Sandra Kalnietes rakstiska deklarācija  Eiropas Parlamenta sesijā Strasbūrā 2010. gada 8. septembrī

Eiropas Savienība ir pasaules vadošais reģions, kurš jau vairāk kā 50 gadus rīkojas pēc noteiktiem principiem. Mēs esam spēcīgi, jo esam bijuši vienoti un solidāri. Kopienas lielākās dalībvalstis ir ievērojušas mazāko valstu intereses, bet ekonomiski spēcīgākās valstis atbalstījušas ekonomiski vājākās valstis. Arī turpmāk mēs nedrīkstam atteikties no šiem principiem.

Vairāku dalībvalstu iedzīvotāju sašutumu ir izraisījis Francijas nodoms pārdot Mistral karakuģus Krievijas Federācijai, kura pirms diviem gadiem uzbruka Eiropas Savienības un NATO partnerim Gruzijai. Nevēlos apšaubīt Francijas tiesības šādu darījumu veikt, tomēr aicinu Franciju ievērot tos ES un NATO principus, pēc kuriem tā ir rīkojusies pagātnē un, esmu pārliecināta, rīkosies arī nākotnē.

Šis darījums raisa bažas Francijas NATO un ES partneriem, kuri vienmēr ir ievērojuši savstarpējās solidaritātes principus. Īstermiņā finansiāli šis darījums būtu veiksmīgs, bet ilgtermiņā tas varētu mazināt Eiropas drošību un pasliktināt attiecības starp kopienas dalībvalstīm, tādējādi darot mūs vājākus. Nedrīkst ignorēt partneru viedokli, it īpaši tik svarīgā jautājumā kā ES dalībvalstu militāro drošība.

Mēs nedrīkstam ļaut citām valstīm vājināt mūsu vienotību ar šādiem darījumiem. Atcerēsimies, ka mūsu tuvākie draugi un sabiedrotie nav meklējami Austrumos, bet gan kopienas iekšienē. Turpināsim sekot tiem principiem, kurus esam ievērojuši līdz šim. Ja mēs būsim vienoti, mēs būsim stipri!

Balsojuma skaidrojums par rezolūciju ‘par romu stāvokli Eiropā un personu tiesību uz brīvu pārvietošanos pārkāpumiem’ Eiropas Parlamenta sesija Strasbūrā 2010 9. septembrī . B7-0492/2010 Šo rezolūcijas projektu iesniedza Eiropas Tautas partijas un Eiropas konservatīvo un reformistu grupu deputāti, tomēr viņš neguva vairākumu. Parlaments ar balsu vairākumu pieņēma citu rezolūcijas variantu.

Es balsoju par Eiropas Tautas partijas grupas ierosinātas rezolūcijas pieņemšanu, jo uzskatu, ka ir nepieciešams pieņemt un īstenot visaptverošu romu problemātikai veltītu kopīgu Eiropas stratēģiju, kas novērstu romu sociālo un ekonomisko atstumtību.

 Minoritāšu jautājumi Eiropā ir sarežģīti un delikāti, tie bieži tiek izmantoti šauru politisku mērķu sasniegšanai. Man ir nepieņemamas politiskas manipulācijas, kuras pēc būtības nerisina problēmas saknē, bet sarežģī  minoritāšu integrāciju.

Romu sociālās integrācijas veicināšanai ir nepieciešams pienācīgs Savienības finansējums un dalībvalstu sadarbība tās īstenošanai.

ES rīcībā jau ir dažādi instrumenti, ko var izmantot romu atstumtības izskaušanai, tai skaitā Eiropas Sociālais fonda iespējas. Tās papildinās arī iespēja izmantot līdz 2% no kopējā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma izdevumiem mājokļu jomā atstumto iedzīvotāju kopienām.

Tāpēc šobrīd ir svarīgi nodrošināt praktisku rīcību romu integrācijai pirmkārt dalībvalstīs, kuru valsts piederīgie viņi ir. Vienlaikus, protams, ir jānodrošina pārvietošanās brīvība Savienība un, izraidot ES pilsoņus no kādas dalībvalsts, ikviens gadījums ir jāizskata atsevišķi un izraidīšanas pamatā ir jābūt pienācīgam tiesas lēmumam.

Autors: Elīna Gulbe

Publicēts: “Druva”, 24.08.2010

Priekuļu novada “Spāriņu Kalnā” norisinājās trīs dienu seminārs 35 jauniešiem no visas Latvijas, kuri iesaistījušies dažādās politiskajās organizācijās. Tā tēma bija “Jaunietis Eiropā!”. Pasākuma iniciatore bija Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, projekts īstenots sadarbībā ar Robēra Šūmaņa fondu.

Sandra Kalniete teic, ka šo pasākumu varētu nosaukt gan par nometni, gan semināru. “Ideja radusies pēc manas pieredzes Francijā, kur politisko partiju jauniešiem populāras ir tā saucamās vasaras universitātes,” pastāstīja S. Kalniete. Šādā nometnē Latvijā, tāpat kā Francijā, pieredzējušu un kvalificētu lektoru priekšlasījumi par nometnes tematiku apvienoti ar savstarpēju socializāciju. Pilsoniskās savienības jauniešu nodaļas vadītājs Jānis Birks piebilst, ka no semināra šo pasākumu atšķir tas, ka šeit notiek arī komandu veidošanas spēles un citas darbības ārā. “Tā nav tikai tāda sēdēšana un klausīšanās,” teic J. Birks. “Mēs cenšamies jauniešus arī izklaidēt un organizēt dažādas aktivitātes, kuru laikā viņi gūtu jaunas iemaņas.”

