Trīs oligarhu spriedelēšana par Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdības gāšanu Eiropas Parlamenta deputātei Sandrai Kalnietei (Vienotība) atgādina Edgara Liepiņa apdziedāto trīs runču savstarpējo lielīšanos ar pagātnes sasniegumiem.

 
Kalniete: “Trīs oligarhu pagātnes varoņdarbus vēlēšanās ir pienācīgi novērtējusi Latvijas tauta un turpina vērtēt Rīgas un Londonas tiesas. Viņi, protams, var apspriest Dombrovska valdības gāšanas un politisko līķu reanimācijas scenārijus. Bet tāpat kā Edgara Liepiņa apdziedātajiem runčiem, viņiem vairs nav tā, kas ir Valdim Dombrovskim un viņa valdībai -  sabiedrības izglītotākās un darbīgākās daļas atbalsts. Latvijas pilsoņi pēdējos gados ir radikāli mainījuši Latvijas politiku – tajā vairs mūziku nepasūta tie, kas maksā. Oligarhi, minigarhi un kleptokrāti, protams, var sūkstīties par aizgājušo dienu spožumu, bet atpakaļceļa uz to vairs nav. Arī baumošana  par Vienotības šķelšanos ir trīs gadus nemitīgi sildīta veca zupa, kuru lieto tikai tie, kam pašiem vairs “partiju nav”.”

Konference  «Dzīve pēc Padomju savienības», 2012.gada 7. marts, Eiropas Parlaments, Brisele

Diskusija: 1991.-2011.: Divdesmit rekonstrukcijas gadi: valstis, robežas, tautas, kultūras, identitātes bijušajā padomju blokā un to ietekme mūsdienās

Sandra KALNIETES ievadvārdi:

 Sākšu ar ļoti personīgām atmiņām, kā es uzzināju, ka PSRS beidz pastāvēt. Šī ziņa mani sasniedza visikdienišķākajā situācijā. Es mazgāju traukus un ar vienu ausi klausījos TV ziņas. Stāstīja par Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidentu tikšanos Belovežas gāršā. Pēkšņi dzirdu, ka viņi nolēmuši pārtraukt PSRS pastāvēšanu. Tā nu es tur stāvēju ar slapju salātu bļodu rokās un mēģināju aptvert š milzīgo ziņu, ka beigusi pastāvēt ļaunuma impērija, kas bija samalusi tik daudzu cilvēku likteņus un turējusi Dzelzs priekškara gūstā pusi Eiropas tautu. Es aicinu jūs, konferences dalībnieki, atcerēties to brīdi, kad jūs uzzinājāt, ka Padomju savienības vairs nav. Es aicinu arī panelistus dalīties savās atmiņās par šo pārdzīvojumu.  Vēsture nav tikai notikumi, fakti, dokumenti un arhīvi. Tā ir arī cilvēku dzīvā atmiņa. Vienmēr atcerēsimies, ka mēs neesam tikai pasīvi vēstures subjekti, bet arī tās dalībnieki un veidotāji.

Šodien,  atskatoties uz 20 gadu vēsturisko pārmaiņu pieredzi Eiropā, mums ir svarīgi saprast, kāpēc  PSRS sabruka un kādi bija  sekojošo 20 gadu demokrātisko pārmaiņu panākumi un kļūdas. Šī sapratne un pētījumi palīdzēs mums Eiropā veidot labāku demokrātisku pārmaiņu atbalsta politiku, kā arī palīdzēs izvairīties no kļūdām nākotnē .

Starp PSRS sabrukuma iemesliem, es īpaši gribētu atzīmēt vienu, salīdzinoši mazāk atzītu un pētītu. Runa ir par demokrātisko tautas kustībām Austrumeiropā un Baltijas valstīs, kas līdzās politiskiem, ekonomiskiem, stratēģiskiem un ģeopolitiskiem iemesliem spēlēja nozīmīgu lomu PSRS sabrukumā. .

Šo tautas kustību mērķis bija atjaunot neatkarīgas, demokrātiskas, eiropeiskas nācijvalstis.  Tās skaidri orientējās uz Rietumu vērtībām,  savas vietas atgūšanu brīvo Eiropas valstu saimē, kur tās vienmēr bija piederējušas.

Šīs masveida kustības radās tiklīdz Gorbačeva reformu rezultātā  komunistiskais režīms atslābināja represīvo kontroli pār sabiedrību. Tieši šo plašo demokrātisko kustību esamība bija viena no  tām lietām, kas atšķīra Austrumeiropas un Baltijas valstu mierīgās revolūcijas no citām vēlākajām postpadomju valstīm.

Atšķirībā no Baltijas valstīm, Krievijas un pārējo 11 savienoto republiku «suverenitāšu parāde » – kā to rūgti dēvēja Gorbačovs – drīzāk izskatījās pēc veikla nomenklatūras manevra nekā pēc tautas gribas izpausmes. Esošajai padomju elitei izdevās saglabāt varu, tai piešķirot jaunu ideoloģisku dizainu un tajā daloties ar jaunkapitālistu slāni. 1990.-1991. gados demokrātiskie spēki lielākajā PSRS daļā vēl bija tikai veidošanās procesā, tāpēc demokrātiskās revolūcijas tālāku attīstību izdevās samērā viegli apturēt. 

Šodien, 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, daudzas pēcpadomju valstis ir pat mazāk demokrātiskas nekā tās bija 1992. gadā!

Saskaņā ar organizācijas Freedom House veidoto Brīvība pasaulē  (Freedom in the World) indeksu 2012. gadā tikai trīs valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva – ir brīvas. Piecas ir daļēji brīvas un septiņas – nebrīvas.

(Uzziņai: FreedomHouse Pasaules Brīvības indeksā 2012. gadā Turkmēnija, Uzbekija, Tadžikija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahija, Krievija – ir Not Free, Ukraina, Kirgīzija, Armēnija, Gruzija, Moldova – Partly Free un tikai trīs Baltijas valstis – Free)

Kāmēr Igaunija ir  viena no eirozonas stabilākajām un modernākajām demokrātijām, tikmēr turpat blakus Baltkrievijas diktatoriskais režīms turpina mest izaicinājumu Eiropas pamatvērtībām.

Kāpēc  baltiešiem ir izdevies sasniegt to, kas daudz lēnāk un sāpīgāk veidojas citviet?

* Baltijas tautām bija skaidrs mērķis un virszudevums -  atjaunot valstiskumu un pēc iespējas ātrāk integrēties Eiropā,

* šo mērķi konsekventi īstenojas organizētas, disciplinētas, miermīlīgas  un plašas  demokrātiskās nacionālās pašnoteikšanās kustības,

* šīs kustības, kuras kļuva par politisko pamatu jaunajai demokratiskajai varas struktūrai, no savas darbības pirmās dienas konsekventi un plaši sadarbojās ar partneriem Rietumos valstiskuma atjaunošanā un demokrātijas know-how pārņemšanā,

* protams, savu lomu spēlēja arī Rietumeiropas un Ziemeļeiropas ģeogrāfiskais tuvums un neatkarīgā valstiskuma pieredze starpkaru periodā,

* Un, beidzot, Eiropas Savienības dalības perspektīva

Tieši  perspektīva būt pilnvērtīgiem partneriem pie ES un NATO galda bija viens no svarīgākajiem dzinējspēkiem Austrumeiropas un Baltijas valstu sabiedrību attīstībā pēc PSRS sabrukuma par liberālām demokrātijām. Tā ļāva īstenot sāpīgas un ne vienmer populāras reformas. Tā deva konkrētu tiesiskas demokrātiskas pārvaldības modeli. Eiropeiskā identitāte bija svarīga nacionālās identitātes sastāvdaļa.

Un kāpēc citas postpadomju valstis un sabiedrības ir “nebrīvas”?

* 1990./91. gadā tajās neizveidojās plašas demokrātiskās kustības,

* PSRS laika komunistiskās partijas nomenklatūrai izdevās demokrātiskās revolūcijas “atlikt” un izveidot kvazidemokrātisku plutarhiju – plutokrātijas  (bagāto vara) un  oligarhijas (dažu vara) kombināciju,

* Rietumeiropas valstu griba un gatavība iesaistīt Austrumeiropas valstis Eiropas integrācijas procesā bija ierobežota,

Rietumeiropa pieņēma nozīmīgu lēmumu strādāt ar Centrālo Eiropu un Baltijas reģionu ar mērķi tos iekļaut Eiropas Savienībā un NATO. Diemžēl, Eiropa nepietika tālredzības attīstīt nopietnas struktūras, kas atbalstītu demokrātiskās reformas tālāk uz austrumiem.

