Autors: Ilze Rūtenberga – Bērziņa

Publicēts: 28.08.2010, Latvijas Avīze

Eiropas vēstures muzejs netaps viegli

Jau pēc trim gadiem Briselē plānots atvērt jaunu Eiropas vēstures muzeju, kurā vienuviet būtu pieejams visdažādāko vēstures aspektu apkopojums. Ņemot vērā to, ka ES pievienojušās arī valstis, kas ilgu laiku atradās aiz “dzelzs priekškara”, būtiski ir muzeja veidotāju pulkā iekļaut arī Baltijas vēsturniekus un ekspertus. Pie šādas atziņas nule notikušajā diskusijā ES mājā nonāca pašmāju vēstures pārzinātāji.

Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, politologs Viktors Makarovs, vēsturniece, Okupācijas muzeja pārstāve Ieva Gundare, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece Anita Meinarte, kā arī Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda uzsvēra, ka ir būtiski formulēt visu 27 ES dalībvalstu vēsturi 20. gadsimtā, lai gan tas ir ļoti ambiciozs un nebūt ne vienkāršs projekts. “Sniegt objektīvu skatījumu uz vēsturiskajiem notikumiem būs ļoti sarežģīts uzdevums, jo vēsture balstās uz liecībām, kuras snieguši cilvēki – viņu subjektīvās izjūtas,” tā A. Zunda.

Savukārt A. Meinarte, kas piedalās muzeja akadēmiskās komitejas darbā, uzsvēra, ka muzejs būs ne tikai vēstures ekspozīcija, bet arī zinātnieku tikšanās un darba vieta. “Muzeja izveide ir milzīgs izaicinājums, jo tas tiek veidots no nulles – ēka Briselē ir izvēlēta līdzās Eiropas Parlamentam, taču tā jāpārbūvē muzeja vajadzībām, un ir ļoti daudz jautājumu par eksponātiem – kuri būs pastāvīgi izstādīti, vai būs to rotācija izstādēs?” skaidro A. Meinarte.

Jāatzīmē, ka muzejs gan pats nodarbosies ar eksponātu vākšanu, gan tos varēs īslaicīgai ekspozīcijai piedāvāt dalībvalstu muzeji.

Tikmēr pašu Eiropas Parlamenta deputātu vidū ir ļoti atšķirīga attieksme pret jaunveidojamo muzeju, tādēļ būtisks būs viņu atbalsts jautājumā par finansējuma piešķiršanu budžetā tā tapšanai. “Politiķiem nav tiesību iejaukties vēstures izpētē, politiķiem jāveicina un jāveido apstākļi, lai vēsturnieki varētu strādāt un pētīt, lai varētu izveidot vienotu konceptuālu izpratni par Eiropas vēsturi. Piemēram, katrs Rietumeiropas skolēns zina, ka nacisms ir noziegums, bet par totalitārā komunisma noziegumiem vai par notikumiem Eiropas valstīs aiz dzelzs priekškara nav izpratnes – par pretošanās kustībām, disidentismu, atmodas notikumiem,” uzsvēra S. Kalniete.

Bet, vērtējot dokumentu “Eiropas vēstures muzeja koncepcija un pamatprincipi”, kura izstrādē nepiedalījās neviens no Baltijas vēsturniekiem, eksperti atzina, ka tas tomēr ir pieņemams un labs. Taču diskusijas gaitā, iesaistoties arī auditorijai, izkristalizējās koncepcijas papildinājumi un precizējami gan par atsevišķiem Eiropas vēsturei nozīmīgiem vēstures faktiem, gan par lietoto terminoloģiju. Eksperti atzina, ka koncepcijā vairāk jāpievēršas Eiropas vērtībām un demokrātijas attīstībai.

***

Uzziņa

Eiropas vēstures muzeju Briselē plānots atklāt 2014. gadā.

Muzeja idejas ierosinātājs ir bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hanss Gerts Poterings. Eiropas vēstures muzeja koncepcijā definēts, ka muzejs jāveido kā mūsdienīgs izstāžu, dokumentācijas un informācijas centrs. Tajā jābūt gan pastāvīgajai ekspozīcijai (paredzamā platība – līdz 4000 m2), gan arī telpām, kurās izvietot īstermiņa izstādes.

Ekspozīcijas ļaus izprast to, ka vienota Eiropa, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, var īstenot kopīgu, mierpilnu sadzīvi progresa virzītā pasaulē. Eiropas vēstures muzejs rosinās iedzīvotājus plaši iesaistīties apvienotās Eiropas politisko lēmumu pieņemšanā.

Vairāk skatīt: http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2004_2009/documents/dv/745/745721/745721_lv.pdf3

23.augustā, politisko partiju apvienība VIENOTĪBA parakstīja vienošanos ar lauksaimnieku nevalstisko organizāciju Zemnieku Saeima (ZS) par sadarbību lauksaimniecības atbalstam Latvijā. Vienošanās paredz Latvijas lauku attīstībai laikā no 2014. gada līdz 2020. gadam piesaistīt 2,3 miljardus eiro Eiropas Savienības (ES) atbalsta līdzekļu.

