Latvijai ir vajadzīga politiskās sistēmas reforma, kas veicinātu politisko spēku konsolidāciju un lielāku stabilitāti, šodien uzrunā Eiropas Tautas partijas deputātu sanāksmē Rīgā teica Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (“Vienotība”)

Kalniete ir pārliecināta, ka pēc Saeimas vēlēšanām “Vienotībai” no apvienības ir jāpārtop par vienotu politisko partiju, kas spēj piesaistīt tūkstošiem biedru.

Partiju konsolidācijai un valdību nestabilitātes mazināšanai Kalniete ierosina respektēt principu, ka pēc Saeimas vēlēšanām valdību jāveido Saeimas lielākās frakcijas virzītam premjera kandidātam.

Latvijas likumdošanā būtu jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru un valdību.

Kalniete arī atgādināja par savas partijas ierosinājumiem reformēt vēlēšanu sistēmu, pārejot uz lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu Saeimas vēlēšanās, tiešām pilsētu mēru un tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām.

Kalniete uzskata, ka oktobra vēlēšanas kļūst par referendumu Latvijas sadarbībai ar Eiropas institūcijām un Rietumu sabiedrotajiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanā. “Latvijas vēlētāji, kas izšķirs, vai pēc vēlēšanām valsts turpinās īstenot patreizējās labēji centriskās valdības drosmīgo reformu politiku kopā ar Eiropu un SVF, vai arī cita valdība radikāli mainīs Latvijas stratēģisko izvēli, atsakoties no reformām un meklējot aizdevējus citur,” teica Kalniete.

Brisele, 26 augusts.  2. un 3. septembrī Rīgā notiks lielākās un ietekmīgākās Eiropas Parlamenta politiskās grupas – Eiropas Tautas partijas, Kristīgo demokrātu  sanāksme “Driving recovery: solutions for Latvia, solutions for Europe” (Virzot attīstību: risinājumi Latvijai, risinājumi Eiropai).

Pasākumā diskutēs par ekonomiskās krīzes sekām, un ko Eiropa var mācīties no Latvijas pieredzes krīzes pārvarēšana un ekonomikas stabilizēšanā. Paredzams, ka šajā sanāksmē piedalīsies vadošie Eiropas Tautas partijas grupas deputāti, Eiropas Savienības enerģētikas komisārs Ginters Otingers, Attīstības komisārs Andris Piebalgs, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, ekonomikas ministrs Artis Kampars, Vienotības priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis un līdzpriekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Latvijas eiroparlamentārieši  – Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš un Inese Vaidere, kā arī eksperti un ekonomikas analītiķi.

Patlaban Eiropas Tautas partijas grupa ir lielākais un ietekmīgākais politiskas spēks Eiropas Parlamentā (265 no 736 deputātiem).  Latviju šajā politiskajā grupā pārstāv deputāti Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere  un Sandra Kalniete. Eiropas Tautas partijas grupas priekšsēdētājs ir Džozefs Dauls.

Eiropas Tautas partijas grupas sanāksme notiks viesnīcā  Radisson Blue Daugava, Kuģu ielā 24. Sanāksme ir atvērta masu mediju pārstāvjiem!

Atbalstu laukiem sola godīgāku, bet ne vienlīdzīgu
Latvijas Avīze, 15.07.2010
Ilze Rūtenberga – Bērziņa, Iveta Tomsone

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/saimnieciba/?doc=81615&date=2010-06-09

Alberts Dess un vēl trīs EP Lauksaimniecības komitejas pārstāvji vakar pēc EP deputātes Sandras Kalnietes īpaša ielūguma ieradās Latvijā, lai gūtu ieskatu, kā saimnieko zemnieki laukos un ko par taisnīgu Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) domā lauksaimnieku organizāciju pārstāvji un nozares eksperti. Mērķis, ar kādu Sandra Kalniete aicinājusi ierasties EP kolēģus Latvijā, ir vēlme pārliecināt, ka atbalsta atšķirībām starp ES lauksaimniekiem jābūt pēc iespējas mazākām un pašreizējai netaisnībai jādara gals pēc iespējas ātrāk. Pārliecināšanas darbs šobrīd ir īpaši svarīgs, ņemot vērā, ka EP jau apstiprināts viens ziņojums par KLP pēc 2013. gada un šobrīd uzsākts darbs pie nākamajiem diviem, kurā detalizētāk būs izklāstīts EP viedoklis par to, kā sasniegt godīgu un taisnīgu ES kopējo lauksaimniecības politiku.

Atbalsts nenodrošinot attīstību

Par laimi, EP deputāti vairs nav īpaši jāpārliecina, ka pašreizējā tiešo maksājumu sadale ES lauksaimniekiem ir negodīga. To apliecina arī A. Dess, demonstrējot zināšanas par atbalsta maksājumu atšķirībām: “Mēs zinām, ka Latvijā zemnieki saņem vidēji 78 eiro par hektāru, bet Grieķijā – apmēram 500 eiro. Pēc 2013. gada šai atšķirībai jābūt izlīdzinātai. ES ir jānodrošina godīgāka konkurence. Uzdrošinos pajokot – tas, ka kādā no ES valstīm ir lielāki maksājumi, vēl nenodrošina, ka šī valsts spēj veiksmīgi attīstīties.” Ar to dodot mājienus Grieķijas virzienā, kura, kā zināms, saņem bagātīgas ES subsīdijas, taču nokļuvusi vēl lielākā ekonomikas ķezā nekā daudz mazāk subsidētā Latvija.

Eiroparlamentārietis, neskatoties uz nepārprotamo norādi, ka Latvijas zemniekiem nav pamata cerēt uz vienlīdzīgiem atbalsta maksājumiem, tomēr apliecināja, ka sirdī un dvēselē ir Baltijas valstu draugs un ir gatavs aizstāvēt Baltijas valstu intereses. Par to gādājot viņa kolēģe Sandra Kalniete.

Taču maksājumu izlīdzināšana nav vienīgais karstais jautājums KLP reformas sakarā. Premjerministrs Valdis Dombrovskis pēc tikšanās ar EP deputātiem atgādināja, ka KLP budžeta apjoms pēc 2013. gada būs lielā mērā saistīts ar to, cik liels būs visas ES budžets. Nav sagaidāms, ka tas būs lielāks nekā patlaban, tādēļ arī nav pamata cerēt, ka laukiem atvēlētie ES tēriņi pieaugs. Tā kā laukiem domātais naudas apjoms būtiski nepieaugs, EP kopā ar dalībvalstu lauksaimniecības ministriem, finanšu ministriem un valdību vadītājiem būs jāatrod kompromiss, kā to sadalīt. Te gan A. Dess, gan V. Dombrovskis domā, ka netiks gudroti sarežģīti kritēriji, pēc kuriem rēķināt atbalsta aploksni katrai valstij. Visticamāk, ka pieeja būšot daudz vienkāršāka – tiem, kas saņem vairāk, dažus procentus no finansējuma noņems, lai pieliktu klāt tiem, kam ir mazāk.

Tāds ir “lielo” vīru spriedums. Ko par KLP domā lauksaimnieki?

Sarunas pie piena glāzes

No valdības nama EP deputāti kopā ar pavadošo svītu tika aizvizināti uz Jelgavas novada Sesavas pagasta “Rudeņu” saimniecību.

Pirms ķerties pie saimniecības apskates, viesus cienāja ar svaigu pienu un ļāva ielūkoties fermas vēsturē. Stāsts par to, kādos dubļos padomju laikā šeit atradusies ferma, cik smagi bijuši darba apstākļi un kā to visu izdevies pārvērst veiksmīgā saimniecībā, Albertu Desu, kuram pašam reiz piederējis govju ganāmpulks, patiesi iespaidoja. “Tas ir neiedomājami, kāds darbs šeit paveikts,” atzina A. Dess. Kā vēlāk sarunā atzina “Rudeņu” saimniece Jolanta Knope, sarunāties ar deputātiem bijis tiešām viegli, jo teju katrs no viņiem ir strādājis laukos un pārzina šā darba specifiku. Galvenais, kas interesēja deputātus, bija – kāds atbalsts saņemts no ES, kādas ir piena iepirkuma cenas, kā pārvarēta piena krīze.

J. Knope: “Par laimi, piena krīze mūs īpaši neskāra, jo vēl nebija jāsāk atmaksāt kredītu. Meklējām dažādus risinājumus, piemēram, sākām tiešo tirdzniecību, pienu piedāvājot iegādāties automātos. Attiecībā uz piena iepirkuma cenu jāsaka, labi, ka esam kooperatīva “Piena ceļš” biedri, jo tādējādi bijām pasargāti no maksājumu kavēšanās vai pārlieku zemām cenām. Citi pērn saņēma 3 – 6 santīmus par piena litru, bet mums šī cena nebija zemāka par 19 santīmiem. Taču, lai attīstītos un varētu dzīvot labāk, piena iepirkuma cenai būtu jābūt vismaz 25 santīmiem par litru.” Taču būtiskākais bija jautājums par platībmaksājumiem.

Elizabete Jegle, EP Lauku attīstības komitejas locekle: “Ir būtiski saprast, ko Latvijā domā par platībmaksājumiem – vai būs labāk, ja tos izlīdzinās vienādus visiem?”

