Pirmais augstākā līmeņa “Vienotās Krievijas” līderis, kas ieradies Latvijā pēc līguma parakstīšanas, ir partijas Augstākās padomes līdzpriekšsēdētājs Jurijs Lužkovs, kurš, viesojoties Ušakova – Šlesera kantorī, vienkārši un skaidri atklāja kārtis – krievu valodai esot jākļūst par otro valsts valodu Latvijā, Latvijai jākļūst par divvalodīgu valsti.

Lužkova paziņojums izraisīja panisku rosību “Saskaņas centra” (SC) nometnē. Šī pārsteidzīgā Maskavas mēra izrunāšanās priekšlaicīgi atklāja “Urbanoviča republikas” projekta patiesos mērķus. Nu Urbanovičam jāraizējas, ka šī atklātība var atņemt “Saskaņas centram” tos dažus procentus latviešu balsis, kuri varbūt būtu balsojuši par SC tā šķietami sociāldemokrātiskās ievirzes dēļ. Vienlaikus Urbanovičam ir neiespējami distancēties no Lužkova teiktā, jo tad “Saskaņas centrs” riskē zaudēt krievu vēlētājus, kuri var pārsviesties pie partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL). (Protams, patiesībā starp abām šīm partijām atšķirības ir tikai niansēs – PCTVL sola piešķirt krievu valodai oficiālu statusu visās pašvaldībās, kurās krievvalodīgo iedzīvotāju ir vismaz 20%, bet “Saskaņas centrs” prasa noteikt “krievu valodu kā Latvijas iedzīvotāju starpetniskās saziņas valodu līdzās latviešu valodai”. Lieki teikt, ka abi risinājumi nopietni apdraud latviešu valodas pozīcijas…)

Nespēdams neko skaidri pateikt par divvalodības jautājumu pēc būtības, Urbanovičs tagad svaidās -metas kritizēt gan PCTVL, gan profesori Inu Druvieti (“VIENOTĪBA”), kura atklāj, ko patiesībā nozīmē SC valodas politika. Urbanovičs, nobijies no patiesības, tagad apgalvo, ka Lužkovs, lūk, atbalstot PCTVL (kur tad “Saskaņas” līgums ar “Vienoto Krieviju”?!), savukārt, Druvietei esot “jānomazgā mute”. Un ne ar vārdu nepiemin savu un SC pozīciju divvalodības jautājumā.

Vai Urbanovičs nevēlas priekšlaicīgi atklāt “Saskaņas centra” mērķus? Vai arī viņam ir kas slēpjams no Latvijas pilsoņiem saistībā ar līgumu, kas noslēgts ar “Vienoto Krieviju”?

Mēs to nezinām. Toties mēs zinām, ka līdzīgu līgumu kā ar “Saskaņu” 2007. gada augustā “Vienotā Krievija” noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās tāpat paredzēja “stiprināt Ukrainas un Krievijas stratēģisko partnerību”. Tā paredzēja pretdarbību Ukrainas līdzdalībai NATO un “sadarbību” Ukrainas valodas politikā.

Trīs gadus pēc šīs vienošanās noslēgšanas Kremļa partneris Janukovičs ir kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz dalību NATO, pagarinājis Krievijas militāro klātbūtni Ukrainā līdz 2042. gadam, atļāvis Krievijas izlūkiem atgriezties Krimā un atsācis militāros manevrus kopā ar Krievijas armiju, pretī saņemot atlaidi Krievijas gāzes cenām.

“Saskaņas centra” vadītājs Urbanovičs grib kļūt par Latvijas premjeru un jau ir spējis iegūt Šlesera un Šķēles konglomerāta atbalstu. SC kopā ar PLL cilvēkiem saimnieko Rīgā, kopīgi draudzējas ar Lužkovu un citiem Maskavas lielmaņiem, sola vienoties ar “Gazpromu” par zemākām gāzes cenām un kopā gatavojas pārņemt varu pēc Saeimas vēlēšanām

Ja Urbanovičam izdosies īstenot savu plānu nomainīt Valdi Dombrovski Ministru prezidenta amatā, Latvija patiesi var kļūt par “Urbanoviča republiku” un Šlesera zīmīgie vārdi “Latvijai jāmaina virziens” piepildīsies.

Vai mēs, kas sadevāmies rokās Baltijas ceļā un atguvām Latvijas brīvību, pieļausim, lai īstenojas Putina – Urbanoviča pakts?!

Trīs Sandras Kalnietes dzīves

Kurzemnieks: 01.07.2010

Autors: Juris Lipsnis

Rubrika: Tepat, starp mums

Pērn Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās mūspusē ļoti daudz balsu saņēma Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība), kura tagad kļuvusi par mūsu novadnieci – Kurzemnieka saruna ar EP deputāti notika viņas lauku mājās Dzilnās Alsungas novada Bērzkalnos.

Varbūt dažus vārdus pateiksiet par bērnību – esat dzimusi Sibīrijā?

- 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja manas mammas ģimeni, viņai tad bija 14 gadu. 1949. gada 25. martā izsūtīja manu tēvu kopā ar mammu. Tēvatēvs, mežabrālis, jau bija nometnē. Mani vecāki satikās Sibīrijā, tur piedzimu es. Trīs vectēvi un mammas mamma tur arī palika. Pirmais izsūtījums bija baiss – cilvēkus lika tādos apstākļos, lai viņi neizdzīvotu. Atgriezāmies 1957. gada 31. maijā. Rīgā ar milzīgu ceriņu klēpi mūs sagaidīja mammas draudzene, kas bija pārbraukusi agrāk. Ceriņi kopš tā laika man vienmēr ir ļoti patikuši.

Kā jūsu ģimeni uzņēma Latvijā?

- Pirmkārt, Sibīrijas gadi ļoti atsvešināja tos, kas palika Latvijā, no tiem, kas izsūtījumā. Vietējie mūs uzskatīja gandrīz vai par krieviem, jo mēs ne tā uzvedāmies. Mamma bija ļoti lepna sieviete, un viņai bija neizsakāmi grūti to izturēt. Otra – tīri praktiska problēma. Nevarēji dabūt darbu, ja nebija pieraksta, bet pierakstu nedeva, ja nebija darba – apburtais loks! Tad nāca risinājums – mammu paziņas pieņēma savrupmājā par sētnieci, tur dabūjām mazu istabiņu. Gulējām visi kā reņģes – pastiep roku, tur mamma, tur vecmāmiņa, varam parunāties. Vēlāk vecāki nopirka kooperatīvo dzīvokli. Vienmēr atcerēšos pirmo rītu, kad izrādījās – mēs ar vecmāmiņu vienā istabā, vecāki – otrā, un parunāties vairs nevar – jābļaustās!

Kā nokļuvāt Alsungas pusē?

- Nejauši. Lai gan iznāk, ka esmu šeit atgriezusies – mana māte ir kurzemniece. Biju iegādājusies zemes gabalu Sakas pagastā netālu no jūras un gribēju celt māju. Tomēr neesmu vēju cilvēks, jutu, ka man tur nepatiks. Un tad mans draugs, Šveices latvietis Ansis Reinhards, gribēja nopirkt īpašumu Latvijā un lūdza palīdzēt atrast kaut ko piemērotu. Dzilnas, kādreizējo mežniecību, palīdzēja sameklēt Alsungas veterinārārste – viņa bija dzirdējusi, ka tās pārdod. Izdomājām, ka necelsim jaunu māju, bet sakārtosim šo pašu. Te ieguldīts ļoti daudz darba – nojauktas vecās būdas, izrautas veco koku saknes, izrakts dīķis.

Vai jūtat, ka esat ienākusi suitos?

- Kad mācījos Mākslas akadēmijā, mans diplomdarbs bija par retu un neparastu tēmu – tautas mākslu. Toreiz bija aizspriedumi, ka tas ir kaut kas sīks un nenozīmīgs. Mana izvēle bija pārsteigums profesoriem, jo skaitījos studente, kas var paņemt lielas, nopietnas tēmas. Nē, es nebiju disidente – nepaspēju, kaut gan, ja PSRS būtu pastāvējusi vēl ilgāk, iespējams, ka kļūtu. Bet nacionālā identitāte mani vienmēr interesējusi – tas, kas mūs padara par latviešiem.

Rakstot diplomdarbu, iedziļinājos tekstilmākslā, un Kurzemē tā ir viena no krāšņākajām. Izdarīju traku lietu – noadīju pēc latvju rakstu grāmatas sev Alsungas zeķes, tās man vēl tagad glabājas. Es ļoti lepojos, jo krāsas ir vienreizējas. Nu, un tāpēc suiti man nebija nekāds pirmatklājums. Bet raizējos, kā viņi mani, tādu svešinieci, uzņems. Jāsaka paldies sirsnīgajiem cilvēkiem – maniem kaimiņiem un citiem alsundzniekiem -, kas mani pieņēma. Es gan jūtu, ka liela nozīme bija krustam, ko Dzilnās ierīkojām – momentā kļuvu savējā. Šogad jau otro reizi pie tā notika maija dziedājums, sapulcējās daudz ļaužu.

Vai krusta ierīkošana bija jūsu ideja?

- Piedāvājumu saņēmu no Pētera Puzāna, kurš Dzilnās raka dīķi. Tas mani pārsteidza. Vispirms aprunājos ar Ansi, jo mājas mums ir kopīgā īpašumā. Pieņēmām to kā vienreizēju zīmi, jo ne katram dzīvē gadās saņemt tik fundamentālu piedāvājumu – mājās ierīkot krustu. Tā bija gan liela uzticēšanās, gan dāvana. Vīri Pētera vadībā to izdarīja nedēļas laikā. Tas kalns ir kā brīvdabas baznīca. Neesmu redzējusi visus krustus Alsungas novadā, bet šis, šķiet, ir visrūpīgāk izveidots.

Kas jūs ierāva politikā?

- Atmoda! Ierāva – tas ir īstais vārds. Sākumā domāju, ka tas ir pagaidām, bet līdzīgi kā daudzi vairs neatgriezos iepriekšējā jomā. Bet nu jau jāsāk domāt par iešanu prom.

Sākot sarunu, teicāt, ka pēc stundas pārslēgsieties uz nākamo dzīvi – brauksiet uz Rīgu. Cik dzīvju tagad dzīvojat?