“Man ļoti gribētos, lai šī pēcneatkarības paaudze daudz dziļāk saprastu, cik ļoti savā starpā vienoti ir jēdzieni “Latvija” un “Eiropa”,” par nometnes mērķi runā Sandra Kalniete. Jānis Birks teic, ka šādi pasākumi ir ļoti nozīmīgi, lai politiskās jauniešu organizācijas funkcionētu pilnvērtīgi. “Svarīgi, lai jaunieši var saņemt tās zinības, kas ir tādiem pieredzējušiem politiķiem kā Sandrai, jo šādu ļoti noderīgu un interesantu informāciju ne bieži izdodas dzirdēt,” pastāstīja J. Birks.

Nometnes dalībnieks Deins Sniķers stāsta, ka šāds pasākums ir nozīmīgs pašiem jauniešiem, jo ir iespēja satikt organizāciju dalībniekus no visas Latvijas un tādējādi paplašināt savus kontaktus. Viņš arī stāsta, ka iesaistīšanās šādās politiskās organizācijās ļauj paust savu nostāju dažādos jautājumos, kā arī īstenot savas idejas. Viņš arī teic, ka iesaistīšanās šādās politiskās organizācijās nebūt nemaz nenozīmē, ka viņš nākotnē plāno kandidēt vēlēšanās. “Es tajā saskatu iespēju sevi izpaust un saņemt nozīmīgu informāciju, kas nākotnē noderētu, īstenojot savus projektus,” pastāstīja Deins. Viņš gan piebilst, ka katram organizācijas biedram ir iespēja turpināt politiskās gaitas.

Deins savu nākotni saista ar Eiropu, jo ir nolēmis, kā pats saka, iegūt tīri eiropeisku izglītību Birmingemas universitātē. “Mūsu organizācija pašlaik cenšas iestāties ES Tautas partijas jauniešu grupā, tas mums dos iespēju attīstīt savas idejas lielākā mērā,” par nākotni saistībā ar Eiropu stāsta Deins. Tomēr viņš uzsver, ka ir gan Latvijas, gan Cēsu patriots, tāpēc neplāno aizmirst dzimteni.

Latvijas avīze, 16.07.2010.

Autors: Ināra Mūrniece

Grib izmantot iespējas, ko sniegs Polijas un Ungārijas prezidentūras

Vēstures jautājumi un nacisma un totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšana Eiropas Parlamentā (EP) joprojām ir karsta tēma. Jau rakstījām, ka šobrīd top patiesi vērienīgs Eiropas Vēstures muzeja projekts, un pie tā strādā ekspertu grupa bijušā EP priekšsēdētāja, tagad eirodeputāta Hansa Gerta Poteringa vadībā. Tā uzdevums: Eiropā veidot vienotāku vēstures izpratni, kurā Austrumeiropas un Centrāleiropas vēstures koncepcijas nebūtu nodalītas, kā arī skaidrot, ka totalitārais komunisms bija tikpat noziedzīgs režīms kā nacisms. Pirms pāris mēnešiem, pateicoties arī EP, izveidota neformāla eiroparlamentāriešu Vēstures grupa ar līdzīgu mērķi. Pagaidām tā paguvusi noturēt savu pirmo sanāksmi un plāno darbu aktīvi uzsākt rudens sesijas laikā, kad uz sēdēm sanākšot reizi mēnesī. Pagaidām šī grupa vieno 30 dažādu valstu eiroparlamentāriešus galvenokārt no Austrumeiropas: Baltijas, Rumānijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, kā arī no Somijas, Francijas un Vācijas. Jāuzsver, ka Vēstures grupā ir arī EP viceprezidents Lāslo Tokešs (Rumānija). Latviju tur pārstāv Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura ievēlēta par šīs grupas vadītāju, kā arī Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība) un Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”).

Vēstures grupa izveidojusi mājas lapu (http://EUreconciliation.wordpress.com), kas šobrīd gan vēl ir tapšanas stadijā. Iecerēts, ka tā būs interneta resurss, kas interesentiem piedāvās saites uz datu bāzēm un pētniecības institūcijām, kas nodarbojas ar nacisma un totalitārā komunisma noziegumu izpēti. Grupa gatavo vēstuli, ko plānots nosūtīt ES valstu valdībām, pievēršot uzmanību pērn pieņemtajai EP rezolūcijai. Tā aicināja ES valstis ieviest 23. augustu kā oficiālu nacisma un totalitārā komunisma režīmu upuru piemiņas dienu. Lai gan to parakstīja vairākums eiroparlamentāriešu, tomēr daudz kur tā palikusi bez atbalss.

Lai gan Eiropas Parlamentā ir vērojams progress vienotākas Eiropas vēstures izpratnes radīšanā un situācija ir daudz labāka nekā pirms četriem pieciem gadiem, I. Vaidere atzīst: “Vēsture ir samērā grūts jautājums, kas nepārtraukti jāskaidro. Daudzi deputāti, sevišķi no partijām, kuras savulaik intensīvi sadarbojušās ar Padomju Savienību, nevēlētos, lai plašākā nozīmē tiktu runāts par komunisma noziegumiem un gatavi nosodīt vien “totalitārā komunisma” noziegumus. Tāpēc rezolūcijās parādoties dažādi kompromisi.