Iespējams, J. Knopes atbilde viesus izbrīnīja: “Protams, saimniecības attīstībai esam izmantojuši un izmantojam dažādu ES sniegto finansiālo atbalstu – kā fermas būvniecībai un iekārtu iegādei, tā platībmaksājumus un to, kas pienākas par pienu. Lai gan mēs Eiropā saņemam vismazāko atbalstu, par to tomēr jābūt priecīgam, jo citādi nenotiktu vispār nekas. Man gan šķiet, ka veselīgi būtu, ja šāda atbalsta nebūtu vispār, jo tad katrs nopelnītu tik, cik spētu, un būtu godīga konkurence. Taču – ja šāda atbalsta nebūs vispār, būs daudz dārgāks galaprodukts, ko cilvēki vairs nevarēs nopirkt.”

Tuvāk govīm

Smaidi un daudz jestrākas sarunas raisījās jau govju kūtī un slaukšanas zālē. Švarcvaldes iedzimtā Elizabete Jegle atsvaidzināja savu zemniekošanas pieredzi, pētot, kā veidoti govju tesmeņi un norit slaukšanas process. Savukārt A. Dess, aplūkodams ragulopus, saimniecei neko konkrētu par to, kā jaunajā plānošanas periodā varētu mainīties šobrīd Latvijai ļoti neizdevīgie platībmaksājumi, gan neteica.

Tomēr politika te nebija galvenā. Lielāko ievērību izpelnījās govis un teles, ar kurām EP deputāti fotografējās, centās parunāties un pielabināties. Tādā atraisītā atmosfērā viesi noskaidroja arī, kāds tad ir šeit iegūtā piena tālākais ceļš. “Ik dienu savācam 150 tonnas piena, no kurām 80% nonāk kooperatīvam piederošajā Jaunpils pienotavā, pārtopot par sieru un biezpienu, ko galvenokārt eksportē uz Krieviju,” atklāj J. Knope. “Atlikušo piena daļu pārdodam Rokišķu piena pārstrādes uzņēmumam,” piebilst saimniece.

“Rudeņos” pašlaik ir 170 slaucamas govis un 280 teles. Govju skaitu plānots palielināt līdz 600. Saimniecībai pašai pieder 300 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, vēl 260 ha tiek nomāti. Šajās platībās audzē rapsi, kviešus un miežus lopbarībai.

Vija Ancāne kļuva par pirmo Sandras Kalnietes balvas „Atdzimt no pelniem” ieguvēju. Viņa ir stipra un neatkarīga Latgales sieviete, kur ir „atdzimusi no pelniem”. Piedāvājam apskatīt Vijas Ancānes pieteikuma anketu, kuru iesūtīja biedrība „Neaizmirstules”.

Pretendentes veikumu uzskaitījums

1. SIA „Aglonas maize” dibinātāja un direktore
2. Maizes muzeja dibinātāja un direktore
3. Viesu mājas „Pie Vijas” saimniece
4. Vislatvijas „Viju dienas” dibinātāja un organizatore, Maizes svētku organizatore, gadskārtējo amatnieku gadatirgu iniciatore un organizētāja,
5. „Maizes grāmatas” autore
6. Aktīva sabiedriskā darbiniece (LSSA biedre, mentore, Lauvu kluba biedre, Aglonas novada biedrības „Neaizmirstules” biedre), uzņēmējdarbības un amatniecības attīstības veicinātāja.

Vija Ancāne ir sieviete – uzņēmēja Aglonas novadā, kura pēc liela morāla, cilvēciska zaudējuma ir pilnveidojusi savas prasmes un apguvusi jaunas iemaņas, kardināli mainījusi savu dzīvi, nodibinājusi savu uzņēmumu, izveidojusi muzeju, kurš ir populārs gan Latvijas iedzīvotāju, gan ārzemnieku vidū, veiksmīgi apguvusi muzeja gides amatu, ir sasniegusi nozīmīgus rezultātus šajā jaunajā nodarbē, ir „atdzimusi” pati un palīdzējusi atdzimt gan sava uzņēmuma darbiniekiem, gan Aglonas puses ļaudīm, gan Latvijai kopumā, nenogurstoši atrodas jaunā meklējumos – katru gadu notiek „Viju dienas”, dāsni dalās savās pieredzē, aktīvi darbojas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Sasniegumi.

1.SIA „Aglonas maize” nodibināšana un attīstīšana.

Ceptuves un uzņēmuma vēsture ir ilga, sarežģīta un sāpīga. „2000. gada 11. februārī tika apturēta patērētāju biedrības vecā maizes ceptuve Aglonā, kas bija pastāvējusi ap 30 gadu, un 25 cilvēki palika bez darba. Es tur biju ražošanas meistare,” par jaunās ceptuves izveides idejas pirmsākumiem stāsta tās vadītāja V. Ancāne. „Sākām runāt savā starpā, ka kaut kas ir jādara, un netaisīs jau ķieģeļus, ka maizi māk cept.” Ar asarām acīs Vija atceras, kā sasaldējusi maizes klaipus no pēdējā cepiena un nekādi nav varējusi saņemties aiziet uz tuvējo veikalu nopirkt „svešu” maizīti. Tad arī radusies doma pašiem par savu ceptuvi. „Mums bija savi cilvēki, mēs ar tehnologu bijām izstrādājuši daudz jaunu recepšu un sākām cept rudzu maizīti, tādu, kādu mēs tagad šeit cepam,” atklāj V. Ancāne, piebilzdama, ka sākums viegls neesot bijis, jo tajā laikā kredītu dabūt nevarēja un nebija arī nekā ieķīlājama. Nauda tika aizņemta no draugiem un paziņām, tika noīrētas telpas Jaunaglonā un uzsākta maizes cepšana. 2000. gadā tika nodibināts uzņēmums „Aglonas maize” un par tā saimnieci kļuva Vija Ancāne, kura jau 10 gadus sekmīgi vada uzņēmumu ar maizes ceptuvi un veikaliem. 2004. Gadā Vija iegādājās māju, sākumā paņēma nelielu aizdevumu, lai remontētu apakšējo stāvu, kur 2005. gada 28. jūlijā tika atklāts maizes muzejs. Pēc tam, 12. augustā, atvēra veikalu, un decembrī uz šejieni no Jaunaglonas pārcēlās ceptuve. Tika uzbūvēts arī augšstāvs – viesu māja. Šobrīd maizes cepšana drīzāk ir vaļasprieks, jo nopelnīt pie tik maza gatavās produkcijas daudzuma ir grūti. Tāpēc maizīti cep vienā maiņā un tās tirdzniecība notiek pašu veikaliņā. Visi ieguldītie līdzekļi ir pašas uzņēmējas, jo netika piesaistīti ne Eiropas fondu līdzekļi, nedz gūts valsts atbalsts.

2. Pirmais un vienīgais Latvijā Maizes muzejs tika izveidots un 2005. gada 28. jūnijā atklāts. Doma par Maizes muzeju Vijai radusies, kad uz ceptuvi no tuvējām skolām nāca bērni, lai palūkotos, kā top maizīte. Strādājot Jaunaglonas amatu skolā, viņai jau bija sakrāti dažādi materiāli par maizes cepšanas tradīcijām, ēšanas tradīcijām un tautas ticējumiem. Redzot ciemiņu neviltoto interesi par to, kas un kā notiek, Vija saprata, cik nozīmīgas un audzinošas ir šādas sarunas par maizi. Māju muzeja ierīkošanai Vija nopirka 2004. gadā, un, pētot ēkas vēsturi, izrādījās, ka no 1920. gada līdz 1936. gadam tajā bijusi pirmā lielākā Aglonas sešgadīgā pamatskola, kuru atvēra latgaliešu rakstniece un dzejniece Rozālija Tabine (Naaizmērstule). Šo dažu gadu laikā Vija Ancāne muzeja izveidē ieguldīja daudz darba un savu personīgo līdzekļu. Pa šo laiku muzeju ir apmeklējuši vairāki tūkstoši viesu no Latvijas un ārzemēm. Muzejs ir kļuvis slavens visā Latvijā, un tas viss – pateicoties viena cilvēka pašaizliedzīgam darbam rudzu maizītes godināšanai. Muzeja apmeklētājus sagaida pati saimniece latgaliešu tautastērpā. Ciemiņu uzņemšanai ir sagatavots teatralizēts uzvedums, kura autore ir pati Vija.

3. Viesu mājas „Pie Vijas” saimniece. Tika izbūvēts arī augšstāvs – viesu māja Pie Vijas, kas uzņem ciemiņus. Vija iekārtojusi mājīgas istabiņas viesiem. Dažādās iekārtošanas pakāpēs ir zaļā istaba, violetā, sarkanā, zilā, dzeltenā – katra ar savu noskaņu. Savdabīgi skalu groziņu rotājumi. Saimniecei par katru vietu un mantu savs teicamais. Skaisti un gaumīgi, īsti latviski ir iekārtota viesu mājas apkārtne – viena pērlīte Aglonas apkārtnē, pateicoties Vijas radošajai pieejai visām lietām.