- Trīs. Pirmā ir Briselē. Strasbūra ir tikai tāda kā epizode Briseles dzīvē, jo tur strādājam vienu nedēļu mēnesī. Tad ir Rīga un Dzilnas, kur cenšos būt katru nedēļu. Atbraucu piektdienas vakarā, lai sestdienas rītā varētu te pamosties. Ne vienmēr izdodas, piemēram, nupat Rīgā viesojās Vācijas ārlietu ministrs, un Aivis Ronis (Latvijas ārlietu ministrs – aut.) mani uzaicināja piedalīties kopīgās vakariņās. Svētdienās no šejienes izbraucu ap pieciem vakarā, pusdeviņos esmu Rīgā, no rīta ceļos piecos un ar agro reisu lidoju uz Briseli. Atgriežos ceturtdienas vakarā.

Kur Briselē dzīvojat?

- Man ļoti nepatīk viesnīcas, tāpēc īrēju mazu, pieticīgu dzīvoklīti, ko pati esmu iekārtojusi. Materiālā ziņā tas ir līdzvērtīgi. Man nepieciešama izjūta, ka tā ir mana vieta, kur citi nestaigā iekšā, ārā. Dzīvoklis atrodas 20 minūšu gājienā no parlamenta. Darbs ir sēdošs, telpās ir ļoti slikta ventilācija – vajag izkustēties un iztīrīt plaušas, tāpēc labprāt staigāju. Agrāk gāju rītos un vakaros, bet nesen vairākas deputātes aplaupīja, tāpēc tumsā man vairs nepatīk staigāt.

Kā tad dzīvoklis Rīgā? Iznāk tāda kā pārsēšanas stacija?

- Vasarā jā. Tikko varu, tā braucu uz Bērzkalniem. Ziemās gan ne. Iepriekšējā braucām reti, vienā reizē atklājām, ka esam apzagti. Šoziem bija pārāk biezs sniegs, nebraucām vispār -kaimiņi pieskata, kas te staigā. Brieži kalnā pie krusta jutās kā mājās…

Kurš izdomāja EP koridoros izvietot latviešu seno rotu attēlus?

- Es, bet naudu maksājām kopā ar Krišjāni Kariņu. Viņam nešķita dīvaini, kāpēc politiķiem pie sienām būtu jāliek arheoloģiskās rotas.

No kurienes nāca ideja?

- 1997. gadā, atklājot vēstniecību Parīzē, biju aizņēmusies no Senās klēts Latgales tautastērpu. Visi tie kakla riņķi, rokassprādzes, inkrustētā villaine, gredzeni… Kāds franču diplomāts teica: “Jūs, vēstnieces kundze, izskatāties pēc senās frankietes!” Tas palika atmiņā.

Parlamenta koridori ir bezpersoniski, haotiski, man tie nepatika. Sākumā gribēju pie sienām likt fotogrāfiju izstādi, bet tad nāca atklāsme – latvju arheoloģiskās rotas ir vienas no izcilākajām Eiropā, un tās mēs rādīsim!

Vai izdodas baudīt kaut ko no Briseles?

- Kaut kā neiznāk. Man ir ļoti labs birojs, tajā strādā Pēteris Viņķelis, viens no labākajiem politologiem. Vairāki cilvēki strādā Latvijā, ir palīgs un stažieris Briselē, ir sekretāre. Un visi viņi strādā bez pārtraukuma, līdz ar to es arī. Visu laiku jālasa, tie ir neiedomājami kvantumi. Dienā saņemu ap 300 epasta vēstuļu. Ir milzīgie dokumenti, kas nosaka visu eiropiešu dzīvi, bet uzrakstīti tik garlaicīgā valodā, ka diez vai kāds eiropietis tos izlasa. Bet man tas jādara.

Pastāstiet par darbu EP!

- Cenšos strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, lai tiem, kas par mani balsoja, pēc pieciem gadiem būtu pārliecība, ka neesmu viņus pievīlusi. Darbojos lauksaimniecības un lauku attīstības, kā arī iekšējā tirgus un patērētāju tiesību komitejā. Lauksaimniecības jomā šobrīd notiek kopējās politikas reforma. Piemēram, mūsu zemnieki tagad saņem trīsreiz mazākas subsīdijas nekā vidēji Eiropā un deviņas reizes mazāk nekā Grieķijā, kur subsīdijas vislielākās – ja latvietis par hektāru saņem Ls 70, tad grieķis – Ls 600. Tas ir absolūti netaisni. Diskusija ir par to, kā šo sistēmu mainīt pēc 2014. gada.

Neesmu šai jomā speciāliste, bet palīdz zemnieku organizācijas un Zemkopības ministrija. Iesniedzu labojumus un papildinājumus, to dara arī citi, un tad sākas sarunas, lai sasniegtu visiem pieņemamu rezultātu. Man patīk izšūt, un es salīdzinātu darbu EP ar izšūšanu. Ja sarunas rit starp 27 valstīm, viss notiek ļoti lēni!

Vai joprojām nodarbojaties ar izšūšanu? Kad to darāt, – vai lidmašīnā?

- Nē, jo tur nedrīkst ienest adatu. Šuju mājās pie televizora, citreiz tāpat vien. Man patīk arī ravēt, tas ir tikpat interesanti, tikai tur tu nevis liec klāt, bet rauj ārā. Darbā ir tik daudz stresa, tik daudz tukšvārdības, ka reizēm ir grūti saskatīt mērķi. Pacietība ir jāakumulē, un šie roku darbi, arī ēst gatavošana, man palīdz līdzsvarot to laika patēriņu, kas vajadzīgs politikā, lai tiktu pie rezultāta.

Bet vai tad nevar tos piecus gadus vienkārši atsēdēt?

- Var! Piemēram, vēstnieks. Viņa darbs ir ļoti patstāvīgs. Kad biju ārlietu ministre, redzēju, ka vēstnieki dalās trīs grupās. Pirmie savu laiku atsēž – izdara, ko liek, un viss. Otrie strādā precīzi saskaņā ar darba aprakstu. Trešie (to ir vismazāk) ir tie, kas strādā ar lielu iniciatīvu. Viņi iet pāri dienesta instrukcijas rāmjiem un sevi ir pierādījuši – kā Māris Riekstiņš, Aivis Ronis.

Vai sekojat valsts ārpolitikai?

- Sirds tur ir klāt, bet vairs nav tik daudz laika visam. Bet no visām Latvijas ministrijām Ārlietu ir visprofesionālākā. Turklāt tai nav līdzi padomju mantojuma.

Kas veidoja šo ministriju, ja sākumā nebija neviena profesionāļa? Jūs tur piedalījāties.

- Kādreiz ceru par to uzrakstīt grāmatu, lai gan EP rakstīšanu neveicina. Visi toreiz mācījāmies, jo bijām pilnīgas nulles. Visu laiku nāca notikumi no ārpuses, uz ko bija jāreaģē. Bija arī padomdevēji. Ļoti daudz palīdzēja ārpolitiskais dienests, kas vairākās rietumvalstīs (ASV, Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā) bija saglabājies no Latvijas pirmās brīvvalsts. Bija arī Pasaules brīvo latviešu apvienības ārpolitikas sekcija, kas palīdzēja ar sakariem. Sākām no trešā plāna kontaktiem, kamēr tikām līdz Džordžam Bušam senioram. Katrā līmenī bija jāatstāj nopietns iespaids, lai šie cilvēki ieteiktu tālāk, ka ar tevi ir vērts runāt.

Ārlietas – tās ir kā smiltis, kas tek caur pirkstiem, bet, ja ar tām nodarbojas ļoti daudzi cilvēki vienlaikus, pamazām sakrājas liela kaudze.

Sieviete ārlietu ministre. Labi vai slikti?

- Tas ir labi. Kad 1993. gadā biju vēstniece Ženēvā, pasaulē šādā amatā bija tikai dažas sievietes, Eiropā – nevienas! Tagad tā ir ierasta lieta. Sieviete ministre ir laba tāpat kā sieviete prezidente – tevi ievēro! Kad fotografējas lielā politiķu grupa, kurš gan atšķir daudzos vīriešus līdzīgos tumšos uzvalkos un gaišos kreklos ar kaklasaitēm? Melna veču masa! Bet tās dažas sievietes ir atšķirīgas, un tie kungi viņas pamana!

Cik valodu jūs zināt?

- Latviešu un krievu, iemācījos arī angļu, un 45 gadu vecumā – franču. To vajadzēja, kad biju vēstniece Francijā. Briselē runāju franciski, bet parlamentā – latviski! Tas ir ļoti interesanti – sāku runu latviski, bet pāreju uz angļu vai franču, ja vajag ļoti precīzu formulējumu – uz tulkiem ne vienmēr paļauties. Latviski runāju tāpēc, ka vēlos uzsvērt – mūsējā ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām.

Tos,  kas ir tik aizņemti ar Vienotības drīza gala pareģojumiem, gribu sarūgtināt – baumas par Vienotības galu ir stipri pārspīlētas un cerības pāragras. Mūsu politiskajiem konkurentiem es ieteiktu sevi nemierināt ar ilūzijām, bet vairāk nodarboties pašiem ar sevi. Tad nebūs jālauza galva, kas un kad notiks ar Vienotību.Kamēr citi pareģo galu Vienotībai vai izdomā par mums blēņu stāstus, tikmēr mūsu apvienība nostiprinās un aug. Ir atvērts Vienotības birojs un bez “saplēšanās” trīs partijas drīz būs pabeigušas darbu pie apvienības deputātu kandidātu sarakstiem. Nu nepiepildās prognoze “izjuks pa vīlēm”! Un arī nepiepildīsies, tāpēc, ka mēs, partneri Vienotībā, esam vienojušies līdz šim un vienosimies arī turpmāk, jo mēs apzināmies virsuzdevumu – izvest Latviju no krīzes. Dombrovska valdībai, kas ne tikai ir apturējusi valsts krišanu bezdibenī un panākusi valsts ekonomikas stabilizāciju, tad tās atveseļošanos, ir jāturpina strādāt arī pēc vēlēšanām. Tautas pieredze māca, ka prātīgs saimnieks zirgus pārbrauktuvē nemaina!

