Pirmais augstākā līmeņa “Vienotās Krievijas” līderis, kas ieradies Latvijā pēc līguma parakstīšanas, ir partijas Augstākās padomes līdzpriekšsēdētājs Jurijs Lužkovs, kurš, viesojoties Ušakova – Šlesera kantorī, vienkārši un skaidri atklāja kārtis – krievu valodai esot jākļūst par otro valsts valodu Latvijā, Latvijai jākļūst par divvalodīgu valsti.

Lužkova paziņojums izraisīja panisku rosību “Saskaņas centra” (SC) nometnē. Šī pārsteidzīgā Maskavas mēra izrunāšanās priekšlaicīgi atklāja “Urbanoviča republikas” projekta patiesos mērķus. Nu Urbanovičam jāraizējas, ka šī atklātība var atņemt “Saskaņas centram” tos dažus procentus latviešu balsis, kuri varbūt būtu balsojuši par SC tā šķietami sociāldemokrātiskās ievirzes dēļ. Vienlaikus Urbanovičam ir neiespējami distancēties no Lužkova teiktā, jo tad “Saskaņas centrs” riskē zaudēt krievu vēlētājus, kuri var pārsviesties pie partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL). (Protams, patiesībā starp abām šīm partijām atšķirības ir tikai niansēs – PCTVL sola piešķirt krievu valodai oficiālu statusu visās pašvaldībās, kurās krievvalodīgo iedzīvotāju ir vismaz 20%, bet “Saskaņas centrs” prasa noteikt “krievu valodu kā Latvijas iedzīvotāju starpetniskās saziņas valodu līdzās latviešu valodai”. Lieki teikt, ka abi risinājumi nopietni apdraud latviešu valodas pozīcijas…)

Nespēdams neko skaidri pateikt par divvalodības jautājumu pēc būtības, Urbanovičs tagad svaidās -metas kritizēt gan PCTVL, gan profesori Inu Druvieti (“VIENOTĪBA”), kura atklāj, ko patiesībā nozīmē SC valodas politika. Urbanovičs, nobijies no patiesības, tagad apgalvo, ka Lužkovs, lūk, atbalstot PCTVL (kur tad “Saskaņas” līgums ar “Vienoto Krieviju”?!), savukārt, Druvietei esot “jānomazgā mute”. Un ne ar vārdu nepiemin savu un SC pozīciju divvalodības jautājumā.

Vai Urbanovičs nevēlas priekšlaicīgi atklāt “Saskaņas centra” mērķus? Vai arī viņam ir kas slēpjams no Latvijas pilsoņiem saistībā ar līgumu, kas noslēgts ar “Vienoto Krieviju”?

Mēs to nezinām. Toties mēs zinām, ka līdzīgu līgumu kā ar “Saskaņu” 2007. gada augustā “Vienotā Krievija” noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās tāpat paredzēja “stiprināt Ukrainas un Krievijas stratēģisko partnerību”. Tā paredzēja pretdarbību Ukrainas līdzdalībai NATO un “sadarbību” Ukrainas valodas politikā.

Trīs gadus pēc šīs vienošanās noslēgšanas Kremļa partneris Janukovičs ir kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz dalību NATO, pagarinājis Krievijas militāro klātbūtni Ukrainā līdz 2042. gadam, atļāvis Krievijas izlūkiem atgriezties Krimā un atsācis militāros manevrus kopā ar Krievijas armiju, pretī saņemot atlaidi Krievijas gāzes cenām.

“Saskaņas centra” vadītājs Urbanovičs grib kļūt par Latvijas premjeru un jau ir spējis iegūt Šlesera un Šķēles konglomerāta atbalstu. SC kopā ar PLL cilvēkiem saimnieko Rīgā, kopīgi draudzējas ar Lužkovu un citiem Maskavas lielmaņiem, sola vienoties ar “Gazpromu” par zemākām gāzes cenām un kopā gatavojas pārņemt varu pēc Saeimas vēlēšanām

Ja Urbanovičam izdosies īstenot savu plānu nomainīt Valdi Dombrovski Ministru prezidenta amatā, Latvija patiesi var kļūt par “Urbanoviča republiku” un Šlesera zīmīgie vārdi “Latvijai jāmaina virziens” piepildīsies.

