Publicēts: 28.08.2010, Latvijas Avīze

Eiropas vēstures muzejs netaps viegli

Jau pēc trim gadiem Briselē plānots atvērt jaunu Eiropas vēstures muzeju, kurā vienuviet būtu pieejams visdažādāko vēstures aspektu apkopojums. Ņemot vērā to, ka ES pievienojušās arī valstis, kas ilgu laiku atradās aiz “dzelzs priekškara”, būtiski ir muzeja veidotāju pulkā iekļaut arī Baltijas vēsturniekus un ekspertus. Pie šādas atziņas nule notikušajā diskusijā ES mājā nonāca pašmāju vēstures pārzinātāji.

Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, politologs Viktors Makarovs, vēsturniece, Okupācijas muzeja pārstāve Ieva Gundare, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece Anita Meinarte, kā arī Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda uzsvēra, ka ir būtiski formulēt visu 27 ES dalībvalstu vēsturi 20. gadsimtā, lai gan tas ir ļoti ambiciozs un nebūt ne vienkāršs projekts. “Sniegt objektīvu skatījumu uz vēsturiskajiem notikumiem būs ļoti sarežģīts uzdevums, jo vēsture balstās uz liecībām, kuras snieguši cilvēki – viņu subjektīvās izjūtas,” tā A. Zunda.

Savukārt A. Meinarte, kas piedalās muzeja akadēmiskās komitejas darbā, uzsvēra, ka muzejs būs ne tikai vēstures ekspozīcija, bet arī zinātnieku tikšanās un darba vieta. “Muzeja izveide ir milzīgs izaicinājums, jo tas tiek veidots no nulles – ēka Briselē ir izvēlēta līdzās Eiropas Parlamentam, taču tā jāpārbūvē muzeja vajadzībām, un ir ļoti daudz jautājumu par eksponātiem – kuri būs pastāvīgi izstādīti, vai būs to rotācija izstādēs?” skaidro A. Meinarte.

Jāatzīmē, ka muzejs gan pats nodarbosies ar eksponātu vākšanu, gan tos varēs īslaicīgai ekspozīcijai piedāvāt dalībvalstu muzeji.

Tikmēr pašu Eiropas Parlamenta deputātu vidū ir ļoti atšķirīga attieksme pret jaunveidojamo muzeju, tādēļ būtisks būs viņu atbalsts jautājumā par finansējuma piešķiršanu budžetā tā tapšanai. “Politiķiem nav tiesību iejaukties vēstures izpētē, politiķiem jāveicina un jāveido apstākļi, lai vēsturnieki varētu strādāt un pētīt, lai varētu izveidot vienotu konceptuālu izpratni par Eiropas vēsturi. Piemēram, katrs Rietumeiropas skolēns zina, ka nacisms ir noziegums, bet par totalitārā komunisma noziegumiem vai par notikumiem Eiropas valstīs aiz dzelzs priekškara nav izpratnes – par pretošanās kustībām, disidentismu, atmodas notikumiem,” uzsvēra S. Kalniete.

Bet, vērtējot dokumentu “Eiropas vēstures muzeja koncepcija un pamatprincipi”, kura izstrādē nepiedalījās neviens no Baltijas vēsturniekiem, eksperti atzina, ka tas tomēr ir pieņemams un labs. Taču diskusijas gaitā, iesaistoties arī auditorijai, izkristalizējās koncepcijas papildinājumi un precizējami gan par atsevišķiem Eiropas vēsturei nozīmīgiem vēstures faktiem, gan par lietoto terminoloģiju. Eksperti atzina, ka koncepcijā vairāk jāpievēršas Eiropas vērtībām un demokrātijas attīstībai.

***

Uzziņa

Eiropas vēstures muzeju Briselē plānots atklāt 2014. gadā.

Muzeja idejas ierosinātājs ir bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Hanss Gerts Poterings. Eiropas vēstures muzeja koncepcijā definēts, ka muzejs jāveido kā mūsdienīgs izstāžu, dokumentācijas un informācijas centrs. Tajā jābūt gan pastāvīgajai ekspozīcijai (paredzamā platība – līdz 4000 m2), gan arī telpām, kurās izvietot īstermiņa izstādes.

Ekspozīcijas ļaus izprast to, ka vienota Eiropa, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, var īstenot kopīgu, mierpilnu sadzīvi progresa virzītā pasaulē. Eiropas vēstures muzejs rosinās iedzīvotājus plaši iesaistīties apvienotās Eiropas politisko lēmumu pieņemšanā.

Vairāk skatīt: http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2004_2009/documents/dv/745/745721/745721_lv.pdf3

“Eiropa nekad nespēs būt vienota, ja mēs neatzīsim mūsu kopējo vēsturi un nenosodīsim staļinisma un nacisma režīmu pastrādātos noziegumus pret Eiropas cilvēkiem,” uzskata deputāte S. Kalniete, kura jau iepriekš vairakkārt ir aicinājusi staļinisma režīma pastrādātos noziegumus pielīdzināt nacisma režīma pastrādātajiem noziegumiem. Deputāte uzskata, ka cilvēku uzdevumus ir atgādināt par noziegumiem, kurus pastrādāja šie divi režīmi Otrā pasaules kara laikā, lai tas vairs nekad neatkārtotos.