4. Vislatvijas „Viju dienas” dibinātāja un organizatore. 2008. gada 5. aprīlī Aglonā pirmo reizi notika salidojums, kurā tiek aicinātas piedalīties sievietes, kurām dots vārds Vija. Ideja pieder uzņēmuma „Aglonas maize” vadītājai, Aglonas maizes muzeja un visu mājas „Pie Vijas” saimniecei Vijai Ancānei. Latvijā ir vairāk nekā 6600 šī vārda īpašnieču. Aglonas pagastā vien ir 13 Vijas. Salidojums ir veids, kā dalībniecēm satikties, iepazīties, atrast kopīgo un atšķirīgo.

Vija Ancāne rīko arī Maizes svētkus. Tie tika rīkoti kopā ar Annu Kārklu. Visus sagaida ar SIA „Aglonas maize” Jumīša maizīti, pēc tam gājiens uz Aglonas bazilikas dievkalpojumu. Viesu mājā notiek bērnu zīmējumu izstāde „Maize”, notiek radošās nometnes. Svētki ir apliecinājums radošumam, atklāsmei, sevis bagātināšanai. Vasarā pirms Annas dienas notiek tradicionālais amatnieku gadatirgus – īsti vasarīgs, lustīgs pasākums, kura iniciatore un organizatore ir Vija.

5. „Maizes grāmatas” sakārtotāja ir Vija Ancāne. Vācot materiālus muzejam, V. Ancānei izdevies atsijāt materiālus arī grāmatai, kurā katrs interesents var izlasīt, kā maizīti vēl nesenā pagātnē cepuši katrā lauku mājā, kādi meistarstiķi bija jāprot beķerzeļļiem, kā arī atrast faktus no pavisam senas pasaules maizes vēstures. V. Ancāne kā dāsna saimniece nav skopojusies arī ar derīgiem padomiem. Grāmatā atrodamas ne vien daudz maizes un maizes ēdienu receptes, bet arī ieteikumi. „Maizes grāmata” ir gan noderīga rokasgrāmata, gan saistoša lasāmviela.

6. Vija Ancāne aktīvi iesaistās sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Dažas nozīmīgākas aktivitātes:

- 2009. Gada vēlēšanās Vija bija deputātu kandidātu sarakstā „Novada apvienotais saraksts”,

- 2009. Gada 27. Novembrī Rīgā, ZM Lielajā zālē uzstājās LLSA konferencē „Iededz gaismu”,

 - Maizes muzeja saimniece Vija Ancāne uzstājās Tūrisma asociācijas konferencē, kur ne vien pastāstīja par savu piedāvājumu, bet arī dalījās viedoklī par valsts atbalstu mazajiem uzņēmējiem,

- Uzņēmēja Vija Ancāne ir uzņēmusies misiju izglītības un informētības nozīmes skaidrošanā par Eiropas Savienības atbalstu sociālās atstumtības un nabadzības mazināšanai Latvijā,

- Kopš 2006.gada aktīvi darbojas Aglonas novada biedrībā „Neaizmirstules”, 4 gadus bija biedrības valdes locekle, atbalsta biedrības pasākumus, dāsni dalās pieredzē, arī biedrības mājvieta iesākumā bija Maizes muzeja telpās,

- Vija atbalsta vietējos amatniekus, Maizes muzeja telpās var apskatīt vietējo amatnieku darinājumus, kā arī tos veikalā iegādāties, kas ir liels atbalsts uzņēmējdarbībai,

- Jau piekto gadu notiks Latgales skolu jaunrades darbu konkurss veltīts dzejniecei Naaizmērstulei, kura iniciatore un atbalstītāja, kā arī žūrijas locekle ir Vija Ancāne.

Vija Ancāne ir „atdzimusi no pelniem” ar savu uzņēmuma nodibināšanu, attīstīšanu, ar pavērsienu karjerā, kam ir milzīga sabiedriskā nozīme gan vietējā, gan valsts, gan starptautiskajā līmenī, ar netradicionālu pieeju un risinājumiem gan sava uzņēmuma, muzeja, viesu nama vadīšanā, ar pieredzes nodošanu citiem, ar iedvesmu, īstenojot aizvien jaunas un jaunas ieceres. Kāds spēks, kāda griba, kāda latgaliskā spīts tam visam vajadzīgs, to zina tikai Vija pati. Vija ir mūsu lepnums, sava veida Latvijas simbols – neatkarīga, stipra.

Pretendentu iesaka Aglonas novada biedrība „Neaizmirstules”.

Kalniete: Eiropa mūs apbrīno
Anita Daukšte, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2010. gada 1. aprīlis  

- TP pārmeta bezatbildīgumu, aizejot no valdības. Bet, vai jūsuprāt, nav arī pārāk vieglprātīgs situācijas vērtējums no Jaunā laika un Pilsoniskās savienības puses, atstājot valdību mazākumā tik sarežģītā priekšvēlēšanu laikā?

- Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā politiskā loģika. Lai ko arī vārdiski nedeklarētu Tautas partija, redzot, cik tai ir mazs vēlētāju atbalsts, tai bija jāsper kaut kāds solis, kas ļautu sevi konkrētāk iezīmēt politiskajā ainā. Neatkarīgi no tā, ko Valdis Dombrovskis būtu darījis, TP vienalga būtu rīkojusies tieši šādi – izvēlējusies ultimātu ceļu. TP jau arī ne tikai JL, bet arī citus koalīcijas partnerus nostādīja ļoti nevienlīdzīgā situācijā, prasot parakstīt ar viņiem īpašu vienošanos. TP taču nekas netraucēja strādāt koalīcijā – tā bija izvēlējusies iekšējās opozīcijas lomu un nodarbojās ar ekonomisko populismu, izvirzot savus priekšlikumus, kas bija pretrunā ar starptautiskiem aizdevējiem saskaņoto.  Neraugoties uz to, ka tieši TP pārstāvis, toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris  savulaik bija parakstījis saprašanās memorandu ar Starptautisko Valūtas fondu un  Eiropas Komisiju, kas ietvēra piekrišanu visām nākamajām starptautiskajām aizņēmuma fāzēm. Toreiz teikt jā un tagad atkal nē – tas neliecina par politiskās stabilitātes sajūtu pašā Tautas partijā. Tajā ir jūtama nervozitāte un plānu trūkums. 

- Jūsuprāt, mazākuma valdības situācija šobrīd ir optimāla? Valdošā koalīcija šobrīd ir spiesta runāt par atbalstu ar Aināru Šleseru, kurš vēl nesen tika pelts un lamāts.  

- Atbildība par situāciju, kādā šobrīd atrodas valdība, ir pilnībā jāuzņemas TP. Nekas tai netraucēja palikt. Tūlīt arī varēs redzēt, vai skaistie vārdi par atbalstu Dombrovska valdībai svarīgākajos ekonomiskajos jautājumos, ko tā teica, valdību pametot, piepildīsies. 

- Varbūt PS ir izdevīga situācija, ka valdība paliek mazākumā? Tādā veidā PS paplašinās pārstāvniecību valdībā, iegūs jaunus ministru amatus. Iespējams, jums sarunas ar LPP/LC šķiet nevajadzīgas.  

- Sarunas notiek un JL, būdama premjera partija, ir atbildīgi par to, kā nodrošināt valdības darbu. Mēs esam gatavi JL atbalstīt un palīdzēt. Kas attiecas uz sarunām ar LPP/LC – manuprāt, tās nav nopietnas. Ja Šleseram būtu vēlēšanās uzņemties atbildību par valsti, tad viņš tik atbildīgā laikā nevilktu garumā sarunu procesu. Tad sarunām būtu jārit raiti un konkrēti, neizvirzot ultimatīvas prasības. 

Vai kādai no koalīcijas partijām ir izdevīgāk strādāt mazākumā – domāju, noteikti nē. Jo tas uzliek milzīgu atbildības slodzi. Taču, kas attiecas uz amatiem – es par optimālu uzskatītu situāciju, ka, valdošajai koalīcijai paliekot mazākumā, nenotiktu amatu pārdale. Līdz vēlēšanām notiktu ministru pienākumu apvienošana. To var izdarīt – neņemšos Ministru prezidentam norādīt, kurš ko varētu darīt, tā ir viņa atbildība. Manuprāt, jaunu ministru iecelšana amatos varētu radīt papildus grūtības, jo partijām ir savs un reizumis atšķirīgs redzējums, ko tās vēlas un tas varētu apgrūtināt savstarpējās sarunas. Šobrīd nepaužu PS viedokli, bet, manuprāt, labāka situācija būtu ievērot šādu status quo, ja jāmeklē atbalsts ārpus koalīcijas atbalsts svarīgos jautājumos. 

- Vai, paliekot mazākumā, valdība vienkārši nebūs spiesta veģetēt? Jo svarīgos jautājumos, īpaši rēķinoties ar priekšvēlēšanu situāciju, nekādus būtiskus lēmumus nebūs iespējams pieņemt.  