Vai mēs, kas sadevāmies rokās Baltijas ceļā un atguvām Latvijas brīvību, pieļausim, lai īstenojas Putina – Urbanoviča pakts?!

Global Museum on Communism (USA)  

http://www.globalmuseumoncommunism.org/  

The Institute for the Study of Totalitarian Regimes (Czech) 

http://www.ustrcr.cz/en  

Latvijas Okupācijas Muzejs (Latvia)  

http://www.occupationmuseum.lv/ 

The Institute for Information on the Crimes of Communism (Sweden)

 
http://www.upplysningomkommunismen.se/?page=english  

 The Foundation for the Investigation of Communist Crimes (Estonia)

http://www.communistcrimes.org/  

Council for the Protection of Struggle and Martyrdom Sites (Poland)

http://www.radaopwim.gov.pl/  

The Victims of Communism Memorial Foundation (USA)  

http://www.victimsofcommunism.org/  

House of Terror (Hungary)

http://www.terrorhaza.hu/  

Research Centre for East European Studies (German)  

http://www.forschungsstelle.uni-bremen.de/index.php?option=com_frontpage&Itemid=1  

Memorial Society (Russia)  

http://www.memo.ru/  

Tribute to Liberty (Canada)  

http://www.tributetoliberty.ca/  

The Institute for the Investigation of Communist Crimes and the Memory of the Romanian Exile (Romania) 

http://www.crimelecomunismului.ro/  un  http://www.iiccr.ro/en/  

Stalin-Era Research and Archives Project (Canada)  

http://www.utoronto.ca/ceres/serap/  

Information- and Documentation-Center for the research about totalitarian structures in East- and Southeast Europe (German)  

http://www.osteuropa-zentrum.de/  

Institute of National Remembrance (Poland)  

http://www.ipn.gov.pl/   

Office for the Documentation and Investigation of the Crimes of Communism (Czech) 

 
http://www.policie.cz/clanek/urad-dokumentace-a-vysetrovani-zlocinu-komunismu.aspx  

East Central European Centre (Columbia University): First Online Journal of East Central European Post War History and Politics (USA) 

http://www.columbia.edu/cu/ece/research/intermarium/index.html  

National Archives of Romania and Institute for the Investigation of Communist Crimes in Romania: Photo Gallery (Romania)  

http://fototeca.iiccr.ro/?lang=en  

The Genocide and Resistance Research Centre of Lithuania (Lithuania)  

http://www.genocid.lt/   

The National Council for the Study of the Securitate Archives (Romania) 

http://www.cnsas.ro/  

Czech Security Services Archive (Czech)  

http://www.abscr.cz/  

Красноярское общество “Мемориал” (Russia)  

http://www.memorial.krsk.ru/  

Hungarian Archives (Hungary)  

http://www.osaarchivum.org/  

Estonian International Commission for Investigation of Crimes against Humanity (Estonia)  

http://www.historycommission.ee/  

The Harvard Project on the Soviet Social System (USA) 

http://hcl.harvard.edu/collections/hpsss/index.html 

The Cold War Museum (USA)  

http://www.coldwar.org/index.html  

Museum of Soviet Occupation; Kiev (Ukrain)  

http://memorial.kiev.ua/expo/eng/second.html   

Мемориальный музей истории политических репрессий «Пермь-36» (Russia)  

http://www.perm36.ru/  

Revelations from the Russian Archives: US library of Congress (USA) 

http://www.loc.gov/exhibits/archives/   

Museum of Communism (Czech)  

http://www.muzeumkomunismu.cz/  

German Federal Commissioner for Records of the State Security Service of the former DDR, Germany (German)

www.bstu.de 

Nation’s Memory Institute  (Slovakia) 

www.upn.gov.sk 

The Committee on Disclosure of Documents and Announcing Affiliation of Bulgarian Citizens to the State Security and the Intelligence Services of the Bulgarian National Army, Bulgaria (Bulgaria) 