39 Eiropas Parlamenta (EP) deputāti maija sākumā izveidoja Eiropas vēstures izlīguma grupu, kuras mērķis robežojas ar neiespējamo – pretrunīgo 20. gadsimta vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Grupu izveidojusi un to vadīs no Latvijas ievēlētā eiroparlamentāriete SANDRA KALNIETE.

Kas pamudinājis Eiropas Parlamenta deputātus, izveidojot vēstures izlīguma grupu, pievērsties neizskaidrotiem un lielākoties arī neērtiem vēstures jautājumiem?

Jāprecizē, ka tā nav Eiropas Parlamenta institucionāli ar kādu lēmumu izveidota struktūra. Katram deputātam ir iespēja nodarboties ar domubiedru meklēšanu. Šī grupa ir mana personiskā iniciatīva. Es uzrunāju Tunni Kelamu no Igaunijas, Vītautu Landsberģi no Lietuvas un nolēmām šādu grupu izveidot. Lielāko organizatoriskā darba daļu paveica tieši mans birojs.

Ja šādu grupu veido, ir svarīgi, lai tajā būtu deputāti ne tikai no tās politiskās grupas, kurai piederu es, bet arī no citām. Tas nebija viegli, sevišķi – atrast domubiedrus no sociālistu grupas. Vēstures izlīguma grupai ir jābūt pietiekami reprezentatīvai – ar pārstāvjiem no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Es personīgi uzrunāju šos cilvēkus, un rezultāti ir labi: grupā patlaban ir 39 deputāti, un pirms nākamās sanāksmes izsūtīšu atkārtotu aicinājumu vēl citiem deputātiem, kas, cerams, mums pievienosies.

Kā saistībā ar grupas mērķu sasniegšanu vērtējat tās neformālo statusu, ko varētu arī uzlūkot kā ietekmes trūkumu?

Ietekme nerodas no institucionālā statusa, bet gan no darbības aktivitātes. Es nešaubos, ka, aktīvi darbojoties, mēs spēsim būtiski veicināt Eiropas sadalītās vēstures saliedēšanu.

Grupas nosaukums ir vēstures izlīguma grupa. Vai tas tomēr neliecina par politisku kompromisu meklēšanu uz vēsturiskās patiesības rēķina?

Nē. Lai varētu izlīgt, vispirms ir jāzina fakti. Grupas mērķis ir palīdzēt vēstures patiesības izzināšanā, deideoloģizēt vēsturi. Mēs esam politiķi, nevis vēsturnieki. Mums jāparāda, ka mums ir politiska griba noskaidrot vēsturisko patiesību, saprast un vērtēt, kāda pēc šiem piecdesmit Dzelzs priekškara atšķirtības gadiem ir patiesā Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsture.

Krievijas pārmetumi un apvainojumi par vēstures pārrakstīšanu ir nepamatoti. Faktiski tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots. Notikumi aiz tā bija viena lieta, bet to cenzēts un ideoloģizēts pārstāsts – cita lieta. Divdesmit gadi kopš Dzelzs priekškara sabrukšanas it kā ir pietiekams laiks patiesības izzināšanai, taču Baltijas valstis, pirms kļuva NATO un ES dalībvalstis, pragmatisku apsvērumu dēļ augstākajos politiskajos līmeņos vēsturiskā taisnīguma jautājumus tikpat kā neaplūkoja. Galvenais bija – ne ar ko nesarežģīt mūsu iestāšanos šajās organizācijās.

Es kā diplomāte un vēlāk kā ārlietu ministre laikā pirms iestāšanās apzinājos, ka visam ir savs laiks. Ir mērķi un ir taktika, kā tos sasniegt. Tolaik starptautiskā sabiedrība mūs nemaz tik ļoti neatbalstīja ceļā uz NATO un ES, un mēs negribējām sūtīt vēl kādu vēsti, ka pēc iestāšanās varam radīt sarežģījumus.

Grupas mērķis ir dažādu vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Vai tas maz ir iespējams? Eiropā pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras: Rietumos vēsturiskajās atmiņās dominē nacistu okupācija un holokausts, Krievijā – Staļina atbrīvotāju kults, bet austrumeiropieši šos notikumus uzlūko caur divu ļaunumu – komunisma un nacisma – paradigmu.

Ļoti precīzi raksturota aina. Tā pašlaik mainās. Kad biju nosaukta par Latvijas kandidāti Eiropas Komisijā, mani uzaicināja atklāt ļoti reprezentatīvu grāmatu izstādi Leipcigā. Atklāšanas runā atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā. Jau dažus gadus pirms tam vairāki Rietumu vēsturnieki bija mēģinājuši pateikt ko līdzīgu, bet viņus sabiedrība apklusināja. Šī runa 2004. gadā, bet jo īpaši Latvijas Valsts prezidentes deklarācija 2005. gadā saistībā ar Uzvaras svētku svinībām Maskavā bija pavērsiena punkts.

Valsts prezidente tolaik saņēma daudz atbildes vēstuļu no citu valstu vadītājiem ar komentāriem par okupāciju, par atbildību, par staļinisma noziegumiem. Savukārt Krievija Baltijas valstis apvainoja vēstures pārrakstīšanā.

Ja šodien to salīdzinām ar neseno Krievijas prezidenta interviju laikrakstā “Izvestija” – Baltijas valstis arī tur nav saudzētas, pieminēta pat fašisma atdzimšana. Tomēr viņš ir pateicis, ka cena, ko Krievijas tauta samaksājusi par uzvaru karā, ir bijusi pārāk augsta Staļina noziegumu dēļ. Tā ir būtiska lieta. Medvedeva nosodījums staļinisma noziegumiem pret savu tautu un Eiropas tautām paver iespēju tālākām pozitīvām pārmaiņām Krievijas attiecībās ar Austrumeiropas valstīm un, cerams, veicinās pagātnes godīgu pārvērtēšanu pašā Krievijā.

Drīz pēc tam pasauli satricināja Katiņas otrā traģēdija, kam sekoja A.Vajdas filmas “Katiņa” trīsreizēja demonstrēšana Krievijas televīzijā. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Vēl 2005. gadā prezidents Putins teica, ka PSRS sabrukšana bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tādu būtisku parādību kā padomju totalitārā komunisma vērtēšanā ir vairākas dimensijas: vēsturiskā, faktoloģiskā, politiskā un tiesiskā. Politiskajā EP spēlē lielu lomu. Kad Austrumeiropas un Baltijas valstu deputāti, pirmoreiz ievēlēti, mēģināja šo jautājumu virzīt, viņiem bija grūti saņemt atbalstu. Tomēr ar laiku viņiem un Austrumeiropas valstu viedokļu līderiem attieksmē izdevās panākt pārmaiņas.

2009. gada 2. aprīlī EP pieņēma ļoti būtisku rezolūciju “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, par kuru nobalsoja visi, izņemot 43 deputātus, arī tie, kuri agrāk bija noskaņoti citādi. Tas ir politisks dokuments, kam sekoja gan EDSO dokumenti, kas vērtēja staļinisko režīmu, gan līdzīgi Eiropas Padomes dokumenti. Tas ir noticis lēni, bet tomēr noticis.

Par regulāru notikumu ir kļuvušas sabiedriskās noklausīšanās, angliski – public hearing. Šīs lielās publiskās sanākšanas, ko vispirms rīkoja Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments, ir izraisījušas lielu rezonansi. Runājot par starptautiski tiesisko vērtējumi, jāmin divi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi saistībā ar Latviju. Pirmais – “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, kurā konstatēts Latvijas okupācijas fakts no starptautiskā tiesību viedokļa. Otrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “Vasilijs Kononovs pret Latviju”. Tā ir pirmā reize, kad kāds no Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, šajā gadījumā Padomju Savienības karavīrs, atzīts par vainīgu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Tā ir revolūcija!

Ir pazīmes, ka nepatīkami vēstures jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Piemēram, vai Drēzdenes bombardēšana arī nav uzskatāma par noziegumu pret civiliedzīvotājiem? Kā patiesībā vērtēt un novērtēt Minhenes vienošanos u.tml.? Vai esat tam gatavi?

Ja šie jautājumi aktualizēsies, domāsim, ko darīt. Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.

Mūsu tuvākie plāni ir šādi. 2007. gadā Eiropas Tieslietu un iekšlietu padomē pieņēma pamatlēmumu par noteiktu rasisma un ksenofobijas formu un izpausmju apkarošanu, kas aizliedz nacisma izdarīto noziegumu attaisnošanu, noliegšanu vai to rupju banalizēšanu. Baltijas valstis, Polija un Ungārija gribēja iekļaut līdzīgus formulējumus par staļinismu, bet to noraidīja. Taču Padome uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt ziņojumu, vai Eiropas likumdošanā ir nepieciešams ieļaut šādas normas un kādā formā to darīt. Šā gada beigās EK šis ziņojums jāiesniedz Padomei.

EK bija pasūtījusi kādai Spānijas universitātei pētījumu par to, kāda prakse attiecībā uz totalitāro režīmu nosodīšanu ir visās 27 ES dalībvalstīs. Pamatojoties uz šo pētījumu, EK izstrādās savus ieteikumus. EP būtu jāpauž sava pozīcija šajā jautājumā, un tas ir mūsu grupas pirmais lielais uzdevums. EP deputātiem būtu jāstrādā ar savām valdībām, ar ministriem, kas izskatīs šo ziņojumu.

Nākamgad, kad ES prezidentūra iekrīt divām Austrumeiropas valstīm – Polijai un Ungārijai – un, kas sakrīt ar PSRS sabrukuma divdesmitgadi, vēstures grupai ir jāizmanto šīs prezidentūras, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību Dzelzs priekškara patiesajai vēsturei. Paralēli rit darbs pie “Eiropas Vēstures mājas”, kurā būs Eiropas vēstures ekspozīcija. Mūsu grupa vēlas piedalīties “Eiropas Vēstures mājas” veidošanā ar priekšlikumiem. Žēl, ka “mājas” zinātniskajā padomē nav iesaistīts neviens vēsturnieks no Baltijas valstīm, ka Latvijas vēsturnieki ir maz pazīstami starptautiski.

