Runa Vienotības kongresā, 2011. gada 26. novembrī.

Vienotība: Kas esam un kas gribam būt?

Godātie domubiedri!

Vienotības izveidošana bija liels darbs, kuru mēs esam paveikuši visi kopā. Mēs to darījām, jo apzinājāmies, cik ļoti Latvijai ir nepieciešama politiska stabilitāte, normālība un attīstība. Un tam ir nepieciešama vienota Vienotība.

Mēs esam nodibinājušies. Mums ir programma un statūti. Mums aiz muguras ir divu veiksmīgu vēlēšanu kampaņu pieredze. Tomēr mums vēl jāapzinās sevi un jākļūst par tādu politisku partiju, kas arī pēc nākamajām vai aiznākamajām vēlēšanām nepazūd no Latvijas politiskās ainavas. Tāpēc mums ir skaidri jāatbild uz jautājumu, kas mēs esam un kas mēs gribam būt šodien un rīt.

No mūsu programmas izriet četras būtiskas Vienotības raksturpazīmes:

- Labēji centriska partija

- Eiropeiska partija

- Nacionālas valsts partija

- Moderna partija

Vienotības ideoloģija un pamatvērtības.

Vienotība ir labēji centriska, liberāli konservatīva partija. Tās ideoloģijas kodols ir demokrātiskais kapitālisms, sociāli atbildīga tirgus ekonomika, privātā iniciatīva un  ierobežota valsts loma biznesa un privātās dzīves regulējumā.

Tiem kritiķiem, kas pavirži atļaujas apgalvot, ka Vienotībai nav ideoloģijas un nav pamatvērtību, labākā atbilde ir V.Dombrovska vadītās Vienotības valdības, kas konsekventi ir rīkojušās saskaņā mūsu pamatvertībām:

- mēs neatlaidīgi virzāmies uz sabalansētu budžetu, īstenojam atbildīgu fiskālo politiku

- mēs turpinām attīstīt Latviju kā valsti, kurā ir gandrīz zemākais nodokļu slogs Eiropas Savienībā

- mēs samazinām birokrātisko regulējumu uzņēmējdarbībai

- mūsu politika ir vērsta pirmkārt uz cilvēku iesaistīšanu darbā, nevis pabalstu palielināšanu tiem, kas nestrādā

- mēs esam brīvas konkurences partija, kas turpina aizstāvēt mazo un vidējo uzņēmumu iespējas iepretī iepretī ietekmīgu politbiznesa grupējumu (vai oligarhu) lobijam

- mēs īstenojam kopīgas atbildības principu, iesaistot lēmumos ne tikai valsts, bet arī pilsoniskās sabiedrības institūcijas

Vienotība ir spējusi saglabat savu vēlētāju atbalstu tieši tāpēc, ka mēs esam bijuši uzticīgi saviem pamatprincipiem un neesam  populistiski sekojusi ikvienam jaunākās politiskās modes kliedzienam.

Mēs reizē esam liberāli un konservatīvi. Liberāli, jo ticam indivīda brīvībai kā radošam attīstības dzinējspēkam. Konservatīvi, jo apzināmies, ka nepastāv burvju atslēdziņa vai elektroniska manipulācija, kas acumirklī var izmainīt sabiedrību, ekonomiku vai pasauli.

Mēs esam pragmatiska partija, jo savos lēmumos balstāmies visupirms uz  faktiem un labāko pieredzi, un tad raugāmies, kas ir politiski iespējams un sociāli taisnīgs katrā konkrētajā situācijā.

Vienotība ir nacionālas valsts partija. Mēs apzināmies to īpašo lomu un to īpašo atbildību, kāda  LATVIJAS valstij ir par latviešu nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Tā ir Latvijas valsts būtība, kura piešķir jēgu  ekonomiskajai izaugsmei, modernajām tehnoloģijām, labklājībai un drošībai šajā zemeslodes daļā, kuru nu jau gandrīz gadsimtu saucam par Latvijas Republiku. Tāpēc Vienotības biedri ir bijuši un arī turpmāk būs par modernu nacionālu valsti, kura balstās uz Eiropas apgaismības laikmetā dzimušām vērtībām – tautvaldību un likuma varu.

Vienotība ir eiropeiska partija. Mūsu rīcības pamatā ir pārliecība, ka latviskais un eiropeiskais ir nedalāmi savstarpēji saistīti un papildinoši. Mēs uzskatām, ka globālajā konkurencē Eiropas nacionālās valstis spēs būt līdzvērtīgs spēks tikai tad, ja mēs spēsim izveidot patiesi vienotu tirgu, efektīvu ekonomisko pārvaldību un  politisku savienību.

Eiropas Savienība šobrīd ir krustecelēs. Eirozonas krīze ir skaidri parādījusi dilemmu – vai  nu Eiropas Savienība (va tās kodols) izveidos arī politisku savienību ar kopīgu fiskālo politiku, vai arī  tai draud sabrukums. To jāapzinās mums Vienotībā. To jāapzinās Eiropas tautas partijai, kurai piederam un kas ir ietekmīgākais politiskais spēks Eiropā – 16 no 27 valstu un valdību vadītājiem, 13 no 27 komisāriem, EK priekšsēdetājs Žozē Barozū, Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompujs, EP priekšsēdētājs Jeržī Buzeks ir ETP biedri.  

Mums Vienotībā ir  jāturpina būt Eiropas vienotības idejas aizstāvjiem. Šis mērķis nekadā ziņā nav pretrunā ar nacionālas valsts ideju.  Es uzskatu, ka tieši spēcīgā savienībā mēs vislabāk varēsim īstenot savas valsts latviskuma saglabāšanas virsmērķi. Šajā satricinājumu laikā Vienotībai ir konsekventi jācīnās Briselē un Eiropas galvaspilsētās par Eiropas pamatvērtību saglabāšanu. Mums ir svarīgi, lai konsekventi tiktu īstenots solidaritātes princips, lai valdītu brīva konkurence un līdzsvarota teritoriālā attīstība. Tāpēc mēs tik neatlaidīgi prasām no saviem sabiedrotajiem ievērot šos principus arī  Savienības budžeta veidošanā. Tieši no Eiropas vienotības, nevis nacionālā egoisma pozīcijām Vienotība aizstāv Latvijas nacionālās intereses, Latvijas zemnieku un reģionu attīstības intereses.