„Mūsu mērķis ir panākt, lai līdz 2020.gadam Latvijas laukos ienāktu vismaz 2,3 miljardi eiro ES atbalsta līdzekļu. Savukārt ar valsts subsīdiju palīdzību mērķtiecīgi jāatbalsta lauksaimniecības kooperācija, saimniecību tālāka modernizēšana un ražošanas efektivitātes paaugstināšana, veicinot mūsu lauksaimniecības uzņēmumu konkurētspēju starptautiskajā tirgū,” parakstot vienošanos, uzsvēra Ministru prezidents, VIENOTĪBAS valdes loceklis Valdis Dombrovskis.

„Lauki ir Latvijas identitāte. Lauki ir Latvija. Lauki ir Latvijas drošības jautājums, tāpēc esam apņēmušies aktīvi aizstāvēt Latvijas lauksaimnieku intereses jaunās ES Kopējās lauksaimniecības politikas pēc 2013. gada reformas izstrādē. Ir jānodrošina godīga konkurence un taisnīgāka atbalsta maksājumu sistēma starp visiem Eiropas lauksaimniekiem,” tiekoties ar ZS pārstāvjiem, norādīja VIENOTĪBAS Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete.

VIENOTĪBAS līdzpriekšsēdētājs Aigars Štokenbergs vienošanās parakstīšanā uzsvēra: „Svarīga ir zemnieku sadarbība, veidojot kooperatīvus, kas spēj diktēt cenas produkcijas iepircējiem un sekmīgi izlauzties arī eksporta tirgos.”

VIENOTĪBAS līdzpriekšsēdētāja Solvita Āboltiņa sacīja: „Lauki ir neizmantots potenciāls, kur nozīmīga ir konkurētspēja un ilgtspēja. Mums ir jāmāca jauniešiem savs arods un darba mīlestība, lai lauki būtu ne vien sakopti, bet arī apdzīvoti. Lai tie, kas šobrīd kopj zemi Īrijā vai Lielbritānijā, atgrieztos mājās.”

ZS pārstāvji Juris Lazdiņš un Maira Dzelzkalēja uzsvēra līdzšinējo veiksmīgo un konstruktīvo sadarbību ar valdību. ZS pārstāvji izteica apņemšanos sadarbībā ar VIENOTĪBU risinās ne tikai lauksaimniecības aktuālās problēmas, bet arī veidot procesus, kas prasa ilgtermiņa regulāru sadarbību.

VIENOTĪBAS un ZS sadarbības līgumā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt Latvijas lauksaimniecības uzņēmumu konkurētspēju starptautiskajā tirgū, aizstāvēt pašmāju lauksaimnieku intereses ES, veicināt enerģētisko neatkarību un „zaļās” enerģijas ražošanu, kā arī īstenot lauksaimnieciskās izglītības attīstības un profesionālas izaugsmes iespējas cilvēkiem reģionos.

Īpaša uzmanība sadarbības dokumentā vērsta arī uz nepieciešamību noteikt skaidru valsts atjaunojamo energoresursu izmantošanas stratēģiju un plānu, efektīvu atjaunojamo resursu ilgtspējīgu izmantošanu, palielinot valsts enerģētisko neatkarību, līdztekus tradicionālajām nodarbēm motivējot iedzīvotājus iesaistīties meža resursu un zemes dzīļu izmantošanā, „zaļās” enerģijas ražošanā, mājražošanā, dažādu pakalpojumu, e-darba un lauku kultūrvides tūrisma jomā.

Tāpat VIENOTĪBAS un ZS pārstāvji vienojušies izstrādāt visu līmeņu lauksaimnieciskās izglītības attīstības plānu, un uzsākt lauksaimniecības izglītības reformu, kā arī nodrošināt ilgtspējīgu reģionu attīstību, veicinot infrastruktūras attīstību, darba, izglītības un profesionālās izaugsmes iespējas cilvēkiem Latvijas reģionos, nepieļaujot turpmāku cilvēku aizbraukšanu no laukiem, pakāpeniski panākot dzīves līmeņa izlīdzināšanos reģionos.

Vienojoties par regulāru informācijas apmaiņu, viedokļu saskaņošanu un sadarbību lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumu risināšanā Saeimas, valdības un Eiropas Savienības līmenī, sadarbības dokumentu parakstījis VIENOTĪBAS priekšsēdētājs Ģirts Valdis Kristovskis, VIENOTĪBAS valdes loceklis Valdis Dombrovskis un Zemnieku Saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš un ZS priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja.

Politisko partiju apvienību VIENOTĪBA 2010.gada 6.martā nodibināja partijas „Jaunais laiks” (JL), „Pilsoniskā savienība” (PS) un „Sabiedrība citai politikai” (SCP). Apvienības uzdevums ir sākt Latvijas politisko un sabiedrisko spēku saliedēšanu, balstoties uz kopējām vērtībām un vienotu organizāciju. Apvienības mērķis ir radīt jaunu politisku kultūru Latvijā, platformu, uz kuras strādāt ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kam svarīga pārticīga, godīga un eiropeiska Latvija.