Pašlaik visā Austrumeiropā valstis pētī savu vēsturi vertikāli – kas konkrēti katrā valstī noticis. Tomēr pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei. Ideāli būtu izveidot zinātniski pētniecisku institūtu, kas pētītu to kopīgo, kas raksturīgs totalitārajam komunismam aiz Dzelzs priekškara nošķirtajās valstīs. Piemēram, tādu institūtu varētu izveidot pie “Vēstures mājas”. Šodien eiropiešu apziņā komunisms ir kaut kas neskaidrs, ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par lielajiem noziegumiem un represēto miljoniem. Gribētos drīzumā veicināt vienu EP ziņojumu par to, kā un ko ES dalībvalstīs skolēniem māca par totalitāro komunismu, Staļina diktatūru un Dzelzs priekškaru.

EP vēstures jautājumi vēl arvien ir politizēti. Jāņem vērā to, kāds ir politiskais fons – vairākās Eiropas valstīs ir sociālistu valdības. Ir arī labējās valdības, kuru sastāvā ir sociālisti.

Sociālistiem, šķiet, vajadzētu būt ieinteresētiem vēsturisko faktu noskaidrošanā, jo padomju sociālismu var uzlūkot kā idejas diskreditētāju vismaz visā Austrumeiropā…

Sociālistiem ir visai raibs sastāvs – bijušie trockisti, maoisti, sindikālisti, komunisti utt. Bez tam aktualizējas jautājums par šīs kustības pagātni. Sociālisti nav ieinteresēti revidēt savu ideoloģiju.

Eiropas politiskajās aprindās vispār nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus.

Tas pamatā ir saistīts ar Krieviju, kura padomju pagātnes notikumu necilāšanu izvirzījusi kā sadarbības nosacījumu. Tāpēc arī daļa labēji orientēto politiķu šos jautājumus necilā. Ir svarīgi, lai šīs un citas neērtās vēstures tēmas būtu iekļautas izglītības sistēmā visā Eiropā. Piemēram, Zviedrijā moderātu valdīšanas laikā izdevās to panākt, tiesa, ar milzīgu sabiedrības pretestību, kas uzskatīja, ka nedrīkst uztiept, kas ir jāmāca un kas nav. Un interesanti, ka tajā pašā laikā uzskata: par nacismu ir jāmāca, bet par totalitāro komunismu – ne.

Pirms 9. maija svinībām Krievijas prezidents nosodīja padomju totalitārismu un staļinismu. Polijai tika atdoti Katiņas slaktiņa lietas dokumenti. Tai pašā laikā sekoja asa Krievijas reakcija uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Krievijas nostāju pret vēstures jautājumiem? Vai prezidenta solis pirms svētkiem bija tikai īslaicīgs žests vai varbūt pragmatisks solis ilgākā perspektīvā?

Domāju, ka tie bija īslaicīgi un pragmatiski žesti. Tomēr pateiktu vārdu neatsauksi. Dažas dienas pēc svinībām nāca klajā informācija par jauno Krievijas ārpolitisko stratēģiju, un tā attiecībā uz Baltijas valstīm ir izmantot visas iespējas – ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas – savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Arī labi organizētā histērija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā rāda, ka pārmaiņas nebūs vieglas un ātras.

Kā no Baltijas pozīcijām vērtējat faktu, ka jaunajā NATO stratēģijā, vienlaikus paredzot aizsardzības plānu izstrādi Baltijas valstīm, iecerēta partnerības padziļināšana ar Krieviju?

ASV ir skaidri pateikušas, ka mēs esam viņu stratēģiskie partneri, NATO līguma 5. pants darbojas, un ikvienas dalībvalsts ticama aizsardzības spēja ir visas NATO uzticamības garantijas. Ir svarīgi, lai visos formātos, kuros notiek ASV dialogs ar Krieviju, citu NATO dalībvalstu dialogs ar Krieviju, Baltijas valstīm būtu iespēja piedalīties un arī teikt savu vārdu.

Jo vairāk Krievija tiek integrēta starptautiskajās struktūrās, jo labāk. Krievijas tradicionālā pozīcija līdz šim ir bāzējusies uz pašizolēšanos. Savukārt Eiropā ir izkopta sadarbības kultūra. Ar Krieviju dialogs jāveido, bet ir jāformulē arī principi.

Pašlaik tiek veidots Eiropas ārējās darbības dienests. Kādas tajā varētu būt Baltijas valstu intereses un iespējas?

Esam ieinteresēti, lai mūsu ārlietu dienesta profesionāļi tiktu tur iekļauti. Vajag pašiem aktīvi pretendēt uz to.

Stāsts likās tik pazīstams. Gandrīz kā Latvijā. Ja Saeima apstiprinās kārtējo “savējo” par Satversmes tiesas tiesnesi, tad beidzot būs izdevies iegūt kontroli pār Satversmes tiesu. Tad varēs pasūtīt spriedumus. Vien atliks iecelt “savējo” ģenerālprokuroru. Un tad varēs sēdēt tik pat lepni kadrā kā rumāņu malači un nekautrējoties stāstīt par saviem varoņdarbiem – kurš un cik nokampis.

MEP Sandra Kalniete (EPP-Latvia) welcomes the ECHR judgment which confirms the generally recognized principle of international law that the responsibility for the committed war crimes shall be individual and effective, and that such crimes may not be justified by the perpetrator’s belonging to a certain state, political, ideological or other group.

Sandra Kalniete: “I believe that the ECHR judgment is living proof of the international law principle that war crimes shall not be subject to statutory limitations.”

Sandra Kalniete stresses that the crimes committed under the totalitarian regimes of the 20th century – including National Socialism and Totalitarian Communism – have to be treated equally. 

“There are no grounds to justify any one of them, certainly not because one participated in the victory over the other.  The fight against Nazism cannot serve as an eternal absolution for those who have committed crimes against civil populations. The crimes committed by Kononov and others similar to him are not absolved over time, they cannot be forgiven or forgotten,” says Kalniete.

Ms Kalniete is convinced that the decision of the court is one more step towards historical justice: “It gives satisfaction to all those innocents who have suffered. No court decision will be able to compensate for the lost or damaged lives, nevertheless, this decision reminds us that wherever and whenever the crimes against humanity are conducted, those who are guilty will receive fair punishment.”

The decision of the European Court of Human Rights is an important contribution to combating impunity of state representatives, believes Kalniete. “It is a reminder and warning to all those who continue committing crimes against civil populations during military conflicts.”

For further information: 

Sandra Kalniete MEP, Tel: +371 29246328

Peteris Vinkelis,  Adviser, Tel: + 32  493 124 415 

Note: Sandra Kalniete is a Member of European Parliament from Latvia. She chairs the informal group “Reconciliation of European Histories” in the European Parliament. Born in Siberia,  Ms Kalniete in 1989 was one of the leaders of the independence movement of Latvia and became the first European Commissioner from Latvia in 2004.  Her book “With Dance Shoes in Siberian Snows” -  a family story about the years of Soviet occupation – has become the most-translated Latvian book in recent history.

Kalniete ir pārliecināta, ka tiesas spriedums ir vēl viens solis tuvāk vēsturiskajam taisnīgumam, kas sniedz gandarījumu nevainīgi cietušajiem. „Neviens tiesas spriedums nespēs kompensēt atņemtās dzīvības un sabojātās cilvēku dzīves, tomēr šāds spriedums ir nozīmīgs atgādinājums, ka lai arī kur un kad tiktu pastrādāti noziegumi pret civiliedzīvotājiem, vainīgie saņems sodu.,” saka S. Kalniete.

Kalniete arī uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums ir atgādinājums un brīdinājums tiem, kas šodien turpina pastrādāt noziegumus pret civiliedzīvotājiem Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstīs, kur šodien notiek bruņoti konflikti un kur tiesu vara nefunkcionē

Deputāte Kalniete Eiropas Parlamentā nesen izveidojusi un vadīs Eiropas vēstures izlīguma grupu, kurā darbojas 35 Eiropas Parlamenta deputāti, viņu vidū arī bijušais parlamenta priekšsēdētājs Hanss-Gerts Poterings.

Es biju ļoti sašutusi, ka Saeimas prezidijs un visi frakciju priekšsēdētāji vienprātīgi liedza Dainim Īvānam iespēju runāt Saeimas svinīgajā sēdē. Par to trīs reizes sprieda Valsts prezidenta vadītā svētku rīkošanas Goda komiteja. Mēs uzskatījām, ka arī Valsts prezidentam, mūsu valsts simbolam, tāpat kā Atmodas simbolam Dainim, šajā sēdē bija jārunā. Taču Saeimas vadošajiem gudriniekiem bija cits viedoklis. Kārtības ruļļa viedoklis.

Atrunas ar Saeimas kārtības rulli gan izskatās kā kailam karalim vīģes lapa. Saeimas kārtības rullis paredz izņēmumus, par kuriem prezidijs ir tiesīgs lemt. Ja jau Daini Kārtības rullis nepieļāva, tad kā pieļāva Gorbunovu?

Tikai pēc ilgām pārdomām iet vai neiet uz Operu, es nolēmu Saeimas svinīgo sēdi apmeklēt. Gāju tāpēc, ka man apnikušas šīs galma politikas stila ķildas un mankurtisms, kas rodas no mazvērtības kompleksa, ka kāds var izpelnīties vairāk uzmanības nekā es pats vai pati. Man apnicis, ka neko neprotam godam izdarīt un svētkus svinēt vērienīgi, iekļaujoši. Ar spēju lietas redzēt to patiesajā vēsturiskajā mērogā. 

Saeimas svinīgā sēde bija ļoti pamācoša. Tā bija taisīta pēc Latvijas politiskās un ekonomiskās elites ģīmja un līdzības. Skatuve bija bagātīgi drapēta sarkanbaltsarkanos karogos un dekorēta baltām rozēm. Tas izskatījās tik nedzīvi un pompozi! Kāds taču to visu bija darījis un saskaņojis ar attiecīgo atbildīgo personu Saeimā. Tikpat nedzīvi uz šīs atsvešinātās skatuves izskatījās prezidija galds. Tas atradās skatuves dziļumā un pie tā sēdošie trīs dižvīri un divas dižsievas neizskatījās ne priecīgi, ne laimīgi. Drīzāk drūmi. Viņi apzinājās, ka svētki ir viņu pienākums un darbs, un kuram darbam gan nav garoza?!