Kādas es redzu Latvijas un Vienotības prioritātes Eiropā tuvākajos gados:

- kļūt par Eiropas kodola daļu. Tā ir vēsturiska izšķiršanās. Lai arī kā to negribētos, ES faktiski  virzās uz vairāku ātrumu integrācijas modeli. Savienībai būs kodols, kurā būs eirozonas spēcīgās valstis ar augstu politiskās un fiskālās integrācijas līmeni un nomales, kuras nespēs vai negribēs pievienoties kodolam. Daži vēsturnieki pat runā  par Ziemeļeiropas, Viduseiropas un Dienvideiropas savienību faktisku izveidošanos jau pārredzamā nākotnē. To es apšaubu un esmu pārliecināta, ka Latvija spēj un tai jākļūst par Eiropas kodola  daļu – kopā ar Vāciju,  Igauniju, Somiju;

- mainīt Eiropas  likumus un līgumu, lai Eiropas kodola valstis varētu savus valstu parādus apvienot, izveidot kopīgu finanšu un ekonomisko pārvaldību un sodīt tās valstis, kuras ilgstoši tērē vairāk nekā spēj nopelnīt;

-  konsolidēt Eiropas vienoto tirgu, likvidējot nacionālās barjeras brīvai preču un pakalpojumu kustībai, kuras traucē uzņēmējiem, it īpaši mazajiem uzņēmējiem;

-   veiksmīgas sarunas par ES budžetu, struktūrfondu apjomu un KLP reformu. Taisnīgāku ES finansējumu Latvijai!

-   veiksmīgas sarunas par ES budžetu, struktūrfondu apjomu un KLP reformu. Taisnīgāku ES finansējumu Latvijai!

-   gatavošanās ES prezidentūrai 2015.gadā

Vienotība ir moderna partija. Mūsu spēks ir viedokļu daudzveidībā,  diskusijās, atvērtībā jaunām idejām, modernā komunikācijā – gan biedru starpā, gan ar sabiedrību kopumā.   Es aicinu šīs moderna partijas darba prakses un instrumentus izkopt  un attīstīt, pārņemot labāko praksi no mūsu partnerpartijām Eiropā.

Ir dažas idejas, kuras es aicinu apsvērt partijas darba tālākai modernizācijai:

- ātras biedru un atbalstītāju aptaujas par  aktuāliem sabiedriskās, politiskas un pašas partijas dzīves jautājumiem, izmantojot elektronisko aptauju platformas

- partijas faktisko līdzdalībnieku loka paplašināšana, līdzās partijas biedriem  piesaisot atbalstītājus vai interesentus. Nebūdami formāli partijas biedri, šī cilvēki var kļūt par partijas diskusijas dalībniekiem, viedokļu veidotājiem sabiedrībā,  svarīgu resursu partijas lēmumu pieņemšanā. Arī šie atbalstītāji savu  līdzdalību partijas lēmumos var lielākoties nodrošināt elektroniski

- paplašināt partijas iekšējo demokrātiju, dodot iespēju visiem partijas biedriem, ne tikai kongresa delegātiem, elektroniski vēlēt partijas priekšsēdētāju un valdes locekļus.

- izstrādāt Vienotības kārtības rulli,  kurā pēc iespējas precīzāk  noteikt procedūras, kā tiek ierosināti, apspriesti, pieņemti, īstenoti un kontrolēti lēmumi partijā

Ja partija man uzticēs pienākumu vadīt Domes darbu, es centīšos Domi  padarīt par patiesu politisku un saturisku diskusiju vietu,  par forumu, kurā  partija  apspriež un kaļ nākotnes plānus,  par ietvaru visu līmeņu un novadu partijas biedru savstarpējās sapratnes, sadarbības un kopīgas identitātes veidošanai.

Godātie kolēģi,

Es esmu bijusi Latvijas politikā vai cieši tai līdzās kopš 1988.gada. Es apzinos, ka esmu pieļavusi kļūdas, kuras nožēloju. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka savās kļūdās nekad neesmu vainojusi citus, bet sevi un no tām mācījusies. Man ir bijusi iespēja vērot Latvijas un Rietumu politisko partiju spožumu un postu tuvplānā. Ir vienkāršas pazīmes, kas vēsta par partijas lejupslīdes sākumu. Tās ir līdzīgas kā Latvijā, tā citur. Tiklīdz politiskā partija zaudē saikni ar saviem vēlētājiem un iegrimst pašpietiekamās politiskās spēlītēs un augstprātībā, tā nenovēršami sākas lejupslīde.

Mums, kolēģi, neatlaidīgi ir jāstrādā pie Vienotības pilnveidošanas. Es zinu, ka mēs visi gribam, lai Vienotība kļūtu par lielu un ilgtspējīgu politisko spēku. Taču ar labiem nodomiem vien nepietiks. Mums ir jāmācās no labākajiem politiskās kultūras paraugiem ETP ģimenē. Partijām, kas gadu desmitiem strādā savas valsts un vēlētāju labā. Mums ir rūpīgi jāanalizē mūsu partijas rīcība ik uz soļa un šajā ziņā vislielākā atbildība gulstas uz partijas vadību. Lai neviens – ne ministru prezidents, ne partijas vadība, ne ministri un deptutāti nav pasargāti no konstruktīvas biedru kritikas! Tieši no partijas vadības spējas strādāt iekļaujoši un saliedēt atsevišķās trīs partiju biedru kopas patiesi vienotā domu biedru kolektīvā lielā mērā būs atkarīga partijas turpmākā rīcībspēja un sabiedrības attieksme pret mums. 2014.gada Saeimas vēlēšanas pierādīs, vai būsim kļuvuši par ilgtspējīgu politisko spēku vai arī mūs gaida Latvijas ceļa un Tautas partijas skuju taka. Mums vislielākā uzmanība ir jāpievērš partijas jauno politiķu maiņas veidošanai. Ilgtspējības labad Vienotībai ir jāuzlabo dialogs ar sabiedrību un mums ir jāprot labāk skaidrot mūsu politiskie lēmumi. Mums jāprot atzīt savas kļūdas un jāmācās labāk saprast sabiedrības vajadzības. Ekonomiskā krīze ir parādījusi, cik vienreizēji ir Latvijas cilvēki. Viņi prot atšķirt glaimīgu populismu no lēmumiem, kurus diktē skarba īstenība.