www.comdos.bg 

Historical Archives of the Hungarian State Security (Hungary) 

www.abtl.hu 

Foundation for the Study of the DDR dictatorship (Germany) 

www.stiftung-aufarbeitung.de 

Association of Former Political Prisoners in Romania (Romania) 

http://www.afdpr.ro/ 

European Institute of Cultural Routes (Luxemburg) 

 
http://www.culture-routes.lu/php/fo_index.php 

Revolution Memorial (Romania) 

http://www.memorialulrevolutiei.ro/ 

The International Commission for the Evaluation of the Crimes of the Nazi and Soviet Occupation Regimes in Lithuania (Lithuania) 

 
http://www.komisija.lt/lt/ 

Cold War Studies Center; LSE (UK) 

http://www2.lse.ac.uk/IDEAS/programmes/coldWarStudiesProgramme/Home.aspx 

Website on the history of the communist regime in Czechoslovakia (Czech) 

http://www.totalita.cz/ 

Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (Latvia)

http://www.sab.gov.lv/?page=28&lang=lv

Museum of Occupations; Tallinn (Estonia)

http://www.okupatsioon.ee/algus.html 

Noziegumi pret cilvēci (Latvia)

http://vip.latnet.lv/LPRA/ 

Museum of Soviet Occupation; Tbilisi (Georgia)

 http://archive.security.gov.ge/okupaciis.html

Forced Labor Camps on-line exhibition (Hungry)

http://www.osaarchivum.org/gulag/  

The Gulag Museum (USA)

http://gulaghistory.org 

Communism and Crimes against Humanity in the Baltic states: A Report to the Jarl Hjalmarson Foundation seminar (Estonia)

http://www.rel.ee/eng/communism_crimes.htm   

Overcoming Dictatorships – The Encounter of Poets, Artists and Writers (an EC sponsored project)

http://lehrstuhl-europastudien.eu/eu/default994e.html?la=2  

The Memorial of the Victims of Communism and of the Resistance (Romania)

http://www.memorialsighet.ro/  

The Estonian Institute of Historical Memory (Estonia)

http://www.mnemosyne.ee/ 

Victims of Communism: the virtual memorial for the victims of communism in Bulgaria (Bulgaria)

http://www.victimsofcommunism.bg/ 

Digital Library of Staliniana (USA)

http://images.library.pitt.edu/cgi-bin/i/image/image-idx?c=stalinka 

Memory: digital library of interviews, memoirs, oral history studies, books and images of Romania’s recent history (Romania)

http://www.memoria.ro/  

Communism in Romania (Romania)

http://www.comunismulinromania.ro/  

Libri prohibiti (Czech)

http://libpro.cts.cuni.cz/charta/index.htm 

The Soviet Invasionof Czechoslovakia: August 1968 (Czech) 

http://www.lib.umich.edu/soviet-invasion-czechoslovakia/ 

The Virtual Museum of the Gulag (Russia)

http://gulagmuseum.org/index_eng.htm 

Stalin’s Russia: A Study in Totalitarianism and Autocracy (USA) 

http://mars.vnet.wnec.edu/~grempel/courses/stalin/welcome.html 

Institute for the History of the 1956 Hungarian Revolution (Hungarian)

www.rev.hu 

History of Italians in Soviet Gulags (Itallian)

http://www.gulag-italia.it/gulag/gulaghome2.htm 

On Communism (Sweden)

http://www.omkommunismen.se/

Lithuania’s Special Archives (Lithuania)

http://www.archyvai.lt/archyvai/changeSite.do?siteId=4&pathId=34

Archive of the Republic of Slovenia (Slovenia)

