“Eiropa nekad nespēs būt vienota, ja mēs neatzīsim mūsu kopējo vēsturi un nenosodīsim staļinisma un nacisma režīmu pastrādātos noziegumus pret Eiropas cilvēkiem,” uzskata deputāte S. Kalniete, kura jau iepriekš vairakkārt ir aicinājusi staļinisma režīma pastrādātos noziegumus pielīdzināt nacisma režīma pastrādātajiem noziegumiem. Deputāte uzskata, ka cilvēku uzdevumus ir atgādināt par noziegumiem, kurus pastrādāja šie divi režīmi Otrā pasaules kara laikā, lai tas vairs nekad neatkārtotos.

Vēstulē deputāti atgādina, ka bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs staļinisma režīma upuru skaits sasniedz ap 20 miljoniem cilvēku, tomēr cilvēki, kuri ir vainojami viņu nāvē, ļoti bieži ir palikuši nesodīti. Tāpat deputāti arī uzsver, ka EP jau 2008. gadā pieņēma deklarāciju par 23. augustu kā Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.

Pēc S. Kalnietes iniciatīvas 2010. gada pavasarī Eiropas Parlamentā tika izveidota Eiropas vēstures izlīguma grupa. Tās mērķis ir veidot vienotu izpratni par Eiropas vēsturi. Grupā darbojas ap 50 EP deputātu, tai skaitā arī bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Gerts – Poterings.

Autors: Ināra Mūrniece

Grib izmantot iespējas, ko sniegs Polijas un Ungārijas prezidentūras

Vēstures jautājumi un nacisma un totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšana Eiropas Parlamentā (EP) joprojām ir karsta tēma. Jau rakstījām, ka šobrīd top patiesi vērienīgs Eiropas Vēstures muzeja projekts, un pie tā strādā ekspertu grupa bijušā EP priekšsēdētāja, tagad eirodeputāta Hansa Gerta Poteringa vadībā. Tā uzdevums: Eiropā veidot vienotāku vēstures izpratni, kurā Austrumeiropas un Centrāleiropas vēstures koncepcijas nebūtu nodalītas, kā arī skaidrot, ka totalitārais komunisms bija tikpat noziedzīgs režīms kā nacisms. Pirms pāris mēnešiem, pateicoties arī EP, izveidota neformāla eiroparlamentāriešu Vēstures grupa ar līdzīgu mērķi. Pagaidām tā paguvusi noturēt savu pirmo sanāksmi un plāno darbu aktīvi uzsākt rudens sesijas laikā, kad uz sēdēm sanākšot reizi mēnesī. Pagaidām šī grupa vieno 30 dažādu valstu eiroparlamentāriešus galvenokārt no Austrumeiropas: Baltijas, Rumānijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, kā arī no Somijas, Francijas un Vācijas. Jāuzsver, ka Vēstures grupā ir arī EP viceprezidents Lāslo Tokešs (Rumānija). Latviju tur pārstāv Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura ievēlēta par šīs grupas vadītāju, kā arī Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība) un Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”).

Vēstures grupa izveidojusi mājas lapu (http://EUreconciliation.wordpress.com), kas šobrīd gan vēl ir tapšanas stadijā. Iecerēts, ka tā būs interneta resurss, kas interesentiem piedāvās saites uz datu bāzēm un pētniecības institūcijām, kas nodarbojas ar nacisma un totalitārā komunisma noziegumu izpēti. Grupa gatavo vēstuli, ko plānots nosūtīt ES valstu valdībām, pievēršot uzmanību pērn pieņemtajai EP rezolūcijai. Tā aicināja ES valstis ieviest 23. augustu kā oficiālu nacisma un totalitārā komunisma režīmu upuru piemiņas dienu. Lai gan to parakstīja vairākums eiroparlamentāriešu, tomēr daudz kur tā palikusi bez atbalss.