- Priekšvēlēšanu situācijā jau jebkurai valdībai ir sarežģīti vienoties svarīgos jautājumos partneru atšķirīgo uzskatu dēļ. Katrs skatās pāri plecam uz saviem vēlētājiem. Tas gan jāsaka, ka Valda Dombrovska valdība ir novilkusi ļoti skaidru sarkano līniju savai pastāvēšanai. Un PS tā ir pieņemama: mēs atbalstīsim valdības demisiju brīdī, ja kāda no opozīcijas partijām piedāvās tādus lēmumprojektus, kas apdraud Latvijas finanšu situācijas stabilitāti un  kas apdraud Latvijas ekonomisko atveseļošanos. 

Es gribu uzsvērt, ka Dombrovskis uzņēmās vadīt valdību, kad neviens cits to nevēlējās darīt. Viņš ir spējis gan vadīt valdību, gan atrast kompromisa risinājumus. Es pat teiktu, ka viņš ir viens no nedaudzajiem jaunajiem, modernajiem eiropeiskā stila politiķiem Latvijā, kas strādā tā, kā strādā rietumu pasaulē. Viņš rēķinās ar realitāti, meklē kompromisus, nelieto norobežojošu valodu un atgrūšanas metodes. 

Es ļoti apšaubu, vai kāda no opozīcijas partijām mēģinās gāzt Dombrovska valdību. Jo tas, kas mēģina gāzt tādu fenomenālu premjerministru, kas samazinājis miljardu valsts budžetā, bet vēl aizvien bauda sabiedrības uzticību un pietiekami augstu popularitāti, riskē izpelnīties tautas dusmas. 

- Eiropā arī pieņemts pirms vēlēšanām slēpt sabiedrībai nozīmīgus lēmumus, un mānīties, kā piemēram, par pensiju nesamazināšanu?  

- Un kā vēl ir pieņemts. Man bija iespējams pavērot vēlēšanas Grieķijā, kur Papandreu nāca pie varas, mētājoties ar visneiespējamākiem solījumiem. Un sociālists Papandreu, būdams ilggadējs politiķis,  nevarēja nezināt, kāds ir patiesais Grieķijas finansiālais stāvoklis. 

Tā kā šis pārmetums, kā morāla kategorija, ir pilnīgi pamatots, bet kā politiska prakse tas pastāv un tā ir rīkojušies teju visi politiskie spēki. Jautājums ir par to – cik tālu ir aiziets savos solījumos. Piemēram, LPP/LC bija aizsolījusies līdz  600 latu vidējai algai un 50 tūkstošiem darbavietu Rīgā…. 

- Kā jūs vērtējat to, ka šobrīd galvenais Vienotības sadarbības partneris valdībā ir Zaļo un Zemnieku savienība. Vai esat izvērtējuši Lemberga faktoru? 

- ZZS ir pierādījusi, ka tā ir uzticams partneris krīzes laikā. Mēs paļaujamies uz to, ka viņu būs konstruktīvi sadarbības partneri. Kamēr nav noticis savādāk, nav nekāda pamata šaubām, ka varētu būt citādi. 

- Vai tas iezīmē potenciālu sadarbību arī pēcvēlēšanu situācijai?  

- Runāt par pēcvēlēšanu situāciju ir pāragri. Bet, pavērojot socioloģiskos datus gada griezumā, kas ir bijuši stabili,  un ielūkojoties  ZZS vēlētāju profilā, ir redzams, ka šī partija varētu būt tas politiskais spēks, ar kuru Vienotība varētu sadarboties pēc vēlēšanām. Tomēr šāds lēmums jāpieņem, redzot pēcvēlēšanu kopainu. 

- Ir nodibināta Meierovica biedrība ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā, kura plāno balotēties Vienotības sarakstā , ir pieteikta biedrība par labu Latviju, kurā ir LPP/LC un TP atbalstoši uzņēmēji. Vai tas nav mēģinājums veidot trešās personas un pozitīvisma kampaņas elementus, mēģinājums konstruēt „inteliģences viedokli”. Meierovica biedrībā jau ir sapulcējušies visi, kurus var uzskatīt par kādreizējiem „Dienas” „inteliģences vēstuļu” parakstītājiem.  

- Es arī tās vēstules esmu parakstījusi un visus šos cilvēkus labi pazīstu. 

Manuprāt, likumdošana attiecībā uz trešajām personām priekšvēlēšanu procesā, ir ļoti konkrēta un noregulēta. Savukārt  biedrību dibināšanu es vērtēju ļoti pozitīvi – gan Meierovica biedrības, gan par varenu Latviju. Jo Latvija ieiet jaunā politiskās attīstības fāzē, un tajā veidojas pilsoniskā sabiedrība, kuras neesamība bija viens no valsts galvenajiem trūkumiem. Otrkārt, notiek partiju konsolidācijas process un biedrību dibināšana ir saistīta arī ar to. Nav jau nekāds noslēpums, ka biedrība Par labu Latviju ir viena no LPP/LC un Tautas partijas tuvināšanās elementiem. Manuprāt, Latvijas politika bijusi tik ciņaina arī politiskas fragmentācijas dēļ. Tāpēc šādu lielāku grupu konsolidācija rada vēlētājiem skaidrākas izvēles iespējas. 

Saskaņas centrs, kas atrodas mūžīgā opozīcijā, ir arī partiju konsolidācijas rezultāts. Vienotība ir  partiju konsolidācijas rezultāts, domāju, ka process vēl nav beidzies. Tagad veidojas trešā grupa – LPP/LC un TP. Domāju, ka šīs trīs politiskās grupas noteiks turpmāko Latvijas politiku. Manuprāt, tas ir ļoti veselīgs, demokrātisks  process. 

Esmu pārliecināta, ka šāda sabiedrības aktivizācija ir ļoti vajadzīga. Jo līdz šim Latvijā ir bijusi raksturīga liela sociālā apātija un šādos apstākļos pieaug to cilvēku skaits, kuri domā par politiku: redz, viņi tur atbild par visu un mēs šeit – ne par ko. Es esmu par jebkādu biedrību izveidošanos, jo tas veido sabiedrības tīklu. Protams, ka šis tīkls nekad nebūs neitrāls. Katrai no šīm grupām būs savas intereses un tās meklēs izeju uz to vai citu politisko partiju. Strādājot Eiropas parlamentā Lauksaimniecības komitejā, es redzu, cik ļoti aktīvi pat biškopji lobē savas intereses politiskā līmenī. Es uzskatu, ka tai ārkārtējā situācijā, kāda šobrīd izveidojusies Latvijā, biedrībām būs ļoti liela loma. Es pat teiktu, ka biedrību pārstāvji kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir jāaicina vēlēšanu sarakstos. Uzticības krīze, kas iestājusies partiju un sabiedrības attiecībās, nav pārvarama ar tradicionāliem paņēmieniem un to var izdarīt  tikai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piedalīšanos 

-Tad šīs biedrības nav politisko partiju inspirētas?  

- Es tā nedomāju. Varbūt par Par labu Latviju!  tā varētu teikt, bet tomēr arī tajā  ir cilvēki, kas nav politiski manipulējami. Un par Meirovica biedrību es varu teikt, ka tajā ir cilvēki ar augstu pašapziņu, kurus nevar inspirēt un manipulēt. Biedrības izveide ir ilgstoša dialoga rezultāts, kas turpinās jau kopš lietussargu revolūcijas laikiem. 

Tas, kas notiek, ir sabiedrības grupēšanās un tas ir gluži dabisks process. 

- Kāda ir Vienotības ekonomiskā programma – vai tikai balstīšanās uz starptautisko aizdevumu? Jūsu konkurenti to dēvē par starptautisko pakalpiņu programmu, jo ar piekrišanu tai mēs esam atdevuši daļu suverenitātes.  

- Kas tad ir tie „mēs”, kas atdevām? Tajā mirklī, kad 2008.gada decembrī gāja vaļā lielais sprādziens un tika virzīta aizņēmuma programma no valdības puses, tieši Pilsoniskā savienība pieprasīja debates Saeimā un parlamenta pilnvarojumu tik nozīmīgam lēmumam. Taču tad mūs aizslaucīja prom kā niekkalbjus un tukšmuldētājus. Tāpēc apgalvot, ka PS ir galvenā starptautisko saistību iniciatore, mazākais, nav korekti. 

Par ekonomisko programmu runājot – šobrīd ir skaidri zināms, ka valsts budžetā kopumā ir samazināmi 900 miljoni. Ja pieņemam, ka ekonomikas atveseļošanas rezultātā varētu tikt ģenerēti papildus ieņēmumi 200 miljonu apjomā, tad vēl paliek 700 miljoni . Uz katru iedzīvotāju tas nozīmētu – ap 700 latu. Ir skaidrs, ka to vairs nevar uzlikt kā slogu cilvēkiem nodokļos, vai izspiest, samazinot izdevumus. Tātad ir jārealizē būtiskas pārmaiņas – jāievieš progresīvais nodoklis, un nevis tādā banālā veidā, kā saka – kas pelna drusciņ vairāk, tam uzreiz visu nost. Kristovskim ir savs izstrādāts  priekšlikums, tas ir publiskots un  zināms. Par visu var diskutēt, bet skaidrs ir viens – kas vairāk pelna, tam vairāk jāmaksā. Tas ir princips, kas ir spēkā šobrīd visās Eiropas valstīs. 