Vēstulē deputāti atgādina, ka bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs staļinisma režīma upuru skaits sasniedz ap 20 miljoniem cilvēku, tomēr cilvēki, kuri ir vainojami viņu nāvē, ļoti bieži ir palikuši nesodīti. Tāpat deputāti arī uzsver, ka EP jau 2008. gadā pieņēma deklarāciju par 23. augustu kā Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.

Pēc S. Kalnietes iniciatīvas 2010. gada pavasarī Eiropas Parlamentā tika izveidota Eiropas vēstures izlīguma grupa. Tās mērķis ir veidot vienotu izpratni par Eiropas vēsturi. Grupā darbojas ap 50 EP deputātu, tai skaitā arī bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Gerts – Poterings.

Autors: Ināra Mūrniece

Grib izmantot iespējas, ko sniegs Polijas un Ungārijas prezidentūras

Vēstures jautājumi un nacisma un totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšana Eiropas Parlamentā (EP) joprojām ir karsta tēma. Jau rakstījām, ka šobrīd top patiesi vērienīgs Eiropas Vēstures muzeja projekts, un pie tā strādā ekspertu grupa bijušā EP priekšsēdētāja, tagad eirodeputāta Hansa Gerta Poteringa vadībā. Tā uzdevums: Eiropā veidot vienotāku vēstures izpratni, kurā Austrumeiropas un Centrāleiropas vēstures koncepcijas nebūtu nodalītas, kā arī skaidrot, ka totalitārais komunisms bija tikpat noziedzīgs režīms kā nacisms. Pirms pāris mēnešiem, pateicoties arī EP, izveidota neformāla eiroparlamentāriešu Vēstures grupa ar līdzīgu mērķi. Pagaidām tā paguvusi noturēt savu pirmo sanāksmi un plāno darbu aktīvi uzsākt rudens sesijas laikā, kad uz sēdēm sanākšot reizi mēnesī. Pagaidām šī grupa vieno 30 dažādu valstu eiroparlamentāriešus galvenokārt no Austrumeiropas: Baltijas, Rumānijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, kā arī no Somijas, Francijas un Vācijas. Jāuzsver, ka Vēstures grupā ir arī EP viceprezidents Lāslo Tokešs (Rumānija). Latviju tur pārstāv Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura ievēlēta par šīs grupas vadītāju, kā arī Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība) un Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”).

Vēstures grupa izveidojusi mājas lapu (http://EUreconciliation.wordpress.com), kas šobrīd gan vēl ir tapšanas stadijā. Iecerēts, ka tā būs interneta resurss, kas interesentiem piedāvās saites uz datu bāzēm un pētniecības institūcijām, kas nodarbojas ar nacisma un totalitārā komunisma noziegumu izpēti. Grupa gatavo vēstuli, ko plānots nosūtīt ES valstu valdībām, pievēršot uzmanību pērn pieņemtajai EP rezolūcijai. Tā aicināja ES valstis ieviest 23. augustu kā oficiālu nacisma un totalitārā komunisma režīmu upuru piemiņas dienu. Lai gan to parakstīja vairākums eiroparlamentāriešu, tomēr daudz kur tā palikusi bez atbalss.

Lai gan Eiropas Parlamentā ir vērojams progress vienotākas Eiropas vēstures izpratnes radīšanā un situācija ir daudz labāka nekā pirms četriem pieciem gadiem, I. Vaidere atzīst: “Vēsture ir samērā grūts jautājums, kas nepārtraukti jāskaidro. Daudzi deputāti, sevišķi no partijām, kuras savulaik intensīvi sadarbojušās ar Padomju Savienību, nevēlētos, lai plašākā nozīmē tiktu runāts par komunisma noziegumiem un gatavi nosodīt vien “totalitārā komunisma” noziegumus. Tāpēc rezolūcijās parādoties dažādi kompromisi.

Nākotnē grupa uz sēdēm plāno aicināt dažādu valstu totalitārisma pētniecības institūciju pārstāvjus un vēstures skolotājus, stāsta S. Kalniete. Grupa vēstures skaidrošanai vēlētos pilnībā izmantot tās iespējas, ko sniegs 2011. gadā gaidāmās Polijas un Ungārijas prezidentūras, jo tieši Austrumeiropas valstis šajā ziņā ir “ES motors”. Tāpat nākamgad gaidāms zīmīgs datums, kad ar PSRS sabrukumu 1991. gada decembrī Eiropā noslēdzās 20 gadu pārmaiņu process, kura daļa bija arī Baltijas valstu atmoda, un “būtu vērts šo gadadienu pieminēt Eiropas Parlamenta līmenī”, uzsver S. Kalniete.