Mr. Priekšsēdētājs lasīja garu un frāžainu runu, kurā bija savirknēti skaisti vārdi par atbildību, izglītību, ES un NATO. Neaizmirsa arī patētiskos vārdos pateikties 138 deputātiem, kas balsoja un pieminēt Latvijas tautas fronti, kuras priekšsēdētājs netika uzskatīts par cienīgu uzrunāt Augsto namu. Tas ir nožēlojami, kā varas rituāli gluži dzīvus un sakarīgus cilvēkus pārvērš par sīkmanīgiem vēstures revidētājiem. Mēs tie varas vīri! Mums tas spēks! Kā lemjam, tā būs! 

Kā ar šo pompozitāti un stīvumu kontrastēja Atmodas laika cilvēku sirsnīgā un saviļņojošā tikšanās! Taču tas nebija Saeimas sēdes un Operas nama nopelns. Tā tāda, dzīva un sirsnīga būtu jebkur, jo saites, kas mūs vieno, sniedzas pāri laikam, politiskām partijām un pat uzskatu nesaskaņām. 

Jā, ir izveidojušās oficiālās valsts svētku svinēšanas tradīcijas, kas ir garlaicīgas un bezdvēseliskas. Tām ar vēstures galvenajiem varoņiem, tiem tūkstošu tūkstošiem vīru un sievu, kas radīja 4.maiju, nav nekā kopīga. Tauta svin citur un citādi.

Atceros, kā Francijā svinēja 14.jūlija, Bastīlijas ieņemšanas apaļo gadskārtu. No visām pusēm plūda bērni, dziedot Marseljēzu. Tas bija aizkustinoši un atdzīvinoši. Tas oficiālajai ceremonijai piešķīra dvēseli un jēgu. Tas apliecināja, ka Francijas valsts pastāv nākotnes paaudzēm. Arī Latvijai jēga ir tikai tad, ja mēs turpināmies. Nevis sastingstam pašu izdomātos kārtības ruļļos un ceremonijās.

Mans sapnis ir piedzīvot tādu Saeimas svinīgo sēdi, kurā Saeimas deputāti klausītos, ko 4.maijs nozīmē paaudzei, kas piedzimusi pēc neatkarības. Tas būtu daudz aizkustinošāk un dzīvāk nekā Mr. Priekšsēdētāja palīgu uzrakstītās runas frāžu kārtējā pārskaitīšana.

Arī tie 138 Augstākās padomes deputāti, kas balsoja par Neatkarības deklarāciju, ir pelnījuši dzīvākus, sirsnīgākus, īstākus svētkus. 

Sandra Kalniete

P.S. Vakarā uzzināju, ka LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Vagrim Ordeņa kapituls piešķīris Trīs Zvaigžņu ordeni… par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā…. Būs jāiesaka, lai piešķir kādu apbalvojumu arī VDK ģenerālim Johansonam un citiem padomju neredzamās frontes cīnītājiem. Gan jau viņi arī varētu izdomāt, kādu aizkustinošu stāstu par savu darbu brīvās Latvijas atjaunošanas labā.

Sandra Kalniete referāts konferencē „1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti„ 2010. gada 3. maijā LU Lielajā Aulā.

Video no šī konference ir pieejams Latvijas Universitātes mājas lapa (Kalnietes referāts ir redzams otra daļa).

 Rietumvalstu nostājas maiņa Baltijas valstu neatkarības atzīšanas jautājumā

Savu uzstāšanos gribu sākt, citējot kādas Eiropas lielvalsts vadītāju, kurš, uzzinot par Lietuvas 11.marta Neatkarības aktu, teicis: «Tie lietuvieši visu izgāzīs. Viņi gandrīz nekad nav bijuši neatkarīgi. Un kad bija, tad tā bija diktatūra. Nožēlojami ļaudis. Es sapratīšu, ja Gorbačovs būs spiests izmantot spēku.»[1] Kā to atklāj dažādi avoti, tad līdzīga attieksme pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības cīņu 1988. – 1991.gados valdīja arī citu Rietumvalstu varas gaiteņos. 

Rīt Latvija svinēs divdesmit gadus kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Šis mūsu valsts un tautas vēsturiskais lēmums bija daļa no lielo ģeopolitisko pārmaiņu procesa, kura divdesmitgadi Eiropa atzīmē kopš 2009.gada rudens. Svinības simboliski sākās, atzīmējot Berlīnes mūra nojaukšanu 1989.gada novembrī un beigsies, pieminot PSRS sabrukumu 1991.gada decembrī. Lasot, klausoties un skatoties, kā Eiropas valstīs atceras šos vēsturiskos notikumus, mani sarūgtina tas, cik reti eiropieši piemin Baltijas valstu un tautu ieguldījumu Dzelzs priekškara sagraušanā. Stāsti galvenokārt ir par Centrālās un Austrumeiropas notikumiem un to atbalstu un entuziasmu, ar kādu Rietumvalstis bija atbalstījušas šos brīvības centienus. Ja piemin Baltijas valstis, tad galvenokārt PSRS iekšpolitiskajā kontekstā un saistībā ar PSRS sabrukumu. 

Ikreiz, kad es stāstu eiropiešiem par notikumu īsto hronoloģiju, viņi negrib ticēt, ka 1988.gada vasarā, gandrīz desmit gadus pēc Polijas Solidaritātes sagrāves, demokratizācijas un brīvības cīņas Eiropā ar jaunu spēku atsākās tieši padomju okupētajās Baltijas valstīs. Mani tūdaļ mēģina palabot – runa taču ir par 1989.gada vasaru?, kas viņu atmiņās ir lielo notikumu laiks. Nē, es precizēju. Par 1988.gadu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Gadās arī kāds gudrinieks, kas pamāca, ka Baltijas valstis neatkarību ir atguvušas labvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā. Brīvība mums iekritusi klēpī kā dāvana. Diemžēl tādus apgalvojumus nākas dzirdēt arī Latvijā. Neprotam mēs lepoties ar mūsu tautas, politiķu un diplomātu sasniegto. Tāpat kā neprotam par pašu padarīto tā stāstīt pasaulei, lai Baltijas tautu veikums Dzelzs priekškara nojaukšanā ieņemtu tam atbilstīgu vietu Eiropas vēsturē un eiropiešu apziņā. 

Baltijas valstis neatkarību atguva tāpēc, ka tāda biju mūsu tautu griba. Aktīvā trīs tautu līdzdalība politiskajos procesos atstāja vislielāko iespaidu uz Rietumu sabiedrisko domu un radīja simpātijas, kuras nevarēja ignorēt Rietumvalstu politiķi un valdības. Ja tas būtu bijis tikai politiķu ziņā, tad tie vislabprātāk Baltijas valstis būtu atstājuši PSRS varā, kamēr netiek atrisināti nozīmīgākie atbruņošanās un Vācijas apvienošanas jautājumi. Tāpēc Baltijas valstis neatlaidīgi klauvēja pie Rietumu slēgtajām durvīm, īstenojot „lienošās atzīšanas” (creeping recognition) politiku – arvien paplašināt neatkarības atbalstītāju loku un paaugstināt akadēmisko, politisko un diplomātisko kontaktu līmeni un atbalstu. Pamazām Rietumu noskaņojums sāka mainīties par labu Baltijas valstīm un sākot ar 1990.gada vasaru Rietumu politiķi arvien noteiktāk iekļāva Baltijas jautājumu sarunās ar PSRS vadību. Tāpēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu, politiķu un diplomātu nopelns ir tas, ka mēs pratām “uzspiest” Baltijas jautājumu Rietumvalstīm un to iekļaut starptautiskajā darba kārtībā. 

Politiskais fons, uz kura no 1988.gada līdz 1991.gada augustam, norisinājās Baltijas tautu likteņdrāma, bija īpaši sarežģīts un dinamisks. 1988.gadā Rietumu vadītāji jau bija pieņēmuši Gorbačovu, kā vienīgo garantu reformām PSRS un atbruņošanās dialogam. Tajā pašā laikā viņi vilcinājās ar ekonomiskās palīdzības sniegšanu, kas bija nepieciešama, lai apturētu katastrofālo ekonomiskās situācijas pasliktināšanos PSRS. Turklāt, Padomijā pastiprinājās nacionālās neapmierinātības izpausmes, konsolidējās konservatīvā opozīcija un uz politiskās skatuves uznāca nākamais Krievijas prezidents Jeļcins. Kad 1989.gadā vasarā sakustējās Austrumeiropa un līdz ar Berlīnes mūra nojaukšanu 9.novembrī sākas Vācijas apvienošanās process, tad cerība uz Rietumu palīdzību bija faktors, kas lielā mērā sasaistīja Gorbačova rokas un atturēja no asas rīcības Austrumeiropā. Nacionālās atbrīvošanās kustību panākumi Baltijas valstīs izvirzīja ģenerālsekretāram skaudru izvēli: saglabāt PSRS vienotību vai ļaut iet Austrumeiropai. Viņš ļāva iete Austrumeiropai. Savukārt, tiklīdz Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā atbrīvojās no Padomijas kontroles, tā šīs valstis tūdaļ kļuva par Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstītājām. 

Irākas iebrukums Kuveitā1990.gada 2.augustā deva Gorbačovam ietekmīgu instrumentu dialogā ar Rietumiem gan ekonomiskās palīdzības, gan Baltijas jautājumā. Ģenerālsekretārs apzinājās, ka PSRS atbalsts Persijas līča karā ASV prezidentam Bušam (George Bush) un Rietumvalstu vadītājiem bija tik ļoti nepieciešams, un tas viņam pavēra iespējas iekšpolitiskiem manevriem.  Gorbačovs tuvinājās ar konservatīvo komunistu opozīciju, kas noveda pie 1991.gada asiņainā janvāra Lietuvā un Latvijā. Tomēr „draugs Gorbačovs” bija pārrēķinājies – slaktiņš Viļņā un Rīgā atstāja tik lielu iespaidu uz Rietumu sabiedrisko domu, ka Bušs un citi politiķi nevarēja ar to nerēķinātie un Gorbačova vardarbību nosodīja ne tikai vārdos, bet bija spiesti apliecināt darbos savu neapmierinātību arī darbībā. Baltijas jautājums arvien vairāk sāka ietekmēt starptautisko darbakārtību. 