Godātie kolēģi, mums visiem kopā ir iespēja ar katru nākamo gadu padarīt Vienotību par labāku, atklātāku, godprātīgāku, iekļaujošāku un profesionālāku partiju.

Kopā mēs esam spēks!

Ja, izmantojot H. Dž. Velsa iedomāto Laika mašīnu, mēs varētu atsaukt mūsdienās Konrādu Adenaueru, Robertu Šūmani vai Alčidi de Gasperi un pajautāt viņiem, kāds ir viņu viedoklis par Eiropu, mēs varam būt gandrīz droši, ka viņu atbildētu, ka nevienam no viņiem pat visskaistākajos sapņos nerādījās Eiropas Savienība tāda, kādā mēs dzīvojam. ES ir starpvalstu organizācija, kurai nav bijis ne precedenta vēsturē, ne ekvivalenta kaut kur pasaulē. Tikai līdz ar pieredzi mēs esam iepazinuši tās raksturu: tās spēku, vājumu, prasības, nerakstītus darbības noteikumus. Pēc relatīvi mierīga plūduma vairāku gadu garumā ap gadsimtu miju, satricinājumiem, kas plosās kopš 2008. gada, ir atklājēja nozīme, un tā pašlaik ir jāizmanto.

ES pamatideja ir atziņā, ka jebkāda izaicinājuma priekšā 27 atsevišķas darbības nav tik efektīvas, kā kopēja atbilde, ko sniedz visas pirmās pasaules ekonomiskās lielvaras dalībvalstis: vai tā ir finanšu krīze, demogrāfiskā lejupslīde, migrācijas spiediens, klimata pārmaiņas vai arī topošo ekonomisko lielvaru neierobežota konkurence.

Šādas attiecības starp dalībvalstīm prasa savstarpēju solidaritāti un atbildību, kas atbilstu šādas kopienas būtībai. Un tieši te ir vārīgā vieta.

ES līgumos vārds “solidaritāte” ir minēts vairāk nekā divdesmit reizes. 40% no Kopienas budžeta ir paredzēti nabadzīgāko reģionu modernizēšanai. Citi kopienas fondi regulāri tiek mobilizēti Briselē, lai sniegtu palīdzību dabas katastrofu vai uzņēmumu pārvietošanas upuriem. Finanšu krīzes apstākļos šī solidaritāte sekmē kopēja palīdzības mehānisma izveidi valstīm ar pārmērīgām parādsaistībām; savukārt Centrālā banka interpretēja Līguma “Bībeli” atbilstoši solidaritātes garam, nevis saskaņā ar stingras disciplīnas prasībām.

Un tomēr, finanšu uzņēmumus ir grūti pārliecināt par šo solidaritāti un atbildību. Maksātājvalstu iedzīvotāji negrib par to ne dzirdēt, kas izraisa skaļu sašutumu  maksājumu saņēmēju valstu iedzīvotāju vidū. Turklāt solidaritātes pamatā nav nekāda automātiska mehānisma. Ģimenē, pašvaldībā, valstī solidaritāte un atbildība tiek mērīta un izpaužas gluži vienkārši ar kopēju budžetu: katrā no mūsu valstīm tā ir vērā ņemama, jo no katriem nopelnītajiem 100 eiro caurmērā vairāk nekā 40 tiek pārdalīti dažādos nodokļos, kas tiek maksāti kopienai. Eiropas budžets aprobežojas ar 1% no dalībvalsts IKP — tas ir četrdesmit reizes mazāk nekā dalībvalstu budžeti. Un šo summu vēl kritizē “bagāto” valstu grupa, kas līdz 2020. gadam vēlas to samazināt!

Šajos apstākļos ES iedzīvotāju solidaritāte un valstu atbildība pārsvarā ir atkarīga no dalībvalstu nevis no ES lēmumiem. Šie lēmumi, kas tiek pieņemti pastāvīga krīzes spiediena ietekmē, ir kļuvuši par iemeslu nebeidzamām, neskaidrām starpvaldību sarunām, kuras nepakļaujas īstai parlamentārai un demokrātiskai kontrolei un kurās visu laiku tiek izdarīti nepietiekami un pārāk novēloti secinājumi, kas izraisa pastāvīgas šaubas tirgos un sabiedriskās domas neizpratni. Valdības ne vien ir spiestas vienbalsīgi pieņemt jebkuru principiālu lēmumu, bet katrai dalībvalstij ir tiesības arī lemt par savu atbalstu katram pat visniecīgākajam kompensācijas pasākumam. Tā rezultātā ES stāvoklis šajā satricinājumu periodā ir atkarīgs no vissliktāk pārvaldītas valsts, no tās spējas pārvarēt savas grūtības, faktiski – no “visneeiropeiskākās” valdības žēlastības. Visi nosacījumi ir izpildīti, lai neveiksmes turpinātos.

Tāpēc saskaņā ar EK priekšsēdētāja Barroso idejām, kuras viņš izklāstīja debatēs par situāciju ES, mēs, visi Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas deputāti, domājam, ka ir pienācis laiks sākt sarunas par Eiropas Atbildības un solidaritātes paktu.

Tai jābūt visaptverošai, svinīgai politiskai vienošanās, kas vienlaikus attiecas gan uz krīžu pārvarēšanu, gan uz kopīgu Eiropas sagatavošanu, lai atjaunotu tās stipru izaugsmi un konkurētspēju. Šīs vienošanās pamatā jābūt divām sadaļām.

- Pirmā sadaļa. Apvienoties, lai glābtu tagadni. Jāpabeidz veidot rīcībspējīgs finanšu instruments. Tas ir solis, kas drosmīgi, bet haotiski tika sperts euro zonā. Lai to veiksmīgi īstenotu, ir vajadzīgas divas papildu saistības, kuras izsaka devīze “viens par visiem, visi par vienu”.

Jāsāk ar saistībām attiecībā uz atbildību. Katras dalībvalsts saistībām darīt visu, lai nekad nebūtu vajadzības pēc citu palīdzības. Protams, ES līgumos tas jau ir noteikts, tomēr mēs redzējām, cik viegli bija šos līgumus apiet. Vienīgais veids, kā panākt, lai atbildība kļūtu absolūti saistoša, ir to nostiprināt katras dalībvalsts konstitūcijā. Tā atslēga visam pārējam: bez šī līmeņa garantijas labi pārvaldītas valstis ar pilnām tiesībām atteiksies sniegt palīdzību “sliktajiem skolniekiem”. To nozīmē “viens par visiem”.