Lai gan Eiropas Parlamentā ir vērojams progress vienotākas Eiropas vēstures izpratnes radīšanā un situācija ir daudz labāka nekā pirms četriem pieciem gadiem, I. Vaidere atzīst: “Vēsture ir samērā grūts jautājums, kas nepārtraukti jāskaidro. Daudzi deputāti, sevišķi no partijām, kuras savulaik intensīvi sadarbojušās ar Padomju Savienību, nevēlētos, lai plašākā nozīmē tiktu runāts par komunisma noziegumiem un gatavi nosodīt vien “totalitārā komunisma” noziegumus. Tāpēc rezolūcijās parādoties dažādi kompromisi.

Nākotnē grupa uz sēdēm plāno aicināt dažādu valstu totalitārisma pētniecības institūciju pārstāvjus un vēstures skolotājus, stāsta S. Kalniete. Grupa vēstures skaidrošanai vēlētos pilnībā izmantot tās iespējas, ko sniegs 2011. gadā gaidāmās Polijas un Ungārijas prezidentūras, jo tieši Austrumeiropas valstis šajā ziņā ir “ES motors”. Tāpat nākamgad gaidāms zīmīgs datums, kad ar PSRS sabrukumu 1991. gada decembrī Eiropā noslēdzās 20 gadu pārmaiņu process, kura daļa bija arī Baltijas valstu atmoda, un “būtu vērts šo gadadienu pieminēt Eiropas Parlamenta līmenī”, uzsver S. Kalniete.

Tajā pašā laikā Latvijā plāni par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu uz priekšu virzās gliemeža gaitā, bet tikām Krievijas konsulāts Latvijā pamanās rīkot tendenciozus konkursus, jauniešiem uzspiežot Krievijas oficiālo vēstures traktējumu. S. Kalniete: “Runas par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšanu bieži vien atduras pret apgalvojumu, ka vēsture ir jāmāca kompleksi. Pasaulē pieejas ir dažādas. Esmu dziļi pārliecināta, ka mazo tautu vēsture ir jāmāca atsevišķi, jo pasaules vēstures kopainā dominē lielās impērijas, lielie iekarojumi, lielās civilizācijas, bet mazāku tautu vēsturei mēdz paiet garām. Divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas iedzīvotāji atsvešinājušies no politikas un aizmirsuši, ka Latvijas politiku neveido kādi mistiski “svešie”, bet gan pašu ievēlēti politiķi. Neiesaistoties politikā, iedzīvotāji ļāvuši vienai nelielai grupai būt pie varas un īstenot konkrētus lēmumus, kā arī vairīties no jautājumiem, kuru skaršana Krievijas oficiālajai varai varētu nepatikt. Un Latvijas vēsture ir viens no šādiem jautājumiem.”

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/saimnieciba/?doc=81615&date=2010-06-09

Alberts Dess un vēl trīs EP Lauksaimniecības komitejas pārstāvji vakar pēc EP deputātes Sandras Kalnietes īpaša ielūguma ieradās Latvijā, lai gūtu ieskatu, kā saimnieko zemnieki laukos un ko par taisnīgu Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) domā lauksaimnieku organizāciju pārstāvji un nozares eksperti. Mērķis, ar kādu Sandra Kalniete aicinājusi ierasties EP kolēģus Latvijā, ir vēlme pārliecināt, ka atbalsta atšķirībām starp ES lauksaimniekiem jābūt pēc iespējas mazākām un pašreizējai netaisnībai jādara gals pēc iespējas ātrāk. Pārliecināšanas darbs šobrīd ir īpaši svarīgs, ņemot vērā, ka EP jau apstiprināts viens ziņojums par KLP pēc 2013. gada un šobrīd uzsākts darbs pie nākamajiem diviem, kurā detalizētāk būs izklāstīts EP viedoklis par to, kā sasniegt godīgu un taisnīgu ES kopējo lauksaimniecības politiku.