Rietumvalstu attieksme pret Baltijas valstu neatkarību ir aizraujoši interesants un pavērsieniem bagāts materiāls, kura izpēte ir pelnījusi ne tikai grāmatu, bet pat iespējams vairākas. Tāpēc, rakstot referātu, es biju spiesta atteikties no vairāku nozīmīgu varas un sabiedrības slāņu attieksmes maiņas atspoguļošanas. Es tik pat kā nepievēršos dažādu valstu parlamentu, sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu ieguldījumam Baltijas jautājuma atspoguļošanā un risināšanā. Es galvenokārt ieskatījos valdības vadītāju un ārlietu resoru taktikā un stratēgijā, jo valdība ir tā, kas īsteno valsts ārpolitiku un tās teiktajam vārdam un rīcībai straptautiskajās attiecībās ir noteicošais svars. Tāpat es nerunāju par Baltijas valstu politiķu, diplomātu un trimdas tautiešu lomu Baltijas neatkarības veicināšanā un sasniegšanā. Šai tēmai būs veltīta mana topošā grāmata, kuras piecas nodaļas jau ir uzrakstītas. 

4.maijā, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, mēs ticējām, ka Rietumvalstis tūlīt atzīs mūsu valstisko neatkarību de facto, jo de jure tā jau pastāvēja. Gadu desmitiem Rietumi bija izmantojuši Baltijas jautājumu Aukstā kara cīņās ar Padomiju, pārmetot tai tautu pašnoteikšanās tiesību neievērošanu, gan atsakoties atzīt  Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju. 

Drīz vien Baltijas valstis pārliecinājās, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās raison d’état un  realpolitik. Pat tās 54 valstis[2], kas nekad nebija atdzinušas Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, nesteidzās paust savu atbalstu, bet uzsvēra, ka Baltijas valstu neatkarība ir jautājums, kas risināms sarunās ar PSRS. Rietumvalstu attieksmi nemainīja arī tas, ka mūsu parlamenti bija īstenojuši tautu pašnoteikšanās tiesības[3]. 

1990.gada pirmajā pusē lielākā daļa mūsu Rietumu draugu ar bažām skatījās uz sarežģījumiem, kas Baltijas valstu dēļ radās attiecībās ar PSRS. Vēl neiecietīgāks noskaņojums valdīja Rietumu akadēmiskajās aprindās un arī lielā daļā sabiedrības, kas Baltijas valstu neatkarības centienus uztvēra kā iekšpolitisko draudu Gorbačovam un, tātad – arī draudu pašu eiropiešu drošībai. Klausoties rietumnieku brīdinājumos, aizrādījumos un vēlējumos nesteigties, mūsu aizdomas, ka baltieši kārtējo reizi var kļūt par sīknaudu lielvalstu interešu spēlē, tikai pastiprinājās. 

Rietumu atturīgo attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu nevar aplūkot šķirti no jautājuma par Austrumeiropu. Patiesībā Rietumu valstu vadītāji nebija ne psiholoģiski, ne teorētiski gatavi tam, ko daudzus gadu desmitus paši bija sludinājuši, aicinot vājināt PSRS kontroli pār Austrumeiropu un izbeigt Auksto karu. Bailēs no nekontrolējamiem pavērsieniem, 1989.gada 16. janvārī uz Maskavu ar jaunievēlētā prezidenta Buša svētību slepenā uzdevumā devās bijušais valsts sekretārs Henrijs Kisindžers (Henry Kissinger), lai piedāvātu Gorbačovam divpusēju darījumu par Austrumeiropu. Kisindžers bija pārliecinājis prezidentu Bušu, ka stabilitātes vārdā ASV un PSRS ir jāvienojas par interešu pārdali Eiropā, nosakot, cik tālu sniedzas PSRS ietekme. Savukārt apmaiņai Kisindžers bija gatavs piedāvāt Rietumu solījumu nedarīt neko, kas paātrinātu pārmaiņu procesu Austrumeiropā un apdraudētu padomju intereses.[4] Faktiski, tas bija priekšlikums saglabāt status quo Eiropā, par to vienojoties eiropiešiem aiz muguras. Par šī plāna lietderību 28.martā valsts sekretārs Beikers (James Baker) dalījās ar New York Times žurnālistu. Valsts sekretāra atklāsme izraisīja sašutuma vilni Eiropas valstīs un ASV sabiedrībā. Kisindžera plānu tūdaļ nodēvēja par „Jalta – 2” un vairs neviens ASV politiķis to nevarēja izmantot. 

Lasot Buša, Beikera, Tečeres (Margaret Thatcher), Miterāna (François Mitterrand) un citu politiķu memuārus, jābrīnās, cik nesagatavoti tik straujai notikumu attīstībai bija Rietumi. Tikai 1989.gada vasarā, gadu pēc tautas kustību izveidošanās Baltijas valstīs, pēc „Solidaritātes” uzvaras Polijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanās, demokrātiskās kustības aktivizēšanās Ungārijā un Čehoslovākijā Rietumu politiķi un politologi tā īsti sāka apzināties, ka pasaule stāv jauna laikmeta priekšā un ka līdzšinējā kārtība, kas balstījās uz divu spēku līdzsvarotu pretimstāvēšanu, ir apdraudēta. Valstu kancelejas drudžaini sāka strādāt pie jaunām ārpolitikas stratēģijām un taktikas. Tolaik Rietumeiropas vadītājus interesēja tikai Austrumeiropa – Polija, Čehoslovākija un Ungārija. Kā atrast risinājumus, kas būtu pieņemami Gorbačovam un kas dotu iespēju šajā Eiropas daļā atjaunot demokrātiju un izbeigt Auksto karu bez asins izliešanas. Baltijas valstu jautājums pilnībā bija atstāts PSRS ziņā. Bušs, Tečere, Miterāns un Kols (Helmut Kohl) bija vienoti pārliecībā, ka nedrīkst pieļaut neko, kas vājinātu Gorbačova pozīcijas PSRS. 

Baltijas valstis savas neatkarības cerības visvairāk saistīja ar ASV atbalstu un ilgstoši piekopto neatzīšanas politiku. ASV dzīvoja gandrīz miljons baltiešu, kas bija spēcīgs un labi organizēts lobijs. Viņu iespaidā Kongresa un Senāta locekļi atklātāk nekā valdība politiski atbalstīja Baltijas valstis un abu palātu deputātu spiediens bija būtisks prezidenta un valsts sekretāra pozīcijas ietekmēšanā. 

Pirmoreiz par Baltijas jautājumu PSRS ārlietu ministrs Ševardnadze un Beikers runāja 1989. gada 21. septembrī. Apliecinot ASV atbalstu Gorbačovam, Beikers izklāstīja ASV Baltijas politiku un uzsvēra, ka „mums…būtu ļoti grūti saglabāt pozitīvas attiecības, ja jūs atradīsiet par nepieciešamu lietot spēku Baltijā”.[5] Šo pašu nostāju Bušs atkārtoja Gorbačovam 1989.gada 2. un 3. decembrī, kad Maltā beidzot notika viņu pirmā tikšanās. Baltijas jautājumu viņi pārrunāja divatā un runātais zināms no prezidenta pārstāsta palīgiem: „Bušs teicis [Gorbačovam], ka, ja centrālās padomju autoritātes būs par iemeslu vardarbībai Baltijā, tad tas radīs pretpadomju jūtu ugunsvētru ASV, bet, ja Gorbačovs turēs savu solījumu un izvairīsies no vardarbības, tad ASV valdība ievēros atturību savos izteikumos par šo jautājumu.” [6] Faktiski Bušs deva netiešu solījumu neizdarīt spiedienu uz Gorbačovu, kamēr vien Baltijā nav asinis un tanki. Savu solījumu Bušs turēja līdz pēdējam –ASV bija trīsdesmit septītā valsts, kas atzina Latvijas atjaunoto neatkarību. Bušs gaidīja līdz Gorbačovs paraksta Baltijas valstu brīvlaišanu. 

Uzzinājis par Lietuvas neatkarības Akta pieņemšanu, Bušs tam veltīja tikai pāris teikumus kārtējā preses konferencē, sakot “Mēs ļoti priecājamies par šo pašnoteikšanas ideju, pie tam mēs uzskatam, ka ir ļoti būtiski, lai viss notiekošais notiktu miermīlīgā ceļā.”[7] Tikmēr senatori un kongresmeņi prasīja Lietuvas tūlītēju atzīšanu. Senāts pat mēģināja pieņemt rezolūciju, taču par atvieglojumu administrācijai to noraidīja ar 59 balsīm pret un 36 par.[8] Kamēr Gorbačovs aprobežojās ar dažādu dekrētu, tajā skaitā provokatīvu, izsludināšanu, tikmēr ASV, tāpat kā pārējie rietumnieki varēja atļauties būt atturīgi Baltijas jautājumā. Taču ASV iejaucās ikreiz, tiklīdz PSRS uzsāka pastiprinātus karaspēka manevrus un draudīgas vai vardarbīgas akcijas Baltijas valstīs. Sekoja Buša vēstule vai telefona zvans Gorbačovam. 

Buša piesardzība Baltijas jautājumā vēl vairāk palielinājās pēc Irākas iebrukuma Kuveitā. Buša veidotajai koalīcijai bija vajadzīgs PSRS atbalsts, tāpēc Bušs 1990.gada rudenī piekopa īpaši uzmanīgu politiku attiecībās ar Gorbačovu. Prezidents mēģināja izvairīties no nosodošu paziņojumu sniegšanas pat pēc 1991.gada asiņainā janvāra notikumiem Viļņā un Rīgā. Tomēr ASV sabiedrībā valdīja tāds sašutums, ka Prezidents Kongresa un Senāta iespaidā rakstīja personīgu vēstuli Gorbačovam, kurā brīdināja, ka būs spiests apturēt ASV ekonomisko palīdzību PSRS. Savukārt Beikers informēja Maskavu, ka neredz jēgu noturēt februārī plānoto ASV – PSRS samitu.[9] Par Bušu varētu teikt, ka viņš bija Prezidents, kas vienmēr nokavēja ar politisko vērtējumu. Atliek vien atcerēties viņa bēdīgi slaveno runu Kijevā, kurā viņš nosodīja „pašnāvniecisku nacionālismu” un pamācīja, ka „brīvība nav tas pats, kas neatkarība”.[10] Un to prezidents teica tikai dažas nedēļas pirms augusta puča Maskavā, kas ievadīja strauju PSRS sabrukumu! 