Kad tas ir panākts, var sākt īstenot “visi par vienu” principu, proti, saistības attiecībā uz savstarpējo palīdzību. Ja, neraugoties uz centieniem, kāda valsts, neatkarīgi no tās gribas, ir upuris finanšu, ekonomiskiem, politiskiem vai klimatiskiems apstākļiem, tad šī valsts var rēķināties ar pārējo valstu atbalstu. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi sava veida aizdevumu kopfondi, un tātad visu dalībvalstu aizņēmuma spējas, lai varētu steigties palīgā dažām valstīm. Nav nozīmes nosaukumam (fondi, mehānisms, Parādu aģentūra u.tml.), tehniskajām procedūrām (aizdevums, valsts vai bankas parāda pirkšana, ECB piešķirtās aizdevumu garantijas u.c.) vai statusam (Kopienas, Eiropas, starpvaldību). Svarīgi ir tas, ka tiklīdz sistēma ir izstrādāta un apstiprināta, tās pārvaldībai jābūt tikpat elastīgai un reāģētspējīgai kā finanšu tirgiem un nav jābūt pastāvīgi pakļautai tās dibinātāju pārstāvju mainīgajiem garastāvokļiem.

- Otrā sadaļa. Apvienoties, lai veidotu nākotni. Tā attiecas uz budžetu. Arī šī sadaļa sastāv no diviem papildu elementiem.

ES budžeta reforma. Budžets ir Eiropas solidaritātes sirds. Taču šis budžets jūtas slikti: pašlaik tā finansējuma pamatā ir iemaksas no valstu budžetiem, kuras ir izputinājusi krīze, bet budžeta izdevumos ir nepietiekami ņemti vērā ES jaunie mērķi XXI gs. Komisija nupat izstrādāja priekšlikumus laika periodam no 2014. līdz 2020. gadam. Un tieši 2014. gadā, ja dalībvalstis būs sekmīgi izpildījušas budžeta disciplīnas saistības, tās būs izkļuvušas no sarkanās deficīta zonas — izaugsme varēs atsākties. Eiropas līdzekļu sadalījumam tā ir jāveicina. Izdevumu finansējuma pamatā turpmāk atkal ir jābalstās uz īstiem pašu resursiem, tādējādi atvieglojot valstu budžetus.

Valstu budžetu saskaņošana. Tā ir atbildības visaugstākā pakāpe. Apstākļos, kad ar valsts finansējumu nevar rēķināties, kļūst absolūti nepieciešams apvienot finanšu līdzekļus, lai finansētu nākotnes ieguldījumus saistībā ar inovācijuām, apmācību, transporta un elektrosakaru līdzekļu infrastruktūrām, jaunajiem energoresursiem, proti, visiem tiem projektiem, kurus Eiropadome īpaši paredzēja un nolēma īstenot no 2010. gada jūlija stratēģijā “Eiropa 2020”, bet kuri drīz vien tika aizmirsti visās galvaspilsētās.

Līdz šim tā saucamajai “Eiropas pusgada” procedūrai bija tikai disciplinārs mērķis — pārbaudīt, ka katrs atbilstoši samazina savu deficītu. Pievienosim tai konstruktīvu dimensiju! Atvērsim viens otram savus budžetus! Tad ministri atklās gan necerētas ietaupījumu āderes, kas rodas, apvienojot dažus izdevumus, gan lielākas efektivitātes iespēju, kas rodas sasummējiot citus izdevumus un tiem ļaujot sasniegt kritisko masu. Vai mūsu divdesmit septiņām valstīm ir vajadzīgs tāds kopējs diplomātu skaits, kas uz pusi pārsniedz Valsts departamenta darbinieku skaitu, tagad, kad ir izveidots ES diplomātiskais dienests Briselē? Kādēļ ir jāuztur 1,8 miljoni karavīru ar 27 pavēlniecībām un 27 dažādām uniformām un kādēļ turpmāk Eiropā neizmantot vienu armiju? Kā sasniegt kritisko masu zinātniskajā pētniecībā, saglabājot 27 dalījumus starp mūsu pētniekiem un pētniecības budžetiem?

Lai sasniegtu nepieciešamo ietekmi, šajā paktā būtu jāiesaistās ne vien dalībvalstu vadītājiem, bet arī pašām tautām. Tas nozīmē, ka tā izstrādei nav jāaprobežojas tikai ar Briseles iestādēm — arī valstu parlamentiem jāsniedz svarīgs ieguldījums tajā. Ja konsenss tiks panākts, būtu jāparedz iespējami svinīga pakta pieņemšanas procedūra. Piemēram, balsojums vienā un tajā pašā dienā gan Eiropas Parlamentā, gan visos dalībvalstu parlamentos.Tas būtu milzīgs uzticības balsojums par Eiropas nākotni, kuras pamatā ir pamatīga atbildība un taisnīga solidaritāte starp nenovēršami dažādām dalībvalstīm ar nenovēršami kopēju likteni.

Jean-Luc Dehaene

Bijušais Beļģijas premjerministrs

Hans-Gert Poettering

Bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs

Carlo Casini

Konstitucionālo lietu komisijas priekšsēdētājs

Danuta Hubner

Bijusī Polijas Eiropas lietu ministre

Reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja

Sandra Kalniete

Bijusī Latvijas ārlietu ministre

Alain Lamassoure

Bijušais Francijas Eiropas lietu ministrs

Budžeta komisijas priekšsēdētājs

Iñigo Méndez de Vigo

Eiropas koledžas prezidents

Politiskā reforma ir nepieciešama arī izaugsmei

Pēdējo gadu ekonomiskie un politiskie satricinājumi pasaulē vēlreiz pierāda, ka svarīgs priekšnoteikums ekonomikas un cilvēku labklājības izaugsmei ir sabiedrības un valsts spēja mainīties un savlaicīgi vienoties par reformām, kuras dod ilgtermiņa ieguvumus, pat ja īstermiņā tās ir sāpīgas. Šādas pārmaiņas spēj virzīt tikai valdības un līderi, kuri bauda pietiekoši plašu sabiedrības uzticību. Latvijā ir hronisks šādas uzticības deficīts. Ir paziņojumi, bet nav politiskas gribas, jo reformisti zina, ka reformām sabiedrībā nav plaša atbalsta. Reformas īstenot traucē arī pretrunas, kas mūsu politiski fragmentētajā  vidē, ir raksturīgas valdošajām koalīcijām.