* postpadomju sabiedrībās bija vājāk izteikta Eiropas identitāte, piederības sajūta Eiropai un politiskā griba šo piederību institucionalizēt. Es pat apgalvotu, ka demokrātisko reformu ātrums un efektivitāte pēcpadomju valstīs ir tieši proporcionāla šo valstu sabiedrību eiropeiskās identitātes  stiprumam.

Tomēr demokrātiskās pārmaiņas pēcpadomju telpā ir nenovēršamas, kā to ir apliecinājušas “krāsainās revolūcijas”  Gruzijā, Ukrainā, Kirgīzijā, attīstība Moldovā un nesenie protesti pret Putina režīmu Krievijā. Patiesībā šis process ir bijis tikai “iekonservēts” un šī notikumu attīstība ir deviņdesmitajos gados nepiepildīto tautas revolūciju loģisks turpinājums jaunā pakāpē un citā aktivitātē. Pēcpadomju tautas ir tā nogurušas no savu vadītāju nemakulības un visatļautības, no brīvības apspiešanas, tāpēc bijušajā PSRS teritorijā demokrātisku pārmaiņu vilnis ir nenovēršams.

Viens no šo pamaiņu svarīgākajiem jautājumiem ir jautājums par Krieviju – Putina režīms ir bijis pēcpadomju telpas, un ne tikai tās, autokrātu atbalsta un iedvesmas avots.

Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ir dota pēdējā iespēja, lai mainītu Krievijas politikas kursu un pārveidotu Krieviju. Ceru, ka prezidents Putins izmantos savu jauno – lai arī apšaubāmās vēlēšanās iegūto -  mandātu, lai padarītu Krieviju par modernu demokrātisku valsti. Pēdējo mēnešu protesti ir pierādījuši, ka Krievijā cilvēki ir nobrieduši pārmaiņām un nevēlas samierināties ar autokrātisko režīmu. Ja Putins nemainīsies un nepildīs tos reformu solījumus, kurus devis vēlētājiem savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā, tad viņu var piemeklēt līdzīgs liktenis kā Ēģiptes un Tunisijas vadītājus, kuri savulaik arī it kā tika “ievēlēti” ar pārliecinošu pilsoņu balsu vairākumu.

Šodien Padomju Savienības sabrukuma mācības mums Eiropā ir svarīgas, jo mums tepat līdzās ir milzīgās pārmaiņas, ko  rada Arābu pavasaris. Vēl arvien mēs nevaram būt droši, ka tas izvērtīsies par līdzīgu panākumu stāstu, kā Austrumeiropa un Baltijas valstis. Mums ir jādara viss, lai palīdzētu Arābu pavasara tautām izvairīties no tiem bezdibeņiem, kuri piemeklēja daudzas postpadomju valstis.

Latvijas pārstāve Eiropas Parlamentā (EP) Sandra Kalniete uzskata, ka jaunajam Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ir dota pēdējā iespēja, lai mainītu Krievijas politikas kursu un pārveidotu Krieviju. Deputāte uzskata, ka spēcīga, demokrātiska un atvērta Krievija ir nepieciešama ne tikai visai pasaulei, bet jo īpaši pašiem Krievijas iedzīvotājiem.

 Kalniete: “Ceru, ka prezidents Putins izmantos sev piešķirto mandātu, lai padarītu Krieviju par modernu demokrātisku valsti. Pēdējo mēnešu protesti pierāda, ka Krievijā cilvēki ir nobrieduši pārmaiņām un nevēlas samierināties ar autokrātisko režīmu. Ja Putins nemainīsies un nepildīs tos reformu solījumus, kurus devis vēlētājiem savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā, tad viņu var piemeklēt līdzīgs liktenis kā Arābu valstu vadītājus. Pirms 2 gadiem neviens pat ne ticēja, ka varētu krist Ēģiptes vai Lībijas autoritārie režīmi.” Tāpat deputāte uzskata, ka, jo demokrātiskāka un modernāka būs Krievija, jo labākas attiecības tā veidos ar savām kaimiņvalstīm. “Latvijai ir nepieciešamas labas attiecības ar Krieviju, kuras ir balstītas uz abpusēju cieņu un sapratni, jo no tā ieguvējas būs abas valstis un to iedzīvotāji,” saka Kalniete.
 
EP iepriekš asi kritizēja Krieviju par pārkāpumiem Valsts domes vēlēšanās, tiesu varas neatkarību un vēršanos pret opozīcijas politiķiem.

Rīga, 28.febr., LETA. Vienoti noteikumi attiecībā uz pieeju valsts arhīviem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ļautu Briselei vienotā balsī runāt arī ar Maskavu par vēsturnieku piekļuvi Krievijas arhīviem, aģentūrai LETA sacīja Eiropas Parlamenta deputāte, neformālās eiroparlamentāriešu Eiropas vēstures izlīguma grupas priekšsēdētāja Sandra Kalniete (V).

Patlaban ES pastāv vairāki sadarbības tīkli, kas izveidoti pēc ES institūciju iniciatīvas, informācijas un pieredzes apmaiņai arhīvu jautājumos, taču vienota pieeja arhīvu izmantošanā nepastāv. “Tas ir ES interesēs, jo arhīvu dokumenti un to krājumi ir mūsu kopīga vēsture,” pārliecināta Kalniete.
Viņa arī uzskata, ka vienota pieeja darītu ES balsi “spēcīgāku” sarunās par piekļuvi arhīviem ar bijušajā PSRS teritorijā esošajām valstīm. Piemēram, interese piekļūt Krievijas arhīviem ir ne tikai bijušajām padomju bloka valstīm, bet arī Rietumu pētniekiem, kuri arhīvu datiem piekļūst selektīvā kārtā.
Šodien Briselē notika neformālās Eiropas Parlamenta Eiropas vēstures izlīguma grupas sanāksme. Tikšanās reizē spriests par arhīvu stāvokli ES dalībvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot postpadomju telpai. Kalniete atzina, ka piekļuvi arhīviem apgrūtina personu datu aizsardzība, kā arī mēģinājumi politiski cenzēt arhīvus un tos noslepenot. Tāpat bieži nacionālās drošības vārdā tiek liegta pieeja drošības dienestu un militārās izlūkošanas arhīviem.
Eiropas vēstures izlīguma grupas dalībnieki pauduši viedokli, ka ES kandidātvalstīm būtu nepieciešams izvirzīt prasību savu nacionālo likumdošanu saskaņot ar ES normām, kas saistītas ar dalīšanos informācijā un sadarbību informācijas jomā.
Gada otrajā pusē Eiropas vēstures izlīguma grupa plāno organizēt konferenci, lai spriestu par arhīvu stāvokli ES dalībvalstīs. Konferencē varētu īpašu uzmanību pievērst Grieķijas, Portugāles un Spānijas pieredzei, atbrīvojoties no diktatūrām un vienlaikus saglabājot arhīvu datus.
Valsts drošības komitejas arhīvi no Latvijas savulaik aizvesti un Maskavu, kā arī liela daļa tikuši iznīcināti. Vienlaikus zināms, ka dokumentu dublikāti tikuši nosūtīti uz Krievijas galvaspilsētu. Latvijas vēsturnieku piekļuve arhīvu dokumentiem Maskavā pastāvīgi ir Latvijas un Krievijas divpusējo attiecību dienas kārtībā.

Intervija laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze”, 25.02.2012. Juris Paiders.

Juris Paiders: – Vai Latvijai ir cerības novērst diskrimināciju lauksaimniecības tiešmaksājumu jomā?

Sandra Kalniete: – Jā, noteikti, mums ir cerības samazināt nepamatotās un netaisnīgās tiešmaksājumu atšķirības dalībvalstu starpā. 2007.–2013. gadā Latvijas zemnieki tiešmaksājumos saņēma aptuveni vienu miljardu eiro. Komisija savā budžeta priekšlikumā piedāvā tos palielināt līdz 1,4 miljardiem eiro nākamajos septiņos gados. Savukārt Latvijas valdība un mēs Eiropas Parlamentā argumentējam, ka puslīdz taisnīgi un pamatoti būtu vismaz 2,2 miljardi jeb 80% no ES vidējā atbalsta maksājuma par hektāru. Mums ir izdevies, konsekventi skaidrojot, panākt izpratni Eiropas Parlamenta kolēģu vidū, ka Latvijai un Baltijas valstīm aprēķinātie maksājumi ir nepieņemami zemi, tie ir pretrunā Eiropas politiku pamatprincipiem – brīvai konkurencei, vienotam tirgum un solidaritātei.