Latvijas radio – 2 intervē Latvijas avīzes žurnālisti Ivetu Tomsoni, kura komentē  Sandras Kalnietes darbu EP Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā.
Pārraides audioieraksts LR-2 “Jautājumi un atbildes par ES” 03.06.2010

28. maijs (2010), Guntars Laganovskis, LV.LV

39 Eiropas Parlamenta (EP) deputāti maija sākumā izveidoja Eiropas vēstures izlīguma grupu, kuras mērķis robežojas ar neiespējamo – pretrunīgo 20. gadsimta vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Grupu izveidojusi un to vadīs no Latvijas ievēlētā eiroparlamentāriete SANDRA KALNIETE.

Kas pamudinājis Eiropas Parlamenta deputātus, izveidojot vēstures izlīguma grupu, pievērsties neizskaidrotiem un lielākoties arī neērtiem vēstures jautājumiem?

Jāprecizē, ka tā nav Eiropas Parlamenta institucionāli ar kādu lēmumu izveidota struktūra. Katram deputātam ir iespēja nodarboties ar domubiedru meklēšanu. Šī grupa ir mana personiskā iniciatīva. Es uzrunāju Tunni Kelamu no Igaunijas, Vītautu Landsberģi no Lietuvas un nolēmām šādu grupu izveidot. Lielāko organizatoriskā darba daļu paveica tieši mans birojs.

Ja šādu grupu veido, ir svarīgi, lai tajā būtu deputāti ne tikai no tās politiskās grupas, kurai piederu es, bet arī no citām. Tas nebija viegli, sevišķi – atrast domubiedrus no sociālistu grupas. Vēstures izlīguma grupai ir jābūt pietiekami reprezentatīvai – ar pārstāvjiem no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Es personīgi uzrunāju šos cilvēkus, un rezultāti ir labi: grupā patlaban ir 39 deputāti, un pirms nākamās sanāksmes izsūtīšu atkārtotu aicinājumu vēl citiem deputātiem, kas, cerams, mums pievienosies.

Kā saistībā ar grupas mērķu sasniegšanu vērtējat tās neformālo statusu, ko varētu arī uzlūkot kā ietekmes trūkumu?

Ietekme nerodas no institucionālā statusa, bet gan no darbības aktivitātes. Es nešaubos, ka, aktīvi darbojoties, mēs spēsim būtiski veicināt Eiropas sadalītās vēstures saliedēšanu.

Grupas nosaukums ir vēstures izlīguma grupa. Vai tas tomēr neliecina par politisku kompromisu meklēšanu uz vēsturiskās patiesības rēķina?

Nē. Lai varētu izlīgt, vispirms ir jāzina fakti. Grupas mērķis ir palīdzēt vēstures patiesības izzināšanā, deideoloģizēt vēsturi. Mēs esam politiķi, nevis vēsturnieki. Mums jāparāda, ka mums ir politiska griba noskaidrot vēsturisko patiesību, saprast un vērtēt, kāda pēc šiem piecdesmit Dzelzs priekškara atšķirtības gadiem ir patiesā Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsture.

Krievijas pārmetumi un apvainojumi par vēstures pārrakstīšanu ir nepamatoti. Faktiski tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots. Notikumi aiz tā bija viena lieta, bet to cenzēts un ideoloģizēts pārstāsts – cita lieta. Divdesmit gadi kopš Dzelzs priekškara sabrukšanas it kā ir pietiekams laiks patiesības izzināšanai, taču Baltijas valstis, pirms kļuva NATO un ES dalībvalstis, pragmatisku apsvērumu dēļ augstākajos politiskajos līmeņos vēsturiskā taisnīguma jautājumus tikpat kā neaplūkoja. Galvenais bija – ne ar ko nesarežģīt mūsu iestāšanos šajās organizācijās.

Es kā diplomāte un vēlāk kā ārlietu ministre laikā pirms iestāšanās apzinājos, ka visam ir savs laiks. Ir mērķi un ir taktika, kā tos sasniegt. Tolaik starptautiskā sabiedrība mūs nemaz tik ļoti neatbalstīja ceļā uz NATO un ES, un mēs negribējām sūtīt vēl kādu vēsti, ka pēc iestāšanās varam radīt sarežģījumus.

Grupas mērķis ir dažādu vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Vai tas maz ir iespējams? Eiropā pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras: Rietumos vēsturiskajās atmiņās dominē nacistu okupācija un holokausts, Krievijā – Staļina atbrīvotāju kults, bet austrumeiropieši šos notikumus uzlūko caur divu ļaunumu – komunisma un nacisma – paradigmu.

Ļoti precīzi raksturota aina. Tā pašlaik mainās. Kad biju nosaukta par Latvijas kandidāti Eiropas Komisijā, mani uzaicināja atklāt ļoti reprezentatīvu grāmatu izstādi Leipcigā. Atklāšanas runā atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā. Jau dažus gadus pirms tam vairāki Rietumu vēsturnieki bija mēģinājuši pateikt ko līdzīgu, bet viņus sabiedrība apklusināja. Šī runa 2004. gadā, bet jo īpaši Latvijas Valsts prezidentes deklarācija 2005. gadā saistībā ar Uzvaras svētku svinībām Maskavā bija pavērsiena punkts.

