Value Judgment
Sandra Kalniete, The Prague Post, 2010. gada 17. marts

The EU still lacks a policy toward Russia, and history shows when core beliefs are compromised, disaster follows.

While Russia has always played a significant role in Europe, relations took a new dimension after European Union expansion. Not only because the EU’s border extended substantially eastward, but also because the 10 new member states have a unique relationship with Russia from a long and often forced coexistence. Now, Western Europe has access to expertise based not only on theoretical assumptions but practical experience. This advantage, if used properly, could benefit the entire EU and contribute to a sound and effective plan of cooperation with Russia.

The EU and Russia are predestined to have a close partnership. Both parties realize this but disagree on the term “partnership.” Russia considers the partnership to be primarily economic, while the EU would like to have a dialogue about values. Lately, there are more voices saying, “We must cooperate with Russia.”

But people forget there are two Russias. European politicians could separate them well during the Cold War era: They pragmatically maintained economic ties with the Brezhnev or Andropov regimes and, at the same time, politically and morally supported Soviet political prisoners and dissidents. Today, international support of Russian democrats and human rights campaigners is just as imperative as during the final decades of the Soviet Empire.

Russia has always been considered different and exceptional, operating by different rules from traditional European democracies. This notion of exceptionality strengthens existing elements of Russian foreign policy: isolationism and mistrust of international cooperation.

In contrast to the politics of international cooperation, which dominates the 21st century, Russia has returned to the power politics of the 19th century. We see this in the state’s targeted use of energy to exert political pressure. Kremlin aggression against Georgia was the state’s most brutal demonstration of power and Russia still occupies the Georgian territories of Abkhazia and South Ossetia.

At the same time, Russia’s declining population will hamper its ambitious modernization and economic diversification programs. Russian leadership knows the state’s current economic structure does not correspond with the developmental needs of a modern state, which is why, in 2008, the Russian government passed the Concept of Long-term Socioeconomic Development of the Russian Federation until 2020.

The plan is based on an almost Soviet conviction that state oversight of the economy is the best method to push development. This actually decreases Russia’s development potential, because innovation is closely linked to creativity and initiative. These things require personal freedom. Russia’s weakness as a “controlled” democracy, as Putin’s autocratic regime is often called, limits this personal freedom. In other words, the politics of Russian elites contradict their economic ambitions.

Last year, Europe celebrated the 20th anniversary of the fall of the Berlin Wall, an event that united free Europe with countries like Latvia and the Czech Republic, which were isolated behind the Iron Curtain. While many of these states are now EU and NATO members, the Baltic states in particular have not escaped from Russia’s sphere of influence. Moscow still longs to renew its special zone of interest, influence and security. Today, this is achieved by applying political pressure through threats of energy shortages, and some moves by EU member states lend indirect backing to these ideas. Russia does not hesitate to apply indirect and direct pressure – such as blockading energy supplies, making politically motivated investments or manipulating mass media – to achieve its goals.

Russia’s invasion of Georgia caused great concern. Latvian politicians asked NATO to immediately draft plans to defend the Baltic states. This plan still does not exist. After U.S. President Barack Obama’s decision to forego the missile defense system in Poland and the Czech Republic, the question of NATO defense guarantees and defense has become even more urgent.

It is especially important for the United States to maintain engagement in Central and Eastern Europe since Russian foreign policy is a playground for power politics. As Russia’s neighbor, Latvia welcomes renewed Russian-American relations and hopes that openness and cooperation between the United States and Russia grows. We expect, however, just as other countries in the region, that U.S and European powers to open a dialogue with Russia about Central and Eastern Europe. The ghost of the Yalta Conference still looms and fears that the region might not be a priority in U.S. foreign policy impelled us, 23 Central and Eastern European politicians and activists, to write a letter to the U.S. president. We appealed for President Obama to realize “the United States must repeatedly affirm its determination to be a European superpower and clearly prove its intention to engage in European affairs even when it faces more difficult challenges in Afghanistan, Pakistan, the Middle East and Asia.”

Energy plays a significant role in relations between Russia and Europe. Whether EU member states will agree on an efficient common energy policy is one of the biggest questions of the near future. Following the gas crisis in January 2006, the EU realized a common energy policy was strategically essential and began drafting one. The results have been modest, since some member states prefer to retain control of their energy sectors, and private energy firms continue to sign bilateral contracts with third countries. Moreover, the European Commission is not informed about these contracts, and no overview of the EU’s energy capacity exists. European vulnerability resurfaced during the gas crisis of January 2009.