- Jā, tikai Eiropas valstīs ir pavisam cits ienākumu līmenis.  

- Tieši tāpēc, mēs esam domājuši, kur vilkt apakšējo slieksni. 

Bet būtībā pamatu  pamats tam, lai Latvija varētu no varētu reāli kļūt konkurētspējīga, ir izglītības sistēmas reforma. Tas, protams, nav īstermiņa pasākums, bet prasa 15 līdz 20 gadus. Un tas nav ne labējas, ne kreisas, ne godīgas, ne negodīgas politikas jautājums – izglītības sistēmas reforma  un investīcijas tajā ir Latvijas nākotnes jautājums un jautājums par valsts spēju konkurēt globāli nežēlīgā pasaulē. Ja mēs par to nacionālā līmenī nespējam vienoties ar visām politiskām partijām, Latvija aizvien vairāk atpaliks no citām valstīm, jo attīstības temps pasaulē pēdējo gadu laikā tikai kāpj.  

- Jebkurā gadījumā izglītības sistēmas reforma var notikt uz aizņēmuma rēķina.  

- Pat ja tā. Bet Latvijā šobrīd nevar runāt par labu izglītības sistēmu. Viens no netiešiem, bet būtiskiem rādītājiem šim apgalvojumam ir, ka visi tie cilvēki, kuru līdzekļi to atļauj, nesūta savus bērnus Latvijas skolās, bet sūta mācīties ārzemēs. Otrs, kas mani pārliecina, ka šeit ir problēmas ar izglītības sistēmu – mums nav atvērtu katedru ārvalstu profesoriem. Augstskolās pastāv dziļa iekšēja korporatīva aizsardzība pret jebkuru konkurenci. Izglītības līmenis no tā katastrofāli cieš. Treškārt – augstskolu skaits un to līmenis: mums noteikti vajag mazāk, bet labākas. 

Runājot par pensijām – mums noteikti jāmaina likums, un pensijas jāpiesaista pie vidējās darba algas. Arī tas ir nepatīkams lēmums, bet tas ir jāpieņem. 

- Pensiju reforma noteikti būs ātrāka, nekā varētu pat iedomāties.  

- Jā, bet šāda pensiju sistēma – ar piesaisti pie vidējās algas –   dotu skaidru priekšstatu, ko tad cilvēks varēs saņemt mūža nogalē. 

- Pensiju budžets draud sagrūt, ja to nereformēs. Tas priekšvēlēšanu periodā padara asāku jautājumu, vai pensijas netiks samazinātas.  

- Jā, ar pensiju budžetu situācija ir smaga.  Par to ir smagi pat domāt. Jo divdesmit gadi ir pavadīti, nepareizi ekonomiski saimniekojot, un  palielinot plaisu starp turīgajiem un mazturīgajiem. 

Mums ir bijušas 15 valdības divdesmit gadu laikā un neviena no tām nav bijusi spējīga novērst šo plaisu. Ekonomiskā sistēma ir balstījusies uz valsts pasūtījumiem – ap 60% privātās uzņēmējdarbības, ja nemaldos. Tas pazemina konkurenci, pazemina produktivitāti. Tikai attīstīta klientelisma saites starp uzņēmējdarbību un politiku. Un bizness ilgtermiņā ir zaudētājs no šīs situācijas, jo neattīstās. 

- Aizejot no valdības, Tautas partijas līderis Andris Šķēle rakstīja vēstuli SVF un Eiropas institūcijām, kurām skaidroja partijas pozīciju, jo tā tiekot nepareizi atstāstīta un partija tiekot apmelota Eiropā. Jūs kā EP deputāte esat dzirdējusi, ka TP kāds apmelo Eiropas institūcijās?  

- Nē, neesmu. Vienīgais, ko varu pateikt, ka abas partijas ir Eiropas Tautas partiju grupas biedri. Valdis Dombrovskis Eiropas Tautas partiju grupā bauda ļoti lielu autoritāti un atbalstu, jo viņam izdevās izdarīt to, kam neviens neticēja : izdevās realizēt iekšējo devalvāciju Latvijā. Uz vispārējā fona, ņemot vērā, kas tagad notiek Īrijā, kas notiek Grieķijā, Latvija beidzot izpelnās uzslavas Eiropas institūcijās un sāk atgūt pozitīvo tēlu. Tiešām, tas tā ir. Grieķija, esot eirozonas valsts, savā bezatbildīgumā nostādījusi Eiropas kopējo valūtu uz riska robežas. Latvija neko tādu nav darījusi un pieļāvusi. 

Pieņemu, ka Eiropas Tautas partiju grupā, kur ļoti intensīvi seko notikumiem Latvijā,  nav saprotama TP nostāja un rīcība. Šķēle un TP, rakstot vēstuli, gribēja attaisnoties un izskaidrot savu rīcību, jo tas ko viņi populistiski runā šeit, Eiropā neder. 

- Vai Eiropas parlamentā, slavējot Latviju, aizdomājas par to, kādā situācijā mēs esam nonākuši? Mēs glābjam eiro, bet nabadzība valstī pieaug.  

- Tajā pat laikā pāreja uz eiro Latvijā nav apšaubāma prioritāte- tas būtu kā milzīgs lietussargs visam biznesam. Bet, ja ir problēmas ar eiro un pat šī sistēma sabrūk – tad Latvija tur nav pie vainas. Latvijas problēmas būtu mazākas, ja šeit nebūtu tik lielas zviedru banku investīcijas, bet tādā gadījumā, arī mēs nebūtu saņēmuši tik lielu Eiropas aizdevumu, es pieļauju. Bet šobrīd eirozonā galvenā problēma ir Grieķija, kas velk to lejā. Taču, ja tik maza ekonomika kā Latvija būtu eirozonā, tad to amortizēšana būtu notikusi daudz vieglāk. 

- Izsakoties vienkārši – Eiropa mūs šobrīd saprot? 

- Es domāju, ka Eiropa mūs ne tikai saprot, bet arī apbrīno. Mums uz ielām nenotiek masu nemieri, kā citviet ekonomiskās krīzes saasinājuma laikos. Par to ir jāizsaka visdziļākā cieņa Latvijas cilvēkiem – lai cik viņi ir sarūgtināti, izmisuši un dusmīgi, viņi ielās neiet, jo zina, ka ar to savas problēmas atrisināt nevar. Es domāju, ka nevienā citā Eiropas valstī nekas tāds nebūtu iespējams. Tas ir apbrīnojami mūsu mazajai nācijai – pēkšņi, saspringtās situācijās saskatīt valsts lielās attīstības līnijas. 

- Varbūt tad Eiropa sapratīs arī to, ka mēs, piemēram, daļu parāda tai neatdosim?  

- Es neņemos par to spriest. Taču neizslēdzu, ka vēlākos sarunu posmos varētu runāt par parāda apsaimniekošanas noteikumu maiņu. Tas ir atkarīgs no tā, kas kopumā notiek gan pasaules, gan Eiropas ekonomikā. Eiropā – tas ir atkarīgs īpaši, kas notiek Vācijas ekonomikā. Kamēr Vācija kā lielais tvaikonis to velk – nedomāju, ka kaut kas tāds būs iespējams. Otra iespēja parāda restrukturizācijai būtu tad, ja tāda vajadzība būtu nepieciešama vairākām Eiropas valstīm. Tad būtu jāmeklē risinājums. Taču nedomāju, ka Latvijas  gadījumā  būtu iespējama tāda situācija, kā ir gadījies ar trešās pasaules valstīm, kad visi parādi tiek norakstīti. Manas pārdomas par šo jautājumu gan ir tīri teorētiskas. 

- Jūs Eiropas parlamentā darbojaties Lauksaimniecības komitejā. Teju tradicionāli Latvijas lauksaimniecības interešu aizstāvība Briselē šeit tiek uzskatīta par vienu no neveiksmīgākajām. Kā tagad ir?  

- Manuprāt, Latvijai ir izveidojusies nepareiza risināmo jautājumu koordinācija ar ES. Galvenā koordinatora funkciju ir uzņēmusies Ārlietu ministrija, bet tā diez vai varētu uzņemties galveno lomu. Manuprāt, ir jāizveido sekretariāts tiešā Ministru prezidenta pakļautībā, kur vislabāk zin, kā lauksaimniecības vai citu sfēru jautājumi ierakstās kopējās politikas kontekstā. 

Pagaidām, ja Latvijas atašejs ES institūcijās,  uzraksta ziņojumu ministrijai, piemēram, „klīst baumas, ka vistu olām būs jābūt rombveidīgām”, tas tiek nolikts atvilktnē. Un tā tas notiek arī katru nākamo reizi. Un galu galā Latvija nokavē savu interešu aizstāvības galveno posmu, kā, tas, piemēram, notika ar CO2 emisijas kvotām. Latvijas institūcijas sāk pieslēgties interešu aizstāvībai mirklī, kad tas ir Eiropā nonācis līdz galvenajam lēmumam, bet tad vairs tam nav nekādas nozīmes – ministrs var doties uz Briseli ar vārdiem „mēs vai nu mirsim, vai uzvarēsim”, bet galu galā atgriežas mājās dzīvs un bez uzvaras, jo ministru līmenī vairs par tādām lietām nerunā. Ja līdz šim dienesti nav sekojuši interešu aizstāvībai, tad ministrs izskatās diezgan muļķīgi. Kamēr Latvija nebūs izveidojusies sava sistēma, kā aizstāvēt savas intereses Eiropas institūcijās, tikmēr mums savas stingras  pozīcijas nebūs, tikai atrakstīšanās. 