Tajā pašā laikā Latvijā plāni par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu uz priekšu virzās gliemeža gaitā, bet tikām Krievijas konsulāts Latvijā pamanās rīkot tendenciozus konkursus, jauniešiem uzspiežot Krievijas oficiālo vēstures traktējumu. S. Kalniete: “Runas par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšanu bieži vien atduras pret apgalvojumu, ka vēsture ir jāmāca kompleksi. Pasaulē pieejas ir dažādas. Esmu dziļi pārliecināta, ka mazo tautu vēsture ir jāmāca atsevišķi, jo pasaules vēstures kopainā dominē lielās impērijas, lielie iekarojumi, lielās civilizācijas, bet mazāku tautu vēsturei mēdz paiet garām. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas iedzīvotāji atsvešinājušies no politikas un aizmirsuši, ka Latvijas politiku neveido kādi mistiski “svešie”, bet gan pašu ievēlēti politiķi. Neiesaistoties politikā, iedzīvotāji ļāvuši vienai nelielai grupai būt pie varas un īstenot konkrētus lēmumus, kā arī vairīties no jautājumiem, kuru skaršana Krievijas oficiālajai varai varētu nepatikt. Un Latvijas vēsture ir viens no šādiem jautājumiem.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/saimnieciba/?doc=81615&date=2010-06-09

Alberts Dess un vēl trīs EP Lauksaimniecības komitejas pārstāvji vakar pēc EP deputātes Sandras Kalnietes īpaša ielūguma ieradās Latvijā, lai gūtu ieskatu, kā saimnieko zemnieki laukos un ko par taisnīgu Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) domā lauksaimnieku organizāciju pārstāvji un nozares eksperti. Mērķis, ar kādu Sandra Kalniete aicinājusi ierasties EP kolēģus Latvijā, ir vēlme pārliecināt, ka atbalsta atšķirībām starp ES lauksaimniekiem jābūt pēc iespējas mazākām un pašreizējai netaisnībai jādara gals pēc iespējas ātrāk. Pārliecināšanas darbs šobrīd ir īpaši svarīgs, ņemot vērā, ka EP jau apstiprināts viens ziņojums par KLP pēc 2013. gada un šobrīd uzsākts darbs pie nākamajiem diviem, kurā detalizētāk būs izklāstīts EP viedoklis par to, kā sasniegt godīgu un taisnīgu ES kopējo lauksaimniecības politiku.

Atbalsts nenodrošinot attīstību

Par laimi, EP deputāti vairs nav īpaši jāpārliecina, ka pašreizējā tiešo maksājumu sadale ES lauksaimniekiem ir negodīga. To apliecina arī A. Dess, demonstrējot zināšanas par atbalsta maksājumu atšķirībām: “Mēs zinām, ka Latvijā zemnieki saņem vidēji 78 eiro par hektāru, bet Grieķijā – apmēram 500 eiro. Pēc 2013. gada šai atšķirībai jābūt izlīdzinātai. ES ir jānodrošina godīgāka konkurence. Uzdrošinos pajokot – tas, ka kādā no ES valstīm ir lielāki maksājumi, vēl nenodrošina, ka šī valsts spēj veiksmīgi attīstīties.” Ar to dodot mājienus Grieķijas virzienā, kura, kā zināms, saņem bagātīgas ES subsīdijas, taču nokļuvusi vēl lielākā ekonomikas ķezā nekā daudz mazāk subsidētā Latvija.

Eiroparlamentārietis, neskatoties uz nepārprotamo norādi, ka Latvijas zemniekiem nav pamata cerēt uz vienlīdzīgiem atbalsta maksājumiem, tomēr apliecināja, ka sirdī un dvēselē ir Baltijas valstu draugs un ir gatavs aizstāvēt Baltijas valstu intereses. Par to gādājot viņa kolēģe Sandra Kalniete.

Taču maksājumu izlīdzināšana nav vienīgais karstais jautājums KLP reformas sakarā. Premjerministrs Valdis Dombrovskis pēc tikšanās ar EP deputātiem atgādināja, ka KLP budžeta apjoms pēc 2013. gada būs lielā mērā saistīts ar to, cik liels būs visas ES budžets. Nav sagaidāms, ka tas būs lielāks nekā patlaban, tādēļ arī nav pamata cerēt, ka laukiem atvēlētie ES tēriņi pieaugs. Tā kā laukiem domātais naudas apjoms būtiski nepieaugs, EP kopā ar dalībvalstu lauksaimniecības ministriem, finanšu ministriem un valdību vadītājiem būs jāatrod kompromiss, kā to sadalīt. Te gan A. Dess, gan V. Dombrovskis domā, ka netiks gudroti sarežģīti kritēriji, pēc kuriem rēķināt atbalsta aploksni katrai valstij. Visticamāk, ka pieeja būšot daudz vienkāršāka – tiem, kas saņem vairāk, dažus procentus no finansējuma noņems, lai pieliktu klāt tiem, kam ir mazāk.

Tāds ir “lielo” vīru spriedums. Ko par KLP domā lauksaimnieki?