Atbalsts nenodrošinot attīstību

Par laimi, EP deputāti vairs nav īpaši jāpārliecina, ka pašreizējā tiešo maksājumu sadale ES lauksaimniekiem ir negodīga. To apliecina arī A. Dess, demonstrējot zināšanas par atbalsta maksājumu atšķirībām: “Mēs zinām, ka Latvijā zemnieki saņem vidēji 78 eiro par hektāru, bet Grieķijā – apmēram 500 eiro. Pēc 2013. gada šai atšķirībai jābūt izlīdzinātai. ES ir jānodrošina godīgāka konkurence. Uzdrošinos pajokot – tas, ka kādā no ES valstīm ir lielāki maksājumi, vēl nenodrošina, ka šī valsts spēj veiksmīgi attīstīties.” Ar to dodot mājienus Grieķijas virzienā, kura, kā zināms, saņem bagātīgas ES subsīdijas, taču nokļuvusi vēl lielākā ekonomikas ķezā nekā daudz mazāk subsidētā Latvija.

Eiroparlamentārietis, neskatoties uz nepārprotamo norādi, ka Latvijas zemniekiem nav pamata cerēt uz vienlīdzīgiem atbalsta maksājumiem, tomēr apliecināja, ka sirdī un dvēselē ir Baltijas valstu draugs un ir gatavs aizstāvēt Baltijas valstu intereses. Par to gādājot viņa kolēģe Sandra Kalniete.

Taču maksājumu izlīdzināšana nav vienīgais karstais jautājums KLP reformas sakarā. Premjerministrs Valdis Dombrovskis pēc tikšanās ar EP deputātiem atgādināja, ka KLP budžeta apjoms pēc 2013. gada būs lielā mērā saistīts ar to, cik liels būs visas ES budžets. Nav sagaidāms, ka tas būs lielāks nekā patlaban, tādēļ arī nav pamata cerēt, ka laukiem atvēlētie ES tēriņi pieaugs. Tā kā laukiem domātais naudas apjoms būtiski nepieaugs, EP kopā ar dalībvalstu lauksaimniecības ministriem, finanšu ministriem un valdību vadītājiem būs jāatrod kompromiss, kā to sadalīt. Te gan A. Dess, gan V. Dombrovskis domā, ka netiks gudroti sarežģīti kritēriji, pēc kuriem rēķināt atbalsta aploksni katrai valstij. Visticamāk, ka pieeja būšot daudz vienkāršāka – tiem, kas saņem vairāk, dažus procentus no finansējuma noņems, lai pieliktu klāt tiem, kam ir mazāk.

Tāds ir “lielo” vīru spriedums. Ko par KLP domā lauksaimnieki?

Sarunas pie piena glāzes

No valdības nama EP deputāti kopā ar pavadošo svītu tika aizvizināti uz Jelgavas novada Sesavas pagasta “Rudeņu” saimniecību.

Pirms ķerties pie saimniecības apskates, viesus cienāja ar svaigu pienu un ļāva ielūkoties fermas vēsturē. Stāsts par to, kādos dubļos padomju laikā šeit atradusies ferma, cik smagi bijuši darba apstākļi un kā to visu izdevies pārvērst veiksmīgā saimniecībā, Albertu Desu, kuram pašam reiz piederējis govju ganāmpulks, patiesi iespaidoja. “Tas ir neiedomājami, kāds darbs šeit paveikts,” atzina A. Dess. Kā vēlāk sarunā atzina “Rudeņu” saimniece Jolanta Knope, sarunāties ar deputātiem bijis tiešām viegli, jo teju katrs no viņiem ir strādājis laukos un pārzina šā darba specifiku. Galvenais, kas interesēja deputātus, bija – kāds atbalsts saņemts no ES, kādas ir piena iepirkuma cenas, kā pārvarēta piena krīze.