 Ar katrām jaunām vēlēšanām un ar katru jaunu pilsoņu uzticības varai antirekordu Latvijas sabiedrībā nobriest  pieprasījums pēc nopietnām pārmaiņām valsts politiskajā sistēmā. Uzticība  Saeimai, politiskajām partijām un politiķu darbam kopumā ir rekordzemā līmenī.  Savukārt lielās naudas un dažādu lielo un mazo oligarhu-oligarhiņu ietekme uz politiskajiem lēmumiem saglabājas nepieklājīgi augsta. Vēlētāju vairākums, protams, detalizēti neinteresējas par politiskās sistēmas plusiem un nepilnībām, viņu pirmkārt interesē praktiskas lietas – darbs, atalgojums, sociālā drošība.

Bet izglītotākie vēlētāji un sabiedrības viedokļa pētnieki kļūst arvien pārliecinātāki – bez  Latvijas politiskās sistēmas “pārstartēšanas” atjaunot uzticību varas institūcijām kaut vai Igaunijas līmenī nebūs iespējams. Protams, ir arī skeptiķi, kuri norāda, ka sistēmas maiņa pati par sevi vēl jaunus laikus nenesīs – jāmainās gan pašiem politiķiem, gan vēlētājiem. Tā tas, protams, ir. Bet pat diskusija par politiskās sistēmas pilnveidošanu mudinātu  daudzus cilvēkus iedziļināties valsts pārvaldīšanas būtībā, saprast kopsākarības un labāk līdzdarboties tajā.  Savukārt, reforma ļautu radīt priekšnoteikumus labākai pilsoņu pārstāvniecībai un līdzdalībai valsts dzīvē.

 Esmu pārliecināta, ka jaunajai Saeimai ir jāsāk plaša Latvijas politiskās sistēmas reforma.  Tāpēc vēlos atkārtot dažus priekšlikumus, kurus pēdējos gados esmu  apsvērusi, diskutējusi un virzījusi sabiedrībā. Tie ir visai tālejoši, un prasa arī Satversmes grozīšanu.

 Vēlētājiem tuvāki deputāti. Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits līdz 12 pārskatāmiem vēlēšanu apgabaliem. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem konkrētā Latvijas reģionā (Dienvidkurzemē, Ziemeļvidzemē vai Austrumzemgalē). Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka šobrīd Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā (Zemgalē, 215 km attālumā), bet  Ķemeri un Alūksne (240 attālumā)  – citā.

Atvērtie saraksti – vēlētājs izvēlas savus deputātus.  Līdz 1934. gadam, kamēr Latvijā darbojās Saeima, to ievēlēja pēc tā dēvētā “atvērto sarakstu” principa. Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.  Šāds princips nostiprinātu vēlētāju tiesības atbalstīt savu labākos pārstāvjus, neatkarīgi no viņu partijas piederības. Pēc neatkarības atgūšanas, atjaunojot vēlēšanu likumu, Augstākā Padome no šī principa atteicās, uzskatot, ka vēlētājs šai sistēmai nav nobriedis. Pēdējās divas Saeimas vēlēšanās vēlētāji ir aktīvi atbalstījuši un svītrojuši deputātu kandidātus, kas apliecina, ka sabiedrība ir gatava pārdomātai izvēlei.

Stabilākas pašvaldības. Savukārt pašvaldību līmenī būtu svarīgi nodrošināt varas stabilitāti, ieviešot pašvaldību vadītāju tiešas vēlēšanas. Tad dažu pilsētu mēriem vairs nebūs nemitīgi jābalansē uz mainīgu koalīciju naža asmens un viņi netiks nomainīti trīskārt viena vēlēšanu cikla laikā.   Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem. 

Stabilākas valdības un spēcīgāks premjers.  Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 16 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām,  9. Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā.  Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka Latvijā faktiski tā arī notiek – gāztā valdība turpina strādāt līdz tiek apstiprināta jauna valdība. Tomēr ir būtiska atšķirība – “konstruktīvā neuzticība” nozīmē pilnvērtīgas varas un atbildības nodošanu no valdības valdībai.   Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starpvēlēšanu laikā  ir notikusi tikai vienu reizi.

Tautas vēlēts prezidents. Ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza vai kādu citu barvežu priekšā. Vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Satversmē būtu jāpieņem  likums, kas regulētu prezidenta vēlēšanas. To priekšvēlēšanu kampaņas būtu pilnībā jāatbrīvo no privātās naudas un tās nopirkto reklāmas un mediju jaudu ietekmes.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situācijās atlaist Saeimu un izsludināt ārkārtas vēlēšanās, kā arī  tiesības likt priekšā Saeimai svarīgu valsts amatpersonu kandidatūras.  Šādu  Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanas priekšlikumu jau visai detalizēti ir apspriedusi un ieteikusi Konstitucionālo tiesību komisija.

Atklāti balsojumi un elektroniskas vēlēšanas. Esmu pārliecināta, ka demokrātijas kvalitāti un Saeimas deputātu atbildīgumu palielinātu pilnīga deputātu balsojumu atklātība Saeimā. Savukārt, Latvijas pilsoņiem – visā pasaulē un ikvienā novadā – jau 2014. gadā ir jādod iespēja nobalsot elektroniski – tas ļautu gan  lemšanā vairāk iesaistīt jauno paaudzi, gan stiprinātu valsts saikni ar  latviešiem, kuri devušies pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka ar apjomīgu politisko reformu mēs spētu radīt priekšnoteikumus tam, lai  pilsoņu uzticēšanos valsts un vietējai varai atjaunotos  līdz līmenim, kas raksturīgs modernām, demokrātiskām Eiropas sabiedrībām.

Sandra Kalniete par Latvijas valstiskumu un moratorijiem

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktie Latvijas valstiskuma pamati nav diskutējami. To apšaubīšanai Latvijas politikā ir jāpieliek punkts. Un nevis uz trīs gadiem, bet uz visiem laikiem.

Visām Latvijas partijām, kuras grib piedalīties valsts attīstībā, ir skaidri jāapzinās, ka 1990. gadā tika atjaunota 1918. gadā proklamētās valsts neatkarība pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem. Tas ir mūsu valsts tiesiskais pamatu pamats.

