Vakar noskatījos rumāņudokumentālo filmas “Rumāņu kapitālisms: mūsu slepenā recepte“. Tajā Čaušesku atgriežas Rumānijā 20.gadus pēc savas nāves un ierauga, cik labi viņa Securitate zēni iekārtojušies. Securitates miljardi pazuduši. Zēni kļuvuši bagāti – miljardieri un miljonāri. Kadrā viens pēc otra ar lepnumu sniedza intervijas rumāņu “kampēji”. Kā sakampušies un kā tikuši pie politiskās varas. Kurš Senāta vicepriekšsēdētājs, kurš premjerministra vietnieks, kurš vienkārši labos sakaros ar pirmajiem diviem. Tādu nieku kā tiesas vai Satversmes tiesu neviens pat nepieminēja. Skaidrs, ka tās arī ir viņu kontrolē.

Stāsts likās tik pazīstams. Gandrīz kā Latvijā. Ja Saeima apstiprinās kārtējo “savējo” par Satversmes tiesas tiesnesi, tad beidzot būs izdevies iegūt kontroli pār Satversmes tiesu. Tad varēs pasūtīt spriedumus. Vien atliks iecelt “savējo” ģenerālprokuroru. Un tad varēs sēdēt tik pat lepni kadrā kā rumāņu malači un nekautrējoties stāstīt par saviem varoņdarbiem – kurš un cik nokampis.