J. Knope: “Par laimi, piena krīze mūs īpaši neskāra, jo vēl nebija jāsāk atmaksāt kredītu. Meklējām dažādus risinājumus, piemēram, sākām tiešo tirdzniecību, pienu piedāvājot iegādāties automātos. Attiecībā uz piena iepirkuma cenu jāsaka, labi, ka esam kooperatīva “Piena ceļš” biedri, jo tādējādi bijām pasargāti no maksājumu kavēšanās vai pārlieku zemām cenām. Citi pērn saņēma 3 – 6 santīmus par piena litru, bet mums šī cena nebija zemāka par 19 santīmiem. Taču, lai attīstītos un varētu dzīvot labāk, piena iepirkuma cenai būtu jābūt vismaz 25 santīmiem par litru.” Taču būtiskākais bija jautājums par platībmaksājumiem.

Elizabete Jegle, EP Lauku attīstības komitejas locekle: “Ir būtiski saprast, ko Latvijā domā par platībmaksājumiem – vai būs labāk, ja tos izlīdzinās vienādus visiem?”

Iespējams, J. Knopes atbilde viesus izbrīnīja: “Protams, saimniecības attīstībai esam izmantojuši un izmantojam dažādu ES sniegto finansiālo atbalstu – kā fermas būvniecībai un iekārtu iegādei, tā platībmaksājumus un to, kas pienākas par pienu. Lai gan mēs Eiropā saņemam vismazāko atbalstu, par to tomēr jābūt priecīgam, jo citādi nenotiktu vispār nekas. Man gan šķiet, ka veselīgi būtu, ja šāda atbalsta nebūtu vispār, jo tad katrs nopelnītu tik, cik spētu, un būtu godīga konkurence. Taču – ja šāda atbalsta nebūs vispār, būs daudz dārgāks galaprodukts, ko cilvēki vairs nevarēs nopirkt.”

Tuvāk govīm

Smaidi un daudz jestrākas sarunas raisījās jau govju kūtī un slaukšanas zālē. Švarcvaldes iedzimtā Elizabete Jegle atsvaidzināja savu zemniekošanas pieredzi, pētot, kā veidoti govju tesmeņi un norit slaukšanas process. Savukārt A. Dess, aplūkodams ragulopus, saimniecei neko konkrētu par to, kā jaunajā plānošanas periodā varētu mainīties šobrīd Latvijai ļoti neizdevīgie platībmaksājumi, gan neteica.

Tomēr politika te nebija galvenā. Lielāko ievērību izpelnījās govis un teles, ar kurām EP deputāti fotografējās, centās parunāties un pielabināties. Tādā atraisītā atmosfērā viesi noskaidroja arī, kāds tad ir šeit iegūtā piena tālākais ceļš. “Ik dienu savācam 150 tonnas piena, no kurām 80% nonāk kooperatīvam piederošajā Jaunpils pienotavā, pārtopot par sieru un biezpienu, ko galvenokārt eksportē uz Krieviju,” atklāj J. Knope. “Atlikušo piena daļu pārdodam Rokišķu piena pārstrādes uzņēmumam,” piebilst saimniece.

“Rudeņos” pašlaik ir 170 slaucamas govis un 280 teles. Govju skaitu plānots palielināt līdz 600. Saimniecībai pašai pieder 300 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, vēl 260 ha tiek nomāti. Šajās platībās audzē rapsi, kviešus un miežus lopbarībai.

Video pieejams šeit.

Starp „Dvēsele Eiropai” padomes locekļiem ir bijušais EP priekšsēdētājs Hanss Gerts – Poterings, EP Kultūras un izglītības komitejas vadītāja Dorisa Paka un EP Sociālistu grupas priekšsēdētājs Martins Šulcs.