http://arsq.gov.si/Query/detail.aspx?ID=27578

Tieši prezidenta Leha Kačiņska stingrā nostāja vēsturiskā taisnīguma jautājumos, kas vēl līdz nesenam laikam izraisīja it asus Krievijas vadītāju iebildumus, ie kļuvusi  par pamatu kvalitatīvām pārmaiņām Polijas – Krievijas attiecībās. Aprīļa sākumā Krievijas televīzijā demonstrēja Vaijdas filmu «Katiņa», kas nebūtu varējis notikt bez saskaņošanas ar premjerministru Putinu. Arī Putina lēmums  personīgi piedalīties Katiņas asinspirts 70.gadadienas pasākumos apliecina, ka Krievija sāk pārvērtēt savu attieksmi pret vēsturisko patiesīgumu un ir atdzinusi savu atbildību par Katiņas notikumiem. Ja Polijas prezidents būtu klausījies savu vietējo «jurkānu» padomus prast klusēt un nekaitināt Krieviju ar prasību atzīt atbildību par Staļina režīma pastrādāto 20 000  poļu virsnieku slepkavību, tad iespējams Krievijas vadītājiem tā arī nebūtu  nekādas nepieciešamības pārvērtēt savu attieksmi pret Katiņas notikumiem.

Pateicoties prezidenta Kačiņska neatlaidībai Polijas un Krievijas attiecības ir kļuvušas atklātākas un veselīgākas. To apliecina arī Tuska un Putina simboliskā tikšanās Katiņā.  Atliek vien cerēt, ka arī Austrumeiropas un Baltijas valstu tautas, kuras ir smagi cietušas no totalitārā komunisma noziegumiem pret cilvēci, reiz piedzīvos laiku, kad Krievijas vadītāji pieņems vēsturi tādu, kāda tā ir. Bez baltiem laukumiem.

Value Judgment

The EU still lacks a policy toward Russia, and history shows when core beliefs are compromised, disaster follows.

While Russia has always played a significant role in Europe, relations took a new dimension after European Union expansion. Not only because the EU’s border extended substantially eastward, but also because the 10 new member states have a unique relationship with Russia from a long and often forced coexistence. Now, Western Europe has access to expertise based not only on theoretical assumptions but practical experience. This advantage, if used properly, could benefit the entire EU and contribute to a sound and effective plan of cooperation with Russia.

The EU and Russia are predestined to have a close partnership. Both parties realize this but disagree on the term “partnership.” Russia considers the partnership to be primarily economic, while the EU would like to have a dialogue about values. Lately, there are more voices saying, “We must cooperate with Russia.”

But people forget there are two Russias. European politicians could separate them well during the Cold War era: They pragmatically maintained economic ties with the Brezhnev or Andropov regimes and, at the same time, politically and morally supported Soviet political prisoners and dissidents. Today, international support of Russian democrats and human rights campaigners is just as imperative as during the final decades of the Soviet Empire.

Russia has always been considered different and exceptional, operating by different rules from traditional European democracies. This notion of exceptionality strengthens existing elements of Russian foreign policy: isolationism and mistrust of international cooperation.

In contrast to the politics of international cooperation, which dominates the 21st century, Russia has returned to the power politics of the 19th century. We see this in the state’s targeted use of energy to exert political pressure. Kremlin aggression against Georgia was the state’s most brutal demonstration of power and Russia still occupies the Georgian territories of Abkhazia and South Ossetia.

At the same time, Russia’s declining population will hamper its ambitious modernization and economic diversification programs. Russian leadership knows the state’s current economic structure does not correspond with the developmental needs of a modern state, which is why, in 2008, the Russian government passed the Concept of Long-term Socioeconomic Development of the Russian Federation until 2020.

The plan is based on an almost Soviet conviction that state oversight of the economy is the best method to push development. This actually decreases Russia’s development potential, because innovation is closely linked to creativity and initiative. These things require personal freedom. Russia’s weakness as a “controlled” democracy, as Putin’s autocratic regime is often called, limits this personal freedom. In other words, the politics of Russian elites contradict their economic ambitions.

Last year, Europe celebrated the 20th anniversary of the fall of the Berlin Wall, an event that united free Europe with countries like Latvia and the Czech Republic, which were isolated behind the Iron Curtain. While many of these states are now EU and NATO members, the Baltic states in particular have not escaped from Russia’s sphere of influence. Moscow still longs to renew its special zone of interest, influence and security. Today, this is achieved by applying political pressure through threats of energy shortages, and some moves by EU member states lend indirect backing to these ideas. Russia does not hesitate to apply indirect and direct pressure – such as blockading energy supplies, making politically motivated investments or manipulating mass media – to achieve its goals.