Līdzās Bušam otrs nozīmīgs spēlētājs Baltijas jautājumā bija Vācijas kanclers Helmuts Kols. Viņa galvenā prioritāte bija Vācijas apvienošana un nekas, kur nu vēl mazās Baltijas valstis, kuru tautas nelaikā bija sadomājušas atgūt neatkarību, nedrīkstēja aizkavēt četrdesmit gadus gaidīto sadalītās Vācijas apvienošanu. Kanclers nesaskatīja pretrunu tajā, ka vācu tautai bija tiesības uz pašnoteikšanos un Vācijas apvienošanos, bet latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, saskaņā ar šīm pašām tiesībām, valsts nepienācās. Vismaz ne tuvāko piecu gadu laikā. [11] 

Lēmumu par apvienošanos bija jāpieņem Uzvarējušo sabiedroto Padomei (Four Power Allied Council), kuru veidoja PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija. Pat ja M.Tečere un F.Miterāns raizējās par ģeopolitiskajām sekām, kuras radīs atjaunota un spēcīga Vācija Eiropā, tad viņi, tāpat kā Dž.Bušs, bija Kola sabiedrotie. Kols labi saprata, ka bez Gorbačova piekrišanas nenotiks apvienošanās un neatrisināsies Vācijas turpmākā dalība NATO. Tāpēc Gorbačovs par jebkuru cenu bija jāpadara par sabiedroto un jāatvieglo viņa dzīve iekšpolitiski gan ar ievērojamu aizdevumu[12], gan strostējot Baltijas valstis par steigu, kas bija drauds Padomijas stabilitātei un «dārgajam Mihailam». Kola atturību daļēji kompensēja Vācijas ārlietu ministra Hansa Dītriha Genšera (Hans-Dietrich Genscher)  atbalstošākā nostāja Baltijas jautājumā. Ministrs bija dziļi pārliecināts, ka tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos, ka Eiropas robežas arī pēc Helsinku vienošanās ir maināmas miermīlīgā ceļā. 

Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere sākotnēji uzskatīja, ka, lai arī Liebritānija nekad nav atteikusies no neatdzīšanas politikas, pēc Helsinku vienošanās parakstīšanas faktiski ir notikusi Baltijas valstu status quo PSRS sastāvā atdzīšana..[13] Savā atbildes vēstulē AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Tečere norādīja: „… nav šaubu, ka efektīva un ilga Baltijas neatkarība būs atkarīga no līguma ar Padomju Savienību…. Mēs ļoti ceram, ka sarunas ar padomju valdību, kas novedīs pie visām pusēm pieņemama risinājuma, būs iespējamas visdrīzākajā laikā”.[14] Tādējādi Viņas Majestātes valdība sākotnēji atbalstīja PSRS pozīciju, ka Baltijas jautājums ir Padomijas iekšējā lieta. 

Tomēr jau dažus mēnešus vēlāk Lielbritānija sāka piekopt cietāku valodu pret PSRS. Ārlietu ministrs Duglass Hērds  (Douglas Hurd) brīdināja Padomiju, ka ja tā neuzsāks konstruktīvu dialogu ar Baltijas valstīm, Rietumi var vērst sankcijas pret PSRS. Tečere pēc tikšanās ar premjerministri Kazimiru Prunskieni atzina, ka Lietuvas tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos.[15] Vēl pozitīvāks pagrieziens Lielbritānijas nostājā sākās 1991.gada janvārī, kad Līča kara aizsegā PSRS sāka asiņainu izrēķināšanos Viļņā un Rīgā. Lielbritānija ne tikai asi nosodīja Maskavas akcijas Lietuvā un Latvijā, bet arī paziņoja, ka tā aptur Know-How fonda divu gadu darbības programmu PSRS un pieprasīja Eiropas Kopienas palīdzības apturēšanu PSRS. Džons Meidžors (John Major) turpināja Tečeres valdības uzsākto balansēšanu starp atbalstu Gorbačovam un prasību risināt sarunas ar Baltijas valstīm. Premjerministrs piekopa tādus publiskus uzmanības žestus kā tikšanās ar Baltijas valstu vadītājiem Londonā vai Baltijas valstu pārstāvniecību vadītājiem Maskavā. Tas gan sildīja Baltijas politiķu un diplomātu sirdis, nedaudz kaitināja Gorbačovu, bet būtiski netuvināja Baltijas valstu neatkarību. 

Piesardzība, pragmatisms un cinisms – tā es raksturotu Miterāna attieksmi pret Baltijas valstu neatkarību. Viņam pieder vārdi: «Es saprotu Gorbačovu. Ja man pieprasītu Elzasu vai Basku zemi, arī es nevarētu teikt jā!»[16] Lai arī jau septiņdesmito gadu beigās franču sovjetologi brīdināja, ka Padomju impērijas drīzs sabrukums ir nenovēršams,[17] Miterānu pārmaiņas Austrumeiropā un Baltijas valstīs pārsteidza, biedēja un pat kaitināja. Elizejas pils un ārlietu ministrija uzskatīja, ka process ir pārāk straujš, tāpēc nedrīkst darīt neko, kas to veicinātu un sarežģītu Gorbačova politiku. Baltijas jautājumā Francijas paziņojumi aprobežojas ar pašnoteikšanās tiesību un neatdzīšanas politikas retoriku, tajā pašā laikā strikti uzsverot, ka Baltijas valstis vēl arvien ir integrētas Padomju Savienības sastāvā un to nepacietība nedrīkst apdraudēt Gorbačovu un citus Eiropai svarīgus jautājumus. 

Šī oficiālā Francijas vadītāju pozīcija bija krasā pretrunā ar sabiedrības noskaņojumu valstī. Kopš lielās franču revolūcijas franču intelektuāļu tradīcija ir nostāties taisnības un brīvības pusē. Taisnība bija Baltijas valstīm, un franču plašsaziņas līdzekļi atbalstīja mūsu brīvības centienus. Pat pēc Līča kara sākuma Baltijas jautājums nepazuda no ziņām un laikrakstu pirmajām lappusēm. Pēc asiņainā slaktiņa Viļņā un Rīgā Gorbačova popularitāte Francijā piedzīvoja laikam straujāko kritumu Eiropā. 

Ar Baltijas jautājumu ir saistītas divas epizodes, kuras politiķi nelabprāt piemin savos memuāros. Tās atklāj, cik viegli realpolitik vārdā valstsvīri gatavi atkāpties no vērtībām un principiem, kurus paši vēl nesen bija sludinājuši. Miterāns, baidoties, ka Gorbačova vietā varētu stāties kārtējais padomju diktators un Kols, gribot uzlabot Vācijas–PSRS attiecības, 1990.gada 26.aprīlī nosūtīja kopīgu vēstuli Lietuvas prezidentam Landsberģim, kurā aicināja iesaldēt Neatkarības aktu un sākt sarunas ar Maskavu.[18] Pirms tam šādu priekšlikumu ASV jau bija piedāvājusi Maskavai un saņēmusi apstiprinājumu, ka tā uzskatīs iesaldēšanu par pietiekamu, lai sāktu sarunas.[19] 29.jūnijā Lietuvas Seims pieņēma lēmumu uz laiku apturēt Neatkarības aktu. Maskava 1.jūlijā paziņoja, ka atceļ embargo. Pirmā Baltijas krīze bija pārvarēta un Gorbačovs atkal varēja atgriezties pie starptautiskās politikas lielajiem jautājumiem. 

Otra epizode saistīta ar Francijas ielūgumu Baltijas valstu ārlietu ministriem viesu statusā piedalīties Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Parīzes konferencē 1990.gada 19.un 20.novembrī. Baltijas valstu uzaicināšana uz konferenci bija Ziemeļvalstu iniciatīva, kuras īstenošanā bija ieguldīts liels diplomātiskais darbs. Ielūgums pa diplomātiskiem kanāliem bija saskaņots arī ar Maskavu. Diemžēl Igaunijas ārlietu ministrs Meri, neskatoties uz vienošanos šo ielūgumu publiski neizpaust,  pirms došanās uz Parīzi sensacionālo ziņu darīja zināmu presei.[20] Dažas minūtes pirms apspriedes sākuma Gorbačovs, piedraudot konferenci atstāt, pieprasīja Baltijas ārlietu ministrus izraidīt, un Jānim Jurkānam, Algirdas Saudargas un Lennart Meri konferences viesu loža bija jāatstāj. PSRS ultimāts bija pliķis Francijai, jo to, kas saskaņots pa diplomātiskiem kanāliem, nemēdz mainīt pēdējā brīdi. Kāpēc Gorbačovs tā rīkojās? 1990.gada rudenī viņa politiskā izdzīvošana bija tik apdraudēta, ka viņš ar katru dienu arvien vairāk bija spiests pakļauties konservatīvo prasībām. Konferencē Baltijas jautājumu savās runās nepieminēja neviens no lielvalstu vadītājiem. 

PSRS noraidījums piesaistīja daudz lielāku uzmanību nekā būtu izpelnījusies Baltijas delegāciju atrašanās zālē. Dānijas un Īslandes ārlietu ministri Ufe Ellemans Jensens (Uffe Elleman-Jensen) un Jons Baldvins Hanibalsons (Jon Baldwin Hannibalsson) sarīkoja saviem Baltijas kolēģiem kupli apmeklētu preses konferenci. Neskatoties uz sarūgtinājumu, izraidīšanas politiskie ieguvumi tomēr bija lielāki nekā zaudējumi.   