In the meantime, Russia, which views efforts to create a common energy policy with great concern, is working to establish privileged bilateral relations with the biggest EU member states. The Nord Stream and South Stream gas pipelines, which have received almost all necessary permits, are a great strategic success as Russia has secured a direct connection with European partners while bypassing its closest neighbors. Until now, Russia could only launch short-term energy embargos since Western and Eastern Europe received gas though one pipeline. By cutting off supplies to its nearest neighbors, supplies were also cut off to Western Europe, significantly complicating any such decision. The new pipelines, which will largely solve the gas-supply problem in Western Europe, pose a hard blow to common EU energy policy because they decrease the need for member-state cooperation.

The Baltic states and Poland are especially concerned about the Nord Stream agreement, which paves the way for Russian gas to be piped beneath the North Sea directly into Germany. The Germans signed the deal without informing Central Europe or the Baltics, disregarding that this pipeline excludes our region from the European gas-supply network.

Let supporters of Nord Stream say what they want, let them tout the commercial character of the project, but the new pipelines redraw the old Iron Curtain line. Some Eastern European politicians compared the pipeline with the Ribbentrop-Molotov Pact – and rightfully so. The exclusion of Central and Eastern Europe from the EU’s energy supply structures weakens the region, and further fragments the EU.

Discussion about the postwar history of Europe is also contested within Russian-European relations. In comparison with Germany, which was de-Nazified after the war, the process of “de-Bolshevikization” in Russia was halted before it even began.

Russia acts with open hostility toward efforts by Central and Eastern European countries to find historical truth. Putin has emphasized on several occasions that Russia will not take responsibility for crimes committed by the Soviet Union in Central or Eastern Europe. At the same time, he has expressed his admiration for Stalin and his regret of “the largest geopolitical catastrophe of the 20th century”: the fall of the Soviet Union. More than one-fifth of the Russian population considers the NGO Memorial’s documented proof regarding the scale of Stalinist terror as untrue. It is with great justification that the Sakharov Award, given every year by the European Parliament, went to Memorial for fighting to condemn Stalin’s crimes and expose human rights violations in modern day Russia.

When assessing democracy’s current retreat in Russia – there is no other way to refer to the state’s control of the press, the narrowing of representative government, the lack of effort to critically re-evaluate Stalinism and Bolshevism, the war in Chechnya and other human rights abuses – we must realize that, given long-term EU interests, it is not possible to sacrifice values and succumb to the temptation of pragmatism. Whenever Europe has sacrificed basic values in the name of realpolitik, dramatic and tragic consequences have followed.

http://www.praguepost.com/opinion/3880-value-judgment.html

Partijas Pilsoniskā savienība (PS) Eiropas Parlamenta (EP) deputāte un bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete aicina Valsts prezidentu Valdi Zatleru vērsties pie Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī ar vēstuli, lai visaugstākajā līmenī paustu Latvijas bažas par Francijas lēmumu pārdot Krievijai militāro desanta kuģi Mistral.

„Uzskatu, ka visaugstākajā līmenī ir jālūdz Franciju vēlreiz apsvērt nodomu pārdot Mistral tipa kara kuģus valstij, kas nav alianses dalībvalsts un savā militārajā doktrīnā par galveno draudu savai drošībai atzīst NATO paplašināšanos. Par šo eventuālo darījumu aizvien satrauktāk runā arī Latvijas tuvākie sabiedrotie – Amerikas Savienotās Valstis. ASV politiķi, ārpolitikas un drošības eksperti, kā arī preses analītiķi nepārprotami norāda uz šī darījuma divdomīgumu un risku,” norāda S.Kalniete.

Politiķe, kas pati apmeklēja Gruziju dažas dienas pēc tā saucamā Krievijas-Gruzijas kara sākuma, atgādina, ka kopš brīža, kad Krievija, rupji pārkāpjot starptautiskās normas, atļāvās agresiju pret suverēno Gruziju, ir pagājuši tikai 18 mēneši. Pirms dažiem mēnešiem – pērnā gada rudenī – Kremlis rīkoja militāros manevrus, kas simulēja kodoluzbrukumu Polijai, un šie manevri notika tiešā Baltijas valstu tuvumā.

Jāatgādina, ka bažas par Francijas nodomu pārdot Krievijai militāros kuģus vairākkārtīgi paudis aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS) un abu pārējo Baltijas valstu –Igaunijas un Lietuvas– aizsardzības ministri. Tāpat šī darījuma riskus uzsvērusi NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja Vaira Paegle.