Russia’s invasion of Georgia caused great concern. Latvian politicians asked NATO to immediately draft plans to defend the Baltic states. This plan still does not exist. After U.S. President Barack Obama’s decision to forego the missile defense system in Poland and the Czech Republic, the question of NATO defense guarantees and defense has become even more urgent.

It is especially important for the United States to maintain engagement in Central and Eastern Europe since Russian foreign policy is a playground for power politics. As Russia’s neighbor, Latvia welcomes renewed Russian-American relations and hopes that openness and cooperation between the United States and Russia grows. We expect, however, just as other countries in the region, that U.S and European powers to open a dialogue with Russia about Central and Eastern Europe. The ghost of the Yalta Conference still looms and fears that the region might not be a priority in U.S. foreign policy impelled us, 23 Central and Eastern European politicians and activists, to write a letter to the U.S. president. We appealed for President Obama to realize “the United States must repeatedly affirm its determination to be a European superpower and clearly prove its intention to engage in European affairs even when it faces more difficult challenges in Afghanistan, Pakistan, the Middle East and Asia.”

Energy plays a significant role in relations between Russia and Europe. Whether EU member states will agree on an efficient common energy policy is one of the biggest questions of the near future. Following the gas crisis in January 2006, the EU realized a common energy policy was strategically essential and began drafting one. The results have been modest, since some member states prefer to retain control of their energy sectors, and private energy firms continue to sign bilateral contracts with third countries. Moreover, the European Commission is not informed about these contracts, and no overview of the EU’s energy capacity exists. European vulnerability resurfaced during the gas crisis of January 2009.

In the meantime, Russia, which views efforts to create a common energy policy with great concern, is working to establish privileged bilateral relations with the biggest EU member states. The Nord Stream and South Stream gas pipelines, which have received almost all necessary permits, are a great strategic success as Russia has secured a direct connection with European partners while bypassing its closest neighbors. Until now, Russia could only launch short-term energy embargos since Western and Eastern Europe received gas though one pipeline. By cutting off supplies to its nearest neighbors, supplies were also cut off to Western Europe, significantly complicating any such decision. The new pipelines, which will largely solve the gas-supply problem in Western Europe, pose a hard blow to common EU energy policy because they decrease the need for member-state cooperation.

The Baltic states and Poland are especially concerned about the Nord Stream agreement, which paves the way for Russian gas to be piped beneath the North Sea directly into Germany. The Germans signed the deal without informing Central Europe or the Baltics, disregarding that this pipeline excludes our region from the European gas-supply network.

Let supporters of Nord Stream say what they want, let them tout the commercial character of the project, but the new pipelines redraw the old Iron Curtain line. Some Eastern European politicians compared the pipeline with the Ribbentrop-Molotov Pact – and rightfully so. The exclusion of Central and Eastern Europe from the EU’s energy supply structures weakens the region, and further fragments the EU.

Discussion about the postwar history of Europe is also contested within Russian-European relations. In comparison with Germany, which was de-Nazified after the war, the process of “de-Bolshevikization” in Russia was halted before it even began.

Russia acts with open hostility toward efforts by Central and Eastern European countries to find historical truth. Putin has emphasized on several occasions that Russia will not take responsibility for crimes committed by the Soviet Union in Central or Eastern Europe. At the same time, he has expressed his admiration for Stalin and his regret of “the largest geopolitical catastrophe of the 20th century”: the fall of the Soviet Union. More than one-fifth of the Russian population considers the NGO Memorial’s documented proof regarding the scale of Stalinist terror as untrue. It is with great justification that the Sakharov Award, given every year by the European Parliament, went to Memorial for fighting to condemn Stalin’s crimes and expose human rights violations in modern day Russia.