Uz šī pamata mēs divdesmit gadus esam cēluši savu valsti un kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Uz šī pamata mēs turpinām un turpināsim totalitārisma vēstures apzināšanu un skaidrošanu Eiropas sabiedriskajā un politiskajā telpā. Tajā arvien skaidrāka kļūst izpratne par to, ka nacistiskā Vācija un staļiniskā PSRS  bija vienlīdz noziedzīgi režīmi. Eiropas Savienības Padomes 2011. gada jūnija un vairākos Eiropas Parlamenta lēmumos Eiropas traģiskā pagātne, kurā vainojami totalitāri komunistiskie, un nacionālsociālistiskie režīmi ir atzīta par Eiropas kopīgās vēstures daļu. Eiropas institūcijas uzsver, ka samierināšanos nav iespējams panākt bez patiesības un pagātnes notikumu atceres un ka to izpētei un apzināšnai ir jāvelta pienācīga uzmanība un līdzekļi. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt to, lai totalitārisma noziegumi nekad vairs neatkārtotos.

Uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un pilsonības pēctecības principi mēs divdesmit gadus esam veidojuši mūsu sabiedrību. Arī  šie divi mūsu valstiskuma pīlāri nav apšaubāmi.

Es apsveicu Saskaņas Centra valdes priekšsēdētāja Nila Ušakova ieceri pārtraukt Latvijas valstiskuma, valodas un pilsonības pamatu pārskatīšanu. Bet tas ir jāizdara uz visiem laikiem, ne tikai uz trijiem gadiem.

Okupācijas prettiesiskuma atzīšana nevar būt valdības koalīciju veidošanas tirgus priekšmets. Tā ir jebkādas atbildīgas, demokrātiskas un eiropeiskas politiskās darbības priekšnoteikums. Sadarbību starp lielākajiem Latvijas politiskajiem spēkiem var veidot uz skaidras vienošanās pamata, ka neviena Latvijas iedzīvotāja piederība Latvijas valstij un viņu tiesību kopums Latvijā vairs nav apšaubāms. Nelatviešu repatriācija nav valsts politika, bet individuālas izvēles jautājums.

Es patiesi ceru, ka Saskaņas Centrs reiz atradīs drosmi saviem vēlētājiem un visiem Latvijas pilsoņiem skaidri un gaiši apliecināt savu attieksmi pret Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, Satversmi, Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kuros Latvijas valsts nepārtrauktības princips ir konsekventi un daudzkārt  apstiprināts.

Man vienmēr ir bijis žēl, ka atjaunojot Latvijas valstiskumu, mēs 1993. gadā neatjaunojām arī līdz 1934. gada pastāvējušo “atvērto sarakstu” principu Saeimas vēlēšanās.

Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.

Ja man būtu tāda iespēja, es, protams, balsotu par Vienotības sarakstu, bet es gribētu atbalstīt kandidātus no citiem sarakstiem, kuru profesionalitāti un godaprātu es augsti vērtēju.

Es atbalstītu Māri Kučinski, Māri Riekstiņu un Oskaru Spurdziņu no Tautas partijas.

Es atbalstītu  ZZS kandidātus Jānis Dūklavu, Ingmāru Līdaku un  Juri Bārzdiņu vai Nacionālās apvienības Einaru Cilinski.

Es labprāt redzētu Saeimā tādus pašvaldību līderus kā Andri Rāviņu, Inesi Boķi, Andreju Ceļapīteru, Monvīdu Švarcu vai Ritu Strodi.

Es ceru, ka tuvākajos gados mums izdosies reformēt mūsu politisko sistēmu, tuvināt vēlētajus deputātiem.  Svarīgs elements sarunā par šo reformu būtu diskusija par atvērto sarakstu atjaunošanu. Esmu pārliecināta, ka tā palielinātu pilsoņu iesaisti un tuvinātu sabiedrību nacionālās vienotības valdības izveidei.

Politiskais virpulis, kuru izraisījusi politiskās korupcijas izmeklēšana, Saeimas atlaišana un Valsts prezidenta vēlēšanas, atkal ir raisījis diskusijas par kompromisiem politikā. Par to robežām, politisko ētiku un pamatvērtībām. Daudzi šajās dažās dienās šķiet atskārtuši, ka mums pašlaik ir tikai un vienīgi tāda Saeima, kurā jebkāds vairākums un valdība ir iespējama, tikai vienojoties ar politiķiem, kuru balsojumi ir stingri saistīti ar politbiznesa darījumiem aizkulisēs un kas runā vienu, bet dara citu.

Izvēlē Vienotībai ir ļoti ierobežota – vai nu ZZS vai SC, jo ar Nacionālās apvienības atbalstu vien nepietiek. Līdzšinējā sadarbība ar tagadējiem Vienotības partneriem ZZS ir grūta, jo viņiem svarīgāks par tiesiskumu ir un acīmredzot arī būs atsevišķu partiju saimnieku personīgā drošība un īpašās biznesa intereses. Šajā ziņā ZZS īpaši labi saprotas ar SC un PLL. Tāpēc daudzi izeju no politiskās stagnācijas redz Vienotības koalīcijā ar SC jau tagad un tūlīt. Citi cer uz neoligarhisko partiju vairākumu nākošajà Saeimas sastāvā, kamēr trešie liek cerības uz gudru un godīgu tautas ievēlētu prezidentu kaut kad nākotnē.

Daži cienījami politiskie komentētāji par vienu no galvenajām Vienotības iekšējām problēmām uzskata PS šķietami kategorisko nostāju pret jebkādu sadarbību ar SC. Un tūdaļ pat piedāvā šķietami vienkāršu recepti – nodalīt PS “nacionālo spārnu”, lai nekavējoties varētu izveidot koalīciju ar SC.

Esmu pārliecināta, ka steiga ar koalīcijas veidošanu ir pseidoproblēma un piedāvātā Vienotības sašķelšana ir pseidorisinājums. Mehāniska partneru nomaiņa bez skaidras vienošanās par valstiskajām pamatvērtībām un tiesiskuma principiem nenāktu par labu ne sabiedrībai, ne Vienotībai. Politiskā kopdzīve ar Latvijas valstiskuma pamatprincipu ignorētājiem, kuri vajadzības gadījumā “aizlienē” savas balsis oligarhiem nav ne ar ko labāka par kopdzīvi ar vēl nenotiesātu cinisku politbiznesa multimiljonāru. Pēc būtības es neredzu lielas atšķirības starp ZZS un SC. Atšķiras . vien retorika. Vieni piekopj nacionālpatriotisku, otri – prokrievisku, kamēr darbos abi biežāk raugās austrumu nekā Eiropas virzienā. Un tas, ka ar SC zīmolu nesaistās lieli kampšanas skandāli drīzāk ir KNAB ierobežotās rīcībspējas rezultāts, nevis jaunas pārvaldes kultūras pierādījums Rīgas domē, kur SC saimnieko roku rokā ar AŠ2.