Valsts prezidente tolaik saņēma daudz atbildes vēstuļu no citu valstu vadītājiem ar komentāriem par okupāciju, par atbildību, par staļinisma noziegumiem. Savukārt Krievija Baltijas valstis apvainoja vēstures pārrakstīšanā.

Ja šodien to salīdzinām ar neseno Krievijas prezidenta interviju laikrakstā “Izvestija” – Baltijas valstis arī tur nav saudzētas, pieminēta pat fašisma atdzimšana. Tomēr viņš ir pateicis, ka cena, ko Krievijas tauta samaksājusi par uzvaru karā, ir bijusi pārāk augsta Staļina noziegumu dēļ. Tā ir būtiska lieta. Medvedeva nosodījums staļinisma noziegumiem pret savu tautu un Eiropas tautām paver iespēju tālākām pozitīvām pārmaiņām Krievijas attiecībās ar Austrumeiropas valstīm un, cerams, veicinās pagātnes godīgu pārvērtēšanu pašā Krievijā.

Drīz pēc tam pasauli satricināja Katiņas otrā traģēdija, kam sekoja A.Vajdas filmas “Katiņa” trīsreizēja demonstrēšana Krievijas televīzijā. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Vēl 2005. gadā prezidents Putins teica, ka PSRS sabrukšana bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tādu būtisku parādību kā padomju totalitārā komunisma vērtēšanā ir vairākas dimensijas: vēsturiskā, faktoloģiskā, politiskā un tiesiskā. Politiskajā EP spēlē lielu lomu. Kad Austrumeiropas un Baltijas valstu deputāti, pirmoreiz ievēlēti, mēģināja šo jautājumu virzīt, viņiem bija grūti saņemt atbalstu. Tomēr ar laiku viņiem un Austrumeiropas valstu viedokļu līderiem attieksmē izdevās panākt pārmaiņas.

2009. gada 2. aprīlī EP pieņēma ļoti būtisku rezolūciju “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, par kuru nobalsoja visi, izņemot 43 deputātus, arī tie, kuri agrāk bija noskaņoti citādi. Tas ir politisks dokuments, kam sekoja gan EDSO dokumenti, kas vērtēja staļinisko režīmu, gan līdzīgi Eiropas Padomes dokumenti. Tas ir noticis lēni, bet tomēr noticis.

Par regulāru notikumu ir kļuvušas sabiedriskās noklausīšanās, angliski – public hearing. Šīs lielās publiskās sanākšanas, ko vispirms rīkoja Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments, ir izraisījušas lielu rezonansi. Runājot par starptautiski tiesisko vērtējumi, jāmin divi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi saistībā ar Latviju. Pirmais – “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, kurā konstatēts Latvijas okupācijas fakts no starptautiskā tiesību viedokļa. Otrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “Vasilijs Kononovs pret Latviju”. Tā ir pirmā reize, kad kāds no Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, šajā gadījumā Padomju Savienības karavīrs, atzīts par vainīgu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Tā ir revolūcija!

Ir pazīmes, ka nepatīkami vēstures jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Piemēram, vai Drēzdenes bombardēšana arī nav uzskatāma par noziegumu pret civiliedzīvotājiem? Kā patiesībā vērtēt un novērtēt Minhenes vienošanos u.tml.? Vai esat tam gatavi?

Ja šie jautājumi aktualizēsies, domāsim, ko darīt. Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.

Mūsu tuvākie plāni ir šādi. 2007. gadā Eiropas Tieslietu un iekšlietu padomē pieņēma pamatlēmumu par noteiktu rasisma un ksenofobijas formu un izpausmju apkarošanu, kas aizliedz nacisma izdarīto noziegumu attaisnošanu, noliegšanu vai to rupju banalizēšanu. Baltijas valstis, Polija un Ungārija gribēja iekļaut līdzīgus formulējumus par staļinismu, bet to noraidīja. Taču Padome uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt ziņojumu, vai Eiropas likumdošanā ir nepieciešams ieļaut šādas normas un kādā formā to darīt. Šā gada beigās EK šis ziņojums jāiesniedz Padomei.

EK bija pasūtījusi kādai Spānijas universitātei pētījumu par to, kāda prakse attiecībā uz totalitāro režīmu nosodīšanu ir visās 27 ES dalībvalstīs. Pamatojoties uz šo pētījumu, EK izstrādās savus ieteikumus. EP būtu jāpauž sava pozīcija šajā jautājumā, un tas ir mūsu grupas pirmais lielais uzdevums. EP deputātiem būtu jāstrādā ar savām valdībām, ar ministriem, kas izskatīs šo ziņojumu.