When assessing democracy’s current retreat in Russia – there is no other way to refer to the state’s control of the press, the narrowing of representative government, the lack of effort to critically re-evaluate Stalinism and Bolshevism, the war in Chechnya and other human rights abuses – we must realize that, given long-term EU interests, it is not possible to sacrifice values and succumb to the temptation of pragmatism. Whenever Europe has sacrificed basic values in the name of realpolitik, dramatic and tragic consequences have followed.

http://www.praguepost.com/opinion/3880-value-judgment.html

Arī ne no Emša, kam VVF pat ar Damokla zobenu tika draudējusi. Vēl mazāka atbildība par zilās liesmās degošo Latviju ir paša Lemberga lolotajai ZZS, kas kopš 2002.gada bez pārtraukuma ir bijusi valdībā.

Un par ko gan būtu jāatbild Tautas partijas Kalvītim? Vai tad viņš pats sevi amatā iecēla? Nē, taču! VVF viņu uzspieda Saeimai, kura neizskaidrojamā prāta aptumsumā nobalsoja par omulīgo Aigaru. Kāda gan Kalvītim atbildība par „trekno” dzīvošanu, par sociālajā budžetā iekrātā miljarda iztērēšanu un ekspertu ignorēšanu, kad tie brīdināja par ekonomikas pārkaršanu? Nekāda. VVF vainīga! Kāpēc kā gādīga māte vieglprātīgo Kalvīti neiepēra? Varbūt tad „valsts garants” būtu attapies un saucis pie kārtības savu Tautas partiju, kura bez pārtraukuma ir valdībā kopš 2004.gadā un savējiem dalījusi naudu pa labi un pa kreisi uz nebēdu.

VVF esot atbildīga ne tikai ir par grīstē salaisto ekonomiku, bet arī par dziļo vērtību krīzi sabiedrībā, jo tieši viņa atņēmusi tautai „patriotisko un nacionālo vērtību svaru”. To atklājis advokāts Grūtups, kuram sirds asiņot asiņo par to ļaunumu, kas cēlies pēc tam, kad par valsts galvu „otrreiz tika iecelta VVF”. Jā, tieši iecelta, nevis Saeimas deputātu, tajā skaitā arī TP un ZZS deputātu, ievēlēta… Jo, raugi, tiklīdz tikusi pie varas, tā VVF tūlīt sākusi sludināt vispārcilvēciskās vērtības un cilvēki lielā apjukumā no tā sākuši izbraukt no valsts.

Kamēr Lembergs un Grūtups vien klāsta savus secinājumus, to varētu izskaidrot ar personīgu nepatiku, uzskatu dažādību, abu vīru domāšanas īpatnībām u.tml. Pie mums taču ir uzskatu brīvība. Katrs var teikt, ko vien labpatīk. Taču, kad padzirdēju, ka kāds atkal ķēries pie kārtējās melnās grāmatas rakstīšanas, un šoreiz tā būs par VVF, tad vairs nav šaubu, ka ir sākusies mērķtiecīga VVF nomelnošanas kampaņa. Tās pasūtītāji, iespējams, pat nesēž pie Puzes ezera vai Mākoņos, bet aiz trejdeviņiem kalniem, ezeriem un laukiem. Uz to norāda gan Grūtupa mājiens, ka Krievijas TV raidījums Soveršenno sekretno var parādīt kompromitējošu materiālu par VVF, gan arī Krievijas Domes priekšsēdētāja vietnieka Žirinovska izaicinošie izteikumi par Latvijas eksprezidenti. Žirinovskis, lūk, uzskata viņu par galveno vaininieci, kāpēc Krievija nekādi nav varējusi iedibināt labas kaimiņattiecības ar Latviju.

Kālab tad mūsu dižbāleliņiem un dižkaimiņiem tāds satraukums? Tālab, ka tieši VVF ir lielais nezināmais Latvijas politiskajā šahā. Ir iespējamas dažādas variācijas, un visas bīstamas augstākminētajiem vīriņiem. Piemēram, VVF var paust atbalstu kādam spēkam vai piekrist kandidēt uz valsts prezidenta amatu 2011. gadā. Tas varētu krietni pajaukt Šķēles-Grūtupa demokrātijas vertikāles (atsauc atmiņā kompartijas demokrātisko centrālismu) projektu, kas paredz stingru pilnvaru nodošanu prezidentam – vadonim.