Nākotnē grupa uz sēdēm plāno aicināt dažādu valstu totalitārisma pētniecības institūciju pārstāvjus un vēstures skolotājus, stāsta S. Kalniete. Grupa vēstures skaidrošanai vēlētos pilnībā izmantot tās iespējas, ko sniegs 2011. gadā gaidāmās Polijas un Ungārijas prezidentūras, jo tieši Austrumeiropas valstis šajā ziņā ir “ES motors”. Tāpat nākamgad gaidāms zīmīgs datums, kad ar PSRS sabrukumu 1991. gada decembrī Eiropā noslēdzās 20 gadu pārmaiņu process, kura daļa bija arī Baltijas valstu atmoda, un “būtu vērts šo gadadienu pieminēt Eiropas Parlamenta līmenī”, uzsver S. Kalniete.

Tajā pašā laikā Latvijā plāni par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu uz priekšu virzās gliemeža gaitā, bet tikām Krievijas konsulāts Latvijā pamanās rīkot tendenciozus konkursus, jauniešiem uzspiežot Krievijas oficiālo vēstures traktējumu. S. Kalniete: “Runas par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšanu bieži vien atduras pret apgalvojumu, ka vēsture ir jāmāca kompleksi. Pasaulē pieejas ir dažādas. Esmu dziļi pārliecināta, ka mazo tautu vēsture ir jāmāca atsevišķi, jo pasaules vēstures kopainā dominē lielās impērijas, lielie iekarojumi, lielās civilizācijas, bet mazāku tautu vēsturei mēdz paiet garām. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas iedzīvotāji atsvešinājušies no politikas un aizmirsuši, ka Latvijas politiku neveido kādi mistiski “svešie”, bet gan pašu ievēlēti politiķi. Neiesaistoties politikā, iedzīvotāji ļāvuši vienai nelielai grupai būt pie varas un īstenot konkrētus lēmumus, kā arī vairīties no jautājumiem, kuru skaršana Krievijas oficiālajai varai varētu nepatikt. Un Latvijas vēsture ir viens no šādiem jautājumiem.”

28. maijs (2010), Guntars Laganovskis, LV.LV

39 Eiropas Parlamenta (EP) deputāti maija sākumā izveidoja Eiropas vēstures izlīguma grupu, kuras mērķis robežojas ar neiespējamo – pretrunīgo 20. gadsimta vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Grupu izveidojusi un to vadīs no Latvijas ievēlētā eiroparlamentāriete SANDRA KALNIETE.

Kas pamudinājis Eiropas Parlamenta deputātus, izveidojot vēstures izlīguma grupu, pievērsties neizskaidrotiem un lielākoties arī neērtiem vēstures jautājumiem?

Jāprecizē, ka tā nav Eiropas Parlamenta institucionāli ar kādu lēmumu izveidota struktūra. Katram deputātam ir iespēja nodarboties ar domubiedru meklēšanu. Šī grupa ir mana personiskā iniciatīva. Es uzrunāju Tunni Kelamu no Igaunijas, Vītautu Landsberģi no Lietuvas un nolēmām šādu grupu izveidot. Lielāko organizatoriskā darba daļu paveica tieši mans birojs.

Ja šādu grupu veido, ir svarīgi, lai tajā būtu deputāti ne tikai no tās politiskās grupas, kurai piederu es, bet arī no citām. Tas nebija viegli, sevišķi – atrast domubiedrus no sociālistu grupas. Vēstures izlīguma grupai ir jābūt pietiekami reprezentatīvai – ar pārstāvjiem no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Es personīgi uzrunāju šos cilvēkus, un rezultāti ir labi: grupā patlaban ir 39 deputāti, un pirms nākamās sanāksmes izsūtīšu atkārtotu aicinājumu vēl citiem deputātiem, kas, cerams, mums pievienosies.

Kā saistībā ar grupas mērķu sasniegšanu vērtējat tās neformālo statusu, ko varētu arī uzlūkot kā ietekmes trūkumu?

Ietekme nerodas no institucionālā statusa, bet gan no darbības aktivitātes. Es nešaubos, ka, aktīvi darbojoties, mēs spēsim būtiski veicināt Eiropas sadalītās vēstures saliedēšanu.

Grupas nosaukums ir vēstures izlīguma grupa. Vai tas tomēr neliecina par politisku kompromisu meklēšanu uz vēsturiskās patiesības rēķina?

Nē. Lai varētu izlīgt, vispirms ir jāzina fakti. Grupas mērķis ir palīdzēt vēstures patiesības izzināšanā, deideoloģizēt vēsturi. Mēs esam politiķi, nevis vēsturnieki. Mums jāparāda, ka mums ir politiska griba noskaidrot vēsturisko patiesību, saprast un vērtēt, kāda pēc šiem piecdesmit Dzelzs priekškara atšķirtības gadiem ir patiesā Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsture.

Krievijas pārmetumi un apvainojumi par vēstures pārrakstīšanu ir nepamatoti. Faktiski tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots. Notikumi aiz tā bija viena lieta, bet to cenzēts un ideoloģizēts pārstāsts – cita lieta. Divdesmit gadi kopš Dzelzs priekškara sabrukšanas it kā ir pietiekams laiks patiesības izzināšanai, taču Baltijas valstis, pirms kļuva NATO un ES dalībvalstis, pragmatisku apsvērumu dēļ augstākajos politiskajos līmeņos vēsturiskā taisnīguma jautājumus tikpat kā neaplūkoja. Galvenais bija – ne ar ko nesarežģīt mūsu iestāšanos šajās organizācijās.

