Ja, izmantojot H. Dž. Velsa iedomāto Laika mašīnu, mēs varētu atsaukt mūsdienās Konrādu Adenaueru, Robertu Šūmani vai Alčidi de Gasperi un pajautāt viņiem, kāds ir viņu viedoklis par Eiropu, mēs varam būt gandrīz droši, ka viņu atbildētu, ka nevienam no viņiem pat visskaistākajos sapņos nerādījās Eiropas Savienība tāda, kādā mēs dzīvojam. ES ir starpvalstu organizācija, kurai nav bijis ne precedenta vēsturē, ne ekvivalenta kaut kur pasaulē. Tikai līdz ar pieredzi mēs esam iepazinuši tās raksturu: tās spēku, vājumu, prasības, nerakstītus darbības noteikumus. Pēc relatīvi mierīga plūduma vairāku gadu garumā ap gadsimtu miju, satricinājumiem, kas plosās kopš 2008. gada, ir atklājēja nozīme, un tā pašlaik ir jāizmanto.

ES pamatideja ir atziņā, ka jebkāda izaicinājuma priekšā 27 atsevišķas darbības nav tik efektīvas, kā kopēja atbilde, ko sniedz visas pirmās pasaules ekonomiskās lielvaras dalībvalstis: vai tā ir finanšu krīze, demogrāfiskā lejupslīde, migrācijas spiediens, klimata pārmaiņas vai arī topošo ekonomisko lielvaru neierobežota konkurence.

Šādas attiecības starp dalībvalstīm prasa savstarpēju solidaritāti un atbildību, kas atbilstu šādas kopienas būtībai. Un tieši te ir vārīgā vieta.

ES līgumos vārds “solidaritāte” ir minēts vairāk nekā divdesmit reizes. 40% no Kopienas budžeta ir paredzēti nabadzīgāko reģionu modernizēšanai. Citi kopienas fondi regulāri tiek mobilizēti Briselē, lai sniegtu palīdzību dabas katastrofu vai uzņēmumu pārvietošanas upuriem. Finanšu krīzes apstākļos šī solidaritāte sekmē kopēja palīdzības mehānisma izveidi valstīm ar pārmērīgām parādsaistībām; savukārt Centrālā banka interpretēja Līguma “Bībeli” atbilstoši solidaritātes garam, nevis saskaņā ar stingras disciplīnas prasībām.

Un tomēr, finanšu uzņēmumus ir grūti pārliecināt par šo solidaritāti un atbildību. Maksātājvalstu iedzīvotāji negrib par to ne dzirdēt, kas izraisa skaļu sašutumu  maksājumu saņēmēju valstu iedzīvotāju vidū. Turklāt solidaritātes pamatā nav nekāda automātiska mehānisma. Ģimenē, pašvaldībā, valstī solidaritāte un atbildība tiek mērīta un izpaužas gluži vienkārši ar kopēju budžetu: katrā no mūsu valstīm tā ir vērā ņemama, jo no katriem nopelnītajiem 100 eiro caurmērā vairāk nekā 40 tiek pārdalīti dažādos nodokļos, kas tiek maksāti kopienai. Eiropas budžets aprobežojas ar 1% no dalībvalsts IKP — tas ir četrdesmit reizes mazāk nekā dalībvalstu budžeti. Un šo summu vēl kritizē “bagāto” valstu grupa, kas līdz 2020. gadam vēlas to samazināt!

Šajos apstākļos ES iedzīvotāju solidaritāte un valstu atbildība pārsvarā ir atkarīga no dalībvalstu nevis no ES lēmumiem. Šie lēmumi, kas tiek pieņemti pastāvīga krīzes spiediena ietekmē, ir kļuvuši par iemeslu nebeidzamām, neskaidrām starpvaldību sarunām, kuras nepakļaujas īstai parlamentārai un demokrātiskai kontrolei un kurās visu laiku tiek izdarīti nepietiekami un pārāk novēloti secinājumi, kas izraisa pastāvīgas šaubas tirgos un sabiedriskās domas neizpratni. Valdības ne vien ir spiestas vienbalsīgi pieņemt jebkuru principiālu lēmumu, bet katrai dalībvalstij ir tiesības arī lemt par savu atbalstu katram pat visniecīgākajam kompensācijas pasākumam. Tā rezultātā ES stāvoklis šajā satricinājumu periodā ir atkarīgs no vissliktāk pārvaldītas valsts, no tās spējas pārvarēt savas grūtības, faktiski – no “visneeiropeiskākās” valdības žēlastības. Visi nosacījumi ir izpildīti, lai neveiksmes turpinātos.

Tāpēc saskaņā ar EK priekšsēdētāja Barroso idejām, kuras viņš izklāstīja debatēs par situāciju ES, mēs, visi Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas deputāti, domājam, ka ir pienācis laiks sākt sarunas par Eiropas Atbildības un solidaritātes paktu.

Tai jābūt visaptverošai, svinīgai politiskai vienošanās, kas vienlaikus attiecas gan uz krīžu pārvarēšanu, gan uz kopīgu Eiropas sagatavošanu, lai atjaunotu tās stipru izaugsmi un konkurētspēju. Šīs vienošanās pamatā jābūt divām sadaļām.

- Pirmā sadaļa. Apvienoties, lai glābtu tagadni. Jāpabeidz veidot rīcībspējīgs finanšu instruments. Tas ir solis, kas drosmīgi, bet haotiski tika sperts euro zonā. Lai to veiksmīgi īstenotu, ir vajadzīgas divas papildu saistības, kuras izsaka devīze “viens par visiem, visi par vienu”.

Jāsāk ar saistībām attiecībā uz atbildību. Katras dalībvalsts saistībām darīt visu, lai nekad nebūtu vajadzības pēc citu palīdzības. Protams, ES līgumos tas jau ir noteikts, tomēr mēs redzējām, cik viegli bija šos līgumus apiet. Vienīgais veids, kā panākt, lai atbildība kļūtu absolūti saistoša, ir to nostiprināt katras dalībvalsts konstitūcijā. Tā atslēga visam pārējam: bez šī līmeņa garantijas labi pārvaldītas valstis ar pilnām tiesībām atteiksies sniegt palīdzību “sliktajiem skolniekiem”. To nozīmē “viens par visiem”.

Kad tas ir panākts, var sākt īstenot “visi par vienu” principu, proti, saistības attiecībā uz savstarpējo palīdzību. Ja, neraugoties uz centieniem, kāda valsts, neatkarīgi no tās gribas, ir upuris finanšu, ekonomiskiem, politiskiem vai klimatiskiems apstākļiem, tad šī valsts var rēķināties ar pārējo valstu atbalstu. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi sava veida aizdevumu kopfondi, un tātad visu dalībvalstu aizņēmuma spējas, lai varētu steigties palīgā dažām valstīm. Nav nozīmes nosaukumam (fondi, mehānisms, Parādu aģentūra u.tml.), tehniskajām procedūrām (aizdevums, valsts vai bankas parāda pirkšana, ECB piešķirtās aizdevumu garantijas u.c.) vai statusam (Kopienas, Eiropas, starpvaldību). Svarīgi ir tas, ka tiklīdz sistēma ir izstrādāta un apstiprināta, tās pārvaldībai jābūt tikpat elastīgai un reāģētspējīgai kā finanšu tirgiem un nav jābūt pastāvīgi pakļautai tās dibinātāju pārstāvju mainīgajiem garastāvokļiem.