Ir divi vienlīdz spilgti pārdzīvojumi, kas man iespiedušies atmiņā un kas, gadiem ritot, nezaudē savu emocionālo piesātinātību.
Pirmais saistīts ar LTF dibināšanas kongresu. Pēc tā es atgriezos mājās ap diviem naktī. Aizmigu, taču drīz pamodos, mirkstot aukstos baiļu sviedros. Tas bija kails, pirmatnīgu baiļu mirklis, kas kustējās man pakrūtē un lēnām cēlās augšup, žņaudzot sirdi, aizsitot elpu un liekot trīcēt pie visām miesām. Jutos viena kaut kā milzīga un nezināma priekšā. Es fiziski jutu to nevaldāmo, vareno spēku, kas bija sakustējies. To milzīgo enerģijas vilni, kas bija atbrīvojies cilvēkos.Kurp šis jaunais spēks mani, mūs visus aiznesīs? Man bija bail! Kā gaismas uzplaiksnījumā sapratu, ka mana dzīve mainīsies. Es mainīšos. Viss mainīsies. Kā!?
Tikpat spilgtā piemiņā glabāju manifestāciju Daugavmalā dienā pirms Augstākās padomes vēlēšanām 18.martā. Es dziļi sevī apzinājos, ka nekad vairs nebūs otra tāda PRIEKŠVAKARA pirms TĀS dienas. Otrreiz vairs nebūs tādas kopā sanākušo cilvēku dvēseles gatavības un prāta atvērtības vienotam mērķim. Ne pirms, ne pēc tam neesmu ar tādu apņēmību dziedājusi “Dievs, svētī Latviju! Ak, svētī jel to!” Kad izskanēja pēdējie akordi, man likās, ka esam noslēguši derību ar Dievu un viņš nevar nedzirdēt mūsu dvēseles. Brīnums rīt notiks, un mēs uzvarēsim. Un tad! Tad pavisam drīz mēs atgūsim savu Latviju. Tāpat kā lietuvieši jau bija atguvuši savu Lietuvu.
Lielākais neatkarības gadu ieguvums ir drošība, jo bez tās citi ieguvumi būtu trausli. Līdz nesenajiem notikumiem Gruzijā bija pārliecība, ka mūsu valsti un tautu vairs nevar apdraudēt agresīvi kaimiņi. Pat ja šī patvēruma sajūta pēc Krievijas agresijas ir mazinājusies, jāapzinās, ka pašlaik tomēr esam sasnieguši lielāko iespējamo drošību, jo Latviju sargā NATO vairogs. Pārējais ir atkarīgs no mums pašiem.
Zaudējumi ir psiholoģiski. Tas tautas atdzimšanas un dvēseles attīrīšanās process, kas aizsākās atmodas gados un kas mūs padarīja labākus un palīdzēja pacelties pāri katra sīkajam egoismam, neturpinājās pēc neatkarības atgūšanas. Sākās muļķīgu ķildu un prasta pašlabuma plosīta ikdiena, kurā daudzi, pārāk daudzi ir pazaudējuši izpratni par labo un ļauno, par godīgo un negodīgo. To es uzskatu par vislielāko zaudējumu.
Vērtējot ar šodienas pieredzi, lielākās kļūdas tika pieļautas privatizācijas procesā, kas bija netaisnīgs un negodīgs. Nedrīkstēja ieviest sertifikātus un radīt “caurumainus” likumus, kas pieļāva valsts uzņēmumu atdošanu par sviestmaizi. Tā bija nauda, kas gāja secen valsts budžetam. Tas radīja lielu sociālo plaisu un ielika pamatu politiskajai korupcijai.