Protams, līdzās tiešmaksājumiem Latvijas laukos tiek ieguldīti arī Lauku attīstības fonda līdzekļi (2007.–2013. gadā – 1 miljards eiro). Šobrīd diskusijās Eiropas institūcijās bieži izskan tēze, ka taisnīgi būtu vērtēt abus šos finanšu ieguldījumus kopsummā un ka dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai, būs galu galā jāizvēlas prioritātes. Savukārt mēs uzsveram, ka Eiropas politikai ir jābalstās objektīvos kritērijos (ne tikai politiskos apsvērumos – «cik mēs varam politiski atļauties pārdalīt par labu baltiešiem?») un pēc objektīviem kritērijiem ir nopietni jāpalielina gan tiešmaksājumi, gan jāsaglabā vismaz līdzšinējais lauku attīstības programmu finansējuma līmenis.

Svarīgi, ka šis ir pirmais ES lauksaimniecības budžets, kuru apstiprinās ne tikai dalībvalstis, bet arī Eiropas Parlaments. Tāpēc mums ir jāiegulda daudz enerģijas vadošo deputātu pārliecināšanā.

Vairāki mūsu ieteikumi jau ir raduši atspoguļojumu Parlamenta jau līdz šim izstrādātājos politikas dokumentos – noteikt saprātīgu zemāko tiešmaksājumu slieksni (tā kā Latvijai tiešmaksājumi ir viszemākie, tad tas pozitīvi skartu tieši Latviju), saīsināt ļoti garos pārejas periodus uz izlīdzinātiem maksājumiem.

J.P. – Kā jūs noformulētu Latvijas intereses, reformējot Eiropas kopējo lauksaimniecības politiku?

S.K. – Mūsuprāt, ir svarīgi, lai notiktu tiešmaksājumu līmeņu tuvināšanās 80–120 pro-centu koridorā no ES vidējā maksājuma par hektāru. Turklāt tiešmaksājumu sadalījumam jābalstās nevis uz vēsturiskiem datiem, bet uz objektīviem kritērijiem. Tāpat pārejas periods, kurš sākas 2015. gadā, nedrīkst būt garāks par trim gadiem.

Es negribētu uzsvērt tikai Latvijas intereses, bet arī pārējo Baltijas valstu intereses, jo Eiropā vairākas balsis kopā sadzirdēs daudz labāk nekā vienu. Baltijas valstīm intereses ir ļoti līdzīgas (lai arī igauņi un lietuvieši nav tik mobilizēti savu lauksaimnieku interešu aizstāvībai).

Jau 12. oktobrī, kad EK lauksaimniecības komisārs prezentēja Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas reformas priekšlikumu, Baltijas valstu deputāti Eiropas Parlamentā pieņēma kopēju deklarāciju. Arī, kad Baltijas valstu lauksaimniecības ministri vienojās kopējā paziņojumā, mēs varējām uzsvērt to, ka Baltija ir vienota un ka šī nav tikai Latvijas problēma, bet tai ir viena Eiropas reģiona mērogs.

Manuprāt, tagad Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komiteja ir labi informēta ne tikai par situāciju Latvijas un Baltijas lauksaimniecības nozarē, bet arī par Latvijas un citu Baltijas valstu sabiedrības noskaņojumu.

J.P. – Cik daudz laika mums ir, lai mainītu Latvijai par labu reformas priekšlikumu?

S.K. – Domājams, ka maijā būs gatavs Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komitejas likumdošanas ziņojuma projekts. Parlaments nevarēs balsot par šo ziņojumu, kamēr nav skaidras budžeta aprises. Tās būs zināmas tikai 2013. gadā. Bet parlamenta delegācija, ļoti iespējams, jau pēc vasaras pārtraukuma, uzsāks sarunas ar dalībvalstu veidoto padomi par visiem pieņemamu risinājumu. Līdztekus mēs strādāsim arī ar nacionālo parlamentu deputātiem – esmu ieplānojusi tikties ar Vācijas, Francijas, Dānijas un Kipras parlamentu deputātiem, lai meklētu atbalstu mūsu pozīcijai.

Manuprāt, šis ir labākais brīdis, lai Latvija īstenotu vienotu stratēģiju un strādātu pēc vienota rīcības plāna gan ar Eiropas Komisiju, Parlamentu un ES vadošajiem politiķiem, gan izstrādājot kopēju Baltijas valstu pozīciju dažādos līmeņos – valdību, parlamentu, lauksaimnieku organizāciju līmenī. Šis ir maratons, nevis sprints.

J.P. – Ir viedoklis, ka Latvija nepietiekami lobē tieši Eiropas Parlamentā.

S.K. – Es būtu ļoti uzmanīga ar šādiem novērtējumiem. Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komitejā ir tikai divi deputāti no Baltijas valstīm. Viens ir Alfrēds Rubiks, kurš darbojas politiski mazietekmīgajā komunistu partiju grupā. Es, savukārt, cenšos izmantot lielākās parlamenta frakcijas – Eiropas Tautas partijas grupas – iespējas. Es tiešām ceru, ka mums kopā ar Latvijas lauksaimnieku organizācijām izdosies palielināt mūsu sadzirdamību arī Rietumeiropā ietekmīgos medijos.

J.P. – Vai jūs neaizskar interneta komentāros paustā skepse par jūsu izvēli darboties tieši lauksaimniecības komisijā, kas ir visai tālu no jūsu iepriekšējās darba pieredzes?

S.K. – Man kā bijušai diplomātei un ārlietu ministrei, protams, būtu daudz ērtāk un vieglāk iekļauties parlamenta ārlietu komitejas darbā, kuras specifiku es ļoti labi pārzinu. Tomēr manu izvēli noteica tas, kur es varu būt noderīgāka saviem vēlētājiem un Latvijai. Protams, mana diplomātiskā darba pieredze un franču valodas pārzināšana ļauj man darboties efektīvāk, jo sarunas par konkrētajiem Eiropas politikas aspektiem ir savā ziņā nemitīga diplomātija. Un tas attiecas ne tikai uz lauksaimniecību. Piemēram, 7. februārī es vairākas stundas pa telefonu runāju ar Francijas deputātiem, aicinot viņu noraidīt vairākus pilnīgi absurdus Ždanokas kundzes ierosinājumus Parlamenta rezolūcijai par pilsonību Eiropas Savienībā. Tomēr darboties konkrētu saimniecības un budžeta nozaru komitejās man liekas svarīgāk, nekā tikai piedalīties ideoloģiskās kaujās.

J.P. – Jūsu partijas biedrs, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis apgalvo, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk jāmaina Satversme un jāiekļauj pamatlikumā Eiropas fiskālā pakta nosacījumi, bet EP savā rezolūcijā par šo paktu izsakās visai noraidoši. Kam lai tic Latvijas sabiedrība – Valdim Dombrovskim vai Eiropas Parlamenta vairākumam?

S.K. – Saprotiet, Eiropas Parlamentā ir 754 deputāti. Deputāti pārstāv dažādus politiskos uzskatus. Otra ietekmīgākā Eiropas Parlamenta grupa ir sociālisti, daudzi no kuriem neatzīst šajā paktā atspoguļoto finanšu un ekonomikas pārvaldības modeli. Sociālistiem izdevās vienoties ar liberāļiem (daudzi no kuriem, savukārt, ir stingri Eiropas federalizācijas piekritēji), un tāpēc politiski kļuva iespējama šādas rezolūcijas pieņemšana. Manuprāt, ir jāvadās pēc veselā saprāta. Budžeta disciplīna – fiskālais atbildīgums ir vajadzīgi mums pašiem un katrai ES dalībvalstij. Parlamenta rezolūcija nenoņem dalībvalstu atbildību par izšķērdīgas saimniekošanas sekām.

Parlamenta rezolūcija neatceļ arī Eiropas Padomes atbildību, un es šoreiz vairāk esmu vadošo Eiropas dalībvalstu pusē. Fiskālais pakts uz mums tieši attieksies tikai tad, kad mēs iestāsimies eirozonā. Ja fiskālā pakta normas tiktu iestrādātas Satversmē daudz senāk, tad nebūtu iespējama situācija, kad valdības vēlēšanu priekšvakarā uz nebēdu palielina algas un pensijas. Fiskālās atbildības likums mums ir vajadzīgs nevis lai izdabātu Eiropai, bet mums pašiem, lai nepieļautu populistisku valdību bezatbildīgu rīcību nākotnē.

19.februāra rīts pēc referenduma, kurā vairāk nekā puse no Latvijas balstiesīgajiem iedzīvotājiem ir pateikuši Nē! krievu valodai, kā otrai valsts valodai. Peldbaseina ģērbtuvē dzirdu sarunu: «plavaju po etoi, nu, kak tam, celiņu», tā saka kāda latviete. Viņai joprojām šķiet dabīgi lauzīties krieviski, lai nodrošinātu savai sarunu biedrenei krievietei komfortu. Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas būtu  normāli, ja lomas būtu mainītas un varētu dzirdēt frāzi: «peldu pa to, nu, kā viņu sauc – dorožku». Taču tas nav noticis.