- Otrā sadaļa. Apvienoties, lai veidotu nākotni. Tā attiecas uz budžetu. Arī šī sadaļa sastāv no diviem papildu elementiem.

ES budžeta reforma. Budžets ir Eiropas solidaritātes sirds. Taču šis budžets jūtas slikti: pašlaik tā finansējuma pamatā ir iemaksas no valstu budžetiem, kuras ir izputinājusi krīze, bet budžeta izdevumos ir nepietiekami ņemti vērā ES jaunie mērķi XXI gs. Komisija nupat izstrādāja priekšlikumus laika periodam no 2014. līdz 2020. gadam. Un tieši 2014. gadā, ja dalībvalstis būs sekmīgi izpildījušas budžeta disciplīnas saistības, tās būs izkļuvušas no sarkanās deficīta zonas — izaugsme varēs atsākties. Eiropas līdzekļu sadalījumam tā ir jāveicina. Izdevumu finansējuma pamatā turpmāk atkal ir jābalstās uz īstiem pašu resursiem, tādējādi atvieglojot valstu budžetus.

Valstu budžetu saskaņošana. Tā ir atbildības visaugstākā pakāpe. Apstākļos, kad ar valsts finansējumu nevar rēķināties, kļūst absolūti nepieciešams apvienot finanšu līdzekļus, lai finansētu nākotnes ieguldījumus saistībā ar inovācijuām, apmācību, transporta un elektrosakaru līdzekļu infrastruktūrām, jaunajiem energoresursiem, proti, visiem tiem projektiem, kurus Eiropadome īpaši paredzēja un nolēma īstenot no 2010. gada jūlija stratēģijā “Eiropa 2020”, bet kuri drīz vien tika aizmirsti visās galvaspilsētās.

Līdz šim tā saucamajai “Eiropas pusgada” procedūrai bija tikai disciplinārs mērķis — pārbaudīt, ka katrs atbilstoši samazina savu deficītu. Pievienosim tai konstruktīvu dimensiju! Atvērsim viens otram savus budžetus! Tad ministri atklās gan necerētas ietaupījumu āderes, kas rodas, apvienojot dažus izdevumus, gan lielākas efektivitātes iespēju, kas rodas sasummējiot citus izdevumus un tiem ļaujot sasniegt kritisko masu. Vai mūsu divdesmit septiņām valstīm ir vajadzīgs tāds kopējs diplomātu skaits, kas uz pusi pārsniedz Valsts departamenta darbinieku skaitu, tagad, kad ir izveidots ES diplomātiskais dienests Briselē? Kādēļ ir jāuztur 1,8 miljoni karavīru ar 27 pavēlniecībām un 27 dažādām uniformām un kādēļ turpmāk Eiropā neizmantot vienu armiju? Kā sasniegt kritisko masu zinātniskajā pētniecībā, saglabājot 27 dalījumus starp mūsu pētniekiem un pētniecības budžetiem?

Lai sasniegtu nepieciešamo ietekmi, šajā paktā būtu jāiesaistās ne vien dalībvalstu vadītājiem, bet arī pašām tautām. Tas nozīmē, ka tā izstrādei nav jāaprobežojas tikai ar Briseles iestādēm — arī valstu parlamentiem jāsniedz svarīgs ieguldījums tajā. Ja konsenss tiks panākts, būtu jāparedz iespējami svinīga pakta pieņemšanas procedūra. Piemēram, balsojums vienā un tajā pašā dienā gan Eiropas Parlamentā, gan visos dalībvalstu parlamentos.Tas būtu milzīgs uzticības balsojums par Eiropas nākotni, kuras pamatā ir pamatīga atbildība un taisnīga solidaritāte starp nenovēršami dažādām dalībvalstīm ar nenovēršami kopēju likteni.

Jean-Luc Dehaene

Bijušais Beļģijas premjerministrs

Hans-Gert Poettering

Bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs

Carlo Casini

Konstitucionālo lietu komisijas priekšsēdētājs

Danuta Hubner

Bijusī Polijas Eiropas lietu ministre

Reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja

Sandra Kalniete

Bijusī Latvijas ārlietu ministre

Alain Lamassoure

Bijušais Francijas Eiropas lietu ministrs

Budžeta komisijas priekšsēdētājs

Iñigo Méndez de Vigo

Eiropas koledžas prezidents

Šodien Eiropas Parlamentā (EP) tika pieņemts ziņojums par Eiropas Savienības (EP) un Latīņamerikas tirdzniecības saitēm.  Sandra Kalniete (“Vienotība”) kopā ar citiem Eiropas Tautas partijas (ETP) grupas deputātiem iesniedza taja grozījumu,  kas pieprasa atļaut ES importēt tikai tādas lauksaimniecības preces, kuras ir ražotas ievērojot Eiropas patērētāju, dzīvnieku labklājības un vides aizsardzības normas.  Šī nostāja guva deptātu vairākuma atbalstu.“Mēs nevaram atļauties riskēt ar mūsu lauksaimniecības nākotni, atļaujot importēt lauksaimniecības produktus ar zemāku ražošanas standartu. Tādējādi tiktu izkropļota konkurence pārtikas preču tirgū, jo zemāku kvalitātes standartu pārtika ir daudz lētāka. Tas nodarītu ievērojamus zaudējumus Eiropas un Latvijas lauksaimniecības nozarei,” uzskata S. Kalniete.

Latvijas deputāte uzskata, ka ir aktīvi jāatbalsta brīvā tirgus principi lauksaimniecībā, tomēr ir nepieciešami vienādi noteikumi gan ražotājiem dalībvalstīs, gan ražotajiem citās valstīs, kuri vēlas savu preci eksportēt uz ES.

“Es atbalstu kvalitatīvu Latīņamerikas lauksaimniecības produktu importēšanu, jo no tā lielākie ieguvēji būs arī Latvijas iedzīvotāji, kuriem būs lielāka iespēja izvelēties kvalitatīvas preces un iegādāties tās par zemāku cenu, kura veidosies taisnīgas konkurences apstākļos,” saka S. Kalniete.

ES sarunas ar Mercosur grupā ietilpstošajām valstīm (Brazīlija, Argentīna, Urugvaja un Paragvaja) par tirdzniecības līgumu ir izsaukušas plašus protestus no Eiropas lauksaimnieku puses, kuri uzskata, ka šāds līgums būtu neizdevīgs visai Eiropas lauksaimniecības nozarei. Pašlaik tiek plānots, ka sarunas pie jaunā līguma beigsies līdz 2011. gada vidum.

Nākošajā nedēļā EP Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā, kurā darbojas Sandra Kalniete, apspriedīs  politkas ziņojuma projektu  par Eiropas lauksaimniecības un starptautiskās tirdzniecības politikas saikni.

Šodien Eiropas parlaments plenārsesijā apstiprināja grozījumus regulai par gāzes piegādes drošības pasākumiem Eiropā. Šīs Regulas projektu izstrādāja Eiropas Komisija enerģētikas komisāra Andra Piebalga vadībā. Tās mērķis ir novērst tādus gāzes piegādes apdraudējumus, kādus radīja Krievijas un Ukrainas gāzes krīze 2009. gada janvārī.

Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejas atzinumu par šo likumdošanu sagatavoja deputāte Sandra Kalniete (“Vienotība”). Komiteja apstiprināja viņas apkopotos un virzītos grozījumus regulas projektam.Sandra Kalniete: “Regula ir svarīga Eiropas kopīga atbilde uz krīzi 2009. gada janvārī, kad miljoniem cilvēku Eiropā cieta aukstumu, tika apturēta skolu un rūpnīcu darbība, jo Krievija uz divām nedēļām pārtrauca gāzes piegādi caur Ukrainu, bet Eiropas valstis nebija gatavas solidāri un organizēti rīkoties krīzes pārvarēšanai. Esmu gandarīta, ka dalībvalstis ir sapratušas, ka ir jāatsakās no sava nacionālā egoisma un jāveido kopīga un solidāra enerģētikas politika”

Svarīgākie Kalnietes ziņojumā ietvertie priekšlikumi nostiprināja konkrētas garantijas konkrētam aizsargāto patērētāju lokam visā Eiropā, rosināja piešķirt plašas pilnvaras Eiropas Komisijai rīcībai krīzes situācijas un nostiprināja valstu solidaritātes principu enerģētiskajā drošībā.

Kalniete: “Šis būs nozīmīgs solis kopīgas Eiropas enerģētikas politikas izveidošanā. Bez tās Eiropa nespēs līdzvērtīgi runāt ar enerģijas piegādātajiem un pietiekoši aizstāvēt visu savu pilsoņu intereses. Mums Latvijā ir īpaši svarīgs dalībvalstu solidaritātes princips. Regula palīdzēs pārvarēt Baltijas izolētību no ES kopējiem gāzes tīkliem, pastiprinās uzraudzību pār trešo valstu piegāžu drošību un dalībvalstu darījumiem ar ārējiem partneriem.”

Kalniete šodien uzstājās debatēs par Regulas projektu  Parlamenta plenārsesijā.  (Debašu video)

Es esmu gandarīta, ka Parlamenta rezolūcija atspoguļo to dalībvalstu bažas, kuras ir izolētas enerģētikas jomā, jo tās lielā mērā vai
pilnībā ir atkarīgas no trešo valstu gāzes importa un tām trūkst infrastruktūras savienojumu ar pārējām Eiropas Savienības
dalībvalstīm. Es ceru, ka šīs regulas pieņemšana un tālāka Eiropas kopīgās enerģētikas politikas attīstība ļaus  šīs bažas novērst.

Kā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas referente es gribu ar gandarījumu atzīmēt vairākas lietas, kurās Parlamenta komitejas ir uzlabojušas šo likumdošanas priekšlikumu:

1. precizēts un skaidri definēts “aizsargāto patērētāju” loks, kam ir garantēta gāzes piegāde ekstrēmos apstākļos.  Jaunā definīcija ļauj nepārprotami  noteikt nepieciešamo pasākumu apjomu un saglabā reģionālās un Eiropas solidaritātes principus;

2. ir nostiprināta, izvērsta un konkretizēta Eiropas solidaritātes principa darbība, uzsvaru liekot uz reģionālo sadarbību un Komisijas pilnvaru un atbildības palielināšanu;

3.piegādes traucējumu risināšanā par nepārprotami prioritāriem ir noteikti tirgus instrumenti, nevis ārpustirgus pasākumi, kuri jāizmanto vienīgi gadījumos, kad tirgus mehānismu iespējas nodrošināt piegādi aizsargātajiem patērētājiem ir izsmeltas.

Citus materiālus par Sandras Kalniets un Eiropas Parlamenta darbu enerģijas drošības jomā skatiet http://kalniete.lv/tag/energija/

Latvijai ir vajadzīga politiskās sistēmas reforma, kas veicinātu politisko spēku konsolidāciju un lielāku stabilitāti, šodien uzrunā Eiropas Tautas partijas deputātu sanāksmē Rīgā teica Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (“Vienotība”)

Kalniete ir pārliecināta, ka pēc Saeimas vēlēšanām “Vienotībai” no apvienības ir jāpārtop par vienotu politisko partiju, kas spēj piesaistīt tūkstošiem biedru.

Partiju konsolidācijai un valdību nestabilitātes mazināšanai Kalniete ierosina respektēt principu, ka pēc Saeimas vēlēšanām valdību jāveido Saeimas lielākās frakcijas virzītam premjera kandidātam.

Latvijas likumdošanā būtu jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru un valdību.

Kalniete arī atgādināja par savas partijas ierosinājumiem reformēt vēlēšanu sistēmu, pārejot uz lielāku vēlēšanu apgabalu skaitu Saeimas vēlēšanās, tiešām pilsētu mēru un tiešām Valsts prezidenta vēlēšanām.

Kalniete uzskata, ka oktobra vēlēšanas kļūst par referendumu Latvijas sadarbībai ar Eiropas institūcijām un Rietumu sabiedrotajiem ekonomiskās krīzes pārvarēšanā. “Latvijas vēlētāji, kas izšķirs, vai pēc vēlēšanām valsts turpinās īstenot patreizējās labēji centriskās valdības drosmīgo reformu politiku kopā ar Eiropu un SVF, vai arī cita valdība radikāli mainīs Latvijas stratēģisko izvēli, atsakoties no reformām un meklējot aizdevējus citur,” teica Kalniete.

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (VIENOTĪBA) kļuvusi par Eiropas nevalstiskās organizācijas „Dvēsele Eiropai” („A Soul for Europe”) padomes locekli un turpmāk kopā ar citiem padomes pārstāvjiem palīdzēs organizācijai veidot tiltu starp kultūras darbiniekiem un politiķiem. Organizācijas mērķis ir  veicināt sabiedrībā un politiķos izpratni par kultūras īpašo vietu Eiropas integrācijā. Padomes vadītājs ir Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Ježijs Buzeks. „Eiropas Savienība nav tikai institūcijas. Tas ir liels kultūras projekts, kura integrējošais un vienojošais spēks virza Eiropas attīstību. Pagaidām ne visi politiķi ir gatavi šo patiesību pieņemt, tāpēc ir svarīgi, lai to saprastu visdažādākajos lemšanas līmeņos kā Eiropas institūcijās, tā dalībvalstīs un to reģionos. Mums ir jāmācās pilnvērtīgāk izmantot mūsu kultūras vērtības Eiropas uzplaukumam, ” saka S. Kalniete.

Starp „Dvēsele Eiropai” padomes locekļiem ir bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Gerts – Poterings, EP Kultūras un izglītības komitejas vadītāja Dorisa Paka un EP Sociālistu grupas priekšsēdētājs Martins Šulcs.

„Dvēsele Eiropai”  ir nevalstiska organizācija, kuras mērķis ir izveidot starptautisku nevalstisku organizāciju un kultūras darbinieku tīklu, kas savā darbībā veicinās politiķu, kultūras cilvēku un uzņēmēju izpratni par kultūru kā Eiropas integrācijas virzošo spēku.  
Vairāk informācijas par organizāciju www.asoulforeurope.eu

Organizācijas, kuras Eiropā un Amerikā, apzina, dokumentē un izmeklē totalitārā komunisma noziegumus. Dokumentu un arhīvu materiālu resursi.