Es kā diplomāte un vēlāk kā ārlietu ministre laikā pirms iestāšanās apzinājos, ka visam ir savs laiks. Ir mērķi un ir taktika, kā tos sasniegt. Tolaik starptautiskā sabiedrība mūs nemaz tik ļoti neatbalstīja ceļā uz NATO un ES, un mēs negribējām sūtīt vēl kādu vēsti, ka pēc iestāšanās varam radīt sarežģījumus.

Grupas mērķis ir dažādu vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Vai tas maz ir iespējams? Eiropā pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras: Rietumos vēsturiskajās atmiņās dominē nacistu okupācija un holokausts, Krievijā – Staļina atbrīvotāju kults, bet austrumeiropieši šos notikumus uzlūko caur divu ļaunumu – komunisma un nacisma – paradigmu.

Ļoti precīzi raksturota aina. Tā pašlaik mainās. Kad biju nosaukta par Latvijas kandidāti Eiropas Komisijā, mani uzaicināja atklāt ļoti reprezentatīvu grāmatu izstādi Leipcigā. Atklāšanas runā atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā. Jau dažus gadus pirms tam vairāki Rietumu vēsturnieki bija mēģinājuši pateikt ko līdzīgu, bet viņus sabiedrība apklusināja. Šī runa 2004. gadā, bet jo īpaši Latvijas Valsts prezidentes deklarācija 2005. gadā saistībā ar Uzvaras svētku svinībām Maskavā bija pavērsiena punkts.

Valsts prezidente tolaik saņēma daudz atbildes vēstuļu no citu valstu vadītājiem ar komentāriem par okupāciju, par atbildību, par staļinisma noziegumiem. Savukārt Krievija Baltijas valstis apvainoja vēstures pārrakstīšanā.

Ja šodien to salīdzinām ar neseno Krievijas prezidenta interviju laikrakstā “Izvestija” – Baltijas valstis arī tur nav saudzētas, pieminēta pat fašisma atdzimšana. Tomēr viņš ir pateicis, ka cena, ko Krievijas tauta samaksājusi par uzvaru karā, ir bijusi pārāk augsta Staļina noziegumu dēļ. Tā ir būtiska lieta. Medvedeva nosodījums staļinisma noziegumiem pret savu tautu un Eiropas tautām paver iespēju tālākām pozitīvām pārmaiņām Krievijas attiecībās ar Austrumeiropas valstīm un, cerams, veicinās pagātnes godīgu pārvērtēšanu pašā Krievijā.

Drīz pēc tam pasauli satricināja Katiņas otrā traģēdija, kam sekoja A.Vajdas filmas “Katiņa” trīsreizēja demonstrēšana Krievijas televīzijā. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Vēl 2005. gadā prezidents Putins teica, ka PSRS sabrukšana bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tādu būtisku parādību kā padomju totalitārā komunisma vērtēšanā ir vairākas dimensijas: vēsturiskā, faktoloģiskā, politiskā un tiesiskā. Politiskajā EP spēlē lielu lomu. Kad Austrumeiropas un Baltijas valstu deputāti, pirmoreiz ievēlēti, mēģināja šo jautājumu virzīt, viņiem bija grūti saņemt atbalstu. Tomēr ar laiku viņiem un Austrumeiropas valstu viedokļu līderiem attieksmē izdevās panākt pārmaiņas.

2009. gada 2. aprīlī EP pieņēma ļoti būtisku rezolūciju “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, par kuru nobalsoja visi, izņemot 43 deputātus, arī tie, kuri agrāk bija noskaņoti citādi. Tas ir politisks dokuments, kam sekoja gan EDSO dokumenti, kas vērtēja staļinisko režīmu, gan līdzīgi Eiropas Padomes dokumenti. Tas ir noticis lēni, bet tomēr noticis.

Par regulāru notikumu ir kļuvušas sabiedriskās noklausīšanās, angliski – public hearing. Šīs lielās publiskās sanākšanas, ko vispirms rīkoja Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments, ir izraisījušas lielu rezonansi. Runājot par starptautiski tiesisko vērtējumi, jāmin divi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi saistībā ar Latviju. Pirmais – “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, kurā konstatēts Latvijas okupācijas fakts no starptautiskā tiesību viedokļa. Otrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “Vasilijs Kononovs pret Latviju”. Tā ir pirmā reize, kad kāds no Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, šajā gadījumā Padomju Savienības karavīrs, atzīts par vainīgu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Tā ir revolūcija!

Ir pazīmes, ka nepatīkami vēstures jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Piemēram, vai Drēzdenes bombardēšana arī nav uzskatāma par noziegumu pret civiliedzīvotājiem? Kā patiesībā vērtēt un novērtēt Minhenes vienošanos u.tml.? Vai esat tam gatavi?

Ja šie jautājumi aktualizēsies, domāsim, ko darīt. Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.