Šī nenozīmīgā epizode, kā dziļš simbols atklāj to, cik dzīva kā latviešos, tā krievos vēl joprojām ir pēckoloniālā mentalitāte. Latvieši vēl arvien nav atbrīvojušies no Padomijas uzspiestā uzvedības modeļa, no pārprastas pieklājības un nevajadzīga iztapīguma, bet varbūt tas ir pašaizsardzības nolūkā – tūlīt piemēroties sarunu partnerim. Acīmredzot, zempaziņas līmenī liela daļa latviešu joprojām pieņem, ka krievu valoda ir vairākuma valoda un latviešu valoda ir kaut kas personīgs un ģimenē lietojams. Diemžēl, šāds nacionālās pašapziņas trūkums ir vērojams arī citās jomās.

Savukārt, krievu pēckoloniālās mentalitātes izpausmes ir apzināta vai neapzināta cīņa par sava kādreiz dominējošā stāvokļa atgūšanu. Tās parādās kā nepamatotas prasības pēc pilsonības nulles varianta, plašākas izglītības krievu valodā un īpaša statusa krievu valodai. Tā kā tas nav iespējams nevienā nacionālā valstī, arī ne pašā Krievijā, tad daudzi krievi un krieviski runājošie jūtas aizvainoti. Līdzīgi jutās un izturējās angļi un franči pēc kolonialās impērijas sabrukuma. Viņi bija aizvainoti, jo uzskatīja, ka tika nesuši gaismu un attīstību okupētajām «mežoņu» tautām, bet tās, «nepateicīgās», bija viņus padzinušas. Šādas domāšanas diskurss, gan krietni maskēts, vēl arvien ir sastopams gan Lielbritānijas un Francijas medijos, gan vēstures un politikas apcerējumos. Piecos gados, ko strādāju Francijā, es pārliecinājos, cik sarežģīts un ilgs ir koloniālisma traumu pārvarēšanas process. 2002.gadā, harki – tie alžīrieši, kas karoja Francijas pusē un 1962.gadā atstāja Alžīriju – vēl arvien nebija pieņemti franču sabiedrībā. Tāpat tur sveši jutās arī kādreizējo Alžīrijas franču pēcteči.

Personīgās drāmas un aizvainojuma akmens azotē, ko daudzi Latvijā dzīvojošie krievi nu jau vairāk nekā 20 gadu nēsā azotē, nav nekas unikāls. Tā ir daļa no ilgstoša un sarežģīta procesa, ko es sauktu par katra personīgajām un lielākās krievu kopienas daļas atvadām no impēriskās domāšanas. Par šiem sarūgtinājumiem atbildība nav jāuzņemas ne Latvijas valstij, ne latviešiem. Tā ir jāuzņemas Padomju impērijai, kas 1940.gadā okupēja Latviju, deportēja uz Sibīriju desmitiem tūkstošus visu tautību Latvijas iedzīvotāju un ieveda šeit simtiem tūkstošu pārtautotu padomju cilvēku. Jā, bet nu jau 20 gadus Padomju Savienības vairs nav, un ar šo faktu mums visiem savā apziņā un zemapziņā ir jātiek galā. Kam ar bezgalīgu atvieglojumu, kam ar – nožēlu un aizvainojumu.

Ņemot vērā rūgto pieredzi, man nepamatoti šķiet pirmsreferenduma diskusijās izskanējušie latviešu politologu un žurnālistu pašpārmetumi un pārmetumi latviešiem par viņu neprasmi uzturēt dialogu ar krievu kopienu, par Saskaņas centra neņemšanu valdībā, par latviešu politiķu «neiešanu» pie krievu vēlētāja utt. Šie pašpārmetumi arī ir pēckoloniālās domāšanas atbalsis, jo tie nebalstās reālās situācijas novērtējumā. Brīnos, ka par dialogu runā kā par kaut ko abstraktu. Izklausās skaisti, taču dialogs vienmēr ir ļoti konkrēts. Tas dod rezultātus tikai tad, ja abas puses to patiesi vēlas un sagaida no dialoga lietas, kuras ir iespējams sasniegt.

Pilsonība un valoda ir jautājumi, kas ir ir mūsu valsts būtība. Mums jāpalīdz to saprast krievu tautības līdzpilsoņiem, un kā pierādīja referendums, tālāki kompromisi par šiem jautājumiem nav un nebūs iespējami. Un te mēs nonākam pie svarīgākā mūsu valsts pilsoņu un iedzīvotāju abu lielo grupu nesaprašanās jautājuma. Mēs, latvieši, esam atjaunojuši 1918.gada Latviju, un citādi nebija iespējams. Savukārt lielākā daļa krievu uzskata, ka 1991.gadā ir radusies «jauna» valsts, un visi cilvēki, kas tās teritorijā atradās šīs «jaunās» valsts rašanās brīdi, ir pilntiesīgi tās pilsoņi ar visām no tā izrietošajām sekām. Jo ātrāk mūsu citu tautību līdzpilsoņi un iedzīvotāji sapratīs, ka tie nav latvieši, bet gan vēsture, kas viņus nostādījusi sūras izvēles priekša, jo ātrāk viņi spēs tikt galā ar savām pēckoloniālajām izjūtām.

Un izvēle ir starp dzīvi, kas tiek aizvadīta ar aizvainojumu par nepiepildāmām ilūzijām, izvēloties justies kā svešiniekam valstī, kur liktens ir atvedis, un starp apzinātu un mērķtiecīgu darbu ar sevi, lai pieņemtu Latviju tādu, kāda tā ir dibināta 1918.gadā – nacionāla valsts, kas garantē latviešu tautai, valodai un kultūrai pastāvēšanu cauri gadsimtiem un nodrošina kultūras tiesības valsts teritorijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem.

Šī izvēle tomēr ļoti atšķiras no tās bezizvēles situācijas, kāda Latvijas pilsoņi tika nostādīti 1940.gadā. PSRS vienkārši piesavinājās mūsu valsti, atņēma iedzīvotājiem Latvijas pilsonību, pakļāva tos totalitāram, asiņainam režīmam un vēl piedevām uzspieda mums nepieņemamu ideoloģiju un masīvu rusifikāciju. Latvija turpretī padomju pārtautošanas politikas rezultātā šurp atvestajiem cilvēkiem piedāvā iespēju kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tas ir IZLĪGUMS, kuram nav daudz līdzīgu precedentu pasaulē. Pretī mēs sagaidām lojalitāti Latvijas, nevis kādai citai valstij, mēs prasām zināt un izprast Latvijas sarežģīto vēsturi un lietot latviešu valodu.

Aizvainojums integrācijas procesā ir slikts padomdevējs. Es aicinātu tos  krievu līdzpilsoņus, kuri jūtas aizskarti kopumā vai konkrēti par kādu skarbāku vārdu, kas dzirdēts no kāda sarūgtināta latvieša mutes, to uztvert bezpersoniskāk. Tā nav valdības politika un tas nav latviešu vairākuma viedoklis. Es mācījos otrajā klasē, kad mani par to, ka nemācēju atbildēt krieviski, pirmo rezi nosauca par fašisti. Ne šī sieviete, ne arī citi, kas tā mēdza apsaukāties, tomēr mani nepārliecināja, ka es esmu fašiste. Es zināju, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā.

Viss tas prasa ne tikai skaistus vārdus, bet arī stratēģisku plānošanu, atbilstošu budžetu un patiesu politisko uzmanību. Es uzskatu, ka prioritāri ir radīt plašākas iespējas mazākumtautību bērniem iet latviešu bērnudārzos un skolās. Prioritāte ir konkurētspējīgi sabiedriskie mediji un kultūra, tās pieejamība Latvijas vistālākajos nostūros. Prioritāte ir Latgales attīstība un latgaliskās identitātes stiprināšana.

Taču ir lietas, ko mēs varam darīt tūlīt un kas nemaksā daudz naudas. Mums pēc iespējas ātrāk ir jāmaina Pilsonības likums, piešķirot automātiski pilsonību visiem bērniem, kas piedzimst Latvijas valstī. Mums ir jāatzīst Pareizticīgo Ziemassvētki par svinamu dienu, kurā var nestrādāt. Tas nav politisks jautājums, bet gan cieņa pret kristīgām vērtībām. Mums ir plašāk jāparāda, cik veiksmīgi mazākumtautību cilvēkiem veidojas profesionālā izaugsme valsts dienestā un politikā. Mums ir jāatrod pareizais līdzsvars starp iejūtību pret citu tautību cilvēkiem un principialitāti valstiskuma, pilsoniskās izglītības un valodas jautājumos.