Global Museum on Communism (USA)  

http://www.globalmuseumoncommunism.org/  

The Institute for the Study of Totalitarian Regimes (Czech) 

http://www.ustrcr.cz/en  

Latvijas Okupācijas Muzejs (Latvia)  

http://www.occupationmuseum.lv/ 

The Institute for Information on the Crimes of Communism (Sweden)

 
http://www.upplysningomkommunismen.se/?page=english  

 The Foundation for the Investigation of Communist Crimes (Estonia)

http://www.communistcrimes.org/  

Council for the Protection of Struggle and Martyrdom Sites (Poland)

http://www.radaopwim.gov.pl/  

The Victims of Communism Memorial Foundation (USA)  

http://www.victimsofcommunism.org/  

House of Terror (Hungary)

http://www.terrorhaza.hu/  

Research Centre for East European Studies (German)  

http://www.forschungsstelle.uni-bremen.de/index.php?option=com_frontpage&Itemid=1  

Memorial Society (Russia)  

http://www.memo.ru/  

Tribute to Liberty (Canada)  

http://www.tributetoliberty.ca/  

The Institute for the Investigation of Communist Crimes and the Memory of the Romanian Exile (Romania) 

http://www.crimelecomunismului.ro/  un  http://www.iiccr.ro/en/  

Stalin-Era Research and Archives Project (Canada)  

http://www.utoronto.ca/ceres/serap/  

Information- and Documentation-Center for the research about totalitarian structures in East- and Southeast Europe (German)  

http://www.osteuropa-zentrum.de/  

Institute of National Remembrance (Poland)  

http://www.ipn.gov.pl/   

Office for the Documentation and Investigation of the Crimes of Communism (Czech) 

 
http://www.policie.cz/clanek/urad-dokumentace-a-vysetrovani-zlocinu-komunismu.aspx  

East Central European Centre (Columbia University): First Online Journal of East Central European Post War History and Politics (USA) 

http://www.columbia.edu/cu/ece/research/intermarium/index.html  

National Archives of Romania and Institute for the Investigation of Communist Crimes in Romania: Photo Gallery (Romania)  

http://fototeca.iiccr.ro/?lang=en  

The Genocide and Resistance Research Centre of Lithuania (Lithuania)  

http://www.genocid.lt/   

The National Council for the Study of the Securitate Archives (Romania) 

http://www.cnsas.ro/  

Czech Security Services Archive (Czech)  

http://www.abscr.cz/  

Красноярское общество “Мемориал” (Russia)  

http://www.memorial.krsk.ru/  

Hungarian Archives (Hungary)  

http://www.osaarchivum.org/  

Estonian International Commission for Investigation of Crimes against Humanity (Estonia)  

http://www.historycommission.ee/  

The Harvard Project on the Soviet Social System (USA) 

http://hcl.harvard.edu/collections/hpsss/index.html 

The Cold War Museum (USA)  

http://www.coldwar.org/index.html  

Museum of Soviet Occupation; Kiev (Ukrain)  

http://memorial.kiev.ua/expo/eng/second.html   

Мемориальный музей истории политических репрессий «Пермь-36» (Russia)  

http://www.perm36.ru/  

Revelations from the Russian Archives: US library of Congress (USA) 

http://www.loc.gov/exhibits/archives/   

Museum of Communism (Czech)  

http://www.muzeumkomunismu.cz/  

German Federal Commissioner for Records of the State Security Service of the former DDR, Germany (German)

www.bstu.de 

Nation’s Memory Institute  (Slovakia) 

www.upn.gov.sk 

The Committee on Disclosure of Documents and Announcing Affiliation of Bulgarian Citizens to the State Security and the Intelligence Services of the Bulgarian National Army, Bulgaria (Bulgaria) 

www.comdos.bg 

Historical Archives of the Hungarian State Security (Hungary) 

www.abtl.hu 

Foundation for the Study of the DDR dictatorship (Germany) 

www.stiftung-aufarbeitung.de 

Association of Former Political Prisoners in Romania (Romania) 

http://www.afdpr.ro/ 

European Institute of Cultural Routes (Luxemburg) 

 
http://www.culture-routes.lu/php/fo_index.php 

Revolution Memorial (Romania) 

http://www.memorialulrevolutiei.ro/ 

The International Commission for the Evaluation of the Crimes of the Nazi and Soviet Occupation Regimes in Lithuania (Lithuania) 

 
http://www.komisija.lt/lt/ 

Cold War Studies Center; LSE (UK) 

http://www2.lse.ac.uk/IDEAS/programmes/coldWarStudiesProgramme/Home.aspx 

Website on the history of the communist regime in Czechoslovakia (Czech) 

http://www.totalita.cz/ 

Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (Latvia)

http://www.sab.gov.lv/?page=28&lang=lv

Museum of Occupations; Tallinn (Estonia)

http://www.okupatsioon.ee/algus.html 

Noziegumi pret cilvēci (Latvia)

http://vip.latnet.lv/LPRA/ 

Museum of Soviet Occupation; Tbilisi (Georgia)

 http://archive.security.gov.ge/okupaciis.html

Forced Labor Camps on-line exhibition (Hungry)

http://www.osaarchivum.org/gulag/  

The Gulag Museum (USA)

http://gulaghistory.org 

Communism and Crimes against Humanity in the Baltic states: A Report to the Jarl Hjalmarson Foundation seminar (Estonia)

http://www.rel.ee/eng/communism_crimes.htm   

Overcoming Dictatorships – The Encounter of Poets, Artists and Writers (an EC sponsored project)

http://lehrstuhl-europastudien.eu/eu/default994e.html?la=2  

The Memorial of the Victims of Communism and of the Resistance (Romania)

http://www.memorialsighet.ro/  

The Estonian Institute of Historical Memory (Estonia)

http://www.mnemosyne.ee/ 

Victims of Communism: the virtual memorial for the victims of communism in Bulgaria (Bulgaria)

http://www.victimsofcommunism.bg/ 

Digital Library of Staliniana (USA)

http://images.library.pitt.edu/cgi-bin/i/image/image-idx?c=stalinka 

Memory: digital library of interviews, memoirs, oral history studies, books and images of Romania’s recent history (Romania)

http://www.memoria.ro/  

Communism in Romania (Romania)

http://www.comunismulinromania.ro/  

Libri prohibiti (Czech)

http://libpro.cts.cuni.cz/charta/index.htm 

The Soviet Invasionof Czechoslovakia: August 1968 (Czech) 

http://www.lib.umich.edu/soviet-invasion-czechoslovakia/ 

The Virtual Museum of the Gulag (Russia)

http://gulagmuseum.org/index_eng.htm 

Stalin’s Russia: A Study in Totalitarianism and Autocracy (USA) 

http://mars.vnet.wnec.edu/~grempel/courses/stalin/welcome.html 

Institute for the History of the 1956 Hungarian Revolution (Hungarian)

www.rev.hu 

History of Italians in Soviet Gulags (Itallian)

http://www.gulag-italia.it/gulag/gulaghome2.htm 

On Communism (Sweden)

http://www.omkommunismen.se/

Lithuania’s Special Archives (Lithuania)

http://www.archyvai.lt/archyvai/changeSite.do?siteId=4&pathId=34

Archive of the Republic of Slovenia (Slovenia)

http://arsq.gov.si/Query/detail.aspx?ID=27578

47 European Parliament members establish ‘Friends of Turkey’ group
Today’s Zaman,  2010. gada 19. marts

The Friends of Turkey informal parliamentary friendship group was established this week in the European Parliament and counts among its members 47 European MEPs hailing from parties as diverse as the Christian Democrats, the Socialists, the Liberals, the Greens, the European Conservatives and the Reformists.