Mūsu tuvākie plāni ir šādi. 2007. gadā Eiropas Tieslietu un iekšlietu padomē pieņēma pamatlēmumu par noteiktu rasisma un ksenofobijas formu un izpausmju apkarošanu, kas aizliedz nacisma izdarīto noziegumu attaisnošanu, noliegšanu vai to rupju banalizēšanu. Baltijas valstis, Polija un Ungārija gribēja iekļaut līdzīgus formulējumus par staļinismu, bet to noraidīja. Taču Padome uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt ziņojumu, vai Eiropas likumdošanā ir nepieciešams ieļaut šādas normas un kādā formā to darīt. Šā gada beigās EK šis ziņojums jāiesniedz Padomei.

EK bija pasūtījusi kādai Spānijas universitātei pētījumu par to, kāda prakse attiecībā uz totalitāro režīmu nosodīšanu ir visās 27 ES dalībvalstīs. Pamatojoties uz šo pētījumu, EK izstrādās savus ieteikumus. EP būtu jāpauž sava pozīcija šajā jautājumā, un tas ir mūsu grupas pirmais lielais uzdevums. EP deputātiem būtu jāstrādā ar savām valdībām, ar ministriem, kas izskatīs šo ziņojumu.

Nākamgad, kad ES prezidentūra iekrīt divām Austrumeiropas valstīm – Polijai un Ungārijai – un, kas sakrīt ar PSRS sabrukuma divdesmitgadi, vēstures grupai ir jāizmanto šīs prezidentūras, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību Dzelzs priekškara patiesajai vēsturei. Paralēli rit darbs pie “Eiropas Vēstures mājas”, kurā būs Eiropas vēstures ekspozīcija. Mūsu grupa vēlas piedalīties “Eiropas Vēstures mājas” veidošanā ar priekšlikumiem. Žēl, ka “mājas” zinātniskajā padomē nav iesaistīts neviens vēsturnieks no Baltijas valstīm, ka Latvijas vēsturnieki ir maz pazīstami starptautiski.

Pašlaik visā Austrumeiropā valstis pētī savu vēsturi vertikāli – kas konkrēti katrā valstī noticis. Tomēr pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei. Ideāli būtu izveidot zinātniski pētniecisku institūtu, kas pētītu to kopīgo, kas raksturīgs totalitārajam komunismam aiz Dzelzs priekškara nošķirtajās valstīs. Piemēram, tādu institūtu varētu izveidot pie “Vēstures mājas”. Šodien eiropiešu apziņā komunisms ir kaut kas neskaidrs, ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par lielajiem noziegumiem un represēto miljoniem. Gribētos drīzumā veicināt vienu EP ziņojumu par to, kā un ko ES dalībvalstīs skolēniem māca par totalitāro komunismu, Staļina diktatūru un Dzelzs priekškaru.

EP vēstures jautājumi vēl arvien ir politizēti. Jāņem vērā to, kāds ir politiskais fons – vairākās Eiropas valstīs ir sociālistu valdības. Ir arī labējās valdības, kuru sastāvā ir sociālisti.

Sociālistiem, šķiet, vajadzētu būt ieinteresētiem vēsturisko faktu noskaidrošanā, jo padomju sociālismu var uzlūkot kā idejas diskreditētāju vismaz visā Austrumeiropā…

Sociālistiem ir visai raibs sastāvs – bijušie trockisti, maoisti, sindikālisti, komunisti utt. Bez tam aktualizējas jautājums par šīs kustības pagātni. Sociālisti nav ieinteresēti revidēt savu ideoloģiju.

Eiropas politiskajās aprindās vispār nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus.

Tas pamatā ir saistīts ar Krieviju, kura padomju pagātnes notikumu necilāšanu izvirzījusi kā sadarbības nosacījumu. Tāpēc arī daļa labēji orientēto politiķu šos jautājumus necilā. Ir svarīgi, lai šīs un citas neērtās vēstures tēmas būtu iekļautas izglītības sistēmā visā Eiropā. Piemēram, Zviedrijā moderātu valdīšanas laikā izdevās to panākt, tiesa, ar milzīgu sabiedrības pretestību, kas uzskatīja, ka nedrīkst uztiept, kas ir jāmāca un kas nav. Un interesanti, ka tajā pašā laikā uzskata: par nacismu ir jāmāca, bet par totalitāro komunismu – ne.

Pirms 9. maija svinībām Krievijas prezidents nosodīja padomju totalitārismu un staļinismu. Polijai tika atdoti Katiņas slaktiņa lietas dokumenti. Tai pašā laikā sekoja asa Krievijas reakcija uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Krievijas nostāju pret vēstures jautājumiem? Vai prezidenta solis pirms svētkiem bija tikai īslaicīgs žests vai varbūt pragmatisks solis ilgākā perspektīvā?

Domāju, ka tie bija īslaicīgi un pragmatiski žesti. Tomēr pateiktu vārdu neatsauksi. Dažas dienas pēc svinībām nāca klajā informācija par jauno Krievijas ārpolitisko stratēģiju, un tā attiecībā uz Baltijas valstīm ir izmantot visas iespējas – ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas – savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Arī labi organizētā histērija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā rāda, ka pārmaiņas nebūs vieglas un ātras.

Kā no Baltijas pozīcijām vērtējat faktu, ka jaunajā NATO stratēģijā, vienlaikus paredzot aizsardzības plānu izstrādi Baltijas valstīm, iecerēta partnerības padziļināšana ar Krieviju?