Atšķirībā no Alžīrijas, kur Francija uzspieda franču valodu, Krievijai pēc valsts neatkarības atjaunošanas krievu valodu mums neizdevās uzspiest par otro valsts valodu. Neizdevās tāpēc, ka mēs stingri aizstāvējām 1918.gada Latvijas pēctecības principu. Arī šis fakts ir jāpieņem.

Arī apgalvojumi par mazākumtautību diskrimināciju, kas regulāri izskan krieviski rakstošajos un raidošajos medijos ir pēckoloniālo kompleksu atbalss. Mums ir likums par naturalizāciju, izvētīts un krustušķērsu izpētīts starptautiskās institūcijās un atzīts par labu. Mums ir nacionālās kultūrautonomijas likums, valsts finansētas izglītības iespējas vairākās minoritāšu valodās, krievu valodā iznāk desmitiem laikrakstu un žurnāli un šo sarakstu varētu vēl un vēl turpināt. 

Vissarežģītākais ir jautājums par politisko varu. Valodas referenduma rezultāti parāda diezgan tiešu korelāciju starp pilsētu un novadu etnisko sastāvu un balsojuma izvēli. Šī korelācija ļoti līdzīga ir arī Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Cilvēki balso pēc etniskā principa, nevis par politisko programmu. Mēs visi saprotam, cik slimīgi šāds etniskais dalījums ietekmē Latvijas politikas kvalitāti un apzināmies, ka tas ir jāmaina. Taču vieglāk pateikt nekā izdarīt. Vismaz Vienotībai ir jābūt atvērtai un proaktīvi jāiesaista dažādu tautību biedri.

Runa Vienotības kongresā, 2011. gada 26. novembrī.

Vienotība: Kas esam un kas gribam būt?

Godātie domubiedri!

Vienotības izveidošana bija liels darbs, kuru mēs esam paveikuši visi kopā. Mēs to darījām, jo apzinājāmies, cik ļoti Latvijai ir nepieciešama politiska stabilitāte, normālība un attīstība. Un tam ir nepieciešama vienota Vienotība.

Mēs esam nodibinājušies. Mums ir programma un statūti. Mums aiz muguras ir divu veiksmīgu vēlēšanu kampaņu pieredze. Tomēr mums vēl jāapzinās sevi un jākļūst par tādu politisku partiju, kas arī pēc nākamajām vai aiznākamajām vēlēšanām nepazūd no Latvijas politiskās ainavas. Tāpēc mums ir skaidri jāatbild uz jautājumu, kas mēs esam un kas mēs gribam būt šodien un rīt.

No mūsu programmas izriet četras būtiskas Vienotības raksturpazīmes:

- Labēji centriska partija

- Eiropeiska partija

- Nacionālas valsts partija

- Moderna partija

Vienotības ideoloģija un pamatvērtības.

Vienotība ir labēji centriska, liberāli konservatīva partija. Tās ideoloģijas kodols ir demokrātiskais kapitālisms, sociāli atbildīga tirgus ekonomika, privātā iniciatīva un  ierobežota valsts loma biznesa un privātās dzīves regulējumā.

Tiem kritiķiem, kas pavirži atļaujas apgalvot, ka Vienotībai nav ideoloģijas un nav pamatvērtību, labākā atbilde ir V.Dombrovska vadītās Vienotības valdības, kas konsekventi ir rīkojušās saskaņā mūsu pamatvertībām:

- mēs neatlaidīgi virzāmies uz sabalansētu budžetu, īstenojam atbildīgu fiskālo politiku

- mēs turpinām attīstīt Latviju kā valsti, kurā ir gandrīz zemākais nodokļu slogs Eiropas Savienībā

- mēs samazinām birokrātisko regulējumu uzņēmējdarbībai

- mūsu politika ir vērsta pirmkārt uz cilvēku iesaistīšanu darbā, nevis pabalstu palielināšanu tiem, kas nestrādā

- mēs esam brīvas konkurences partija, kas turpina aizstāvēt mazo un vidējo uzņēmumu iespējas iepretī iepretī ietekmīgu politbiznesa grupējumu (vai oligarhu) lobijam

- mēs īstenojam kopīgas atbildības principu, iesaistot lēmumos ne tikai valsts, bet arī pilsoniskās sabiedrības institūcijas

Vienotība ir spējusi saglabat savu vēlētāju atbalstu tieši tāpēc, ka mēs esam bijuši uzticīgi saviem pamatprincipiem un neesam  populistiski sekojusi ikvienam jaunākās politiskās modes kliedzienam.

Mēs reizē esam liberāli un konservatīvi. Liberāli, jo ticam indivīda brīvībai kā radošam attīstības dzinējspēkam. Konservatīvi, jo apzināmies, ka nepastāv burvju atslēdziņa vai elektroniska manipulācija, kas acumirklī var izmainīt sabiedrību, ekonomiku vai pasauli.

Mēs esam pragmatiska partija, jo savos lēmumos balstāmies visupirms uz  faktiem un labāko pieredzi, un tad raugāmies, kas ir politiski iespējams un sociāli taisnīgs katrā konkrētajā situācijā.

Vienotība ir nacionālas valsts partija. Mēs apzināmies to īpašo lomu un to īpašo atbildību, kāda  LATVIJAS valstij ir par latviešu nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Tā ir Latvijas valsts būtība, kura piešķir jēgu  ekonomiskajai izaugsmei, modernajām tehnoloģijām, labklājībai un drošībai šajā zemeslodes daļā, kuru nu jau gandrīz gadsimtu saucam par Latvijas Republiku. Tāpēc Vienotības biedri ir bijuši un arī turpmāk būs par modernu nacionālu valsti, kura balstās uz Eiropas apgaismības laikmetā dzimušām vērtībām – tautvaldību un likuma varu.

Vienotība ir eiropeiska partija. Mūsu rīcības pamatā ir pārliecība, ka latviskais un eiropeiskais ir nedalāmi savstarpēji saistīti un papildinoši. Mēs uzskatām, ka globālajā konkurencē Eiropas nacionālās valstis spēs būt līdzvērtīgs spēks tikai tad, ja mēs spēsim izveidot patiesi vienotu tirgu, efektīvu ekonomisko pārvaldību un  politisku savienību.

Eiropas Savienība šobrīd ir krustecelēs. Eirozonas krīze ir skaidri parādījusi dilemmu – vai  nu Eiropas Savienība (va tās kodols) izveidos arī politisku savienību ar kopīgu fiskālo politiku, vai arī  tai draud sabrukums. To jāapzinās mums Vienotībā. To jāapzinās Eiropas tautas partijai, kurai piederam un kas ir ietekmīgākais politiskais spēks Eiropā – 16 no 27 valstu un valdību vadītājiem, 13 no 27 komisāriem, EK priekšsēdetājs Žozē Barozū, Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompujs, EP priekšsēdētājs Jeržī Buzeks ir ETP biedri.  

Mums Vienotībā ir  jāturpina būt Eiropas vienotības idejas aizstāvjiem. Šis mērķis nekadā ziņā nav pretrunā ar nacionālas valsts ideju.  Es uzskatu, ka tieši spēcīgā savienībā mēs vislabāk varēsim īstenot savas valsts latviskuma saglabāšanas virsmērķi. Šajā satricinājumu laikā Vienotībai ir konsekventi jācīnās Briselē un Eiropas galvaspilsētās par Eiropas pamatvērtību saglabāšanu. Mums ir svarīgi, lai konsekventi tiktu īstenots solidaritātes princips, lai valdītu brīva konkurence un līdzsvarota teritoriālā attīstība. Tāpēc mēs tik neatlaidīgi prasām no saviem sabiedrotajiem ievērot šos principus arī  Savienības budžeta veidošanā. Tieši no Eiropas vienotības, nevis nacionālā egoisma pozīcijām Vienotība aizstāv Latvijas nacionālās intereses, Latvijas zemnieku un reģionu attīstības intereses.