Former Slovenian Prime Minister Social Democrat Alojz Peterle was chosen to lead the group, while Fatih Aydoğan, German Socialist İsmail Ertuğ’s assistant, was elected general secretary.

Elected unanimously, Friends of Turkey group chairman Peterle said the group, whose charter was signed by 47 deputies from various parties and 15 countries, will be very active in the European Parliament. He also said the group will launch initiatives to enhance Turkey-EU relations.

Among the group’s members are the spouse of Swedish Prime Minister Carl Bildt, Anna Corazza-Bildt; Sandra Kalniete (Latvia); Jaroslaw Leszek Walesa (Poland); Birgit Schnieber-Jastram (Germany); Georg Bach from Luxemburg’s Christian Democrats; İsmail Ertuğ, Knut Fleckenstein, Jutta Steinruck and Peter Simon (Germany); Emine Bozkurt (the Netherlands); Richard Howitt and Claude Moraes (UK); Tanja Fajon (Slovenia); Ioan Enciu and Victor Bostinaru (Romania); Boguslaw Liberadzki (Poland); Said El-Khadraoui (Belgium); Baris Zala (Slovakia); Evgeni Kirilov (Bulgaria); Raimon Obiols (Spain); and Kader Arif from the French Socialists.

Metin Kazak (Bulgaria); Jelko Kacin and Ivo Vajgl (Slovenia); Graham Watson, Andrew Duff, Sarah Ludford and Michael Cashman (UK); Marietje Schaake and Sophie in’t Veld (the Netherlands); Michael Theurer and Alexandra Thain (Germany); Liisa Jaakonsaari and Anneli Jaatteenmaki from the Finnish Liberals; EU-Turkey Joint Parliamentary Committee co-chairperson Hélène Flautre, Catherine Greze and Karima Delli (France); Fransizka Keller and Jan Philipp Albrecht (Germany); Raul Romeva i Rueda (Spain); Indrek Tarand (Estonia); Heidi Hautala (Finland); Judith Sargentini from the Dutch Greens and Sajjad Karim from the Dutch European Conservatives and Reformists are also among the members of the group.

http://www.todayszaman.com/tz-web/news-204782-100-47-european-parliament-members-establish-friends-of-turkey-group.html

Press Release: ‘Friends of Turkey’

Kalniete: Eiropa mūs apbrīno
Anita Daukšte, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2010. gada 1. aprīlis  

- TP pārmeta bezatbildīgumu, aizejot no valdības. Bet, vai jūsuprāt, nav arī pārāk vieglprātīgs situācijas vērtējums no Jaunā laika un Pilsoniskās savienības puses, atstājot valdību mazākumā tik sarežģītā priekšvēlēšanu laikā?

- Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā politiskā loģika. Lai ko arī vārdiski nedeklarētu Tautas partija, redzot, cik tai ir mazs vēlētāju atbalsts, tai bija jāsper kaut kāds solis, kas ļautu sevi konkrētāk iezīmēt politiskajā ainā. Neatkarīgi no tā, ko Valdis Dombrovskis būtu darījis, TP vienalga būtu rīkojusies tieši šādi – izvēlējusies ultimātu ceļu. TP jau arī ne tikai JL, bet arī citus koalīcijas partnerus nostādīja ļoti nevienlīdzīgā situācijā, prasot parakstīt ar viņiem īpašu vienošanos. TP taču nekas netraucēja strādāt koalīcijā – tā bija izvēlējusies iekšējās opozīcijas lomu un nodarbojās ar ekonomisko populismu, izvirzot savus priekšlikumus, kas bija pretrunā ar starptautiskiem aizdevējiem saskaņoto.  Neraugoties uz to, ka tieši TP pārstāvis, toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris  savulaik bija parakstījis saprašanās memorandu ar Starptautisko Valūtas fondu un  Eiropas Komisiju, kas ietvēra piekrišanu visām nākamajām starptautiskajām aizņēmuma fāzēm. Toreiz teikt jā un tagad atkal nē – tas neliecina par politiskās stabilitātes sajūtu pašā Tautas partijā. Tajā ir jūtama nervozitāte un plānu trūkums. 

- Jūsuprāt, mazākuma valdības situācija šobrīd ir optimāla? Valdošā koalīcija šobrīd ir spiesta runāt par atbalstu ar Aināru Šleseru, kurš vēl nesen tika pelts un lamāts.  

- Atbildība par situāciju, kādā šobrīd atrodas valdība, ir pilnībā jāuzņemas TP. Nekas tai netraucēja palikt. Tūlīt arī varēs redzēt, vai skaistie vārdi par atbalstu Dombrovska valdībai svarīgākajos ekonomiskajos jautājumos, ko tā teica, valdību pametot, piepildīsies. 

- Varbūt PS ir izdevīga situācija, ka valdība paliek mazākumā? Tādā veidā PS paplašinās pārstāvniecību valdībā, iegūs jaunus ministru amatus. Iespējams, jums sarunas ar LPP/LC šķiet nevajadzīgas.  

- Sarunas notiek un JL, būdama premjera partija, ir atbildīgi par to, kā nodrošināt valdības darbu. Mēs esam gatavi JL atbalstīt un palīdzēt. Kas attiecas uz sarunām ar LPP/LC – manuprāt, tās nav nopietnas. Ja Šleseram būtu vēlēšanās uzņemties atbildību par valsti, tad viņš tik atbildīgā laikā nevilktu garumā sarunu procesu. Tad sarunām būtu jārit raiti un konkrēti, neizvirzot ultimatīvas prasības. 

Vai kādai no koalīcijas partijām ir izdevīgāk strādāt mazākumā – domāju, noteikti nē. Jo tas uzliek milzīgu atbildības slodzi. Taču, kas attiecas uz amatiem – es par optimālu uzskatītu situāciju, ka, valdošajai koalīcijai paliekot mazākumā, nenotiktu amatu pārdale. Līdz vēlēšanām notiktu ministru pienākumu apvienošana. To var izdarīt – neņemšos Ministru prezidentam norādīt, kurš ko varētu darīt, tā ir viņa atbildība. Manuprāt, jaunu ministru iecelšana amatos varētu radīt papildus grūtības, jo partijām ir savs un reizumis atšķirīgs redzējums, ko tās vēlas un tas varētu apgrūtināt savstarpējās sarunas. Šobrīd nepaužu PS viedokli, bet, manuprāt, labāka situācija būtu ievērot šādu status quo, ja jāmeklē atbalsts ārpus koalīcijas atbalsts svarīgos jautājumos. 

- Vai, paliekot mazākumā, valdība vienkārši nebūs spiesta veģetēt? Jo svarīgos jautājumos, īpaši rēķinoties ar priekšvēlēšanu situāciju, nekādus būtiskus lēmumus nebūs iespējams pieņemt.  