Sarunas pie piena glāzes

No valdības nama EP deputāti kopā ar pavadošo svītu tika aizvizināti uz Jelgavas novada Sesavas pagasta “Rudeņu” saimniecību.

Pirms ķerties pie saimniecības apskates, viesus cienāja ar svaigu pienu un ļāva ielūkoties fermas vēsturē. Stāsts par to, kādos dubļos padomju laikā šeit atradusies ferma, cik smagi bijuši darba apstākļi un kā to visu izdevies pārvērst veiksmīgā saimniecībā, Albertu Desu, kuram pašam reiz piederējis govju ganāmpulks, patiesi iespaidoja. “Tas ir neiedomājami, kāds darbs šeit paveikts,” atzina A. Dess. Kā vēlāk sarunā atzina “Rudeņu” saimniece Jolanta Knope, sarunāties ar deputātiem bijis tiešām viegli, jo teju katrs no viņiem ir strādājis laukos un pārzina šā darba specifiku. Galvenais, kas interesēja deputātus, bija – kāds atbalsts saņemts no ES, kādas ir piena iepirkuma cenas, kā pārvarēta piena krīze.

J. Knope: “Par laimi, piena krīze mūs īpaši neskāra, jo vēl nebija jāsāk atmaksāt kredītu. Meklējām dažādus risinājumus, piemēram, sākām tiešo tirdzniecību, pienu piedāvājot iegādāties automātos. Attiecībā uz piena iepirkuma cenu jāsaka, labi, ka esam kooperatīva “Piena ceļš” biedri, jo tādējādi bijām pasargāti no maksājumu kavēšanās vai pārlieku zemām cenām. Citi pērn saņēma 3 – 6 santīmus par piena litru, bet mums šī cena nebija zemāka par 19 santīmiem. Taču, lai attīstītos un varētu dzīvot labāk, piena iepirkuma cenai būtu jābūt vismaz 25 santīmiem par litru.” Taču būtiskākais bija jautājums par platībmaksājumiem.

Elizabete Jegle, EP Lauku attīstības komitejas locekle: “Ir būtiski saprast, ko Latvijā domā par platībmaksājumiem – vai būs labāk, ja tos izlīdzinās vienādus visiem?”

Iespējams, J. Knopes atbilde viesus izbrīnīja: “Protams, saimniecības attīstībai esam izmantojuši un izmantojam dažādu ES sniegto finansiālo atbalstu – kā fermas būvniecībai un iekārtu iegādei, tā platībmaksājumus un to, kas pienākas par pienu. Lai gan mēs Eiropā saņemam vismazāko atbalstu, par to tomēr jābūt priecīgam, jo citādi nenotiktu vispār nekas. Man gan šķiet, ka veselīgi būtu, ja šāda atbalsta nebūtu vispār, jo tad katrs nopelnītu tik, cik spētu, un būtu godīga konkurence. Taču – ja šāda atbalsta nebūs vispār, būs daudz dārgāks galaprodukts, ko cilvēki vairs nevarēs nopirkt.”

Tuvāk govīm

Smaidi un daudz jestrākas sarunas raisījās jau govju kūtī un slaukšanas zālē. Švarcvaldes iedzimtā Elizabete Jegle atsvaidzināja savu zemniekošanas pieredzi, pētot, kā veidoti govju tesmeņi un norit slaukšanas process. Savukārt A. Dess, aplūkodams ragulopus, saimniecei neko konkrētu par to, kā jaunajā plānošanas periodā varētu mainīties šobrīd Latvijai ļoti neizdevīgie platībmaksājumi, gan neteica.

Tomēr politika te nebija galvenā. Lielāko ievērību izpelnījās govis un teles, ar kurām EP deputāti fotografējās, centās parunāties un pielabināties. Tādā atraisītā atmosfērā viesi noskaidroja arī, kāds tad ir šeit iegūtā piena tālākais ceļš. “Ik dienu savācam 150 tonnas piena, no kurām 80% nonāk kooperatīvam piederošajā Jaunpils pienotavā, pārtopot par sieru un biezpienu, ko galvenokārt eksportē uz Krieviju,” atklāj J. Knope. “Atlikušo piena daļu pārdodam Rokišķu piena pārstrādes uzņēmumam,” piebilst saimniece.

“Rudeņos” pašlaik ir 170 slaucamas govis un 280 teles. Govju skaitu plānots palielināt līdz 600. Saimniecībai pašai pieder 300 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, vēl 260 ha tiek nomāti. Šajās platībās audzē rapsi, kviešus un miežus lopbarībai.

Video pieejams šeit.

Autors: Ilze Rūtenberga – Bērziņa.

“Vai jūs šādas rotas lietojat arī tagad? Kur tādas iespējams iegādāties?” Šādi un līdzīgi jautājumi šonedēļ skanēja Briselē, kur Eiropas Parlamentā atklāja Latvijas seno rotu izstādi.