Atbalsts, ko Baltijas valstis saņēma no Ziemeļvalstīm ir pelnījis apjomīgu pētījumu, jo tieši Ziemeļvalstis viskonsekventāk atbalstīja Baltijas valstu neatkarības centienus. Tieši Ziemeļvalstis, katra gan atšķirīgā līmenī un intensitātē, regulāri un pārdomāti īstenoja «lienošās atzīšanas» politiku: valdības vadītāju un Augstākās Padomes priekšsēdētāju vizītes, oficiālo delegāciju apmaiņa starp parlamentiem, Baltijas valstu ministru piedalīšanās Ziemeļu Padomes rīkotajās ministru sanāksmēs, informācijas biroju atvēršana galvaspilsētās Kopenhāgenā un Stokholmā, kā arī Rīgā. Bez tam Ziemeļvalstu vadītāji un ārlietu ministri Baltijas valstu jautājumu sistemātiski uzrunāja arī starptautiskajās organizācijās un Maskavā. 

Vistālāk savā atbalstā gāja Īslande un Dānija. Īslandes parlaments pēc 1991.gada janvāra slaktiņa Viļņā pieņēma rezolūciju, aicinot valdību nodibināt diplomātiskās attiecības ar Lietuvu. Tomēr pēc PSRS drauda atsaukt vēstnieku, valdība lēmumu uz nenoteiktu laiku atlika. Hanibalsons bija vienīgais ārlietu ministrs, kas asiņainajā janvārī uzdrošinājās apmeklēt Baltijas valstu galvaspilsētas. 

Pēc 4.maija deklarācijas Dānijas premjerministrs Pauls Šluters (Poul Schlüter) vēstulē Augstākās Padomes priekšsēdētājam A.Gorbunovam apliecināja ”…ka starp Dāniju un Latviju aizsāksies ilga, auglīga un abpusēji izdevīga sadarbība”. Tālāk viņš raksta, ka „Dānijas valdība stingri atbalsta sarunas uz vienlīdzīgiem pamatiem starp PSRS un Latviju, lai izdotos sasniegt abpusēji pieņemamu risinājumu, piešķirot pilnīgu realitāti Latvijas neatkarības formālajam statusam.”[21] Šajā teikumā ir izklāstīti četri svarīgi Dānijas Baltijas politikas principi: stingrs starptautisks atbalsts, sarunu pušu vienlīdzība, rezultātiem jābūt abpusēji pieņemamiem un Latvijas neatkarībai jākļūst par realitāti. Šos principus Dānijas valdība turpmāk konsekventi un aktīvi atbalstīja. 

Sākotnēji Zviedrijas nostāja Baltijas jautājumā bija pasīva un vērojoša, jo to biedēja satricinājums, kādu piedzīvotu PSRS pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un kā tas ietekmētu Zviedrijas drošību. Varbūt tāpēc 1989.gadā, apmeklējot «padomju Baltijas republikas», ārlietu ministrs Stēns Andešons (Sten Andersson) apgalvoja, ka Baltijas valstis nav okupētas un aicināja samierināties ar pašnoteikšanos PSRS sastāvā,[22] kas izraisīja sašutuma vilni ne tikai Baltijā, bet arī Zviedrijā. 

Tomēr tautas kustībām pieņemoties spēkā, Zviedrija saprata, ka savu drošības interešu dēļ tai ir aktīvāk jāpievēršas Baltijas jautājumam. Ārlietu ministrija nolēma atvērt Rīgā un Tallinā Ļeņingradas ģenerālkonsulāta nodaļas. Tas bija tālredzīgs lēmums, kas Zviedrijai devu ekskluzīvu pieeju autentiskai informācijai par procesa attīstību Baltijas valstīs un ietekmīgu balsi kontaktos ar citām Rietumvalstīm, kas līdz tam analīzi galvenokārt balstīja uz savu Maskavā akreditēto diplomātu ziņojumiem. Asiņainajā janvārī Stokholmā atvēra Baltijas valstu informācijas biroju, kur dažus mēnešus arī man bija iespēja strādāt. 1990.gada otrajā pusē Zviedrija bija pilnībā atmodusies no savas neitralitātes miega un kļuvusi par Baltijas valstīm nozīmīgāko reģiona valsti. Pat Maskava ar to nevarēja nerēķināties, un arī pēc 1991.gada asiņainā janvāra konsulāti Tallinā un Rīgā turpināja savu darbību. 

Trīs Baltijas valstis 1988.-1991. gadā izaicināja pasauli ar savu uzdrīkstēšanos prasīt atjaunot 1940.gadā PSRS atņemtās un 1943.gadā Teherānā notirgotās valstis. Šī prasība nesaskanēja ar Rietumvalstu plāniem, kas uzskatīja, ka baltiešu nepacietība apdraud stabilitāti Padomju Savienībā un tātad – arī pasaulē. Baltijas krīzes laikā prezidents Bušs esot teicis:«Es nevēlos,, lai cilvēki pēc divdesmit vai četrdesmit gadiem atskatās un saka: Lūk, kur viss aizgāja greizi. Lūk, kur progress apstājās.»[23] 

Cik labi, ka pirms divdesmit gadiem baltieši neklausījās dažādajos «labvēļos»! Cik labi, ka mēs ticējām sev un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nākotnei! Tagad cilvēki var atskatīties un teikt: „Pirms divdesmit gadiem trīs Baltijas sprīdīši paklupināja padomju Milzi Lutausi un beidza pastāvēt padomju ļaunuma impērija. Lūk, kad sākās īstās pārmaiņas!” 

[2] Hough, William H. The Annexation of the Baltic states and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory. Journal of international and Comparative Law, vol. 6, number 2, winter 1985.

[3] ANO normatīvie akti, kas nosaka, kā īstenojamas tautu pašnoteikšanās tiesības, ir nepietiekami izstrādāti. Tie galvenokārt attiecās uz dekolonizācijas procesu. Baltijas valstu jautājumā ANO pašnoteikšanos neatbalstīja.

[4]  Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott. At the Highest Levels: The Inside Story of the End of the Cold War. London: Little, Brown and Company, 1993. pg. 15

[5] Baker, James A. The Politics of Diplomacy. Revolution, War and Peace. 1989 – 1992. N.Y.: G.P.Putnam’s Sons, 1995. pg. 147. 

[6] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott pg. 164.

[7] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott pg. 194.

[8] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 199

[9] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 319

[10] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 418

[11]  Hiden, John, Made, Vahur, and David J. Smith. The Baltic Question during the Cold War. London: Routledge, 2008. pg. 171

[12] Vācija aizdeva PSRS 5 miljardus vācu marku. Hiden, John, Made, Vahur, and David J. Smith pg. 172

[13] Independent, 28 March 1990, pg.1.

[14] M.Tečeres vēstule A.Gorbunovam, 1990., maijs.

[15] Guardian, 15 May 1990, pg.1.

[16] Attali, Jacques, pg. 469

[17] Carrére d’Encausse, Hélène. L’Empire éclaté, Paris : Flammarion, 1978, pg.62-63. Vēsturniece  secina, ka PSRS sabrukumu izraisīs Vudusāzija. Tajā pašā laikā viņa paredz, ka lai cik eiropeiskas un atšķirīgas no pārējās Padomijas būtu Baltijas tautas, nekas nevar apturēt to izzušanu. 

[18] Landsbergis, Vytautas. Un peuple sort de prison. Paris, 2007.-pg.421.

[19] 1990.03.20. Beikers ierosināja Ševarnadzem apsvērt ideju uz diviem gadiem apturēt Lietuvas neatkarības aktu, kas dotu izeju no krīzes. Pēc konsultācijām Maskava šim risinājumam piekrīt.  3.maijā K.Prunskiene Vašingtonu informēja, ka Lietuva piekrīt šādam risinājumam. Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg. 202, 208. Vēstules

[20] Attali, Jacques, pg. 639

[21] P.Šlutera vēstule A.Gorbunovam, 1990.gada 19.maijs.

[22] Fredēns, Larss Pēters. Baltijas Brīvības Ceļš un Zviedrijas Diplomātija 1989-1991. Riga Atēna, 2007. pg. 47-52 

[23] Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott, pg.201

Bibliography 

Attali, Jacques. Verbatim. Chronique des annees 1988-1991. Tome 3. Paris: Fayard, 1995. 

Baker, James A. The Politics of Diplomacy. Revolution, War and Peace. 1989 – 1992. N.Y.: G.P.Putnam’s Sons, 1995. 

Beschloss, Michael R. and Strobe Talbott. At the Highest Levels: The Inside Story of the End of the Cold War. London: Little, Brown and Company, 1993. 

Bush, George and Brent Scowcroft. A World Transformed. New York: Vintage Books. 1998. 

Carrére d’Encausse, Hélène. L’Empire éclaté, Paris : Flammarion, 1978. 

Fredēns, Larss Pēters. Baltijas Brīvības Ceļš un Zviedrijas Diplomātija 1989-1991. Riga Atēna, 2007. 

Gerner, Kristian and Stefan Hedlund. The Baltic States and the End of the Soviet Empire. London: Routledge, 1993. 

Gorbatchev, Mikhaϊl. Mémoires. Paris: Editions du Rocher, 1997. 

Grachev, Andrei. Gorbachev’s Gamble: Soviet Foreign Policy and the End of the Cold War. Cambridge: Polity Press, 2008. 

Hiden, John, Made, Vahur, and David J. Smith. The Baltic Question during the Cold War. London: Routledge, 2008. 

Hough, William H. The Annexation of the Baltic states and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory. Journal of international and Comparative Law, vol. 6, number 2, winter 1985. 

Hutchings, Robert L. American Diplomacy and the End of the Cold War. Baltimore: John Hopkins University Press, 1997. 

Landsbergis, Vytautas. Un peuple sort de prison. Paris, 2007. 

Matlock, Jack F. Jr. Autopsy on an Empire: The American Ambassador’s Account of the Collapse of the Soviet Empire. New York: Random House, 1995. 

Nagobads-Ābols, Aina and Guntars Ābols. Parīze, Madride, Lisabona, un Atpakaļ Riga. Riga: Zinātne, 2000. 

Readman, Kristina Spohr. Germany and the Baltic Problem after the Cold War: the Development of a New Ostpolitik 1989-2000. London: Routledge, 2005. 

Senn, Alfred Erich. Gorbachev’s Failure in Lithuania. New York: St. Martin’s Press, 1995. 

Thatcher, Margaret. 10 Downing Street Mémoires. Paris: Albin Michel, 1993.