„Dvēsele Eiropai”  ir nevalstiska organizācija, kuras mērķis ir izveidot starptautisku nevalstisku organizāciju un kultūras darbinieku tīklu, kas savā darbībā veicinās politiķu, kultūras cilvēku un uzņēmēju izpratni par kultūru kā Eiropas integrācijas virzošo spēku.  
Vairāk informācijas par organizāciju www.asoulforeurope.eu

Trīs Sandras Kalnietes dzīves

Kurzemnieks: 01.07.2010

Autors: Juris Lipsnis

Rubrika: Tepat, starp mums

Pērn Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās mūspusē ļoti daudz balsu saņēma Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura tagad kļuvusi par mūsu novadnieci – Kurzemnieka saruna ar EP deputāti notika viņas lauku mājās Dzilnās Alsungas novada Bērzkalnos.

Varbūt dažus vārdus pateiksiet par bērnību – esat dzimusi Sibīrijā?

- 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja manas mammas ģimeni, viņai tad bija 14 gadu. 1949. gada 25. martā izsūtīja manu tēvu kopā ar mammu. Tēvatēvs, mežabrālis, jau bija nometnē. Mani vecāki satikās Sibīrijā, tur piedzimu es. Trīs vectēvi un mammas mamma tur arī palika. Pirmais izsūtījums bija baiss – cilvēkus lika tādos apstākļos, lai viņi neizdzīvotu. Atgriezāmies 1957. gada 31. maijā. Rīgā ar milzīgu ceriņu klēpi mūs sagaidīja mammas draudzene, kas bija pārbraukusi agrāk. Ceriņi kopš tā laika man vienmēr ir ļoti patikuši.

Kā jūsu ģimeni uzņēma Latvijā?

- Pirmkārt, Sibīrijas gadi ļoti atsvešināja tos, kas palika Latvijā, no tiem, kas izsūtījumā. Vietējie mūs uzskatīja gandrīz vai par krieviem, jo mēs ne tā uzvedāmies. Mamma bija ļoti lepna sieviete, un viņai bija neizsakāmi grūti to izturēt. Otra – tīri praktiska problēma. Nevarēji dabūt darbu, ja nebija pieraksta, bet pierakstu nedeva, ja nebija darba – apburtais loks! Tad nāca risinājums – mammu paziņas pieņēma savrupmājā par sētnieci, tur dabūjām mazu istabiņu. Gulējām visi kā reņģes – pastiep roku, tur mamma, tur vecmāmiņa, varam parunāties. Vēlāk vecāki nopirka kooperatīvo dzīvokli. Vienmēr atcerēšos pirmo rītu, kad izrādījās – mēs ar vecmāmiņu vienā istabā, vecāki – otrā, un parunāties vairs nevar – jābļaustās!

Kā nokļuvāt Alsungas pusē?

- Nejauši. Lai gan iznāk, ka esmu šeit atgriezusies – mana māte ir kurzemniece. Biju iegādājusies zemes gabalu Sakas pagastā netālu no jūras un gribēju celt māju. Tomēr neesmu vēju cilvēks, jutu, ka man tur nepatiks. Un tad mans draugs, Šveices latvietis Ansis Reinhards, gribēja nopirkt īpašumu Latvijā un lūdza palīdzēt atrast kaut ko piemērotu. Dzilnas, kādreizējo mežniecību, palīdzēja sameklēt Alsungas veterinārārste – viņa bija dzirdējusi, ka tās pārdod. Izdomājām, ka necelsim jaunu māju, bet sakārtosim šo pašu. Te ieguldīts ļoti daudz darba – nojauktas vecās būdas, izrautas veco koku saknes, izrakts dīķis.

Vai jūtat, ka esat ienākusi suitos?

- Kad mācījos Mākslas akadēmijā, mans diplomdarbs bija par retu un neparastu tēmu – tautas mākslu. Toreiz bija aizspriedumi, ka tas ir kaut kas sīks un nenozīmīgs. Mana izvēle bija pārsteigums profesoriem, jo skaitījos studente, kas var paņemt lielas, nopietnas tēmas. Nē, es nebiju disidente – nepaspēju, kaut gan, ja PSRS būtu pastāvējusi vēl ilgāk, iespējams, ka kļūtu. Bet nacionālā identitāte mani vienmēr interesējusi – tas, kas mūs padara par latviešiem.