ES lauksaimniecības politikā un lauksaimniecības finansēšanas modelī nekādas izmaiņas nevar notikt līdz 2013.gadam. Taču ir sākusies jauna diskusija par finansēšanas modelī  pēc šī 2013.gada un šeit Latvija ir izstrādājusi savu pozīciju taisnīgākai sistēmai, kas nenostādīs mūsu lauksaimniekus sliktākā kontekstā kā citi Eiropas Savienībā. Latvijas intereses ir, lai pamatā tiktu novērsta tāda līdzmaksājumu sistēma, kas ļauj grieķu zemniekam saņemt 600 eiro par hektāru, bet Latvijas – 80 eiro par hektāru. Šobrīd mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu, es regulāri tiekos ar ministrijas pārstāvjiem, ar atašejiem, kā arī ar dažādām lauksaimnieku organizācijām – ja tas tā turpināsies, mums ir labas izredzes aizstāvēt savu pozīciju.

Runa Vienotības dibināšanas kongresā 6. martā — Es priecājos, ka mēs šodien esam sapulcējušies, lai apvienotos. Tas ir neparasts notikums ikvienam no mums un arī mūsu valstij. Trīs partijas, kas vēl aizvakar sevi uzskatīja par vienīgajām un pareizajām, ir pārvarējušas savu politisko patmīlību un egoismu, lai apvienotos. Mēs esam mainījušies. Maini un mainies pats uz augšu – teica Rainis. Tāpēc es ticu – Vienotība būs spēks, kas Latviju mainīs uz augšu. Es ceru, ka līdz ar Vienotības izveidošanos beidzas postpadomju politikas periods Latvijā un sākas ceļš uz normālu Eiropas valsti.

Vienotības uzdevums ir ne tikai atjaunot pilsoņu uzticēšanos varai, bet arī varas un pilsoņu savstarpējo solidaritāti un taisnīgumu sabiedrībā. Bez šīm vērtībām mēs nespēsim saglabāt latvisku Latviju vienotā Eiropā un iederēties Rietumu politiskajā tradīcija. Vienotība būs tas spēks, kas sargās Latvijas Rietumu izvēli, kuru mūsu tauta izdarīja 1918.gada 18.novembrī un kuru apstiprināja 1990.gada 4.maijā.

Kā to izdarīt? Ir jāsāk ar pavisam konkrētām lietām.

Politiskais atbildīgums un uzticēšanās

Vispirms ir jāatjauno cilvēkos sajūta, ka vēlētā vara viņus pārstāv. Aptaujas liecina – pilsoņu neuzticība varai ir sasniegusi bīstamu robežu. Tādos uzticības krīzes brīžos daudzas valstis ir pilnveidojušas savu politisko sistēmu. Arī mums tas ir jādara:

1. Jāmaina Saeimas vēlēšanu sistēma, lai deputāti būtu tuvāki vēlētājiem.

Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, mums ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits no 5 līdz 12 vai pat 14. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem. Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā, bet Ķemeri un Pļaviņas – citā.

2. Jāievieš tiešas pašvaldību vadītāju vēlēšanas. Tad mēri strādās stabilāk un vairs nebalansēs uz mainīgu koalīciju naža asmens. Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem.

3. Tālāka partiju konsolidācija. Mēs, Vienotībā varam apvienot Rietumu izvēles spēkus. Saskaņa pārstāv citas vērtības. Par apvienošanos spriež arī politiskie lielbiznesmeņi. Tautas Andris ar Pirmo Aināru gatavojas veidot oligarhu apvienību TAPA

Konsolidāciju Latvijā veicinātu jauns politisks princips “Premjers – lielākajai partijai.» Es ierosinu par šādu principu vienoties Vienotībā un ar mūsu politiskajiem konkurentiem. Es esmu pārliecināta, ka godīgās vēlēšanas Vienotība iegūs visvairāk balsu.

4. Par valdību stabilitāti. Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 15 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām, pagājušajā Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā. Šajā Saeimā ir līdzīgi. Tāpēc oranžajiem it labi izdodas savas trekno gadu kļūdas piedēvēt Dombrovskim. Tas ir absurds!

Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru un valdību. Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starp vēlēšanām ir notikusi tikai vienu reizi. Tā tika novērsta starpkaru perioda politiskā sadrumstalotība, kas noveda pie nacistu diktatūras.

5. Visbeidzot, es uzskatu, ka ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza barvežu priekšā.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situacijās rosināt pirmstermiņa vēlēšanas un konkrētākas pilnvaras ārlietu un nacionālās drošības jomās.

Esmu pārliecināta, ka ar tik apjomīgu politisko reformu mēs spēsim atjaunot pilsoņu uzticēšanos varai līdz līmenim, kas raksturīgs modernai Eiropas sabiedrībai.

Pilsoniska Latvija

Otrs uzdevums ir veicināt pilsonisko līdzdalību un līdzatbildību. Vara būs neefektīva un korupta, ja no līdzdalības un līdzatbildības tajā vairīsies pilsoņi. Latvijas uzplaukumam ir vajadzīgi domājoši, apzinīgi, aktīvi pilsoņi. Sabiedriskas organizācijas, apkaimju un amatu apvienības, draudzes un labdarības ierosmes. Mums vajag vairāk tādu kopu kā Lielie bērnu slimnīcai, Lielā Talka un Samariešu apvienība, Zaļā brīvība un Pelēkās kāpas sardze.

Pilsonisko līdzdalību nevar nopirkt par naudu. To nevar arī pierunāt televīzijā. Tai jārodas dabiskā sabiedrības attīstības procesā. Tomēr mēs varam atlicināt savā pieticīgajā valsts budžetā nelielus, bet simboliski svarīgus līdzekļus sabiedriskā labuma darba veicināšanai. Politiski neatkarīgs finansējums sabiedriskā labuma darba veicināšanai ir tikpat nepieciešams kā Kultūrkapitāla fonds un Sabiedrisko mediju fonds.

Un lai neradītu lieku birokrātiju, es ierosinu apvienot pilsoniskuma, kultūras un sabiedrisko mediju finansējumu vienā institūcijā un radīt fondu “Nacionāla valsts”, kas atbalstītu nacionālās identitātes trīs vaļus – kultūru un jaunradi, sabiedriskos medijus un pilsonisko līdzdalību sabiedriskam labumam.

Solidaritāte, taisnīgums, saliedētība

20 neatkarības gadus mēs esam cēluši savu valsti, palielinājuši labklājību un drošību. Mēs esam salīdzinoši daudz sasnieguši un pat ekonomiskā krīze šos sasniegumus nav noslaucījusi nebūtībā.

Paralēli labajam ir daudz nepareiza un slikta. Sabiedrības noslāņošanās ir pieaugusi. Pašlaik, krīzes laikā, nabadzība ir sasniegusi bīstamu robežu. Nevienlīdzības un noslāņošanās koeficients pēdējos gados Latvijā ir palielinājies līdz 41 procentam. Trūcīgo cilvēku skaits[1] Latvijā šogad sasniegs pusmiljonu jeb gandrīz ceturtdaļu sabiedrības.

Sociālais taisnīgums mums nav kreisas vai labējas ideoloģijas jautājums. Iespēju vienlīdzība ir Latvijas drošības un nācijas konkurētspējas jautājums. Nabadzība un iespēju nevienlīdzība “pašatražojas” vai meklē atrisinājumu emigrācijā, kas apdraud rītdienas Latviju. Ja mēs nespēsim nodrošināt lielāku iespēju vienlīdzību arī ekonomiski, mūsu «brīnišķīgajā» nodokļu un investīciju klimatā vienkārši vairs nebūs kam strādāt.

Tik maza valsts kā Latvija ekonomiski nevar atļauties piekopt “izdzīvo stiprākais” politiku. Mums ir jāspēj nodrošināt lielāka solidaritāte sabiedrībā.

Konkrētās politikās tas nozīmē:

- progresīvu nodokļu sistēmu (bagātajiem ir jāmaksā lielāki nodokļi; tiem, kas vairāk patērē un piesārņo, ir arī vairāk jāmaksā)

- izglītību un pamata veselības aprūpi – neatkarīgi no ienākumiem

- droši prognozējamu un vidējai darba algai proporcionālu pensiju

Es zinu, ka mūsu starpā ir viedokļu atšķirības par to, kādus konkrētus sociālas atbildības instrumentus pielietot. Bet mūs vieno Eiropas vērtības – solidaritāte un kristīgo demokrātu politiskās ģimenes pamatprincips – sociāla tirgus ekonomika.