ASV ir skaidri pateikušas, ka mēs esam viņu stratēģiskie partneri, NATO līguma 5. pants darbojas, un ikvienas dalībvalsts ticama aizsardzības spēja ir visas NATO uzticamības garantijas. Ir svarīgi, lai visos formātos, kuros notiek ASV dialogs ar Krieviju, citu NATO dalībvalstu dialogs ar Krieviju, Baltijas valstīm būtu iespēja piedalīties un arī teikt savu vārdu.

Jo vairāk Krievija tiek integrēta starptautiskajās struktūrās, jo labāk. Krievijas tradicionālā pozīcija līdz šim ir bāzējusies uz pašizolēšanos. Savukārt Eiropā ir izkopta sadarbības kultūra. Ar Krieviju dialogs jāveido, bet ir jāformulē arī principi.

Pašlaik tiek veidots Eiropas ārējās darbības dienests. Kādas tajā varētu būt Baltijas valstu intereses un iespējas?

Esam ieinteresēti, lai mūsu ārlietu dienesta profesionāļi tiktu tur iekļauti. Vajag pašiem aktīvi pretendēt uz to.

Latvijas avīze, publicēts 27.05.2010. Autors: Iveta Tomsone

ES atbalstam lauksaimniekiem ir jābūt godīgākam – tas ir skaidrs visiem politiskajiem spēkiem ES, kas iesaistīti Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas, kam jāstājas spēkā pēc 2013. gada, sagatavošanā. Pirmo ziņojumu par KLP pēc 2013. gada šobrīd gatavo Eiropas Parlaments (EP), un tajā jautājums par maksājumu izlīdzināšanu starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm skarts maz. Turklāt debates liecina – maksājumu izlīdzināšana nenotiks tūlīt 2014. gadā. Ietekmīgākās ES dalībvalstis, kam ir liela teikšana arī EP ziņojumu gatavošanā, gādā, lai taisnīgākas maksājumu sistēmas ieviešanai tiktu noteikts pārejas periods, kas varētu ilgt no trim līdz pat sešiem gadiem. Atgādināšu, ka Latvija saņem otros mazākos maksājumus par vienu hektāru aiz Rumānijas un tie nepārsniedz 50 eiro, bet lielākos – Grieķija, apmēram 600 eiro. ES vidēji lauksaimnieks par hektāru saņem nedaudz virs 200 eiro.

KLP reformas gatavošana uzņem gaitu. Eiropas Komisija (EK) izsludinājusi vispārēju ES pilsoņu uzklausīšanu internetā, kur savu viedokli, atbildot uz četriem jautājumiem par lauku politikas reformas nepieciešamību, var izteikt ikviens. EK sola, ka visus šos viedokļus izskatīs, apkopos un tie būs pamats komisijas pozīcijas sagatavošanai. Viedokļu apkopošana notiks šā gada jūlijā, bet EK ziņojumu gaida gada nogalē.

Pats lauksaimniecības komisārs Dačjans Čološs, pēc tautības rumānis, jau izteicies, ka vēlas panākt taisnīgākus tiešos maksājumus, uzsvaru liekot tieši uz mazo saimniecību atbalstu. Pagaidām valda skepse, vai D. Čološam pietiks ietekmes, lai panāktu godīgumu atbalsta izmaksā ES jauno dalībvalstu izpratnē. Eiropas Parlamenta kuluāru runās dzirdams, ka komisārs augsti novērtēts kā nozares profesionālis, taču politiskā ietekme EK viņam neesot pārāk liela. Tas gan vēl nav zināms, jo politiskās spēles KLP jautājumā tikai sākas.

Kamēr EK aptuveni runā par taisnīgākiem maksājumiem, par lauksaimnieku ienākumu stabilizēšanu un papildu maksājumiem par “sabiedriskā labuma” sniegšanu, EP top pirmais ziņojums par KLP pēc 2013. gada. To Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā gatavo britu liberālis Džordžs Laions. Ziņojumā plaši aprakstīta situācija, kādā atrodas ES lauksaimniecība, un doti vispārīgi priekšlikumi reformai.

Ir skaidrs, ka EP lauksaimniecības komiteja nevēlas pieļaut KLP budžeta samazināšanu, uz ko spiež ne tikai pārējās EP komitejas, bet arī Eiropas Komisija.

Britu liberāļa gatavotajā ziņojumā uzsvars likts uz faktu, ka visu ES valstu lauksaimnieku ienākumi ir krietni mazāki nekā vidēji tautsaimniecībā strādājošajiem, tādēļ atbalstu samazināt nedrīkst. ES lauksaimniekiem jāgarantē stabila vieta ES tirgū, ES jārīkojas, lai cilvēki nepamestu laukus, jāstiprina ražotāju grupas un jārada drošības tīkls iepirkuma cenu nestabilitātes kontrolēšanai.

Pagaidām ziņojuma viens punkts izskatās cerīgs Latvijai, jo tajā minēts “EP aicina KLP maksājumus sadalīt taisnīgāk un uzstāj, ka tiem jābūt taisnīgiem gan jauno, gan veco dalībvalstu lauksaimniekiem”.

Ko nozīmē “taisnīgums”?