Rakstot diplomdarbu, iedziļinājos tekstilmākslā, un Kurzemē tā ir viena no krāšņākajām. Izdarīju traku lietu – noadīju pēc latvju rakstu grāmatas sev Alsungas zeķes, tās man vēl tagad glabājas. Es ļoti lepojos, jo krāsas ir vienreizējas. Nu, un tāpēc suiti man nebija nekāds pirmatklājums. Bet raizējos, kā viņi mani, tādu svešinieci, uzņems. Jāsaka paldies sirsnīgajiem cilvēkiem – maniem kaimiņiem un citiem alsundzniekiem -, kas mani pieņēma. Es gan jūtu, ka liela nozīme bija krustam, ko Dzilnās ierīkojām – momentā kļuvu savējā. Šogad jau otro reizi pie tā notika maija dziedājums, sapulcējās daudz ļaužu.

Vai krusta ierīkošana bija jūsu ideja?

- Piedāvājumu saņēmu no Pētera Puzāna, kurš Dzilnās raka dīķi. Tas mani pārsteidza. Vispirms aprunājos ar Ansi, jo mājas mums ir kopīgā īpašumā. Pieņēmām to kā vienreizēju zīmi, jo ne katram dzīvē gadās saņemt tik fundamentālu piedāvājumu – mājās ierīkot krustu. Tā bija gan liela uzticēšanās, gan dāvana. Vīri Pētera vadībā to izdarīja nedēļas laikā. Tas kalns ir kā brīvdabas baznīca. Neesmu redzējusi visus krustus Alsungas novadā, bet šis, šķiet, ir visrūpīgāk izveidots.

Kas jūs ierāva politikā?

- Atmoda! Ierāva – tas ir īstais vārds. Sākumā domāju, ka tas ir pagaidām, bet līdzīgi kā daudzi vairs neatgriezos iepriekšējā jomā. Bet nu jau jāsāk domāt par iešanu prom.

Sākot sarunu, teicāt, ka pēc stundas pārslēgsieties uz nākamo dzīvi – brauksiet uz Rīgu. Cik dzīvju tagad dzīvojat?

- Trīs. Pirmā ir Briselē. Strasbūra ir tikai tāda kā epizode Briseles dzīvē, jo tur strādājam vienu nedēļu mēnesī. Tad ir Rīga un Dzilnas, kur cenšos būt katru nedēļu. Atbraucu piektdienas vakarā, lai sestdienas rītā varētu te pamosties. Ne vienmēr izdodas, piemēram, nupat Rīgā viesojās Vācijas ārlietu ministrs, un Aivis Ronis (Latvijas ārlietu ministrs – aut.) mani uzaicināja piedalīties kopīgās vakariņās. Svētdienās no šejienes izbraucu ap pieciem vakarā, pusdeviņos esmu Rīgā, no rīta ceļos piecos un ar agro reisu lidoju uz Briseli. Atgriežos ceturtdienas vakarā.

Kur Briselē dzīvojat?

- Man ļoti nepatīk viesnīcas, tāpēc īrēju mazu, pieticīgu dzīvoklīti, ko pati esmu iekārtojusi. Materiālā ziņā tas ir līdzvērtīgi. Man nepieciešama izjūta, ka tā ir mana vieta, kur citi nestaigā iekšā, ārā. Dzīvoklis atrodas 20 minūšu gājienā no parlamenta. Darbs ir sēdošs, telpās ir ļoti slikta ventilācija – vajag izkustēties un iztīrīt plaušas, tāpēc labprāt staigāju. Agrāk gāju rītos un vakaros, bet nesen vairākas deputātes aplaupīja, tāpēc tumsā man vairs nepatīk staigāt.

Kā tad dzīvoklis Rīgā? Iznāk tāda kā pārsēšanas stacija?