Solidaritāte ir fundamentāla Eiropas vērtība. Ir negodīgi pieprasīt un saņemt atbalstu no mūsu turīgākajiem un spēcīgākajiem kaimiņiem Eiropā un vienlaikus ļaut Latvijas bagātākajiem cilvēkiem ignorēt savu atbildību par vājākajiem savā sabiedrībā. Bībele noteikts, ka turīgajiem desmito daļu savu ienākumu ir jāatdod labdarībai. Kaut Latvijas bagātnieki, kas tik daudz ir sakampušies no valsts, apzinātos, ka tagad ir pienācis laiks šo desmito tiesu atdod sabiedrībai!

Tuvākajos divos gados mums ir jāsamazina budžeta deficīts par 900 miljoniem latu. Pat ja mēs pieņemam, ka ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās ļaus palielināt ieņēmumus par 200 miljoniem, atlikušie 700 miljoni joprojām nozīmē 700 latus gadā uz katru darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju. Ir pilnīgi skaidrs, ka nedrīkst šo vienādojumu atrisināt, uzliekot katram vēl 700 latu nodokli vai samazinot par 700 latiem sabiedriskos pakalpojumus. Nodokļu smagumpunkts jāpārliek no darba uz īpašumu un patēriņu. Un pat baņķieriem būs jāsamaksā nodoklis par trekno gadu izpriecām.
 

Latviska Latvija vienotā Eiropā – moderns nacionālisms 21. gadsimtam

Pilsoniskā savienība ir partija, kuras ideoloģijā būtisks stūrakmens ir nacionāla valsts un moderns nacionālisms.

Ar ko 21. gadsimta moderna nacionāla valsts atšķiras no 19. un 20. gadsimta redzējuma?

Saturā pārsteidzoši maz. Mums ir tie paši nacionālie svētumi – himna un karogs. Mūs vieno valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas. Šodien, tāpat kā toreiz, mums jāprot apvienot Krišjāņa Valdemāra idejas par brīvas attīstības radītu pārticību un Kronvaldu Ata vīzija par patstāvīgu latviešu nāciju, kas celta uz savas īpatnas valodas un kultūras pamata. Vien 21.gadsimtā latviešiem ir jākonkurē daudz plašākā pasaulē nekā 19. gadsimtā.

Konkurētspēja nav iedomājama bez atvērtības pasaulei. Šis latviešiem ir lielākais izaicinājums, jo esam pārāk uzmanīgi, aizdomīgi un noslēgti. Ja gribam kļūt par modernu eiropeisku nāciju, mums ir jāmainās! Jāmācās pieņemt jauno, to iekļaut sevī, padarīt par savu, attīstīt tālāk,  tajā pašā laikā nezaudējot neko no tā vienreizēja, kas veido latvisko un kas mūs atšķir starp citām tautām. Tieši latviešu prasme sadarboties, atvērties noteiks Latvijas nākamo vietu Eiropā un pasaulē.

1862.gadā “Pēterburgas Avīzēs” Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas.  Un 150 gadus vēlāk tieši šīs pašas trīs lietas būs latviešu panākumu – vai panīkuma – pamatā. Mūsdienu pasaulē konkurētspēja nozīmē zināšanas un izcilību.

Ir liels mērķis, kas var vienot visu sabiedrību, visas partijas un politiķus. Šis mērķis ir – nākamajos piecpadsmit neatkarības gados radīt zinošu, radošu un uzņēmīgu paaudzi, kas spēs padarīt Latviju par globāli konkurētspējīgu valsti.

Šis lielais mērķis ir neatkarīgs no labējām vai kreisām ekonomiskām idejām, no liberālām vai konservatīvām sociālām vērtībām. Par šo mērķi mums ir jāvienojas tūlīt – gan Vienotībā, gan ar mūsu politiskajiem sāncenšiem – un tam jāpakārto Latvijas turpmākā attīstība: tautsaimniecība, finanses, izglītības sistēma. Citādi modernas rītdienas Latvijas nebūs.

Mēs taču apzināmies, ka 2025.gada Latvijai pamati ir jāliek šodien. Tad vienosimies un darīsim to!

Lai mūs iedvesmo Raiņa pārliecība – Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!

Beidzot mēs zinām, kurš ir vainīgs pie posta, kādā Latvija nonākusi. Neviens cits, kā Vaira Vīķe-Freiberga. Pirmais šo lietu ir izpratis Aivars Lembergs. Tak’ jau prezidente, jo viņa taču nominējusi visus Ministru prezidentu kandidātus. „…zinu: lai gan kandidātiem izvirzīja dažādus kritērijus, viņa ne reizes neaktualizēja jautājumu par sociālekonomiku,” klāsta Lembergs. No pašiem Saeimas apstiprinātajiem Ministru prezidentiem jau nekādu atbildību nav jāprasa.

Arī ne no Emša, kam VVF pat ar Damokla zobenu tika draudējusi. Vēl mazāka atbildība par zilās liesmās degošo Latviju ir paša Lemberga lolotajai ZZS, kas kopš 2002.gada bez pārtraukuma ir bijusi valdībā.

Un par ko gan būtu jāatbild Tautas partijas Kalvītim? Vai tad viņš pats sevi amatā iecēla? Nē, taču! VVF viņu uzspieda Saeimai, kura neizskaidrojamā prāta aptumsumā nobalsoja par omulīgo Aigaru. Kāda gan Kalvītim atbildība par „trekno” dzīvošanu, par sociālajā budžetā iekrātā miljarda iztērēšanu un ekspertu ignorēšanu, kad tie brīdināja par ekonomikas pārkaršanu? Nekāda. VVF vainīga! Kāpēc kā gādīga māte vieglprātīgo Kalvīti neiepēra? Varbūt tad „valsts garants” būtu attapies un saucis pie kārtības savu Tautas partiju, kura bez pārtraukuma ir valdībā kopš 2004.gadā un savējiem dalījusi naudu pa labi un pa kreisi uz nebēdu.

VVF esot atbildīga ne tikai ir par grīstē salaisto ekonomiku, bet arī par dziļo vērtību krīzi sabiedrībā, jo tieši viņa atņēmusi tautai „patriotisko un nacionālo vērtību svaru”. To atklājis advokāts Grūtups, kuram sirds asiņot asiņo par to ļaunumu, kas cēlies pēc tam, kad par valsts galvu „otrreiz tika iecelta VVF”. Jā, tieši iecelta, nevis Saeimas deputātu, tajā skaitā arī TP un ZZS deputātu, ievēlēta… Jo, raugi, tiklīdz tikusi pie varas, tā VVF tūlīt sākusi sludināt vispārcilvēciskās vērtības un cilvēki lielā apjukumā no tā sākuši izbraukt no valsts.

Kamēr Lembergs un Grūtups vien klāsta savus secinājumus, to varētu izskaidrot ar personīgu nepatiku, uzskatu dažādību, abu vīru domāšanas īpatnībām u.tml. Pie mums taču ir uzskatu brīvība. Katrs var teikt, ko vien labpatīk. Taču, kad padzirdēju, ka kāds atkal ķēries pie kārtējās melnās grāmatas rakstīšanas, un šoreiz tā būs par VVF, tad vairs nav šaubu, ka ir sākusies mērķtiecīga VVF nomelnošanas kampaņa. Tās pasūtītāji, iespējams, pat nesēž pie Puzes ezera vai Mākoņos, bet aiz trejdeviņiem kalniem, ezeriem un laukiem. Uz to norāda gan Grūtupa mājiens, ka Krievijas TV raidījums Soveršenno sekretno var parādīt kompromitējošu materiālu par VVF, gan arī Krievijas Domes priekšsēdētāja vietnieka Žirinovska izaicinošie izteikumi par Latvijas eksprezidenti. Žirinovskis, lūk, uzskata viņu par galveno vaininieci, kāpēc Krievija nekādi nav varējusi iedibināt labas kaimiņattiecības ar Latviju.

Kālab tad mūsu dižbāleliņiem un dižkaimiņiem tāds satraukums? Tālab, ka tieši VVF ir lielais nezināmais Latvijas politiskajā šahā. Ir iespējamas dažādas variācijas, un visas bīstamas augstākminētajiem vīriņiem. Piemēram, VVF var paust atbalstu kādam spēkam vai piekrist kandidēt uz valsts prezidenta amatu 2011. gadā. Tas varētu krietni pajaukt Šķēles-Grūtupa demokrātijas vertikāles (atsauc atmiņā kompartijas demokrātisko centrālismu) projektu, kas paredz stingru pilnvaru nodošanu prezidentam – vadonim.

Lai kā Grūtups un daži citi mēģinās cilvēkiem iestāstīt, ka īstenie Latvijas patrioti un prezidenta amata kandidāti ir Andris, Aivars un Ainārs, nevis Vaira Vīķe-Freiberga, var gadīties, ka vēlētāji tomēr neļaujas šiem apgalvojumiem un ievēl VVF. Vēl jau dižbāleliņi visu Latviju nav tā „sakārtojuši”, lai nebūtu jābīstas no vēlēšanu rezultātiem. Nav jau vēl sasniegts Putina līmenis, kurš gadu gaitā pratis radīt tādu autokrātijas formu, kurā vēlēšanu rezultāti vispār nekādus pārsteigumus neienes. Vsjo pod kontroļem!*

Ne tikai pašmāju „savējiem” VVF iespējamā atgriešanās prezidenta krēslā ir bubulis. Tā nav vēlama arī Krievijai, jo var izjaukt tās plānus padarīt Latviju par „savu balsi” pie lielā Eiropas Savienības Padomes galda.