Kā pārliecinājās šo rindu autore, izpratne par “taisnīgiem” maksājumiem dažādu ES valstu deputātiem krietni atšķiras. To lieliski varēja manīt pagājušajā nedēļā EP plenārsesijas laikā notikušās EP Lauksaimniecības komitejas sēdes laikā. Tajā vārds gan pamatā tika dots deputātiem no Francijas un Vācijas. Viņi uzsvēra – maksājumiem ir jābūt taisnīgākiem, tas ir – tādiem, kas ir reāli ieviešami un nerada jucekli, proti, lielus protestus no veco ES valstu lauksaimnieku puses. Vācijas deputāti pat uzsver – lauksaimniekiem ir jāmaksā par ražošanu, par to, ka nodrošina ES tirgu ar kvalitatīvu un lētu pārtiku. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka lauksaimniecības budžetam, kuru grasās samazināt, uzkrauj vēl atbalstu par inovāciju ieviešanu un tamlīdzīgām lietām, kas tieši uz lauksaimniecību neattiecas.

Tikai Polijas pārstāvji atgādināja, ka nepieciešams radīt kritērijus, kas palīdzētu padarīt godīgākus maksājumus starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm.

Vairākums runātāju norāda, ka ar KLP reformēšanu steigties nedrīkst, jādod pietiekami garš pārejas periods, vēlams līdz 2020. gadam.

Par to, ka EP pirmā ziņojuma (kopumā gaidāmi trīs) sagatavošanā neiztiks bez pamatīgiem ķīviņiem, liecina fakts, ka tam EP deputāti iesnieguši kopumā 780 labojumus. Turklāt sākušās arī kuluāru kaislības par to, kā katram panākt savas intereses. Lauksaimniecības komitejas kopējā interese ir KLP budžeta nesamazināšana, un to var panākt ar argumentiem, ka no lauku budžeta būs jāfinansē daudzi nelauksaimnieciska rakstura maksājumi, turklāt papildu slogu uzliks maksājumu izlīdzināšanas panākšana jaunajās ES valstīs. Ja izdosies panākt budžeta nesamazināšanu, Latvijai nāksies krietni pacensties, lai tiktu izstrādāti godīgi kritēriji maksājumu sadalē.

Lai to panāktu, ZM kopīgi ar EP deputātiem, kuri darbojas EP lauksaimniecības komitejā, jau strādā. Astoņus labojumus Dz. Laiona ziņojumam iesniegusi arī EP deputāte no Latvijas Sandra Kalniete. Šiem priekšlikumiem pievienojusies Bulgārijas deputāte Marija Nedeļčeva.

Sandra Kalniete: Latvija iegūs jebkurā gadījumā

Sandra Kalniete: “Es esmu ārlietu speciāliste, bet tomēr izvēlējos darboties ekonomiskās komitejās, jo sapratu, ka šajā mums grūtajā krīzes situācijā tas ir ļoti svarīgi.

EP attiecībā uz KLP reformu nolēmusi rakstīt vairākus ziņojumus. Kopumā būs trīs ziņojumi, pirmo gatavo liberāļu partiju grupas deputāti, tas šobrīd ir apspriešanā, nākamo gatavos sociāldemokrāti un pēc tam EP Tautas partijas grupa, kurā darbojos arī es.

Taktika, par kādu esam vienojušies Tautas partiju grupā, ir panākt, lai netiek samazināts KLP budžets. Šobrīd ir liels spiediens no pārējo komiteju puses, kā arī no sabiedriskās domas un EK, ka šajā budžetā ir jāierēķina arī visi tie zaudējumi, kas rodas lauksaimniekiem gan par ainavas kopšanu, gan klimata izmaiņām, gan vides standartu ievērošanu, gan inovāciju ieviešanu. Tādējādi tiek runāts ne tikai par to, ka jāsamazina KLP budžets, bet arī par to, ka šajā samazinātajā lauksaimniecības budžetā vēl jāfinansē lietas, kas līdz šim no šā budžeta nekad nav finansētas. Turklāt samazināsies arī nacionālo valstu aploksnes.

Šobrīd KLP ziņojumā esmu iesniegusi astoņus priekšlikumus un tiem pievienojusies arī bulgāru deputāte, kas strādā komitejas pamatsastāvā. Priekšlikumi pamatā attiecas uz vienlīdzības principa ieviešanu, uz godīgu, caurspīdīgu un pārskatāmu KLP budžetu. Visi labi saprot, ka mehānisks izlīdzinājums ES maksājumos nevar būt, jo ES valstis atrodas dažādās teritorijās – gan kalnos, gan mežos, ir auglīgākas un mazāk auglīgas augsnes.

Vēl viens princips, kas maz atspoguļojās pašreizējā ziņojumā, ir godīgās konkurences princips. Tās pāris frāzes, kas ziņojumā minētas, attiecas pamatā uz konkurenci ar trešās pasaules valstu lauksaimniecības produktiem. Latviju un pārējās dalībvalstis uztrauc fakts, ka vienlīdzīga konkurence nav nodrošināta arī ES iekšējā tirgū saražotajām pārtikas precēm. Esmu tikusies ar Tautas partiju grupas ziņotāju, kurš solīja, ka šo principu kā kompromisu iekļaus vairākos priekšlikumos. Es neesmu vienīgā, kas to prasa, to prasa arī deputāti no Polijas, Ungārijas un citām valstīm.