Kādas es redzu Latvijas un Vienotības prioritātes Eiropā tuvākajos gados:

- kļūt par Eiropas kodola daļu. Tā ir vēsturiska izšķiršanās. Lai arī kā to negribētos, ES faktiski  virzās uz vairāku ātrumu integrācijas modeli. Savienībai būs kodols, kurā būs eirozonas spēcīgās valstis ar augstu politiskās un fiskālās integrācijas līmeni un nomales, kuras nespēs vai negribēs pievienoties kodolam. Daži vēsturnieki pat runā  par Ziemeļeiropas, Viduseiropas un Dienvideiropas savienību faktisku izveidošanos jau pārredzamā nākotnē. To es apšaubu un esmu pārliecināta, ka Latvija spēj un tai jākļūst par Eiropas kodola  daļu – kopā ar Vāciju,  Igauniju, Somiju;

- mainīt Eiropas  likumus un līgumu, lai Eiropas kodola valstis varētu savus valstu parādus apvienot, izveidot kopīgu finanšu un ekonomisko pārvaldību un sodīt tās valstis, kuras ilgstoši tērē vairāk nekā spēj nopelnīt;

-  konsolidēt Eiropas vienoto tirgu, likvidējot nacionālās barjeras brīvai preču un pakalpojumu kustībai, kuras traucē uzņēmējiem, it īpaši mazajiem uzņēmējiem;

-   veiksmīgas sarunas par ES budžetu, struktūrfondu apjomu un KLP reformu. Taisnīgāku ES finansējumu Latvijai!

-   veiksmīgas sarunas par ES budžetu, struktūrfondu apjomu un KLP reformu. Taisnīgāku ES finansējumu Latvijai!

-   gatavošanās ES prezidentūrai 2015.gadā

Vienotība ir moderna partija. Mūsu spēks ir viedokļu daudzveidībā,  diskusijās, atvērtībā jaunām idejām, modernā komunikācijā – gan biedru starpā, gan ar sabiedrību kopumā.   Es aicinu šīs moderna partijas darba prakses un instrumentus izkopt  un attīstīt, pārņemot labāko praksi no mūsu partnerpartijām Eiropā.

Ir dažas idejas, kuras es aicinu apsvērt partijas darba tālākai modernizācijai:

- ātras biedru un atbalstītāju aptaujas par  aktuāliem sabiedriskās, politiskas un pašas partijas dzīves jautājumiem, izmantojot elektronisko aptauju platformas

- partijas faktisko līdzdalībnieku loka paplašināšana, līdzās partijas biedriem  piesaisot atbalstītājus vai interesentus. Nebūdami formāli partijas biedri, šī cilvēki var kļūt par partijas diskusijas dalībniekiem, viedokļu veidotājiem sabiedrībā,  svarīgu resursu partijas lēmumu pieņemšanā. Arī šie atbalstītāji savu  līdzdalību partijas lēmumos var lielākoties nodrošināt elektroniski

- paplašināt partijas iekšējo demokrātiju, dodot iespēju visiem partijas biedriem, ne tikai kongresa delegātiem, elektroniski vēlēt partijas priekšsēdētāju un valdes locekļus.

- izstrādāt Vienotības kārtības rulli,  kurā pēc iespējas precīzāk  noteikt procedūras, kā tiek ierosināti, apspriesti, pieņemti, īstenoti un kontrolēti lēmumi partijā

Ja partija man uzticēs pienākumu vadīt Domes darbu, es centīšos Domi  padarīt par patiesu politisku un saturisku diskusiju vietu,  par forumu, kurā  partija  apspriež un kaļ nākotnes plānus,  par ietvaru visu līmeņu un novadu partijas biedru savstarpējās sapratnes, sadarbības un kopīgas identitātes veidošanai.

Godātie kolēģi,

Es esmu bijusi Latvijas politikā vai cieši tai līdzās kopš 1988.gada. Es apzinos, ka esmu pieļavusi kļūdas, kuras nožēloju. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka savās kļūdās nekad neesmu vainojusi citus, bet sevi un no tām mācījusies. Man ir bijusi iespēja vērot Latvijas un Rietumu politisko partiju spožumu un postu tuvplānā. Ir vienkāršas pazīmes, kas vēsta par partijas lejupslīdes sākumu. Tās ir līdzīgas kā Latvijā, tā citur. Tiklīdz politiskā partija zaudē saikni ar saviem vēlētājiem un iegrimst pašpietiekamās politiskās spēlītēs un augstprātībā, tā nenovēršami sākas lejupslīde.

Mums, kolēģi, neatlaidīgi ir jāstrādā pie Vienotības pilnveidošanas. Es zinu, ka mēs visi gribam, lai Vienotība kļūtu par lielu un ilgtspējīgu politisko spēku. Taču ar labiem nodomiem vien nepietiks. Mums ir jāmācās no labākajiem politiskās kultūras paraugiem ETP ģimenē. Partijām, kas gadu desmitiem strādā savas valsts un vēlētāju labā. Mums ir rūpīgi jāanalizē mūsu partijas rīcība ik uz soļa un šajā ziņā vislielākā atbildība gulstas uz partijas vadību. Lai neviens – ne ministru prezidents, ne partijas vadība, ne ministri un deptutāti nav pasargāti no konstruktīvas biedru kritikas! Tieši no partijas vadības spējas strādāt iekļaujoši un saliedēt atsevišķās trīs partiju biedru kopas patiesi vienotā domu biedru kolektīvā lielā mērā būs atkarīga partijas turpmākā rīcībspēja un sabiedrības attieksme pret mums. 2014.gada Saeimas vēlēšanas pierādīs, vai būsim kļuvuši par ilgtspējīgu politisko spēku vai arī mūs gaida Latvijas ceļa un Tautas partijas skuju taka. Mums vislielākā uzmanība ir jāpievērš partijas jauno politiķu maiņas veidošanai. Ilgtspējības labad Vienotībai ir jāuzlabo dialogs ar sabiedrību un mums ir jāprot labāk skaidrot mūsu politiskie lēmumi. Mums jāprot atzīt savas kļūdas un jāmācās labāk saprast sabiedrības vajadzības. Ekonomiskā krīze ir parādījusi, cik vienreizēji ir Latvijas cilvēki. Viņi prot atšķirt glaimīgu populismu no lēmumiem, kurus diktē skarba īstenība.

Godātie kolēģi, mums visiem kopā ir iespēja ar katru nākamo gadu padarīt Vienotību par labāku, atklātāku, godprātīgāku, iekļaujošāku un profesionālāku partiju.

Kopā mēs esam spēks!

Ja, izmantojot H. Dž. Velsa iedomāto Laika mašīnu, mēs varētu atsaukt mūsdienās Konrādu Adenaueru, Robertu Šūmani vai Alčidi de Gasperi un pajautāt viņiem, kāds ir viņu viedoklis par Eiropu, mēs varam būt gandrīz droši, ka viņu atbildētu, ka nevienam no viņiem pat visskaistākajos sapņos nerādījās Eiropas Savienība tāda, kādā mēs dzīvojam. ES ir starpvalstu organizācija, kurai nav bijis ne precedenta vēsturē, ne ekvivalenta kaut kur pasaulē. Tikai līdz ar pieredzi mēs esam iepazinuši tās raksturu: tās spēku, vājumu, prasības, nerakstītus darbības noteikumus. Pēc relatīvi mierīga plūduma vairāku gadu garumā ap gadsimtu miju, satricinājumiem, kas plosās kopš 2008. gada, ir atklājēja nozīme, un tā pašlaik ir jāizmanto.

ES pamatideja ir atziņā, ka jebkāda izaicinājuma priekšā 27 atsevišķas darbības nav tik efektīvas, kā kopēja atbilde, ko sniedz visas pirmās pasaules ekonomiskās lielvaras dalībvalstis: vai tā ir finanšu krīze, demogrāfiskā lejupslīde, migrācijas spiediens, klimata pārmaiņas vai arī topošo ekonomisko lielvaru neierobežota konkurence.

Šādas attiecības starp dalībvalstīm prasa savstarpēju solidaritāti un atbildību, kas atbilstu šādas kopienas būtībai. Un tieši te ir vārīgā vieta.

ES līgumos vārds “solidaritāte” ir minēts vairāk nekā divdesmit reizes. 40% no Kopienas budžeta ir paredzēti nabadzīgāko reģionu modernizēšanai. Citi kopienas fondi regulāri tiek mobilizēti Briselē, lai sniegtu palīdzību dabas katastrofu vai uzņēmumu pārvietošanas upuriem. Finanšu krīzes apstākļos šī solidaritāte sekmē kopēja palīdzības mehānisma izveidi valstīm ar pārmērīgām parādsaistībām; savukārt Centrālā banka interpretēja Līguma “Bībeli” atbilstoši solidaritātes garam, nevis saskaņā ar stingras disciplīnas prasībām.