Tomēr vēsturiskā realitāte ir tāda, ka Latvijas labā Vienotībai ir jāspēj sadarboties ar abiem politiskajiem spēkiem, taču ka šīs sadarbības mērķis nevar būt vienkārši parlamentārā vairākuma nodrošināšana politiskās varas īstenošanai vai tikai tās saglabāšanai. Tai ir jācenšas mainīt arī partneru attieksmi un rīcību principiālos jautājumos.

Es, tāpat kā absolūtais PS un Vienotības biedru vairākums, uzskatu, ka Vienotības sadarbībai gan ar ZZS un PLL, gan SC ir jābalstās vismaz uz dažiem fundamentāliem principiem:

1. Likumsargiem un tiesu varai ir jāspēj netraucēti darīt savu darbu jebkuru noziegumu izmeklēšanā un sodīšanā.
2. Lielās naudas iespējas ietekmēt vēlēšanu rezultātus un politiķu lēmumus ir konsekventi jāsamazina ( par konkrētiem risinājumiem mēs runājam jau gadu gadiem un gadu gadiem tie tiek noraidīti)
3. Latvijas Republikas Satversmē un Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktie valstiskuma tiesiskie principi ir absolūti, un nevis vēsturnieku komisijās vai publicistu konferencēs noskaidrojami. Tas attiecas gan uz valstiskuma nepārtrauktību, gan okupāciju prettiesiskumu, gan latviešu valodas lomu valstī un sabiedrībā.
4. Latvijai ir jāīsteno arvien ciešāka integrācija Eiropas Savienībā, tai skaitā eirozonā.

Ja mēs vienojamies par šiem principiem un un rakstiski tos apstiprinam, pēc tam godīgi un konsekventi tos īstenojam, mēs varam sadarboties gan ar ZZS, gan PLL, gan Saskaņas centru. Un tad nav vajadzīga ne kādas Vienotības daļas izolēšana, ne strauja pārmešanās no vieniem politiskajiem partneriem pie otriem.

Pirms četriem gadiem es Saeimā balsoju pret Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Galvenokārt es balsoju pret to veidu, kādā toreiz valdošās koalīcijas saimnieki izturējās pret savas valsts pilsoņiem, Saeimas deputātiem un paši savu partiju izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Māri Riekstiņu un Karinu Pētersoni. Lēmumu pieņēma “šaurais loks” – augstprātīgi, divkosīgi un paslepus. Šodien es atbalstu Valda Zatlera ievēlēšanu otrajam amata termiņam un ceru, ka Valsts prezidenta amata kandidāta vai kandidātu izvērtēšana notiks daudz atklātāk un skaidrāk, nekā tas ir bijis līdz šim. Šodien, kad ļaunākais ir aiz muguras, Latvijai ir vajadzīga politiska stabilitāte, un Valsts prezidenta atkārtota ievēlēšana ir stabilitātes vēsts pasaules finanšu tirgiem un investoriem, kas jau lūkojas Latvijas virzienā.

Jā, Zatlers nav harismātisks nācijas līderis, stingrs vadonis vai visu iemīļots intelektuālis. Bet palūkosimies apkārt. Cik tādu šodien ir Eiropā? Izņemot Angelu Merkeli, nevienu citu neredz. Jā, sabiedriskās domas aptaujās Zatleru mēdz apsteigt smagos noziegumos apsūdzēts politiskais multimiljonārs. Taču tas drīzāk apliecina Latvijas sabiedrības daļas maldus, kas principu “zog, bet dalās” uzskata par attaisnojumu jebkādai apšaubāmai rīcībai. Jā, Zatlers arī nav Vecrīgas politisko aizkulišu izmanīgākais pazinējs, kuru dažādi vietējās nozīmes “polittehnologi” uzskatītu par savējo. Taču Zatlers ir cilvēks, kurš jūt savu tautu un pēc labākās sirdsapziņas dara savu darbu.

Valsts prezidenta pienākumus Valdis Zatlers ir pildījis godam un pamatīgi. Viņš savos lēmumos ir bijis neatkarīgs no tā šaurā loka, kas nokārtoja viņa ievēlēšanu 2007. gadā. Viņš ir kalpojis Latvijai, nevis “saimniekiem”. Tāpēc Valda Zatlera atkārtota neievēlēšana būtu kā “saimnieku” brīdinājums katram nākamajam prezidentam. Sak, neaizmirsti, kam tev patiesībā jākalpo!

Prezidents ir labi pārstāvējis Latviju pasaulē, ieguvis starptautisko pieredzi un pazīstamību starptautiskās politikas centros, kas viņam un Latvijai lieti noderēs turpmākajos četros gados. Mums nav bijis jākaunās par savu Valsts prezidentu un viņa teikto starptautiskos forumos.

Šodien bez Valda Zatlera Latvijā ir tikai divi cilvēki, kas zina, ko nozīmē būt prezidentam. Tie ir Guntis Ulmanis un Vaira VīķeFreiberga. Lai cik spējīgi savā profesijā vai politikā būtu citi Valda Zatlera iespējamie konkurenti, viņiem visiem prezidenta amatu būs jāsāk mācīties no nulles. Zatlera prezidenta pieredze ir neapšaubāma priekšrocība.

Diskutējot par Valsts prezidenta institūciju, ir lauzts daudz šķēpu par to, vai prezidentam ir jābūt neitrālam, teju apolitiskam, vidutājam starp Saeimu, valdību un vēlētājiem, starp valsti un ārpasauli, vai arī prezidentam ir jābūt savai nostājai, vērtībām un redzējumam par valsts attīstību. Valdis Zatlers ir uzdrīkstējies būt nevis visiem pieņemams “nekāds” kandidāts, bet gan personība ar uzskatiem par Latvijas nākotni, kurus viņš nebaidās paust un aizstāvēt.