Lai kā Grūtups un daži citi mēģinās cilvēkiem iestāstīt, ka īstenie Latvijas patrioti un prezidenta amata kandidāti ir Andris, Aivars un Ainārs, nevis Vaira Vīķe-Freiberga, var gadīties, ka vēlētāji tomēr neļaujas šiem apgalvojumiem un ievēl VVF. Vēl jau dižbāleliņi visu Latviju nav tā „sakārtojuši”, lai nebūtu jābīstas no vēlēšanu rezultātiem. Nav jau vēl sasniegts Putina līmenis, kurš gadu gaitā pratis radīt tādu autokrātijas formu, kurā vēlēšanu rezultāti vispār nekādus pārsteigumus neienes. Vsjo pod kontroļem!*

Ne tikai pašmāju „savējiem” VVF iespējamā atgriešanās prezidenta krēslā ir bubulis. Tā nav vēlama arī Krievijai, jo var izjaukt tās plānus padarīt Latviju par „savu balsi” pie lielā Eiropas Savienības Padomes galda.

Kremļa piedāvātie apskāvieni Baltijas valstīm, Saskaņas centra parakstītā vienošanās ar Putina partiju Vienotā Krievija, Grūtupa prezidenta – vadoņa projekts un melnā kampaņa pret VVF apliecina, ka ir sākusies pēdējā kauja par Latviju.

Tie būs vēlētāji, mēs paši, kas ar savu balsi jau pēc dažiem mēnešiem izšķirs Latvijas nākotni uz ilgiem gadiem. Vai nu Latvija kļūs par valsti, kur vara piederēs neoputinistu un „krusttēvu” savienībai, vai arī Latvijas pilsoņi apstiprinās, ka pēc neatkarības atjaunošanas esam izdarījuši pareizo izvēli, ka gribam dzīvot nacionālā valstī, kas balstīta uz tiesiskuma principiem un demokrātiskām vērtībām.

* Viss tiek kontrolēts – no krievu val.

Annas Poļitkovskas Krieviju pārstāv cilvēktiesību aktīvists, biedrības “Memoriāls” priekšsēdētājs un ievērojams padomju disidents Sergejs Kovaļevs un vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, kuri šodien Eiropas Parlamentā stāsta par Putina sistēmas kroplībām un aicina Eiropas intelektuāļus uz solidāru pretestību Kremļa režīmam un rietumvalstu monopolistu merkantilajiem darījumiem ar Putinu.

Tiktāl viss it kā būtu skaidrs, tā teikt, ideju cīņa un viedokļu daudzveidība…

Tomēr mani nodarbina cits jautājums – kuru Latviju un kuru Eiropu pārstāv Tatjana Ždanoka, un cik Latvijā patiesībā ir Latviju. Cik ir pašu bāleliņu, kas, patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas “maigajai varai” un vēl mēģina pārliecināt tos, kas pagaidām šaubās, par gaidāmajiem ekonomiskajiem labumiem – mūsdienīgām piena upēm ķīseļa krastos, kas, “ja tik pareizi runāsim ar Krieviju”, plūdīs arī tepat Latvijā.

Starpkaru periodā Latvijā arī bija divi strāvojumi – “rietumnieki” un “austrumnieki”. “Rietumnieki” bija par sadarbību ar Eiropu, “austrumnieki” – ar Padomju Savienību. Cik melno ikru un šņabīša PSRS vēstniecības pieņemšanās gan netika apēsts un izdzerts, līdz latviešu uzņēmēji, žurnālisti un intelektuāļi sāka ticēt, ka Padomija ir mūsu valsts īstenais draugs! Protams, ka tas bija vieglāk, nekā pacelt Latviju līdz tādai izcilībai, lai mēs spētu līdzvērtīgi konkurēt Eiropā. Tā nemanot pienāca 1940. gads…

Šoreiz nebūs 1940. gada, jo ir cits laiks. Šoreiz 1940. gads briest mūsu prātos un sirdīs, tāpēc šodien tik viegli var “ieviesties” valstī, kuras tauta netic sev un kuras politiķus tik viegli ir padarīt par “savējiem”. Ir arī citi līdzekļi, kā “maigo varu” nobriedināt līdz īstai varai – arvien pieaugoša Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekme, netīrās naudas ieguldījumi, “gāzes adata”, savstarpēji izdevīgi darījumi ar “politbiznesmeņiem” un to politisko panākumu veicināšana.