- Vasarā jā. Tikko varu, tā braucu uz Bērzkalniem. Ziemās gan ne. Iepriekšējā braucām reti, vienā reizē atklājām, ka esam apzagti. Šoziem bija pārāk biezs sniegs, nebraucām vispār -kaimiņi pieskata, kas te staigā. Brieži kalnā pie krusta jutās kā mājās…

Kurš izdomāja EP koridoros izvietot latviešu seno rotu attēlus?

- Es, bet naudu maksājām kopā ar Krišjāni Kariņu. Viņam nešķita dīvaini, kāpēc politiķiem pie sienām būtu jāliek arheoloģiskās rotas.

No kurienes nāca ideja?

- 1997. gadā, atklājot vēstniecību Parīzē, biju aizņēmusies no Senās klēts Latgales tautastērpu. Visi tie kakla riņķi, rokassprādzes, inkrustētā villaine, gredzeni… Kāds franču diplomāts teica: “Jūs, vēstnieces kundze, izskatāties pēc senās frankietes!” Tas palika atmiņā.

Parlamenta koridori ir bezpersoniski, haotiski, man tie nepatika. Sākumā gribēju pie sienām likt fotogrāfiju izstādi, bet tad nāca atklāsme – latvju arheoloģiskās rotas ir vienas no izcilākajām Eiropā, un tās mēs rādīsim!

Vai izdodas baudīt kaut ko no Briseles?

- Kaut kā neiznāk. Man ir ļoti labs birojs, tajā strādā Pēteris Viņķelis, viens no labākajiem politologiem. Vairāki cilvēki strādā Latvijā, ir palīgs un stažieris Briselē, ir sekretāre. Un visi viņi strādā bez pārtraukuma, līdz ar to es arī. Visu laiku jālasa, tie ir neiedomājami kvantumi. Dienā saņemu ap 300 epasta vēstuļu. Ir milzīgie dokumenti, kas nosaka visu eiropiešu dzīvi, bet uzrakstīti tik garlaicīgā valodā, ka diez vai kāds eiropietis tos izlasa. Bet man tas jādara.

Pastāstiet par darbu EP!

- Cenšos strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, lai tiem, kas par mani balsoja, pēc pieciem gadiem būtu pārliecība, ka neesmu viņus pievīlusi. Darbojos lauksaimniecības un lauku attīstības, kā arī iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejā. Lauksaimniecības jomā šobrīd notiek kopējās politikas reforma. Piemēram, mūsu zemnieki tagad saņem trīsreiz mazākas subsīdijas nekā vidēji Eiropā un deviņas reizes mazāk nekā Grieķijā, kur subsīdijas vislielākās – ja latvietis par hektāru saņem Ls 70, tad grieķis – Ls 600. Tas ir absolūti netaisni. Diskusija ir par to, kā šo sistēmu mainīt pēc 2014. gada.

Neesmu šai jomā speciāliste, bet palīdz zemnieku organizācijas un Zemkopības ministrija. Iesniedzu labojumus un papildinājumus, to dara arī citi, un tad sākas sarunas, lai sasniegtu visiem pieņemamu rezultātu. Man patīk izšūt, un es salīdzinātu darbu EP ar izšūšanu. Ja sarunas rit starp 27 valstīm, viss notiek ļoti lēni!

Vai joprojām nodarbojaties ar izšūšanu? Kad to darāt, – vai lidmašīnā?

- Nē, jo tur nedrīkst ienest adatu. Šuju mājās pie televizora, citreiz tāpat vien. Man patīk arī ravēt, tas ir tikpat interesanti, tikai tur tu nevis liec klāt, bet rauj ārā. Darbā ir tik daudz stresa, tik daudz tukšvārdības, ka reizēm ir grūti saskatīt mērķi. Pacietība ir jāakumulē, un šie roku darbi, arī ēst gatavošana, man palīdz līdzsvarot to laika patēriņu, kas vajadzīgs politikā, lai tiktu pie rezultāta.