Un tomēr, finanšu uzņēmumus ir grūti pārliecināt par šo solidaritāti un atbildību. Maksātājvalstu iedzīvotāji negrib par to ne dzirdēt, kas izraisa skaļu sašutumu  maksājumu saņēmēju valstu iedzīvotāju vidū. Turklāt solidaritātes pamatā nav nekāda automātiska mehānisma. Ģimenē, pašvaldībā, valstī solidaritāte un atbildība tiek mērīta un izpaužas gluži vienkārši ar kopēju budžetu: katrā no mūsu valstīm tā ir vērā ņemama, jo no katriem nopelnītajiem 100 eiro caurmērā vairāk nekā 40 tiek pārdalīti dažādos nodokļos, kas tiek maksāti kopienai. Eiropas budžets aprobežojas ar 1% no dalībvalsts IKP — tas ir četrdesmit reizes mazāk nekā dalībvalstu budžeti. Un šo summu vēl kritizē “bagāto” valstu grupa, kas līdz 2020. gadam vēlas to samazināt!

Šajos apstākļos ES iedzīvotāju solidaritāte un valstu atbildība pārsvarā ir atkarīga no dalībvalstu nevis no ES lēmumiem. Šie lēmumi, kas tiek pieņemti pastāvīga krīzes spiediena ietekmē, ir kļuvuši par iemeslu nebeidzamām, neskaidrām starpvaldību sarunām, kuras nepakļaujas īstai parlamentārai un demokrātiskai kontrolei un kurās visu laiku tiek izdarīti nepietiekami un pārāk novēloti secinājumi, kas izraisa pastāvīgas šaubas tirgos un sabiedriskās domas neizpratni. Valdības ne vien ir spiestas vienbalsīgi pieņemt jebkuru principiālu lēmumu, bet katrai dalībvalstij ir tiesības arī lemt par savu atbalstu katram pat visniecīgākajam kompensācijas pasākumam. Tā rezultātā ES stāvoklis šajā satricinājumu periodā ir atkarīgs no vissliktāk pārvaldītas valsts, no tās spējas pārvarēt savas grūtības, faktiski – no “visneeiropeiskākās” valdības žēlastības. Visi nosacījumi ir izpildīti, lai neveiksmes turpinātos.

Tāpēc saskaņā ar EK priekšsēdētāja Barroso idejām, kuras viņš izklāstīja debatēs par situāciju ES, mēs, visi Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas deputāti, domājam, ka ir pienācis laiks sākt sarunas par Eiropas Atbildības un solidaritātes paktu.

Tai jābūt visaptverošai, svinīgai politiskai vienošanās, kas vienlaikus attiecas gan uz krīžu pārvarēšanu, gan uz kopīgu Eiropas sagatavošanu, lai atjaunotu tās stipru izaugsmi un konkurētspēju. Šīs vienošanās pamatā jābūt divām sadaļām.

- Pirmā sadaļa. Apvienoties, lai glābtu tagadni. Jāpabeidz veidot rīcībspējīgs finanšu instruments. Tas ir solis, kas drosmīgi, bet haotiski tika sperts euro zonā. Lai to veiksmīgi īstenotu, ir vajadzīgas divas papildu saistības, kuras izsaka devīze “viens par visiem, visi par vienu”.

Jāsāk ar saistībām attiecībā uz atbildību. Katras dalībvalsts saistībām darīt visu, lai nekad nebūtu vajadzības pēc citu palīdzības. Protams, ES līgumos tas jau ir noteikts, tomēr mēs redzējām, cik viegli bija šos līgumus apiet. Vienīgais veids, kā panākt, lai atbildība kļūtu absolūti saistoša, ir to nostiprināt katras dalībvalsts konstitūcijā. Tā atslēga visam pārējam: bez šī līmeņa garantijas labi pārvaldītas valstis ar pilnām tiesībām atteiksies sniegt palīdzību “sliktajiem skolniekiem”. To nozīmē “viens par visiem”.

Kad tas ir panākts, var sākt īstenot “visi par vienu” principu, proti, saistības attiecībā uz savstarpējo palīdzību. Ja, neraugoties uz centieniem, kāda valsts, neatkarīgi no tās gribas, ir upuris finanšu, ekonomiskiem, politiskiem vai klimatiskiems apstākļiem, tad šī valsts var rēķināties ar pārējo valstu atbalstu. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi sava veida aizdevumu kopfondi, un tātad visu dalībvalstu aizņēmuma spējas, lai varētu steigties palīgā dažām valstīm. Nav nozīmes nosaukumam (fondi, mehānisms, Parādu aģentūra u.tml.), tehniskajām procedūrām (aizdevums, valsts vai bankas parāda pirkšana, ECB piešķirtās aizdevumu garantijas u.c.) vai statusam (Kopienas, Eiropas, starpvaldību). Svarīgi ir tas, ka tiklīdz sistēma ir izstrādāta un apstiprināta, tās pārvaldībai jābūt tikpat elastīgai un reāģētspējīgai kā finanšu tirgiem un nav jābūt pastāvīgi pakļautai tās dibinātāju pārstāvju mainīgajiem garastāvokļiem.

- Otrā sadaļa. Apvienoties, lai veidotu nākotni. Tā attiecas uz budžetu. Arī šī sadaļa sastāv no diviem papildu elementiem.

ES budžeta reforma. Budžets ir Eiropas solidaritātes sirds. Taču šis budžets jūtas slikti: pašlaik tā finansējuma pamatā ir iemaksas no valstu budžetiem, kuras ir izputinājusi krīze, bet budžeta izdevumos ir nepietiekami ņemti vērā ES jaunie mērķi XXI gs. Komisija nupat izstrādāja priekšlikumus laika periodam no 2014. līdz 2020. gadam. Un tieši 2014. gadā, ja dalībvalstis būs sekmīgi izpildījušas budžeta disciplīnas saistības, tās būs izkļuvušas no sarkanās deficīta zonas — izaugsme varēs atsākties. Eiropas līdzekļu sadalījumam tā ir jāveicina. Izdevumu finansējuma pamatā turpmāk atkal ir jābalstās uz īstiem pašu resursiem, tādējādi atvieglojot valstu budžetus.

Valstu budžetu saskaņošana. Tā ir atbildības visaugstākā pakāpe. Apstākļos, kad ar valsts finansējumu nevar rēķināties, kļūst absolūti nepieciešams apvienot finanšu līdzekļus, lai finansētu nākotnes ieguldījumus saistībā ar inovācijuām, apmācību, transporta un elektrosakaru līdzekļu infrastruktūrām, jaunajiem energoresursiem, proti, visiem tiem projektiem, kurus Eiropadome īpaši paredzēja un nolēma īstenot no 2010. gada jūlija stratēģijā “Eiropa 2020”, bet kuri drīz vien tika aizmirsti visās galvaspilsētās.

Līdz šim tā saucamajai “Eiropas pusgada” procedūrai bija tikai disciplinārs mērķis — pārbaudīt, ka katrs atbilstoši samazina savu deficītu. Pievienosim tai konstruktīvu dimensiju! Atvērsim viens otram savus budžetus! Tad ministri atklās gan necerētas ietaupījumu āderes, kas rodas, apvienojot dažus izdevumus, gan lielākas efektivitātes iespēju, kas rodas sasummējiot citus izdevumus un tiem ļaujot sasniegt kritisko masu. Vai mūsu divdesmit septiņām valstīm ir vajadzīgs tāds kopējs diplomātu skaits, kas uz pusi pārsniedz Valsts departamenta darbinieku skaitu, tagad, kad ir izveidots ES diplomātiskais dienests Briselē? Kādēļ ir jāuztur 1,8 miljoni karavīru ar 27 pavēlniecībām un 27 dažādām uniformām un kādēļ turpmāk Eiropā neizmantot vienu armiju? Kā sasniegt kritisko masu zinātniskajā pētniecībā, saglabājot 27 dalījumus starp mūsu pētniekiem un pētniecības budžetiem?

Lai sasniegtu nepieciešamo ietekmi, šajā paktā būtu jāiesaistās ne vien dalībvalstu vadītājiem, bet arī pašām tautām. Tas nozīmē, ka tā izstrādei nav jāaprobežojas tikai ar Briseles iestādēm — arī valstu parlamentiem jāsniedz svarīgs ieguldījums tajā. Ja konsenss tiks panākts, būtu jāparedz iespējami svinīga pakta pieņemšanas procedūra. Piemēram, balsojums vienā un tajā pašā dienā gan Eiropas Parlamentā, gan visos dalībvalstu parlamentos.Tas būtu milzīgs uzticības balsojums par Eiropas nākotni, kuras pamatā ir pamatīga atbildība un taisnīga solidaritāte starp nenovēršami dažādām dalībvalstīm ar nenovēršami kopēju likteni.