Nākamgad, kad ES prezidentūra iekrīt divām Austrumeiropas valstīm – Polijai un Ungārijai – un, kas sakrīt ar PSRS sabrukuma divdesmitgadi, vēstures grupai ir jāizmanto šīs prezidentūras, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību Dzelzs priekškara patiesajai vēsturei. Paralēli rit darbs pie “Eiropas Vēstures mājas”, kurā būs Eiropas vēstures ekspozīcija. Mūsu grupa vēlas piedalīties “Eiropas Vēstures mājas” veidošanā ar priekšlikumiem. Žēl, ka “mājas” zinātniskajā padomē nav iesaistīts neviens vēsturnieks no Baltijas valstīm, ka Latvijas vēsturnieki ir maz pazīstami starptautiski.

Pašlaik visā Austrumeiropā valstis pētī savu vēsturi vertikāli – kas konkrēti katrā valstī noticis. Tomēr pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei. Ideāli būtu izveidot zinātniski pētniecisku institūtu, kas pētītu to kopīgo, kas raksturīgs totalitārajam komunismam aiz Dzelzs priekškara nošķirtajās valstīs. Piemēram, tādu institūtu varētu izveidot pie “Vēstures mājas”. Šodien eiropiešu apziņā komunisms ir kaut kas neskaidrs, ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par lielajiem noziegumiem un represēto miljoniem. Gribētos drīzumā veicināt vienu EP ziņojumu par to, kā un ko ES dalībvalstīs skolēniem māca par totalitāro komunismu, Staļina diktatūru un Dzelzs priekškaru.

EP vēstures jautājumi vēl arvien ir politizēti. Jāņem vērā to, kāds ir politiskais fons – vairākās Eiropas valstīs ir sociālistu valdības. Ir arī labējās valdības, kuru sastāvā ir sociālisti.

Sociālistiem, šķiet, vajadzētu būt ieinteresētiem vēsturisko faktu noskaidrošanā, jo padomju sociālismu var uzlūkot kā idejas diskreditētāju vismaz visā Austrumeiropā…

Sociālistiem ir visai raibs sastāvs – bijušie trockisti, maoisti, sindikālisti, komunisti utt. Bez tam aktualizējas jautājums par šīs kustības pagātni. Sociālisti nav ieinteresēti revidēt savu ideoloģiju.

Eiropas politiskajās aprindās vispār nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus.

Tas pamatā ir saistīts ar Krieviju, kura padomju pagātnes notikumu necilāšanu izvirzījusi kā sadarbības nosacījumu. Tāpēc arī daļa labēji orientēto politiķu šos jautājumus necilā. Ir svarīgi, lai šīs un citas neērtās vēstures tēmas būtu iekļautas izglītības sistēmā visā Eiropā. Piemēram, Zviedrijā moderātu valdīšanas laikā izdevās to panākt, tiesa, ar milzīgu sabiedrības pretestību, kas uzskatīja, ka nedrīkst uztiept, kas ir jāmāca un kas nav. Un interesanti, ka tajā pašā laikā uzskata: par nacismu ir jāmāca, bet par totalitāro komunismu – ne.

Pirms 9. maija svinībām Krievijas prezidents nosodīja padomju totalitārismu un staļinismu. Polijai tika atdoti Katiņas slaktiņa lietas dokumenti. Tai pašā laikā sekoja asa Krievijas reakcija uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Krievijas nostāju pret vēstures jautājumiem? Vai prezidenta solis pirms svētkiem bija tikai īslaicīgs žests vai varbūt pragmatisks solis ilgākā perspektīvā?

Domāju, ka tie bija īslaicīgi un pragmatiski žesti. Tomēr pateiktu vārdu neatsauksi. Dažas dienas pēc svinībām nāca klajā informācija par jauno Krievijas ārpolitisko stratēģiju, un tā attiecībā uz Baltijas valstīm ir izmantot visas iespējas – ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas – savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Arī labi organizētā histērija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā rāda, ka pārmaiņas nebūs vieglas un ātras.

Kā no Baltijas pozīcijām vērtējat faktu, ka jaunajā NATO stratēģijā, vienlaikus paredzot aizsardzības plānu izstrādi Baltijas valstīm, iecerēta partnerības padziļināšana ar Krieviju?

ASV ir skaidri pateikušas, ka mēs esam viņu stratēģiskie partneri, NATO līguma 5. pants darbojas, un ikvienas dalībvalsts ticama aizsardzības spēja ir visas NATO uzticamības garantijas. Ir svarīgi, lai visos formātos, kuros notiek ASV dialogs ar Krieviju, citu NATO dalībvalstu dialogs ar Krieviju, Baltijas valstīm būtu iespēja piedalīties un arī teikt savu vārdu.

Jo vairāk Krievija tiek integrēta starptautiskajās struktūrās, jo labāk. Krievijas tradicionālā pozīcija līdz šim ir bāzējusies uz pašizolēšanos. Savukārt Eiropā ir izkopta sadarbības kultūra. Ar Krieviju dialogs jāveido, bet ir jāformulē arī principi.

Pašlaik tiek veidots Eiropas ārējās darbības dienests. Kādas tajā varētu būt Baltijas valstu intereses un iespējas?

Esam ieinteresēti, lai mūsu ārlietu dienesta profesionāļi tiktu tur iekļauti. Vajag pašiem aktīvi pretendēt uz to.