Lai gan izstādē senās rotas aplūkojamas vien fotoattēlos, interese bijusi neviltota. Vairāki ārzemju viesi sajūsmināti secinājuši, ka puišiem no Latvijas rokas rotā Nameja gredzeni, kādi redzami fotogrāfijās. Šis fakts pat izraisījis diskusiju par seno rotu nozīmi mūsdienu Latvijas kultūrā.

Izstādē aplūkojamās rotas ir Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas kolekcijas izcilākie paraugi. Ar senajām rotām, kuras parlamenta ēkā būs aplūkojamas veselus četrus gadus, viesus iepazīstināja arī Latvijas eiroparlamentārieši Sandra Kalniete un Krišjānis Kariņš. Abi deputāti uzskata, ka šī fotoizstāde par Nacionālā vēstures muzeja kolekcijām varētu ieinteresēt tos vēsturniekus, kuri pēta Baltijas reģionu un Eiropas vēsturi. Sandra Kalniete uzskata, ka Latvijai ir bagāta un sarežģīta vēsture, kas nav bijusi izolēta no notikumiem un procesiem Eiropā un pasaulē, jo Latvija atrodas nozīmīgu tranzīta maršrutu krustcelēs.

“Arheoloģiskie atradumi bija un joprojām ir nozīmīgākā un interesantākā Latvijas tūkstošiem gadu ilgās vēstures liecība,” uzskata

S. Kalniete.

Savukārt Krišjānis Kariņš norāda, ka starptautiskajai sabiedrībai joprojām nepietiek informācijas par Latvijas vēsturi, tāpēc jārīko dažādi pasākumi, lai popularizētu valsts vārdu pasaulē, tostarp Eiropas Parlamentā.

39 Eiropas Parlamenta (EP) deputāti maija sākumā izveidoja Eiropas vēstures izlīguma grupu, kuras mērķis robežojas ar neiespējamo – pretrunīgo 20. gadsimta vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Grupu izveidojusi un to vadīs no Latvijas ievēlētā eiroparlamentāriete SANDRA KALNIETE.

Kas pamudinājis Eiropas Parlamenta deputātus, izveidojot vēstures izlīguma grupu, pievērsties neizskaidrotiem un lielākoties arī neērtiem vēstures jautājumiem?

Jāprecizē, ka tā nav Eiropas Parlamenta institucionāli ar kādu lēmumu izveidota struktūra. Katram deputātam ir iespēja nodarboties ar domubiedru meklēšanu. Šī grupa ir mana personiskā iniciatīva. Es uzrunāju Tunni Kelamu no Igaunijas, Vītautu Landsberģi no Lietuvas un nolēmām šādu grupu izveidot. Lielāko organizatoriskā darba daļu paveica tieši mans birojs.

Ja šādu grupu veido, ir svarīgi, lai tajā būtu deputāti ne tikai no tās politiskās grupas, kurai piederu es, bet arī no citām. Tas nebija viegli, sevišķi – atrast domubiedrus no sociālistu grupas. Vēstures izlīguma grupai ir jābūt pietiekami reprezentatīvai – ar pārstāvjiem no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Es personīgi uzrunāju šos cilvēkus, un rezultāti ir labi: grupā patlaban ir 39 deputāti, un pirms nākamās sanāksmes izsūtīšu atkārtotu aicinājumu vēl citiem deputātiem, kas, cerams, mums pievienosies.

Kā saistībā ar grupas mērķu sasniegšanu vērtējat tās neformālo statusu, ko varētu arī uzlūkot kā ietekmes trūkumu?

Ietekme nerodas no institucionālā statusa, bet gan no darbības aktivitātes. Es nešaubos, ka, aktīvi darbojoties, mēs spēsim būtiski veicināt Eiropas sadalītās vēstures saliedēšanu.

Grupas nosaukums ir vēstures izlīguma grupa. Vai tas tomēr neliecina par politisku kompromisu meklēšanu uz vēsturiskās patiesības rēķina?

Nē. Lai varētu izlīgt, vispirms ir jāzina fakti. Grupas mērķis ir palīdzēt vēstures patiesības izzināšanā, deideoloģizēt vēsturi. Mēs esam politiķi, nevis vēsturnieki. Mums jāparāda, ka mums ir politiska griba noskaidrot vēsturisko patiesību, saprast un vērtēt, kāda pēc šiem piecdesmit Dzelzs priekškara atšķirtības gadiem ir patiesā Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsture.

Krievijas pārmetumi un apvainojumi par vēstures pārrakstīšanu ir nepamatoti. Faktiski tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots. Notikumi aiz tā bija viena lieta, bet to cenzēts un ideoloģizēts pārstāsts – cita lieta. Divdesmit gadi kopš Dzelzs priekškara sabrukšanas it kā ir pietiekams laiks patiesības izzināšanai, taču Baltijas valstis, pirms kļuva NATO un ES dalībvalstis, pragmatisku apsvērumu dēļ augstākajos politiskajos līmeņos vēsturiskā taisnīguma jautājumus tikpat kā neaplūkoja. Galvenais bija – ne ar ko nesarežģīt mūsu iestāšanos šajās organizācijās.