- Priekšvēlēšanu situācijā jau jebkurai valdībai ir sarežģīti vienoties svarīgos jautājumos partneru atšķirīgo uzskatu dēļ. Katrs skatās pāri plecam uz saviem vēlētājiem. Tas gan jāsaka, ka Valda Dombrovska valdība ir novilkusi ļoti skaidru sarkano līniju savai pastāvēšanai. Un PS tā ir pieņemama: mēs atbalstīsim valdības demisiju brīdī, ja kāda no opozīcijas partijām piedāvās tādus lēmumprojektus, kas apdraud Latvijas finanšu situācijas stabilitāti un  kas apdraud Latvijas ekonomisko atveseļošanos. 

Es gribu uzsvērt, ka Dombrovskis uzņēmās vadīt valdību, kad neviens cits to nevēlējās darīt. Viņš ir spējis gan vadīt valdību, gan atrast kompromisa risinājumus. Es pat teiktu, ka viņš ir viens no nedaudzajiem jaunajiem, modernajiem eiropeiskā stila politiķiem Latvijā, kas strādā tā, kā strādā rietumu pasaulē. Viņš rēķinās ar realitāti, meklē kompromisus, nelieto norobežojošu valodu un atgrūšanas metodes. 

Es ļoti apšaubu, vai kāda no opozīcijas partijām mēģinās gāzt Dombrovska valdību. Jo tas, kas mēģina gāzt tādu fenomenālu premjerministru, kas samazinājis miljardu valsts budžetā, bet vēl aizvien bauda sabiedrības uzticību un pietiekami augstu popularitāti, riskē izpelnīties tautas dusmas. 

- Eiropā arī pieņemts pirms vēlēšanām slēpt sabiedrībai nozīmīgus lēmumus, un mānīties, kā piemēram, par pensiju nesamazināšanu?  

- Un kā vēl ir pieņemts. Man bija iespējams pavērot vēlēšanas Grieķijā, kur Papandreu nāca pie varas, mētājoties ar visneiespējamākiem solījumiem. Un sociālists Papandreu, būdams ilggadējs politiķis,  nevarēja nezināt, kāds ir patiesais Grieķijas finansiālais stāvoklis. 

Tā kā šis pārmetums, kā morāla kategorija, ir pilnīgi pamatots, bet kā politiska prakse tas pastāv un tā ir rīkojušies teju visi politiskie spēki. Jautājums ir par to – cik tālu ir aiziets savos solījumos. Piemēram, LPP/LC bija aizsolījusies līdz  600 latu vidējai algai un 50 tūkstošiem darbavietu Rīgā…. 

- Kā jūs vērtējat to, ka šobrīd galvenais Vienotības sadarbības partneris valdībā ir Zaļo un Zemnieku savienība. Vai esat izvērtējuši Lemberga faktoru? 

- ZZS ir pierādījusi, ka tā ir uzticams partneris krīzes laikā. Mēs paļaujamies uz to, ka viņu būs konstruktīvi sadarbības partneri. Kamēr nav noticis savādāk, nav nekāda pamata šaubām, ka varētu būt citādi. 

- Vai tas iezīmē potenciālu sadarbību arī pēcvēlēšanu situācijai?  

- Runāt par pēcvēlēšanu situāciju ir pāragri. Bet, pavērojot socioloģiskos datus gada griezumā, kas ir bijuši stabili,  un ielūkojoties  ZZS vēlētāju profilā, ir redzams, ka šī partija varētu būt tas politiskais spēks, ar kuru Vienotība varētu sadarboties pēc vēlēšanām. Tomēr šāds lēmums jāpieņem, redzot pēcvēlēšanu kopainu. 

- Ir nodibināta Meierovica biedrība ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā, kura plāno balotēties Vienotības sarakstā , ir pieteikta biedrība par labu Latviju, kurā ir LPP/LC un TP atbalstoši uzņēmēji. Vai tas nav mēģinājums veidot trešās personas un pozitīvisma kampaņas elementus, mēģinājums konstruēt „inteliģences viedokli”. Meierovica biedrībā jau ir sapulcējušies visi, kurus var uzskatīt par kādreizējiem „Dienas” „inteliģences vēstuļu” parakstītājiem.  

- Es arī tās vēstules esmu parakstījusi un visus šos cilvēkus labi pazīstu. 

Manuprāt, likumdošana attiecībā uz trešajām personām priekšvēlēšanu procesā, ir ļoti konkrēta un noregulēta. Savukārt  biedrību dibināšanu es vērtēju ļoti pozitīvi – gan Meierovica biedrības, gan par varenu Latviju. Jo Latvija ieiet jaunā politiskās attīstības fāzē, un tajā veidojas pilsoniskā sabiedrība, kuras neesamība bija viens no valsts galvenajiem trūkumiem. Otrkārt, notiek partiju konsolidācijas process un biedrību dibināšana ir saistīta arī ar to. Nav jau nekāds noslēpums, ka biedrība Par labu Latviju ir viena no LPP/LC un Tautas partijas tuvināšanās elementiem. Manuprāt, Latvijas politika bijusi tik ciņaina arī politiskas fragmentācijas dēļ. Tāpēc šādu lielāku grupu konsolidācija rada vēlētājiem skaidrākas izvēles iespējas. 

Saskaņas centrs, kas atrodas mūžīgā opozīcijā, ir arī partiju konsolidācijas rezultāts. Vienotība ir  partiju konsolidācijas rezultāts, domāju, ka process vēl nav beidzies. Tagad veidojas trešā grupa – LPP/LC un TP. Domāju, ka šīs trīs politiskās grupas noteiks turpmāko Latvijas politiku. Manuprāt, tas ir ļoti veselīgs, demokrātisks  process. 

Esmu pārliecināta, ka šāda sabiedrības aktivizācija ir ļoti vajadzīga. Jo līdz šim Latvijā ir bijusi raksturīga liela sociālā apātija un šādos apstākļos pieaug to cilvēku skaits, kuri domā par politiku: redz, viņi tur atbild par visu un mēs šeit – ne par ko. Es esmu par jebkādu biedrību izveidošanos, jo tas veido sabiedrības tīklu. Protams, ka šis tīkls nekad nebūs neitrāls. Katrai no šīm grupām būs savas intereses un tās meklēs izeju uz to vai citu politisko partiju. Strādājot Eiropas parlamentā Lauksaimniecības komitejā, es redzu, cik ļoti aktīvi pat biškopji lobē savas intereses politiskā līmenī. Es uzskatu, ka tai ārkārtējā situācijā, kāda šobrīd izveidojusies Latvijā, biedrībām būs ļoti liela loma. Es pat teiktu, ka biedrību pārstāvji kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir jāaicina vēlēšanu sarakstos. Uzticības krīze, kas iestājusies partiju un sabiedrības attiecībās, nav pārvarama ar tradicionāliem paņēmieniem un to var izdarīt  tikai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piedalīšanos 

-Tad šīs biedrības nav politisko partiju inspirētas?  

- Es tā nedomāju. Varbūt par Par labu Latviju!  tā varētu teikt, bet tomēr arī tajā  ir cilvēki, kas nav politiski manipulējami. Un par Meirovica biedrību es varu teikt, ka tajā ir cilvēki ar augstu pašapziņu, kurus nevar inspirēt un manipulēt. Biedrības izveide ir ilgstoša dialoga rezultāts, kas turpinās jau kopš lietussargu revolūcijas laikiem. 