Latvijas avīze, publicēts 27.05.2010. Autors: Iveta Tomsone

ES atbalstam lauksaimniekiem ir jābūt godīgākam – tas ir skaidrs visiem politiskajiem spēkiem ES, kas iesaistīti Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas, kam jāstājas spēkā pēc 2013. gada, sagatavošanā. Pirmo ziņojumu par KLP pēc 2013. gada šobrīd gatavo Eiropas Parlaments (EP), un tajā jautājums par maksājumu izlīdzināšanu starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm skarts maz. Turklāt debates liecina – maksājumu izlīdzināšana nenotiks tūlīt 2014. gadā. Ietekmīgākās ES dalībvalstis, kam ir liela teikšana arī EP ziņojumu gatavošanā, gādā, lai taisnīgākas maksājumu sistēmas ieviešanai tiktu noteikts pārejas periods, kas varētu ilgt no trim līdz pat sešiem gadiem. Atgādināšu, ka Latvija saņem otros mazākos maksājumus par vienu hektāru aiz Rumānijas un tie nepārsniedz 50 eiro, bet lielākos – Grieķija, apmēram 600 eiro. ES vidēji lauksaimnieks par hektāru saņem nedaudz virs 200 eiro.

KLP reformas gatavošana uzņem gaitu. Eiropas Komisija (EK) izsludinājusi vispārēju ES pilsoņu uzklausīšanu internetā, kur savu viedokli, atbildot uz četriem jautājumiem par lauku politikas reformas nepieciešamību, var izteikt ikviens. EK sola, ka visus šos viedokļus izskatīs, apkopos un tie būs pamats komisijas pozīcijas sagatavošanai. Viedokļu apkopošana notiks šā gada jūlijā, bet EK ziņojumu gaida gada nogalē.

Pats lauksaimniecības komisārs Dačjans Čološs, pēc tautības rumānis, jau izteicies, ka vēlas panākt taisnīgākus tiešos maksājumus, uzsvaru liekot tieši uz mazo saimniecību atbalstu. Pagaidām valda skepse, vai D. Čološam pietiks ietekmes, lai panāktu godīgumu atbalsta izmaksā ES jauno dalībvalstu izpratnē. Eiropas Parlamenta kuluāru runās dzirdams, ka komisārs augsti novērtēts kā nozares profesionālis, taču politiskā ietekme EK viņam neesot pārāk liela. Tas gan vēl nav zināms, jo politiskās spēles KLP jautājumā tikai sākas.

Kamēr EK aptuveni runā par taisnīgākiem maksājumiem, par lauksaimnieku ienākumu stabilizēšanu un papildu maksājumiem par “sabiedriskā labuma” sniegšanu, EP top pirmais ziņojums par KLP pēc 2013. gada. To Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā gatavo britu liberālis Džordžs Laions. Ziņojumā plaši aprakstīta situācija, kādā atrodas ES lauksaimniecība, un doti vispārīgi priekšlikumi reformai.

Ir skaidrs, ka EP lauksaimniecības komiteja nevēlas pieļaut KLP budžeta samazināšanu, uz ko spiež ne tikai pārējās EP komitejas, bet arī Eiropas Komisija.

Britu liberāļa gatavotajā ziņojumā uzsvars likts uz faktu, ka visu ES valstu lauksaimnieku ienākumi ir krietni mazāki nekā vidēji tautsaimniecībā strādājošajiem, tādēļ atbalstu samazināt nedrīkst. ES lauksaimniekiem jāgarantē stabila vieta ES tirgū, ES jārīkojas, lai cilvēki nepamestu laukus, jāstiprina ražotāju grupas un jārada drošības tīkls iepirkuma cenu nestabilitātes kontrolēšanai.

Pagaidām ziņojuma viens punkts izskatās cerīgs Latvijai, jo tajā minēts “EP aicina KLP maksājumus sadalīt taisnīgāk un uzstāj, ka tiem jābūt taisnīgiem gan jauno, gan veco dalībvalstu lauksaimniekiem”.

Ko nozīmē “taisnīgums”?

Kā pārliecinājās šo rindu autore, izpratne par “taisnīgiem” maksājumiem dažādu ES valstu deputātiem krietni atšķiras. To lieliski varēja manīt pagājušajā nedēļā EP plenārsesijas laikā notikušās EP Lauksaimniecības komitejas sēdes laikā. Tajā vārds gan pamatā tika dots deputātiem no Francijas un Vācijas. Viņi uzsvēra – maksājumiem ir jābūt taisnīgākiem, tas ir – tādiem, kas ir reāli ieviešami un nerada jucekli, proti, lielus protestus no veco ES valstu lauksaimnieku puses. Vācijas deputāti pat uzsver – lauksaimniekiem ir jāmaksā par ražošanu, par to, ka nodrošina ES tirgu ar kvalitatīvu un lētu pārtiku. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka lauksaimniecības budžetam, kuru grasās samazināt, uzkrauj vēl atbalstu par inovāciju ieviešanu un tamlīdzīgām lietām, kas tieši uz lauksaimniecību neattiecas.