Esmu novērojusi, ka vecajās ES dalībvalstīs ir ļoti aptuvens priekšstats, cik kas lauksaimniecībā maksā un kādas ir izmaksu atšķirības dažādās valstīs. Esmu daudzkārt sastapusies ar to, runājot ar saviem rietumvalstu kolēģiem. Viņi saka – jums ir lētāks darbaspēks un citi resursi, 100 eiro Spānijā nav tas pats kas 100 eiro Latvijā. Tāpēc būtu ļoti svarīgi, lai EK sagatavotu salīdzinošo ziņojumu ražošanas izmaksām dažādās ES valstīs. Mums jāpanāk, lai tas būtu oficiāls EK dokuments, jo runas nav arguments. Latvijā 13. jūlijā ieradīsies EP lauksaimniecības komitejas delegācija, un sarunas šeit ir jābalsta uz šo izmaksu izvērtēšanu. Sen vairs Latvijā nav lētākie resursi ES, lētāks ir tikai darbaspēks.

Attiecībā uz pārejas periodu, kādā ieviest reformu, ir dzirdēti dažādi priekšlikumi. Es domāju, ka pieņemams būtu triju gadu pārejas periods. Mēs varam uzstāt uz straujām izmaiņām jau 2014. gadā, bet tas nebūtu reāli. Pasakiet nu Grieķijas zemniekam, ka 600 eiro vietā par hektāru viņš no rītdienas saņems 200 eiro.

Saskaņā ar pašreizējiem aprēķiniem, lai kādus lēmumus arī pieņems, Latvijas zemnieki būs ieguvēji. Tas nekādā mērā nemazina apziņu, ka konkurence ir negodīga. Bet jāsaprot, kāds ir lemšanas mehānisms. Mēs ES budžetā iemaksājam krietni mazāk, nekā no tā saņemam. Šīm valstīm ir lielāka ietekme, jo ir arī lielāks iedzīvotāju skaits. Tādēļ ir atzīstama tā kompromisu kultūra, kāda valda Eiropā, ka neviens nav noraidīts, bet neviens īsti arī nav līdz galam atbalstīts.

Alfrēds Rubiks: taisnību nepanāksim

– Vai un kādus priekšlikumus esat iesniedzis EP ziņojumiem par KLP pēc 2013. gada?

EP deputāts, lauksaimniecības komitejas pārstāvis Alfrēds Rubiks: – Priekšlikumi, kas ir likti no manas puses, nav manis izdomāti. Tie ir mūsu lauksaimniecības pārstāvju pie Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta sagatavoti. Man šobrīd ir grūti pateikt, kādi priekšlikumi ir iesniegti. Galvenā sāpe bija un ir – vajadzētu izlīdzināt lauksaimniecības tiešos maksājumus. Par to iestājas daudzi deputāti, jo īpaši tie, kas nāk no jaunajām ES dalībvalstīm. Bet ir liela pretošanās no vecajām dalībvalstīm, kas vēlas palikt pie līdzšinējiem ES maksājumu sadales principiem, motivējot to ar faktu, ka lauksaimniecībai budžets nākotnē netiks palielināts un nav no kurienes ņemt naudu, lai palielinātu maksājumus jaunajām dalībvalstīm. Tātad būtu jānoņem nauda veco ES valstu lauksaimniekiem.

Kā šī situācija atrisināsies? Domāju, ka par 50% izdomās, kur rast līdzekļus izlīdzināšanai, bet 100% izlīdzināšana nenotiks. Kādēļ es tā domāju? Sākotnēji stratēģijā “Eiropa 2020″ lauksaimniecības vispār nebija. Tagad tā ir parādījusies, bet neesmu izlasījis, kāda tā ir. Stratēģija ir sarakstīta pārāk vispārīgās frāzēs – “ilgtspējība”, “tirgus darbošanās”. Ko tas viss nozīmē, katrs saprot pēc savas izpratnes.

– Kāda ir Latvijas pārstāvju iesniegto priekšlikumu būtība?

– Priekšlikumus ir sagatavojusi Latvijas pārstāvniecība Eiropas Parlamentā, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas centīsies uzspiest kaut ko savu. Man nav precīzu un konkrētu zināšanu par lauksaimniecību, turklāt par to visu atbild valdība, ne jau es.

– Mēs zinām, ka KLP nākotne tiks izlemta, vienojoties EP, Eiropas Komisijai un lauksamniecības ministriem. Vai uzskatāt, ka jums nav nekādas iespējas ietekmēt EP kopējo nostāju?

– Pagaidām viss notiek vārdos. EP lemšanas procedūra nav izstrādāta līdz galam. To var just parlamenta sesiju laikā, daudzi runātāji uzsver, ka ir tiesības lemt, bet dzirdam arī, ka EK un Eiropas Padome sevi uzskata par galvenajiem noteicējiem.

Visvairāk ar šiem jautājumiem nodarbojas EK, kas zināmā mērā aizstāv valdību intereses. Mēs nepārstāvam valsti, mēs pārstāvam savus vēlētājus. Nedomāju, ka lietas uz priekšu ies vienkārši. EK un Eiropas Padome uzklausa, ko saka deputāti, bet ne vienmēr teikto ņem vērā.

***

UZZIŅA

Lauksaimniecības zemes aizņem 47% no ES kopējās platības.

ES darbojas kopumā 14,5 miljoni saimniecību, vidējā saimniecības platība ir 12 ha.

Lauku saimniecības saražo preces 355 miljardu eiro apmērā ik gadu.

Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā nodarbināti 13,5 miljoni ES iedzīvotāju un 5 miljoni – pārtikas pārstrādē.

ES 27 valstīs lauksaimnieku vidējie ienākumi nesasniedz 50% no vidējiem ienākumiem pārējā tautsaimniecībā.

Avots: EP deputāta Džordža Laiona ziņojuma projekts