pamatu politiskajai korupcijai.