Bet vai tad nevar tos piecus gadus vienkārši atsēdēt?

- Var! Piemēram, vēstnieks. Viņa darbs ir ļoti patstāvīgs. Kad biju ārlietu ministre, redzēju, ka vēstnieki dalās trīs grupās. Pirmie savu laiku atsēž – izdara, ko liek, un viss. Otrie strādā precīzi saskaņā ar darba aprakstu. Trešie (to ir vismazāk) ir tie, kas strādā ar lielu iniciatīvu. Viņi iet pāri dienesta instrukcijas rāmjiem un sevi ir pierādījuši – kā Māris Riekstiņš, Aivis Ronis.

Vai sekojat valsts ārpolitikai?

- Sirds tur ir klāt, bet vairs nav tik daudz laika visam. Bet no visām Latvijas ministrijām Ārlietu ir visprofesionālākā. Turklāt tai nav līdzi padomju mantojuma.

Kas veidoja šo ministriju, ja sākumā nebija neviena profesionāļa? Jūs tur piedalījāties.

- Kādreiz ceru par to uzrakstīt grāmatu, lai gan EP rakstīšanu neveicina. Visi toreiz mācījāmies, jo bijām pilnīgas nulles. Visu laiku nāca notikumi no ārpuses, uz ko bija jāreaģē. Bija arī padomdevēji. Ļoti daudz palīdzēja ārpolitiskais dienests, kas vairākās rietumvalstīs (ASV, Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā) bija saglabājies no Latvijas pirmās brīvvalsts. Bija arī Pasaules brīvo latviešu apvienības ārpolitikas sekcija, kas palīdzēja ar sakariem. Sākām no trešā plāna kontaktiem, kamēr tikām līdz Džordžam Bušam senioram. Katrā līmenī bija jāatstāj nopietns iespaids, lai šie cilvēki ieteiktu tālāk, ka ar tevi ir vērts runāt.

Ārlietas – tās ir kā smiltis, kas tek caur pirkstiem, bet, ja ar tām nodarbojas ļoti daudzi cilvēki vienlaikus, pamazām sakrājas liela kaudze.

Sieviete ārlietu ministre. Labi vai slikti?

- Tas ir labi. Kad 1993. gadā biju vēstniece Ženēvā, pasaulē šādā amatā bija tikai dažas sievietes, Eiropā – nevienas! Tagad tā ir ierasta lieta. Sieviete ministre ir laba tāpat kā sieviete prezidente – tevi ievēro! Kad fotografējas lielā politiķu grupa, kurš gan atšķir daudzos vīriešus līdzīgos tumšos uzvalkos un gaišos kreklos ar kaklasaitēm? Melna veču masa! Bet tās dažas sievietes ir atšķirīgas, un tie kungi viņas pamana!

Cik valodu jūs zināt?

- Latviešu un krievu, iemācījos arī angļu, un 45 gadu vecumā – franču. To vajadzēja, kad biju vēstniece Francijā. Briselē runāju franciski, bet parlamentā – latviski! Tas ir ļoti interesanti – sāku runu latviski, bet pāreju uz angļu vai franču, ja vajag ļoti precīzu formulējumu – uz tulkiem ne vienmēr paļauties. Latviski runāju tāpēc, ka vēlos uzsvērt – mūsējā ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.

FAKTS. Apvienības “Vienotība” problēma – daudz spēcīgu sieviešu un ne tik spēcīgi vīrieši, uzskata psihoterapeits Viesturs Rudzītis. “No vienas puses, dzimumam nav nozīmes, bet, no otras puses, strādājot ikdienā ar cilvēkiem, zinu, cik ļoti liels spēks ir mātes lomai, cik ļoti grūti sievietēm no tās distancēties,” saka psihoterapeits. Viņaprāt, “Vienotība” ir “mātes un dēla veidojums, kur ir stiprās mātes un cerīgie dēli.”