Es kā diplomāte un vēlāk kā ārlietu ministre laikā pirms iestāšanās apzinājos, ka visam ir savs laiks. Ir mērķi un ir taktika, kā tos sasniegt. Tolaik starptautiskā sabiedrība mūs nemaz tik ļoti neatbalstīja ceļā uz NATO un ES, un mēs negribējām sūtīt vēl kādu vēsti, ka pēc iestāšanās varam radīt sarežģījumus.

Grupas mērķis ir dažādu vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Vai tas maz ir iespējams? Eiropā pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras: Rietumos vēsturiskajās atmiņās dominē nacistu okupācija un holokausts, Krievijā – Staļina atbrīvotāju kults, bet austrumeiropieši šos notikumus uzlūko caur divu ļaunumu – komunisma un nacisma – paradigmu.

Ļoti precīzi raksturota aina. Tā pašlaik mainās. Kad biju nosaukta par Latvijas kandidāti Eiropas Komisijā, mani uzaicināja atklāt ļoti reprezentatīvu grāmatu izstādi Leipcigā. Atklāšanas runā atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā. Jau dažus gadus pirms tam vairāki Rietumu vēsturnieki bija mēģinājuši pateikt ko līdzīgu, bet viņus sabiedrība apklusināja. Šī runa 2004. gadā, bet jo īpaši Latvijas Valsts prezidentes deklarācija 2005. gadā saistībā ar Uzvaras svētku svinībām Maskavā bija pavērsiena punkts.

Valsts prezidente tolaik saņēma daudz atbildes vēstuļu no citu valstu vadītājiem ar komentāriem par okupāciju, par atbildību, par staļinisma noziegumiem. Savukārt Krievija Baltijas valstis apvainoja vēstures pārrakstīšanā.

Ja šodien to salīdzinām ar neseno Krievijas prezidenta interviju laikrakstā “Izvestija” – Baltijas valstis arī tur nav saudzētas, pieminēta pat fašisma atdzimšana. Tomēr viņš ir pateicis, ka cena, ko Krievijas tauta samaksājusi par uzvaru karā, ir bijusi pārāk augsta Staļina noziegumu dēļ. Tā ir būtiska lieta. Medvedeva nosodījums staļinisma noziegumiem pret savu tautu un Eiropas tautām paver iespēju tālākām pozitīvām pārmaiņām Krievijas attiecībās ar Austrumeiropas valstīm un, cerams, veicinās pagātnes godīgu pārvērtēšanu pašā Krievijā.

Drīz pēc tam pasauli satricināja Katiņas otrā traģēdija, kam sekoja A.Vajdas filmas “Katiņa” trīsreizēja demonstrēšana Krievijas televīzijā. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Vēl 2005. gadā prezidents Putins teica, ka PSRS sabrukšana bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tādu būtisku parādību kā padomju totalitārā komunisma vērtēšanā ir vairākas dimensijas: vēsturiskā, faktoloģiskā, politiskā un tiesiskā. Politiskajā EP spēlē lielu lomu. Kad Austrumeiropas un Baltijas valstu deputāti, pirmoreiz ievēlēti, mēģināja šo jautājumu virzīt, viņiem bija grūti saņemt atbalstu. Tomēr ar laiku viņiem un Austrumeiropas valstu viedokļu līderiem attieksmē izdevās panākt pārmaiņas.

2009. gada 2. aprīlī EP pieņēma ļoti būtisku rezolūciju “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, par kuru nobalsoja visi, izņemot 43 deputātus, arī tie, kuri agrāk bija noskaņoti citādi. Tas ir politisks dokuments, kam sekoja gan EDSO dokumenti, kas vērtēja staļinisko režīmu, gan līdzīgi Eiropas Padomes dokumenti. Tas ir noticis lēni, bet tomēr noticis.

Par regulāru notikumu ir kļuvušas sabiedriskās noklausīšanās, angliski – public hearing. Šīs lielās publiskās sanākšanas, ko vispirms rīkoja Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments, ir izraisījušas lielu rezonansi. Runājot par starptautiski tiesisko vērtējumi, jāmin divi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi saistībā ar Latviju. Pirmais – “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, kurā konstatēts Latvijas okupācijas fakts no starptautiskā tiesību viedokļa. Otrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “Vasilijs Kononovs pret Latviju”. Tā ir pirmā reize, kad kāds no Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, šajā gadījumā Padomju Savienības karavīrs, atzīts par vainīgu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Tā ir revolūcija!

Ir pazīmes, ka nepatīkami vēstures jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Piemēram, vai Drēzdenes bombardēšana arī nav uzskatāma par noziegumu pret civiliedzīvotājiem? Kā patiesībā vērtēt un novērtēt Minhenes vienošanos u.tml.? Vai esat tam gatavi?

Ja šie jautājumi aktualizēsies, domāsim, ko darīt. Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.