Tas, kas notiek, ir sabiedrības grupēšanās un tas ir gluži dabisks process. 

- Kāda ir Vienotības ekonomiskā programma – vai tikai balstīšanās uz starptautisko aizdevumu? Jūsu konkurenti to dēvē par starptautisko pakalpiņu programmu, jo ar piekrišanu tai mēs esam atdevuši daļu suverenitātes.  

- Kas tad ir tie „mēs”, kas atdevām? Tajā mirklī, kad 2008.gada decembrī gāja vaļā lielais sprādziens un tika virzīta aizņēmuma programma no valdības puses, tieši Pilsoniskā savienība pieprasīja debates Saeimā un parlamenta pilnvarojumu tik nozīmīgam lēmumam. Taču tad mūs aizslaucīja prom kā niekkalbjus un tukšmuldētājus. Tāpēc apgalvot, ka PS ir galvenā starptautisko saistību iniciatore, mazākais, nav korekti. 

Par ekonomisko programmu runājot – šobrīd ir skaidri zināms, ka valsts budžetā kopumā ir samazināmi 900 miljoni. Ja pieņemam, ka ekonomikas atveseļošanas rezultātā varētu tikt ģenerēti papildus ieņēmumi 200 miljonu apjomā, tad vēl paliek 700 miljoni . Uz katru iedzīvotāju tas nozīmētu – ap 700 latu. Ir skaidrs, ka to vairs nevar uzlikt kā slogu cilvēkiem nodokļos, vai izspiest, samazinot izdevumus. Tātad ir jārealizē būtiskas pārmaiņas – jāievieš progresīvais nodoklis, un nevis tādā banālā veidā, kā saka – kas pelna drusciņ vairāk, tam uzreiz visu nost. Kristovskim ir savs izstrādāts  priekšlikums, tas ir publiskots un  zināms. Par visu var diskutēt, bet skaidrs ir viens – kas vairāk pelna, tam vairāk jāmaksā. Tas ir princips, kas ir spēkā šobrīd visās Eiropas valstīs. 

- Jā, tikai Eiropas valstīs ir pavisam cits ienākumu līmenis.  

- Tieši tāpēc, mēs esam domājuši, kur vilkt apakšējo slieksni. 

Bet būtībā pamatu  pamats tam, lai Latvija varētu no varētu reāli kļūt konkurētspējīga, ir izglītības sistēmas reforma. Tas, protams, nav īstermiņa pasākums, bet prasa 15 līdz 20 gadus. Un tas nav ne labējas, ne kreisas, ne godīgas, ne negodīgas politikas jautājums – izglītības sistēmas reforma  un investīcijas tajā ir Latvijas nākotnes jautājums un jautājums par valsts spēju konkurēt globāli nežēlīgā pasaulē. Ja mēs par to nacionālā līmenī nespējam vienoties ar visām politiskām partijām, Latvija aizvien vairāk atpaliks no citām valstīm, jo attīstības temps pasaulē pēdējo gadu laikā tikai kāpj.  

- Jebkurā gadījumā izglītības sistēmas reforma var notikt uz aizņēmuma rēķina.  

- Pat ja tā. Bet Latvijā šobrīd nevar runāt par labu izglītības sistēmu. Viens no netiešiem, bet būtiskiem rādītājiem šim apgalvojumam ir, ka visi tie cilvēki, kuru līdzekļi to atļauj, nesūta savus bērnus Latvijas skolās, bet sūta mācīties ārzemēs. Otrs, kas mani pārliecina, ka šeit ir problēmas ar izglītības sistēmu – mums nav atvērtu katedru ārvalstu profesoriem. Augstskolās pastāv dziļa iekšēja korporatīva aizsardzība pret jebkuru konkurenci. Izglītības līmenis no tā katastrofāli cieš. Treškārt – augstskolu skaits un to līmenis: mums noteikti vajag mazāk, bet labākas. 

Runājot par pensijām – mums noteikti jāmaina likums, un pensijas jāpiesaista pie vidējās darba algas. Arī tas ir nepatīkams lēmums, bet tas ir jāpieņem. 

- Pensiju reforma noteikti būs ātrāka, nekā varētu pat iedomāties.  

- Jā, bet šāda pensiju sistēma – ar piesaisti pie vidējās algas –   dotu skaidru priekšstatu, ko tad cilvēks varēs saņemt mūža nogalē. 

- Pensiju budžets draud sagrūt, ja to nereformēs. Tas priekšvēlēšanu periodā padara asāku jautājumu, vai pensijas netiks samazinātas.  

- Jā, ar pensiju budžetu situācija ir smaga.  Par to ir smagi pat domāt. Jo divdesmit gadi ir pavadīti, nepareizi ekonomiski saimniekojot, un  palielinot plaisu starp turīgajiem un mazturīgajiem. 

Mums ir bijušas 15 valdības divdesmit gadu laikā un neviena no tām nav bijusi spējīga novērst šo plaisu. Ekonomiskā sistēma ir balstījusies uz valsts pasūtījumiem – ap 60% privātās uzņēmējdarbības, ja nemaldos. Tas pazemina konkurenci, pazemina produktivitāti. Tikai attīstīta klientelisma saites starp uzņēmējdarbību un politiku. Un bizness ilgtermiņā ir zaudētājs no šīs situācijas, jo neattīstās. 

- Aizejot no valdības, Tautas partijas līderis Andris Šķēle rakstīja vēstuli SVF un Eiropas institūcijām, kurām skaidroja partijas pozīciju, jo tā tiekot nepareizi atstāstīta un partija tiekot apmelota Eiropā. Jūs kā EP deputāte esat dzirdējusi, ka TP kāds apmelo Eiropas institūcijās?  

- Nē, neesmu. Vienīgais, ko varu pateikt, ka abas partijas ir Eiropas Tautas partiju grupas biedri. Valdis Dombrovskis Eiropas Tautas partiju grupā bauda ļoti lielu autoritāti un atbalstu, jo viņam izdevās izdarīt to, kam neviens neticēja : izdevās realizēt iekšējo devalvāciju Latvijā. Uz vispārējā fona, ņemot vērā, kas tagad notiek Īrijā, kas notiek Grieķijā, Latvija beidzot izpelnās uzslavas Eiropas institūcijās un sāk atgūt pozitīvo tēlu. Tiešām, tas tā ir. Grieķija, esot eirozonas valsts, savā bezatbildīgumā nostādījusi Eiropas kopējo valūtu uz riska robežas. Latvija neko tādu nav darījusi un pieļāvusi. 

Pieņemu, ka Eiropas Tautas partiju grupā, kur ļoti intensīvi seko notikumiem Latvijā,  nav saprotama TP nostāja un rīcība. Šķēle un TP, rakstot vēstuli, gribēja attaisnoties un izskaidrot savu rīcību, jo tas ko viņi populistiski runā šeit, Eiropā neder. 

- Vai Eiropas parlamentā, slavējot Latviju, aizdomājas par to, kādā situācijā mēs esam nonākuši? Mēs glābjam eiro, bet nabadzība valstī pieaug.  

