Pirms četriem gadiem es Saeimā balsoju pret Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Galvenokārt es balsoju pret to veidu, kādā toreiz valdošās koalīcijas saimnieki izturējās pret savas valsts pilsoņiem, Saeimas deputātiem un paši savu partiju izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Māri Riekstiņu un Karinu Pētersoni. Lēmumu pieņēma “šaurais loks” – augstprātīgi, divkosīgi un paslepus. Šodien es atbalstu Valda Zatlera ievēlēšanu otrajam amata termiņam un ceru, ka Valsts prezidenta amata kandidāta vai kandidātu izvērtēšana notiks daudz atklātāk un skaidrāk, nekā tas ir bijis līdz šim. Šodien, kad ļaunākais ir aiz muguras, Latvijai ir vajadzīga politiska stabilitāte, un Valsts prezidenta atkārtota ievēlēšana ir stabilitātes vēsts pasaules finanšu tirgiem un investoriem, kas jau lūkojas Latvijas virzienā.
Jā, Zatlers nav harismātisks nācijas līderis, stingrs vadonis vai visu iemīļots intelektuālis. Bet palūkosimies apkārt. Cik tādu šodien ir Eiropā? Izņemot Angelu Merkeli, nevienu citu neredz. Jā, sabiedriskās domas aptaujās Zatleru mēdz apsteigt smagos noziegumos apsūdzēts politiskais multimiljonārs. Taču tas drīzāk apliecina Latvijas sabiedrības daļas maldus, kas principu “zog, bet dalās” uzskata par attaisnojumu jebkādai apšaubāmai rīcībai. Jā, Zatlers arī nav Vecrīgas politisko aizkulišu izmanīgākais pazinējs, kuru dažādi vietējās nozīmes “polittehnologi” uzskatītu par savējo. Taču Zatlers ir cilvēks, kurš jūt savu tautu un pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu.
Valsts prezidenta pienākumus Valdis Zatlers ir pildījis godam un pamatīgi. Viņš savos lēmumos ir bijis neatkarīgs no tā šaurā loka, kas nokārtoja viņa ievēlēšanu 2007. gadā. Viņš ir kalpojis Latvijai, nevis “saimniekiem”. Tāpēc Valda Zatlera atkārtota neievēlēšana būtu kā “saimnieku” brīdinājums katram nākamajam prezidentam. Sak, neaizmirsti, kam tev patiesībā jākalpo!
Prezidents ir labi pārstāvējis Latviju pasaulē, ieguvis starptautisko pieredzi un pazīstamību starptautiskās politikas centros, kas viņam un Latvijai lieti noderēs turpmākajos četros gados. Mums nav bijis jākaunās par savu Valsts prezidentu un viņa teikto starptautiskos forumos.
Šodien bez Valda Zatlera Latvijā ir tikai divi cilvēki, kas zina, ko nozīmē būt prezidentam. Tie ir Guntis Ulmanis un Vaira VīķeFreiberga. Lai cik spējīgi savā profesijā vai politikā būtu citi Valda Zatlera iespējamie konkurenti, viņiem visiem prezidenta amatu būs jāsāk mācīties no nulles. Zatlera prezidenta pieredze ir neapšaubāma priekšrocība.
Diskutējot par Valsts prezidenta institūciju, ir lauzts daudz šķēpu par to, vai prezidentam ir jābūt neitrālam, teju apolitiskam, vidutājam starp Saeimu, valdību un vēlētājiem, starp valsti un ārpasauli, vai arī prezidentam ir jābūt savai nostājai, vērtībām un redzējumam par valsts attīstību. Valdis Zatlers ir uzdrīkstējies būt nevis visiem pieņemams “nekāds” kandidāts, bet gan personība ar uzskatiem par Latvijas nākotni, kurus viņš nebaidās paust un aizstāvēt.
Arī es uzskatu, ka Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšana jānodod tautas rokās. Protams, saglabājot mūsu valsts kā parlamentāras republikas raksturu un saprātīgi noregulējot šādu vēlēšanu kārtību. Latvijas pēdējo divdesmit gadu attīstības pieredze liecina – Latvijas nākotnes izvēles jautājumos mums nav jābaidās no tautas vairākuma, bet gan drīzāk no šauro aprindu darījumiem. 2007. gada novembrī, četrus mēnešus pēc stāšanās amatā, Valdim Zatleram, pieprasot Tautas partijas premjera Kalvīša demisiju, paspruka plaši citētais jautājums: “Kas es esmu?” Varu droši teikt, ka ar savu četru gadu darbu viņš ir devis pārliecinošu atbildi uz šo jautājumu.
Publicēts Latvijas Avīzē 13.05.2011