Jean-Luc Dehaene

Bijušais Beļģijas premjerministrs

Hans-Gert Poettering

Bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs

Carlo Casini

Konstitucionālo lietu komisijas priekšsēdētājs

Danuta Hubner

Bijusī Polijas Eiropas lietu ministre

Reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja

Sandra Kalniete

Bijusī Latvijas ārlietu ministre

Alain Lamassoure

Bijušais Francijas Eiropas lietu ministrs

Budžeta komisijas priekšsēdētājs

Iñigo Méndez de Vigo

Eiropas koledžas prezidents

Politiskā reforma ir nepieciešama arī izaugsmei

Pēdējo gadu ekonomiskie un politiskie satricinājumi pasaulē vēlreiz pierāda, ka svarīgs priekšnoteikums ekonomikas un cilvēku labklājības izaugsmei ir sabiedrības un valsts spēja mainīties un savlaicīgi vienoties par reformām, kuras dod ilgtermiņa ieguvumus, pat ja īstermiņā tās ir sāpīgas. Šādas pārmaiņas spēj virzīt tikai valdības un līderi, kuri bauda pietiekoši plašu sabiedrības uzticību. Latvijā ir hronisks šādas uzticības deficīts. Ir paziņojumi, bet nav politiskas gribas, jo reformisti zina, ka reformām sabiedrībā nav plaša atbalsta. Reformas īstenot traucē arī pretrunas, kas mūsu politiski fragmentētajā  vidē, ir raksturīgas valdošajām koalīcijām.

 Ar katrām jaunām vēlēšanām un ar katru jaunu pilsoņu uzticības varai antirekordu Latvijas sabiedrībā nobriest  pieprasījums pēc nopietnām pārmaiņām valsts politiskajā sistēmā. Uzticība  Saeimai, politiskajām partijām un politiķu darbam kopumā ir rekordzemā līmenī.  Savukārt lielās naudas un dažādu lielo un mazo oligarhu-oligarhiņu ietekme uz politiskajiem lēmumiem saglabājas nepieklājīgi augsta. Vēlētāju vairākums, protams, detalizēti neinteresējas par politiskās sistēmas plusiem un nepilnībām, viņu pirmkārt interesē praktiskas lietas – darbs, atalgojums, sociālā drošība.

Bet izglītotākie vēlētāji un sabiedrības viedokļa pētnieki kļūst arvien pārliecinātāki – bez  Latvijas politiskās sistēmas “pārstartēšanas” atjaunot uzticību varas institūcijām kaut vai Igaunijas līmenī nebūs iespējams. Protams, ir arī skeptiķi, kuri norāda, ka sistēmas maiņa pati par sevi vēl jaunus laikus nenesīs – jāmainās gan pašiem politiķiem, gan vēlētājiem. Tā tas, protams, ir. Bet pat diskusija par politiskās sistēmas pilnveidošanu mudinātu  daudzus cilvēkus iedziļināties valsts pārvaldīšanas būtībā, saprast kopsākarības un labāk līdzdarboties tajā.  Savukārt, reforma ļautu radīt priekšnoteikumus labākai pilsoņu pārstāvniecībai un līdzdalībai valsts dzīvē.

 Esmu pārliecināta, ka jaunajai Saeimai ir jāsāk plaša Latvijas politiskās sistēmas reforma.  Tāpēc vēlos atkārtot dažus priekšlikumus, kurus pēdējos gados esmu  apsvērusi, diskutējusi un virzījusi sabiedrībā. Tie ir visai tālejoši, un prasa arī Satversmes grozīšanu.

 Vēlētājiem tuvāki deputāti. Saglabājot proporcionālu vēlēšanu sistēmu, ir jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits līdz 12 pārskatāmiem vēlēšanu apgabaliem. Tad konkrēti deputāti būs konkrēti atbildīgi saviem vēlētājiem konkrētā Latvijas reģionā (Dienvidkurzemē, Ziemeļvidzemē vai Austrumzemgalē). Lielāks apgabalu skaits arī precīzāk atspoguļotu Latvijas reālos reģionus. Nav loģiski, ka šobrīd Engure un Viesīte atrodas vienā vēlēšanu apgabalā (Zemgalē, 215 km attālumā), bet  Ķemeri un Alūksne (240 attālumā)  – citā.

Atvērtie saraksti – vēlētājs izvēlas savus deputātus.  Līdz 1934. gadam, kamēr Latvijā darbojās Saeima, to ievēlēja pēc tā dēvētā “atvērto sarakstu” principa. Tas nozīmē – vēlētājs izvēlas kādas noteiktas partijas sarakstu, bet viņam ir tiesības tam pievienot arī noteiktu skaitu kandidātu no citu partiju sarakstiem.  Šāds princips nostiprinātu vēlētāju tiesības atbalstīt savu labākos pārstāvjus, neatkarīgi no viņu partijas piederības. Pēc neatkarības atgūšanas, atjaunojot vēlēšanu likumu, Augstākā Padome no šī principa atteicās, uzskatot, ka vēlētājs šai sistēmai nav nobriedis. Pēdējās divas Saeimas vēlēšanās vēlētāji ir aktīvi atbalstījuši un svītrojuši deputātu kandidātus, kas apliecina, ka sabiedrība ir gatava pārdomātai izvēlei.

Stabilākas pašvaldības. Savukārt pašvaldību līmenī būtu svarīgi nodrošināt varas stabilitāti, ieviešot pašvaldību vadītāju tiešas vēlēšanas. Tad dažu pilsētu mēriem vairs nebūs nemitīgi jābalansē uz mainīgu koalīciju naža asmens un viņi netiks nomainīti trīskārt viena vēlēšanu cikla laikā.   Tiešas vēlēšanas palielinās mēru personīgo atbildību novadniekiem un liks padomēm konstruktīvi sastrādāties ar mēriem. 

Stabilākas valdības un spēcīgāks premjers.  Pēdējos 20 gados mums ir bijušas 16 valdības. Latvijas premjeri Eiropas Savienības Padomē, kur lemj vissvarīgākos jautājumus, nepagūst pat degunu apsildīt. Arī vēlētāju prātos nemitīgā koalīciju maiņa rada lielu jucekli – kas par kuriem darbiem ir atbildīgs. Piemērām,  9. Saeimā Jaunais laiks divreiz bija pozīcijā un divreiz – opozīcijā.  Es uzskatu, ka stabilitātes labad Latvijas likumdošanā ir jānostiprina “konstruktīvās neuzticības” princips. Proti, esošo valdību un premjeru var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot amatā jaunu premjeru. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka Latvijā faktiski tā arī notiek – gāztā valdība turpina strādāt līdz tiek apstiprināta jauna valdība. Tomēr ir būtiska atšķirība – “konstruktīvā neuzticība” nozīmē pilnvērtīgas varas un atbildības nodošanu no valdības valdībai.   Šo principu vācu konstitūcijas tēvi ietvēra 1949. gada satversmē un valdību maiņa Vācijā starpvēlēšanu laikā  ir notikusi tikai vienu reizi.

Tautas vēlēts prezidents. Ir pienācis laiks uzticēt Latvijas pilsoņiem tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Tam nav nekāda sakara ar vadonību. Gluži otrādi, tas nozīmētu Valsts prezidenta lielāku atbildību Latvijas pilsoņu, nevis zvērudārza vai kādu citu barvežu priekšā. Vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Satversmē būtu jāpieņem  likums, kas regulētu prezidenta vēlēšanas. To priekšvēlēšanu kampaņas būtu pilnībā jāatbrīvo no privātās naudas un tās nopirkto reklāmas un mediju jaudu ietekmes.

Tautas prezidentam nav jābūt izpildvaras vadītājam vai izpildvaras “dresētājam”. Ir jāsaglabā mūsu valsts kā parlamentāra republika un prezidenta pilnvaras ir jāpaplašina salīdzinoši nedaudz. Piemērām, dodot tiesības kritiskās situācijās atlaist Saeimu un izsludināt ārkārtas vēlēšanās, kā arī  tiesības likt priekšā Saeimai svarīgu valsts amatpersonu kandidatūras.  Šādu  Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanas priekšlikumu jau visai detalizēti ir apspriedusi un ieteikusi Konstitucionālo tiesību komisija.

Atklāti balsojumi un elektroniskas vēlēšanas. Esmu pārliecināta, ka demokrātijas kvalitāti un Saeimas deputātu atbildīgumu palielinātu pilnīga deputātu balsojumu atklātība Saeimā. Savukārt, Latvijas pilsoņiem – visā pasaulē un ikvienā novadā – jau 2014. gadā ir jādod iespēja nobalsot elektroniski – tas ļautu gan  lemšanā vairāk iesaistīt jauno paaudzi, gan stiprinātu valsts saikni ar  latviešiem, kuri devušies pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka ar apjomīgu politisko reformu mēs spētu radīt priekšnoteikumus tam, lai  pilsoņu uzticēšanos valsts un vietējai varai atjaunotos  līdz līmenim, kas raksturīgs modernām, demokrātiskām Eiropas sabiedrībām.