Arī es uzskatu, ka Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšana jānodod tautas rokās. Protams, saglabājot mūsu valsts kā parlamentāras republikas raksturu un saprātīgi noregulējot šādu vēlēšanu kārtību. Latvijas pēdējo divdesmit gadu attīstības pieredze liecina – Latvijas nākotnes izvēles jautājumos mums nav jābaidās no tautas vairākuma, bet gan drīzāk no šauro aprindu darījumiem. 2007. gada novembrī, četrus mēnešus pēc stāšanās amatā, Valdim Zatleram, pieprasot Tautas partijas premjera Kalvīša demisiju, paspruka plaši citētais jautājums: “Kas es esmu?” Varu droši teikt, ka ar savu četru gadu darbu viņš ir devis pārliecinošu atbildi uz šo jautājumu.

Publicēts Latvijas Avīzē 13.05.2011

Sandras Kalnietes ievadvārdi Likteņdārzam veltītajā koncertā: “Visus garos Sibīrijas gadus mana māte ilgojās vēl tikai reizi redzēt, kā lēnām dziest gaisma Operas brīnišķīgajā kristāla lustrā. Un tad viņa ļautos mūzikai … Šis tēls – dziestoša Operas lustra un mūzika manai mātei iemiesoja neaizsniedzamu un civilizētu dzīvi. Dzīvi, kuru daudziem uz visiem laikiem pārcirta 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marts.

Daudzi nekad neatgriezās no Sibīrijas. Tur palika nošautie, badā nomērdētie, necilvēcīgā darbā nokalpinātie. Mūžīgs miers un mūžīga piemiņa viņiem. Tomēr vēstures dzirnakmeņiem neizdevās latviešus iznīcināt kā tautu. Mēs izturējām, jo gan Sibīrijas sniegos, gan tepat, apgānītajā Tēvzemē, gan tur, svešajā trimdā mēs dzīvojām ar sapni par Latviju sirdī. Latvietība bija mūsu kopīgs noslēpums, kurš palīdzēja izturēt Sibīriju, Vācijas bēgļu nometnes un rusifikāciju. Zem tanku stobriem mēs nobalsojām par neatkarību un atguvām Latviju. Jau 20.gadus mums atkal ir mūsu valsts un mūsu tauta turpinās.

Leposimies ar to! Leposimies ar to, ka izturējām! Leposimies ar to, ka turpināmies! Leposimies par Latvijas atgūto vietu Eiropā! Pat ja Latvija vēl nav tā ideālā valsts, uz kuru cerējām nebrīves un svešuma gados, tad tā ir mūsu valsts, un ar katru gadu mēs to padarīsim labāku. Drīz darba dzīvē un politikā pilnībā ienāks pirmā pēc neatkarības paaudze. Man ir liela ticība viņu spējām un morālajai skaidrībai, jo viņi ir brīvā valstī dzimuši brīvi cilvēki. Viņu laikā Latvija kļūs par modernu Eiropas valsti, ku­rā cieņā būs na­cionā­lās tra­dī­ci­jas un visur skanēs latviešu valoda. Viņu laikā Lat­vi­ja būs uzva­rē­ju­si na­ba­dzī­bas lās­tu. At­kal go­dā būs cel­tas ģi­me­nes vēr­tī­bas un mūsu bērni augs ve­cā­ku mī­lē­ti un loloti. Tad mūsu tauta beidzot būs pār­va­rē­ju­si pa­gāt­nes trau­mas un pilnībā at­gu­vu­si paš­ap­zi­ņu. Un Latvija, mūsu Latvija, svinēs savu simtgadi !

Mūsu valsts simtgades svinībām top Latvijas Likteņdārzs – piemiņas vieta visiem tiem latviešiem, kas gājuši bojā vai cietuši totalitāro režīmu dēļ. Šajā dārzā pulcēsies pasaulē izkliedētās latviešu dvēseles un pagātne tiksies ar nākotni. Latvijas Likteņdārza radīšanā ir mūsu tautas kopīga dāvana valsts simtgadē. Dārza veidošanā var piedalīties katrs, gan ar savu darbu vai ziedojumu, gan iestādot koku vai atnesot pelēku piemiņas akmeni.

Šovakar mēs klausīsimies Likteņdārzam veltītu koncertu, un kopā ar mums šajā garīgi piesātinātajā vakarā nebeidzamā piemiņā būs mūsu tautas postā aizgājušo dvēseles.”

Es apsveicu Valda Zatlera gatavību atkārtoti uzņemties Valsts prezidenta pienākumus. Ar savu darbu viņš ir apliecinājis, ka spēj šo darbu godam veikt.

Četru gadu laikā viņs ir pierādījis neatkarību  no politikas “saimniekiem”,  prasmi pienācīgi pārstāvēt Latviju pasaulē, nostiprināt saites ar Latvijas sabiedrotajiem.

Valdis Zatlers īsā laikā ir kļuvis par pieredzējušu un nobriedušu valstsvīru. Viņš izdarīja pareizās izvēles Latvijai kritiskos brīžos – veicināja ekonomikas glābšanas pasākumu īstenošanu,  uzticēja valdības veidošanu Valdim Dombrovskim, aizstāvēja Latvijas vērtības ārpolitikā.

Lai vairotu pilsoņu uzticību valsts varai un nodrošinātu lielāku stabilitāti, Latvijai ir nepieciešams tautas vēlēts prezidents. Ir samērīgi jāpaplašina prezidenta pilnvaras un vienlaikus saglabāt parlamentāro valsts iekārtu. Es ceru, ka turpmākajos četros gados Latvijas sabiedrība un Saeima spēs vienoties par politisko reformu, kura ļaus Latvijas tautai  tieši izvēlēties prezidentu un izbeigs aizkulišu darījumu iespējas.

Pirms Valsts prezidenta ievēlēšanas Latvijas sabiedrībai un Saeimas deputātiem ir jāzina prezidenta kandidātu viedoklis par svarīgākajiem valsts jautājumiem, viņu uzskati, vērtības un programma.

Tāpēc es apsveicu Valda Zatlera nodomu iepazīstināt sabiedrību  un  Saeimu ar savu redzējumu un aicinu to prasīt no visiem citiem iespējamajiem kandidātiem.

Es esmu pārliecināta, ka par Valda Zatlera ievēlēšanu var vienoties plašs Saeimas deputātu vairākums. Šobrīd, kad Latvija atstāj krīzi aiz muguras un uzsāk ceļu augšup, mums ir nepieciešams nacionālās vienotības prezidents. Un Valdis Zatlers ir valstsvīrs, kurš par tādu var kļūt.