Tikai Polijas pārstāvji atgādināja, ka nepieciešams radīt kritērijus, kas palīdzētu padarīt godīgākus maksājumus starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm.

Vairākums runātāju norāda, ka ar KLP reformēšanu steigties nedrīkst, jādod pietiekami garš pārejas periods, vēlams līdz 2020. gadam.

Par to, ka EP pirmā ziņojuma (kopumā gaidāmi trīs) sagatavošanā neiztiks bez pamatīgiem ķīviņiem, liecina fakts, ka tam EP deputāti iesnieguši kopumā 780 labojumus. Turklāt sākušās arī kuluāru kaislības par to, kā katram panākt savas intereses. Lauksaimniecības komitejas kopējā interese ir KLP budžeta nesamazināšana, un to var panākt ar argumentiem, ka no lauku budžeta būs jāfinansē daudzi nelauksaimnieciska rakstura maksājumi, turklāt papildu slogu uzliks maksājumu izlīdzināšanas panākšana jaunajās ES valstīs. Ja izdosies panākt budžeta nesamazināšanu, Latvijai nāksies krietni pacensties, lai tiktu izstrādāti godīgi kritēriji maksājumu sadalē.

Lai to panāktu, ZM kopīgi ar EP deputātiem, kuri darbojas EP lauksaimniecības komitejā, jau strādā. Astoņus labojumus Dz. Laiona ziņojumam iesniegusi arī EP deputāte no Latvijas Sandra Kalniete. Šiem priekšlikumiem pievienojusies Bulgārijas deputāte Marija Nedeļčeva.

Sandra Kalniete: Latvija iegūs jebkurā gadījumā

Sandra Kalniete: “Es esmu ārlietu speciāliste, bet tomēr izvēlējos darboties ekonomiskās komitejās, jo sapratu, ka šajā mums grūtajā krīzes situācijā tas ir ļoti svarīgi.

EP attiecībā uz KLP reformu nolēmusi rakstīt vairākus ziņojumus. Kopumā būs trīs ziņojumi, pirmo gatavo liberāļu partiju grupas deputāti, tas šobrīd ir apspriešanā, nākamo gatavos sociāldemokrāti un pēc tam EP Tautas partijas grupa, kurā darbojos arī es.

Taktika, par kādu esam vienojušies Tautas partiju grupā, ir panākt, lai netiek samazināts KLP budžets. Šobrīd ir liels spiediens no pārējo komiteju puses, kā arī no sabiedriskās domas un EK, ka šajā budžetā ir jāierēķina arī visi tie zaudējumi, kas rodas lauksaimniekiem gan par ainavas kopšanu, gan klimata izmaiņām, gan vides standartu ievērošanu, gan inovāciju ieviešanu. Tādējādi tiek runāts ne tikai par to, ka jāsamazina KLP budžets, bet arī par to, ka šajā samazinātajā lauksaimniecības budžetā vēl jāfinansē lietas, kas līdz šim no šā budžeta nekad nav finansētas. Turklāt samazināsies arī nacionālo valstu aploksnes.

Šobrīd KLP ziņojumā esmu iesniegusi astoņus priekšlikumus un tiem pievienojusies arī bulgāru deputāte, kas strādā komitejas pamatsastāvā. Priekšlikumi pamatā attiecas uz vienlīdzības principa ieviešanu, uz godīgu, caurspīdīgu un pārskatāmu KLP budžetu. Visi labi saprot, ka mehānisks izlīdzinājums ES maksājumos nevar būt, jo ES valstis atrodas dažādās teritorijās – gan kalnos, gan mežos, ir auglīgākas un mazāk auglīgas augsnes.

Vēl viens princips, kas maz atspoguļojās pašreizējā ziņojumā, ir godīgās konkurences princips. Tās pāris frāzes, kas ziņojumā minētas, attiecas pamatā uz konkurenci ar trešās pasaules valstu lauksaimniecības produktiem. Latviju un pārējās dalībvalstis uztrauc fakts, ka vienlīdzīga konkurence nav nodrošināta arī ES iekšējā tirgū saražotajām pārtikas precēm. Esmu tikusies ar Tautas partiju grupas ziņotāju, kurš solīja, ka šo principu kā kompromisu iekļaus vairākos priekšlikumos. Es neesmu vienīgā, kas to prasa, to prasa arī deputāti no Polijas, Ungārijas un citām valstīm.

Esmu novērojusi, ka vecajās ES dalībvalstīs ir ļoti aptuvens priekšstats, cik kas lauksaimniecībā maksā un kādas ir izmaksu atšķirības dažādās valstīs. Esmu daudzkārt sastapusies ar to, runājot ar saviem rietumvalstu kolēģiem. Viņi saka – jums ir lētāks darbaspēks un citi resursi, 100 eiro Spānijā nav tas pats kas 100 eiro Latvijā. Tāpēc būtu ļoti svarīgi, lai EK sagatavotu salīdzinošo ziņojumu ražošanas izmaksām dažādās ES valstīs. Mums jāpanāk, lai tas būtu oficiāls EK dokuments, jo runas nav arguments. Latvijā 13. jūlijā ieradīsies EP lauksaimniecības komitejas delegācija, un sarunas šeit ir jābalsta uz šo izmaksu izvērtēšanu. Sen vairs Latvijā nav lētākie resursi ES, lētāks ir tikai darbaspēks.