Pēc kiberuzbrukuma Igaunijai 2007.gada pavasarī ierosināju Ārlietu komisijā iepazīties ar jautājumu, cik sagatavoti ir Latvijas attiecīgie dienesti līdzīgam uzbrukumam. Septembrī, pēc e-lie­tu ministres ziņojuma uzklausīšanas, atklājās bēdīga aina. Latvija šādam uzbrukumam nav gatava, jo valstī nav īstas skaidrības, kas par ko atbild. Nav izveidots universāls rīcības plāns, un gandrīz nepastāv saistoši normatīvie akti, kas uzliek par pienākumu daudzajiem valsts un privātajiem operatoriem, kas pārvalda vairāk nekā simt sešdesmit dažādu datubāžu, nekavējoties izpildīt valdības rīkojumu. Nav arī noteikts, kam ir tiesības šādu rīkojumu dot. Kad 2003.gadā atklājās, ka nav skaidrības, kā rīkoties, ja Latvijas gaisa telpā parādās nepazīstams lidojošs objekts, valdība tad izstrādāja attiecīgos normatīvos aktus, kuros noteica, kas sniedz informāciju un kas dod rīkojumu šādu lidojošu objektu notriekt. Ar kiberuzbrukumu ir līdzīgi. Komandķēdei jeb rīcības algoritmam ir jābūt skaidram.Situācija komisijas locekļiem likās tik nopietna, ka rak­stījām vēstuli Ministru prezidentam Kalvītim, kurš savukārt rakstīja e-lietu ministrei, kura savukārt rakstīja…
Pēdējais sarakstes dokuments ir Godmaņa rīkojums e-lietu sekretariātam līdz šā gada 1.jūnijam sagatavot informatīvo ziņojumu.
Kamēr valdības locekļi un dažādu ministriju ierēdņi sarakstās, tiekas un saskaņo, ir zaudēts vesels gads. Augustā kiberuzbrukumu piedzīvoja Gruzija. Lai gan par kiberdrošības jautājumu vajadzētu satraukties kā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas, tā Nacionālās drošības komisijām, tad tā atkal bija Ārlietu komisija, kas nu jau trešo reizi uzklausīja e-lietu sekretariātu.
Ziņojumu klausoties, bija sajūta, it kā mēs runātu pirmo reizi. Tālāk par situācijas inventarizāciju valdība tā arī nav tikusi. Riski ir izanalizēti, bet nekas nav izdarīts, lai tos novērstu. Lielākā daļa no ziņojumā minētajām darbībām, kas nepieciešamas, lai būtiski uzlabotu kiberdrošību, minētas nākotnes formā! Īss citāts: “Ir identificēti galvenie jautājumi, kas jārisina, lai (..) Valsts informācijas sistēmas drošības jautājumi tiktu risināti koordinēti valsts mērogā.”
Gada laikā, 17 dažādu ie­stāžu un privātu uzņēmumu sadarbības rezultātā tapis tikai situācijas konstatējums, bet ziņojumā ieteikto 13 nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai uzlabotu drošību, droši vien būs vajadzīgi vismaz pieci gadi. Un tas viss apstākļos, kad pēc pārbaudītajām 129 no 165 valsts informācijas sistēmām apmēram 43% atzītas par kritiskām no drošības viedokļa un no 38 pārbaudītajām valsts iestādēm 15 tā arī nav apstiprināta atbildīgā persona par informācijas sistēmu drošību.
Būtu nepareizi visu atbildību par šo kolosālo neizdarību uzvelt e-lietu sekreta­riātam, kam nav piešķirtas nekādas pilnvaras, kas tā rīkojumus padara saistošus pārējām ministrijām un valsts iestādēm. Atbildība jāuzņemas valdībai kopumā un Ministru prezidentam īpaši. Valdība nav parādījusi politisku gribu šos jautājumus risināt steidzami un pēc būtības. Atbildība jāuzņemas arī tāpēc, ka nekas nav darīts, lai administratīvi nostiprinātu vienotību starp pārāk sadalītajām ministriju un iestāžu informācijas sistēmām, kā arī mazinātu datubāzu un operatoru skaitu. Ar normatīvo aktu nav arī noteikti ierobežojumi privātajam sektoram kiberuzbrukuma gadījumā.
Tas, ko e-lietu sekretariā­tam var pārmest, ir, kāpēc, zinot, cik kritisks ir stāvoklis Latvijā, viņi par to nav cēluši un neceļ trauksmi. Tā ir viņu neizdarība, ka arvien vēl nav tapuši un valdībā iesniegti priekšlikumi par normatīvajiem aktiem, to papildinājumiem un grozījumiem, kas nepieciešami, lai sakārtotu valsts informācijas sistēmu.
Godmanis ir paziņojis par nepieciešamību taupības nolūkos likvidēt e-lietu sekretariātu. Koalīcija it kā esot vienojusies sekretariātu saglabāt, tomēr šim lēmumam nebūs lielas nozīmes, ja tas saglabāsies tagadējā veidā. E-lietu sekretariāts ir jānostiprina, un tam jābūt pastāvīgā Ministru prezidenta uzmanības lokā.