Ja vēl “maigajai varai” talkā nāk mūsu pašu dižbāleliņi, kas stāstīdami stāsta, cik ļoti latvju tautai vajag īstu saimnieku un vadoni, tad paliek baigi no tām vēsturiskajām paralēlēm, kuras reiz jau Latvijā piedzīvotas.

Sandra Kalniete

Jaunā likumdošana, kuru Eiropas valstu vadītāji ir aicinājuši pieņemt pēc iespējas ātrāk, paredzēs krīzes novēršanas un vadības mehānismus un uzliks gāzes uzņēmumiem un dalībavalstīm par pienākumu izveidot tādu infrastruktūru, kas ļautu Eiropas iedzīvotājus apgādāt ar gāzi pat ilgstošas piegādes pārtraukuma gadījumā. Starp risinājumiem ir pārrobežu starpsavienojumi un cauruļvadu divvirzienu plūsmas nodrošināšana, gāzes uzkrājumu veidošana un koordinēta dalībvalstu rīcība krīzes situācijās. Regula arī paredz, ka turpmāk dalībvalstīm, pirms noslēgt jaunus līgumus par gāzes piegādi ar valstīm ārpus ES, būs jākonsultējas ar Eiropas Komisiju par šo līgumu atbilstību ES iekšējā tirgus noteikumiem. Sekot iesniegtajiem priekšlikumiem un  Regulas pieņemšanas gaitai var Likumdošnas Novērotavā un Eiropas Savienības Padomes dokumentos.

Pirmā Kalnietes atzinumu apspriešana Iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejā notika 5. novembrī. Līdz 11. novembrim deputāti iesniedza vēl 67  Regulas teksta grozījumus. Tika meklēti kompromisi un labāki likumdošanas risinājumi.

1. decembrī notiks Kalnietes atzinuma un grozījumu  apspriešana, bet 2. decembrī – balsojums komitejā. Mūsu komitejas apstiprinātos grozījumus tad izskatīs un  balsos  Enerģētikas komitejā un Parlamenta plenārsēdē.

Medijos:|

Kalniete iesaistās cīņās par gāzes piegādes drošību Eiropā
TVNET 8.oktobrī , Latvijas Avīze 8. oktobrī

Kalniete uzsver drošības garantijas mājsaimniecībām, skolām un slimnīcām
LETA 6. novembrī

Latvijas Avīze 8. oktobrī

Nav tādas ģimenes Latvijā, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un par tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Šie stāsti ir tik līdzīgi. Mainās tikai darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks un vieta, mocības un beztiesiskums ir vieni un tie paši.

Man bija četri gadi un seši mēneši, kad atgriezāmies Latvijā. Ko es mazs bērns toreiz varēju zināt par ciešanām? Tās man tika aiztaupītas. Īsto Sibīriju iepazinu no savu vecāku un viņu draugu stāstījumiem, kas man šķita kā baisas pasakas, kurās darbojās ļauni briesmoņi un labajiem varoņiem tika uzlikti neiedomājami pārbaudījumi, kurus tie izturēja, par balvu saņemdami to visgaidītāko – atļauju atgriezties Latvijā. Patiesību es sapratu vēlāk, būdama pieaugusi.

Grāmatas virsraksts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” atspoguļo kādu patiesu epizodi. Izvešanas priekšvakarā brālis manai mammai uzdāvināja smalkas augstpapēžu kurpes, kurām bija lemts kļūt par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā Sibīrijas gadā. Šis tēls man šķiet dziļi simbolisks, jo tajā apvienojas nesavienojamais – trauslums un rupjš spēks, neaizsargātība un beztiesīgums, eiropeiskais, civilizētais un drausmīgā Sibīrijas īstenība.