Kremļa piedāvātie apskāvieni Baltijas valstīm, Saskaņas centra parakstītā vienošanās ar Putina partiju Vienotā Krievija, Grūtupa prezidenta – vadoņa projekts un melnā kampaņa pret VVF apliecina, ka ir sākusies pēdējā kauja par Latviju.

Tie būs vēlētāji, mēs paši, kas ar savu balsi jau pēc dažiem mēnešiem izšķirs Latvijas nākotni uz ilgiem gadiem. Vai nu Latvija kļūs par valsti, kur vara piederēs neoputinistu un „krusttēvu” savienībai, vai arī Latvijas pilsoņi apstiprinās, ka pēc neatkarības atjaunošanas esam izdarījuši pareizo izvēli, ka gribam dzīvot nacionālā valstī, kas balstīta uz tiesiskuma principiem un demokrātiskām vērtībām.

* Viss tiek kontrolēts – no krievu val.

Franču filozofs Andrē Gliksmans šoruden Velveta revolūcijas divdesmit gadiem veltītā konferencē Prāgā aicināja ieraudzīt divas Krievijas – Vladimira Putina un Annas Poļitkovskas Krieviju. Autoritāro, pilsoniskās brīvības ierobežojošo, impēriski nostalģisko un naftasdolāru uzpūsto “Putina sistēmu”. Un Krievijas demokrātisko pilsoņu, cilvēka tiesību aizstāvju un sistēmas drosmīgo pretinieku Krieviju. “Jā, ar Krieviju ir jādraudzējas, bet ar kuru Krieviju – Putina vai Poļitkovskas Krieviju?” retoriski jautāja Gliksmans.Šonedēļ Briselē ir iespējams ieraudzīt šīs abas Krievijas. Putina Krieviju pārstāv krievu imperiālisti un viņu nolīgtie “eksperti” – vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins, nacionālistiskā politiķe un vēsturniece Natālija Naročņicka un Tatjana Ždanoka. Putina sistēma mēģinās pievērst uzmanību grāmatai “Iespēja izdzīvot: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā”, kurā attaisnos Krievijas un PSRS īstenoto pārkrievošanu un nomelnos Latvijas un Igaunijas tautu Eiropas izvēli un politiku. Attaisnojumam kalpo atsauce uz Krievijas vēsturiskajām tiesībām pār Baltijas valstīm, kuru “iekļaušana PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi mūsdienās apgalvo, kails piemērs par krievu agresiju, bet gan tās situācijas atjaunošana, kura pastāvēja gadsimtiem ilgi un kuru jebkurā gadījumā atbalstīja ievērojama daļa”.

Annas Poļitkovskas Krieviju pārstāv cilvēktiesību aktīvists, biedrības “Memoriāls” priekšsēdētājs un ievērojams padomju disidents Sergejs Kovaļevs un vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, kuri šodien Eiropas Parlamentā stāsta par Putina sistēmas kroplībām un aicina Eiropas intelektuāļus uz solidāru pretestību Kremļa režīmam un rietumvalstu monopolistu merkantilajiem darījumiem ar Putinu.

Tiktāl viss it kā būtu skaidrs, tā teikt, ideju cīņa un viedokļu daudzveidība…

Tomēr mani nodarbina cits jautājums – kuru Latviju un kuru Eiropu pārstāv Tatjana Ždanoka, un cik Latvijā patiesībā ir Latviju. Cik ir pašu bāleliņu, kas, patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas “maigajai varai” un vēl mēģina pārliecināt tos, kas pagaidām šaubās, par gaidāmajiem ekonomiskajiem labumiem – mūsdienīgām piena upēm ķīseļa krastos, kas, “ja tik pareizi runāsim ar Krieviju”, plūdīs arī tepat Latvijā.

Starpkaru periodā Latvijā arī bija divi strāvojumi – “rietumnieki” un “austrumnieki”. “Rietumnieki” bija par sadarbību ar Eiropu, “austrumnieki” – ar Padomju Savienību. Cik melno ikru un šņabīša PSRS vēstniecības pieņemšanās gan netika apēsts un izdzerts, līdz latviešu uzņēmēji, žurnālisti un intelektuāļi sāka ticēt, ka Padomija ir mūsu valsts īstenais draugs! Protams, ka tas bija vieglāk, nekā pacelt Latviju līdz tādai izcilībai, lai mēs spētu līdzvērtīgi konkurēt Eiropā. Tā nemanot pienāca 1940. gads…

Šoreiz nebūs 1940. gada, jo ir cits laiks. Šoreiz 1940. gads briest mūsu prātos un sirdīs, tāpēc šodien tik viegli var “ieviesties” valstī, kuras tauta netic sev un kuras politiķus tik viegli ir padarīt par “savējiem”. Ir arī citi līdzekļi, kā “maigo varu” nobriedināt līdz īstai varai – arvien pieaugoša Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekme, netīrās naudas ieguldījumi, “gāzes adata”, savstarpēji izdevīgi darījumi ar “politbiznesmeņiem” un to politisko panākumu veicināšana.

Ja vēl “maigajai varai” talkā nāk mūsu pašu dižbāleliņi, kas stāstīdami stāsta, cik ļoti latvju tautai vajag īstu saimnieku un vadoni, tad paliek baigi no tām vēsturiskajām paralēlēm, kuras reiz jau Latvijā piedzīvotas.

Sandra Kalniete

Ir divi vienlīdz spilgti pārdzīvojumi, kas man iespiedušies atmiņā un kas, gadiem ritot, nezaudē savu emocionālo piesātinātību.
Pirmais saistīts ar LTF dibināšanas kongresu. Pēc tā es atgriezos mājās ap diviem naktī. Aizmigu, taču drīz pamodos, mirkstot aukstos baiļu sviedros. Tas bija kails, pirmatnīgu baiļu mirklis, kas kustējās man pakrūtē un lēnām cēlās augšup, žņaudzot sirdi, aizsitot elpu un liekot trīcēt pie visām miesām. Jutos viena kaut kā milzīga un nezināma priekšā. Es fiziski jutu to nevaldāmo, vareno spēku, kas bija sakustējies. To milzīgo enerģijas vilni, kas bija atbrīvojies cilvēkos.Kurp šis jaunais spēks mani, mūs visus aiznesīs? Man bija bail! Kā gaismas uzplaiksnījumā sapratu, ka mana dzīve mainīsies. Es mainīšos. Viss mainīsies. Kā!?
Tikpat spilgtā piemiņā glabāju manifestāciju Daugavmalā dienā pirms Augstākās padomes vēlēšanām 18.martā. Es dziļi sevī apzinājos, ka nekad vairs nebūs otra tāda PRIEKŠVAKARA pirms TĀS dienas. Otrreiz vairs nebūs tādas kopā sanākušo cilvēku dvēseles gatavības un prāta atvērtības vienotam mērķim. Ne pirms, ne pēc tam neesmu ar tādu apņēmību dziedājusi “Dievs, svētī Latviju! Ak, svētī jel to!” Kad izskanēja pēdējie akordi, man likās, ka esam noslēguši derību ar Dievu un viņš nevar nedzirdēt mūsu dvēseles. Brīnums rīt notiks, un mēs uzvarēsim. Un tad! Tad pavisam drīz mēs atgūsim savu Latviju. Tāpat kā lietuvieši jau bija atguvuši savu Lietuvu.
Lielākais neatkarības gadu ieguvums ir drošība, jo bez tās citi ieguvumi būtu trausli. Līdz nesenajiem notikumiem Gruzijā bija pārliecība, ka mūsu valsti un tautu vairs nevar apdraudēt agresīvi kaimiņi. Pat ja šī patvēruma sajūta pēc Krievijas agresijas ir mazinājusies, jāapzinās, ka pašlaik tomēr esam sasnieguši lielāko iespējamo drošību, jo Latviju sargā NATO vairogs. Pārējais ir atkarīgs no mums pašiem.
Zaudējumi ir psiholoģiski. Tas tautas atdzimšanas un dvēseles attīrīšanās process, kas aizsākās atmodas gados un kas mūs padarīja labākus un palīdzēja pacelties pāri katra sīkajam egoismam, neturpinājās pēc neatkarības atgūšanas. Sākās muļķīgu ķildu un prasta pašlabuma plosīta ikdiena, kurā daudzi, pārāk daudzi ir pazaudējuši izpratni par labo un ļauno, par godīgo un negodīgo. To es uzskatu par vislielāko zaudējumu.
Vērtējot ar šodienas pieredzi, lielākās kļūdas tika pieļautas privatizācijas procesā, kas bija netaisnīgs un negodīgs. Nedrīkstēja ieviest sertifikātus un radīt “caurumainus” likumus, kas pieļāva valsts uzņēmumu atdošanu par sviestmaizi. Tā bija nauda, kas gāja secen valsts budžetam. Tas radīja lielu sociālo plaisu un ielika pamatu politiskajai korupcijai.