Mūsu tuvākie plāni ir šādi. 2007. gadā Eiropas Tieslietu un iekšlietu padomē pieņēma pamatlēmumu par noteiktu rasisma un ksenofobijas formu un izpausmju apkarošanu, kas aizliedz nacisma izdarīto noziegumu attaisnošanu, noliegšanu vai to rupju banalizēšanu. Baltijas valstis, Polija un Ungārija gribēja iekļaut līdzīgus formulējumus par staļinismu, bet to noraidīja. Taču Padome uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt ziņojumu, vai Eiropas likumdošanā ir nepieciešams ieļaut šādas normas un kādā formā to darīt. Šā gada beigās EK šis ziņojums jāiesniedz Padomei.

EK bija pasūtījusi kādai Spānijas universitātei pētījumu par to, kāda prakse attiecībā uz totalitāro režīmu nosodīšanu ir visās 27 ES dalībvalstīs. Pamatojoties uz šo pētījumu, EK izstrādās savus ieteikumus. EP būtu jāpauž sava pozīcija šajā jautājumā, un tas ir mūsu grupas pirmais lielais uzdevums. EP deputātiem būtu jāstrādā ar savām valdībām, ar ministriem, kas izskatīs šo ziņojumu.

Nākamgad, kad ES prezidentūra iekrīt divām Austrumeiropas valstīm – Polijai un Ungārijai – un, kas sakrīt ar PSRS sabrukuma divdesmitgadi, vēstures grupai ir jāizmanto šīs prezidentūras, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību Dzelzs priekškara patiesajai vēsturei. Paralēli rit darbs pie “Eiropas Vēstures mājas”, kurā būs Eiropas vēstures ekspozīcija. Mūsu grupa vēlas piedalīties “Eiropas Vēstures mājas” veidošanā ar priekšlikumiem. Žēl, ka “mājas” zinātniskajā padomē nav iesaistīts neviens vēsturnieks no Baltijas valstīm, ka Latvijas vēsturnieki ir maz pazīstami starptautiski.

Pašlaik visā Austrumeiropā valstis pētī savu vēsturi vertikāli – kas konkrēti katrā valstī noticis. Tomēr pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei. Ideāli būtu izveidot zinātniski pētniecisku institūtu, kas pētītu to kopīgo, kas raksturīgs totalitārajam komunismam aiz Dzelzs priekškara nošķirtajās valstīs. Piemēram, tādu institūtu varētu izveidot pie “Vēstures mājas”. Šodien eiropiešu apziņā komunisms ir kaut kas neskaidrs, ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par lielajiem noziegumiem un represēto miljoniem. Gribētos drīzumā veicināt vienu EP ziņojumu par to, kā un ko ES dalībvalstīs skolēniem māca par totalitāro komunismu, Staļina diktatūru un Dzelzs priekškaru.

EP vēstures jautājumi vēl arvien ir politizēti. Jāņem vērā to, kāds ir politiskais fons – vairākās Eiropas valstīs ir sociālistu valdības. Ir arī labējās valdības, kuru sastāvā ir sociālisti.

Sociālistiem, šķiet, vajadzētu būt ieinteresētiem vēsturisko faktu noskaidrošanā, jo padomju sociālismu var uzlūkot kā idejas diskreditētāju vismaz visā Austrumeiropā…

Sociālistiem ir visai raibs sastāvs – bijušie trockisti, maoisti, sindikālisti, komunisti utt. Bez tam aktualizējas jautājums par šīs kustības pagātni. Sociālisti nav ieinteresēti revidēt savu ideoloģiju.

Eiropas politiskajās aprindās vispār nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus.

Tas pamatā ir saistīts ar Krieviju, kura padomju pagātnes notikumu necilāšanu izvirzījusi kā sadarbības nosacījumu. Tāpēc arī daļa labēji orientēto politiķu šos jautājumus necilā. Ir svarīgi, lai šīs un citas neērtās vēstures tēmas būtu iekļautas izglītības sistēmā visā Eiropā. Piemēram, Zviedrijā moderātu valdīšanas laikā izdevās to panākt, tiesa, ar milzīgu sabiedrības pretestību, kas uzskatīja, ka nedrīkst uztiept, kas ir jāmāca un kas nav. Un interesanti, ka tajā pašā laikā uzskata: par nacismu ir jāmāca, bet par totalitāro komunismu – ne.

Pirms 9. maija svinībām Krievijas prezidents nosodīja padomju totalitārismu un staļinismu. Polijai tika atdoti Katiņas slaktiņa lietas dokumenti. Tai pašā laikā sekoja asa Krievijas reakcija uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Krievijas nostāju pret vēstures jautājumiem? Vai prezidenta solis pirms svētkiem bija tikai īslaicīgs žests vai varbūt pragmatisks solis ilgākā perspektīvā?

Domāju, ka tie bija īslaicīgi un pragmatiski žesti. Tomēr pateiktu vārdu neatsauksi. Dažas dienas pēc svinībām nāca klajā informācija par jauno Krievijas ārpolitisko stratēģiju, un tā attiecībā uz Baltijas valstīm ir izmantot visas iespējas – ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas – savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Arī labi organizētā histērija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā rāda, ka pārmaiņas nebūs vieglas un ātras.