- Tajā pat laikā pāreja uz eiro Latvijā nav apšaubāma prioritāte- tas būtu kā milzīgs lietussargs visam biznesam. Bet, ja ir problēmas ar eiro un pat šī sistēma sabrūk – tad Latvija tur nav pie vainas. Latvijas problēmas būtu mazākas, ja šeit nebūtu tik lielas zviedru banku investīcijas, bet tādā gadījumā, arī mēs nebūtu saņēmuši tik lielu Eiropas aizdevumu, es pieļauju. Bet šobrīd eirozonā galvenā problēma ir Grieķija, kas velk to lejā. Taču, ja tik maza ekonomika kā Latvija būtu eirozonā, tad to amortizēšana būtu notikusi daudz vieglāk. 

- Izsakoties vienkārši – Eiropa mūs šobrīd saprot? 

- Es domāju, ka Eiropa mūs ne tikai saprot, bet arī apbrīno. Mums uz ielām nenotiek masu nemieri, kā citviet ekonomiskās krīzes saasinājuma laikos. Par to ir jāizsaka visdziļākā cieņa Latvijas cilvēkiem – lai cik viņi ir sarūgtināti, izmisuši un dusmīgi, viņi ielās neiet, jo zina, ka ar to savas problēmas atrisināt nevar. Es domāju, ka nevienā citā Eiropas valstī nekas tāds nebūtu iespējams. Tas ir apbrīnojami mūsu mazajai nācijai – pēkšņi, saspringtās situācijās saskatīt valsts lielās attīstības līnijas. 

- Varbūt tad Eiropa sapratīs arī to, ka mēs, piemēram, daļu parāda tai neatdosim?  

- Es neņemos par to spriest. Taču neizslēdzu, ka vēlākos sarunu posmos varētu runāt par parāda apsaimniekošanas noteikumu maiņu. Tas ir atkarīgs no tā, kas kopumā notiek gan pasaules, gan Eiropas ekonomikā. Eiropā – tas ir atkarīgs īpaši, kas notiek Vācijas ekonomikā. Kamēr Vācija kā lielais tvaikonis to velk – nedomāju, ka kaut kas tāds būs iespējams. Otra iespēja parāda restrukturizācijai būtu tad, ja tāda vajadzība būtu nepieciešama vairākām Eiropas valstīm. Tad būtu jāmeklē risinājums. Taču nedomāju, ka Latvijas  gadījumā  būtu iespējama tāda situācija, kā ir gadījies ar trešās pasaules valstīm, kad visi parādi tiek norakstīti. Manas pārdomas par šo jautājumu gan ir tīri teorētiskas. 

- Jūs Eiropas parlamentā darbojaties Lauksaimniecības komitejā. Teju tradicionāli Latvijas lauksaimniecības interešu aizstāvība Briselē šeit tiek uzskatīta par vienu no neveiksmīgākajām. Kā tagad ir?  

- Manuprāt, Latvijai ir izveidojusies nepareiza risināmo jautājumu koordinācija ar ES. Galvenā koordinatora funkciju ir uzņēmusies Ārlietu ministrija, bet tā diez vai varētu uzņemties galveno lomu. Manuprāt, ir jāizveido sekretariāts tiešā Ministru prezidenta pakļautībā, kur vislabāk zin, kā lauksaimniecības vai citu sfēru jautājumi ierakstās kopējās politikas kontekstā. 

Pagaidām, ja Latvijas atašejs ES institūcijās,  uzraksta ziņojumu ministrijai, piemēram, „klīst baumas, ka vistu olām būs jābūt rombveidīgām”, tas tiek nolikts atvilktnē. Un tā tas notiek arī katru nākamo reizi. Un galu galā Latvija nokavē savu interešu aizstāvības galveno posmu, kā, tas, piemēram, notika ar CO2 emisijas kvotām. Latvijas institūcijas sāk pieslēgties interešu aizstāvībai mirklī, kad tas ir Eiropā nonācis līdz galvenajam lēmumam, bet tad vairs tam nav nekādas nozīmes – ministrs var doties uz Briseli ar vārdiem „mēs vai nu mirsim, vai uzvarēsim”, bet galu galā atgriežas mājās dzīvs un bez uzvaras, jo ministru līmenī vairs par tādām lietām nerunā. Ja līdz šim dienesti nav sekojuši interešu aizstāvībai, tad ministrs izskatās diezgan muļķīgi. Kamēr Latvija nebūs izveidojusies sava sistēma, kā aizstāvēt savas intereses Eiropas institūcijās, tikmēr mums savas stingras  pozīcijas nebūs, tikai atrakstīšanās. 

ES lauksaimniecības politikā un lauksaimniecības finansēšanas modelī nekādas izmaiņas nevar notikt līdz 2013.gadam. Taču ir sākusies jauna diskusija par finansēšanas modelī  pēc šī 2013.gada un šeit Latvija ir izstrādājusi savu pozīciju taisnīgākai sistēmai, kas nenostādīs mūsu lauksaimniekus sliktākā kontekstā kā citi Eiropas Savienībā. Latvijas intereses ir, lai pamatā tiktu novērsta tāda līdzmaksājumu sistēma, kas ļauj grieķu zemniekam saņemt 600 eiro par hektāru, bet Latvijas – 80 eiro par hektāru. Šobrīd mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu, es regulāri tiekos ar ministrijas pārstāvjiem, ar atašejiem, kā arī ar dažādām lauksaimnieku organizācijām – ja tas tā turpināsies, mums ir labas izredzes aizstāvēt savu pozīciju.

Šodien EP Eiropas Tautas partijas grupas  sēdē piedalījās Eiropadomes priekšsēdētājs (“ES prezidents”)  Hermans van Rompejs. Deputātiem bija iespēja uzdot prezidentam aktuālus jautājumus par turpmāko ES attīstību.

EP deputāte Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) sanāksmes laikā norādīja, ka Eiropas Komisijai tuvākajā laikā klajā nāks klajā ar ziņojumu par nepieciešamajām izmaiņām esošajā ES likumdošanā, lai tajā tiktu iekļautu normas, kas aizliedz noliegt, banalizēt  un dezinformēt par totalitārā komunisma un staļinisma noziegumiem. Paredzams, ka EK priekšlikumus apstiprinās ES padome.

“Lūgums pievērst uzmanību tam, lai komunisma upuri saņemtu tādu pašu politisko, tiesisko un vēsturisko vērtējumu, kā tas ir paredzēts nacisma upuriem. Viņiem beidzot ir jāsaņem gandarījums, ” uzsvēra S.  Kalniete.

Baltijas valstu deputāti pauda arī neapmierinātību par Francijas lēmumu pārdot Krievijai militāro desanta kuģi “Mistral”. Arī S. Kalniete atbalsta savu kolēģu viedokli, un politiķe jau agrāk ir aicinājusi, ka  visaugstākajā līmenī ir jālūdz Francijai vēlreiz apsvērt nodomu pārdot “Mistral” tipa kara kuģus valstij, kas nav alianses dalībvalsts un savā militārajā doktrīnā par galveno draudu savai drošībai atzīst NATO paplašināšanos. Par šo eventuālo darījumu aizvien satrauktāk runā arī Latvijas tuvākie sabiedrotie – ASV.

Paredzams, ka arī turpmāk Hermans van Rompejs tiksies ar eiroparlamentāriešiem.