Attiecībā uz pārejas periodu, kādā ieviest reformu, ir dzirdēti dažādi priekšlikumi. Es domāju, ka pieņemams būtu triju gadu pārejas periods. Mēs varam uzstāt uz straujām izmaiņām jau 2014. gadā, bet tas nebūtu reāli. Pasakiet nu Grieķijas zemniekam, ka 600 eiro vietā par hektāru viņš no rītdienas saņems 200 eiro.

Saskaņā ar pašreizējiem aprēķiniem, lai kādus lēmumus arī pieņems, Latvijas zemnieki būs ieguvēji. Tas nekādā mērā nemazina apziņu, ka konkurence ir negodīga. Bet jāsaprot, kāds ir lemšanas mehānisms. Mēs ES budžetā iemaksājam krietni mazāk, nekā no tā saņemam. Šīm valstīm ir lielāka ietekme, jo ir arī lielāks iedzīvotāju skaits. Tādēļ ir atzīstama tā kompromisu kultūra, kāda valda Eiropā, ka neviens nav noraidīts, bet neviens īsti arī nav līdz galam atbalstīts.

Alfrēds Rubiks: taisnību nepanāksim

– Vai un kādus priekšlikumus esat iesniedzis EP ziņojumiem par KLP pēc 2013. gada?

EP deputāts, lauksaimniecības komitejas pārstāvis Alfrēds Rubiks: – Priekšlikumi, kas ir likti no manas puses, nav manis izdomāti. Tie ir mūsu lauksaimniecības pārstāvju pie Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta sagatavoti. Man šobrīd ir grūti pateikt, kādi priekšlikumi ir iesniegti. Galvenā sāpe bija un ir – vajadzētu izlīdzināt lauksaimniecības tiešos maksājumus. Par to iestājas daudzi deputāti, jo īpaši tie, kas nāk no jaunajām ES dalībvalstīm. Bet ir liela pretošanās no vecajām dalībvalstīm, kas vēlas palikt pie līdzšinējiem ES maksājumu sadales principiem, motivējot to ar faktu, ka lauksaimniecībai budžets nākotnē netiks palielināts un nav no kurienes ņemt naudu, lai palielinātu maksājumus jaunajām dalībvalstīm. Tātad būtu jānoņem nauda veco ES valstu lauksaimniekiem.

Kā šī situācija atrisināsies? Domāju, ka par 50% izdomās, kur rast līdzekļus izlīdzināšanai, bet 100% izlīdzināšana nenotiks. Kādēļ es tā domāju? Sākotnēji stratēģijā “Eiropa 2020″ lauksaimniecības vispār nebija. Tagad tā ir parādījusies, bet neesmu izlasījis, kāda tā ir. Stratēģija ir sarakstīta pārāk vispārīgās frāzēs – “ilgtspējība”, “tirgus darbošanās”. Ko tas viss nozīmē, katrs saprot pēc savas izpratnes.

– Kāda ir Latvijas pārstāvju iesniegto priekšlikumu būtība?

– Priekšlikumus ir sagatavojusi Latvijas pārstāvniecība Eiropas Parlamentā, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas centīsies uzspiest kaut ko savu. Man nav precīzu un konkrētu zināšanu par lauksaimniecību, turklāt par to visu atbild valdība, ne jau es.

– Mēs zinām, ka KLP nākotne tiks izlemta, vienojoties EP, Eiropas Komisijai un lauksamniecības ministriem. Vai uzskatāt, ka jums nav nekādas iespējas ietekmēt EP kopējo nostāju?

– Pagaidām viss notiek vārdos. EP lemšanas procedūra nav izstrādāta līdz galam. To var just parlamenta sesiju laikā, daudzi runātāji uzsver, ka ir tiesības lemt, bet dzirdam arī, ka EK un Eiropas Padome sevi uzskata par galvenajiem noteicējiem.

Visvairāk ar šiem jautājumiem nodarbojas EK, kas zināmā mērā aizstāv valdību intereses. Mēs nepārstāvam valsti, mēs pārstāvam savus vēlētājus. Nedomāju, ka lietas uz priekšu ies vienkārši. EK un Eiropas Padome uzklausa, ko saka deputāti, bet ne vienmēr teikto ņem vērā.

***

UZZIŅA

Lauksaimniecības zemes aizņem 47% no ES kopējās platības.

ES darbojas kopumā 14,5 miljoni saimniecību, vidējā saimniecības platība ir 12 ha.

Lauku saimniecības saražo preces 355 miljardu eiro apmērā ik gadu.

Lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā nodarbināti 13,5 miljoni ES iedzīvotāju un 5 miljoni – pārtikas pārstrādē.

ES 27 valstīs lauksaimnieku vidējie ienākumi nesasniedz 50% no vidējiem ienākumiem pārējā tautsaimniecībā.

Avots: EP deputāta Džordža Laiona ziņojuma projekts