Kā no Baltijas pozīcijām vērtējat faktu, ka jaunajā NATO stratēģijā, vienlaikus paredzot aizsardzības plānu izstrādi Baltijas valstīm, iecerēta partnerības padziļināšana ar Krieviju?

ASV ir skaidri pateikušas, ka mēs esam viņu stratēģiskie partneri, NATO līguma 5. pants darbojas, un ikvienas dalībvalsts ticama aizsardzības spēja ir visas NATO uzticamības garantijas. Ir svarīgi, lai visos formātos, kuros notiek ASV dialogs ar Krieviju, citu NATO dalībvalstu dialogs ar Krieviju, Baltijas valstīm būtu iespēja piedalīties un arī teikt savu vārdu.

Jo vairāk Krievija tiek integrēta starptautiskajās struktūrās, jo labāk. Krievijas tradicionālā pozīcija līdz šim ir bāzējusies uz pašizolēšanos. Savukārt Eiropā ir izkopta sadarbības kultūra. Ar Krieviju dialogs jāveido, bet ir jāformulē arī principi.

Pašlaik tiek veidots Eiropas ārējās darbības dienests. Kādas tajā varētu būt Baltijas valstu intereses un iespējas?

Esam ieinteresēti, lai mūsu ārlietu dienesta profesionāļi tiktu tur iekļauti. Vajag pašiem aktīvi pretendēt uz to.

Kādas ir Latvijas galvenās intereses, kuras es, sadarbībā ar kolēģiem no valstīm ar līdzīgām interesēm, aizstāvu diskusijās  parlamentā?-  padarīt Kopējo lauksaimniecības politiku taisnīgāku

* mēs aicinām nākotnē KLP  maksājumus sadalīt vienlīdzīgāk dalībvalstu  un uzstājam, ka tiem jābūt taisnīgiem gan jauno, gan veco dalībvalstu lauksaimniekiem 

* mēs uzsveram, ka jaunās dalībvalstis, pievienojoties Eiropas Savienībai, pamatoti sagaidīja un prasīja, lai ar laiku KLP atbalsts tajās sasniegs vienādu līmeni ar vecajām dalībvalstīm; 

 * mēs uzsveram, ka taisnīgas sadales sistēmas definēšanai jāatrod objektīvi kritēriji; protams, dažādi deputāti no dažādām valstīm  ar  jēdzienu “objektīvs” saprot atšķirīgas lietas; mēs uzskatām, ka   jāņem vērā ir objektīvi lauksaimniecības politikas mērķi, nepieciešamība nodrošināt godīgu konkurenci iekšējā tirgū, kā arī  kopējais ES politikas mērķis izlīdzināt ekonomiskās attīstības atšķirību dalībvalstu starpā

 * mēs uzsveram , ka pēc iespējas ātrāk ir jāpāriet no vēsturiskās atsauksmēs pamatotas maksājumu apjoma noteikšanas shēmām uz tiešā atbalsta maksājumu piesaistīšanai platībai; ņemot vērā maksājumu milzīgo apjomu vecajas dalībvalstīs un šī jautājuma politiskajam jūtīgumam, idejai par ātru pareju uz vienādiem vai līdzvērtīgiem maksājumiem par hektāru ir daudz oponentu; viens no kompromisa priekšlikumiem ir noteikt pārejas periodu dažu gadu garumā pēc 2013. gada, tomēr pat šim priekšlikumam pagaidām nav vairākuma atbalsta, jo daudzi deputāti būtībā cenšas saviem zemniekiem- vēlētājiem, saglabāt līdzšinējo atbalsta līmeni pēc iespējas ilgāk

 - pienācīgi finansēt Kopējo lauksaimniecības politiku no ES kopējā budžeta

 *  daudzas Eiropas Savienības valstīs ir budžeta krīze un  ES plāno īstenot arī daudzas jaunas politikas (piemērām, klimata pārmaiņu jomā), tāpēc ir ļoti iespējams, ka dalībvalstis  samazinās ES finansējumu un tas tieši skars arī  Kopējā lauksaimniecības politika

 * nepieciešamība izlīdzināt atbalstu jauno un veco dalībvalstu lauksaimniekiem ir viens no argumentiem  KLP budžeta saglabāšanai vismaz 2013. gada līmenī

 - saglabāt KLP  kā  Savienības kopīgu politiku un nenodot tās finansēšanu dalībvalstu pārziņā, jo dažādo dalībvalstu dažādās budžeta iespējas radītu dažādas papildu līdzfinansēšanu , kas kaitētu taisnīgai konkurencei

 - skaidri noteikt Kopējā lauksaimniecības politikas mērķus un izvēlēties tiem atbilstošus atbalsta instrumentus (nevis otrādi – sadalīt maksājumus dalībvalstu starpā un tad pielāgot  politikas formulējumus)

* mēs uzsveram, ka vienam no KLP pamatmērķiem pēc 2013. gada jābūt ārējai konkurētspējai un vienādiem konkurences apstākļiem iekšējā tirgū